KRIMINALPROCESA UZSAKŠANAS VISPARĪGS RAKSTUROJUMS PRIVATAS APSŪDZĪBAS LIETAS

„Kriminalprocess ka jebkurš valsts institūts ir pakļauts evolūcijas likumiem. Nav neviena tada procesuala institūta, kas neglabatu sevī savas izcelsmes pēdas un kurš, būdams noteikts likumdošanas aktos visuma pabeigtas formas, nav pardzīvojis pirms tam daudzus attīstības momentus, atspoguļojot tajos cīņas pēdas. Šaja cīņa, kas nezina izlīgumu starp jauno un veco, mainas gan procesualo institūtu forma, gan saturs.”[1]

Vēsture liecina, ka paša sakuma nav saskatami valsts veidošanas elementi, pirmatnēja kopiena līdzinas mežonībai, kad valdīja paražas, ieradumi, autoritate, cieņa, vara, kuru izmantoja kopienas vecakais.

Krievija kriminalprocess bija nenodalams no civilprocesa. Par svarīgu ieradumu uzskatīja atriebību par navi, vai kadu citu vainu. Vainīgus sodīja tautas sapulcēs jeb cilts vadonis. Ar laiku atriebības principu ierobežoja- tagad atriebties varēja ne visa ģimene ka agrak, bet tikai tēvs- par dēlu jeb dēls- par tēvu, t.i. tuvakie radinieki. Ja tuvakos radiniekus nebija, sodu aizvietoja ar naudas sodu. Ar laiku ieradumus apkopoja krajuma, kuram nosaukums bija „Русская правда”. Krajuma par īpašumtiesību parkapumu bija noteikts, ka cietušajam bija tiesības paņemt savu mantu īpašuma bez noteiktas tiesas pravas. Kad pie varas naca kņazs, viņš varēja ietekmēt visu tiesas procesu.

XI. gs. aizliedza pielietot atriebības principu. Tomēr XIII.gs. naudas atlīdzība nonaca kņaza nevis pie cietušas personas rokas.

Kriminallietas ierosinaja tikai pēc cietušas personas sūdzības un katra no pusēm pati uzstajas tiesas procesa, noradot uz pieradījumiem. Bet vēlak tiesa pati varēja ierosinat lietu bez cietuša sūdzības. Tas bija izdevīgi, jo valsts nodevu maksaja gan cietušais, gan tiesajamais.

XV.gs. ļoti populara bija kņaza apžēlošana, mūsdienas- amnestija. Kņazam bija tiesības apžēlot vainīgo gan pilna, gan daļēja apjoma. Šaja gadsimta attīstījas mierizlīgumi jebkura procesa stadija, kas tika apkopoti jauna tiesu krajuma. Spriedumus sprieda ar balsu vairakumu. Tiesu procesa gaitu fiksēja rakstiski: protokoli, jaunie akti utt.

Pēc buržuazijas reformas 1864. gada attīstījas Krievu tiesvedības nolikums. Izveidojas:

1. miertiesa, kur izskatīja lietas pēc cietuša sūdzības, pēc policijas ieskata, un pēc citas administratīvas iestades;
2. apgabaltiesa bija līdzīga mūsdienas apgabaltiesai, pirms lietas izskatīšanas veica pirmstiesas izmeklēšanu prokurora uzraudzība;
3. tiesu palatas;
4. Senata kasacijas departaments.

Tiesas sēdēs piedalījas piesēdētaji, izveidojas advokatūras. Sodīja taisnīgi, neskatoties vai tas bija zemnieks, vai feodals. Visi bija vienadi likuma priekša.

Vidzemē un Kurzemē XV.gs. sakuma valdīja feodalisms ar visam ta raksturīgam pazīmēm. Bruņinieki bija svešas zemes iekarotaji, viņu dzīves stimuls bija karš. Savukart tas iespaidoja tiesas un tiesašanas struktūra, kura tika atvasinata no ģermaņu tiesībam. Analogi- socialpolitiskai struktūrai- zemes valdnieks- tad viņa vasali- tad vasaļu vasali- tad pavalstnieku kartas. Augstakais feodals- vai tas bija ordeņa mestrs, vai citi- koncentrēja pie sevis legislatīvu, administratīvu un tiesu varu. Pastavēja atriebības princips, tomēr XVI.gs. atriebības principu aizvietoja ar landtaga rīkojumiem un šada veida sods vairs neeksistēja. Kriminallietas ierosinašana, ja vainīgo mēģina notvert in flagranti, notiek ar publisku kliegšanu- Gerufte, un tad katram, kas spēj nest zobenu japiedalas noziedznieka gūstīšana. Pat stipri vēlak- Rig.Stat.VI, 4, 2 paredzēja kaimiņu pienakumu, dzirdot šadu publisku kliedzienu, nakt talka gūstīt noziedznieku. Izvairīties no ša pienakuma izpildīšanas bija noliegts zem soda piedraudējuma, izņemot, ja viņi pieradīja ar zvērestu, ka nav kliegšanu dzirdējuši.

Pilsētu jurisdikcijas attīstība sak prevalēt otrs princips- miera uzturēšanas princips. Politiski neatkarības princips vienojas ar procesualu līdzekļu izlietošanas kartību- un, proti, paradas nolikumi, kuri ierobežo strīdus lietas parnešanu instanču kartība arpus zemes. Ierobežoja iejaukšanos valdnieka zemes suverenitatē un patstavība.

Tiesu iekarta bija samēra primitīva, jo pilnīgi piederēja feodalas uzbūves struktūrai. Feodali dalot funkcijas savu starpa, ka arī uzticot tiesnešiem, radīja Leimaņu tiesas (Manngericht) institūtu. Tam piemīt ilgstošais raksturs, neskatoties uz to, ka mainīja savas funkcijas, partraucot savu darbību uz laiku, viņas saglabajas līdz 19.gs. Kaut viņu nosaukumi bija dažadi- Mannrichter, Hakenrichter, Ordenvogt- šo Leimaņu tiesu kompetence un funkcija bija stipri līdzīgas. Pilsētas viņi saucas pilsētu fogti.

Vacu tiesašanas kartības recepcija uzsvēra tiesību izpildīšanu, realizēšanu. Tiesnesis vadīja tiesu, bet nesprieda tiesu. Tiesnesis vadīja tiesas sēdi, pratinaja lieciniekus, nozvērina, izpildīja spriedumu. Spriedumu- slēdzienu sprieda atsevišķi spriedēji, tiesību meklētaji, tiesnieki. Viņu uzdevums bija noklausoties pravas gaitu, atrast taisnību, atrast tiesības, spriest. Viņus arī sauca par zvērinatiem, jo viņi bija vasaļi, kuri zvērējuši uzticību savam lēņa kungam. Šie tiesnieki bija zvērinato idejas paudēji, mūsdienas institūta vecaks prototips.

Taja laika bez sūdzētaja nevarēja ierosinat kriminallietu. Vēlak izveidojas advokatu institūts. Noteikumos bija atrunats, ka sievietes un bērni nevar paši uzstaties tiesa. Tolaik liela nozīme bija zvērestam- atsvabinošs un šķistišanas zvērests. Ja apsūdzētais deva šo zvērestu, ka nav vainīgs nozieguma, tad viņš tika atbrīvots.

Ka viennozīmīgs soda veids bija spīdzinašana, kas mocīja, kropļoja cilvēkus, arī nonavēja to pēc ilgam mokam.

Atšķirība no mūsdienas kriminalprocesa, svarīgs moments bija atzīšana, lai tas skanētu brīvi, nepiespiesti.

Sūdzētaji griezas tiesa ar sūdzībam par buršanu, neatļautiem sakariem ar velnu, griezas tiesa par slepkavību, garīdznieku noziegumiem, dieva zaimošanu, t.i. laulības starp radiniekiem neatļautas pakapēs, un laulato draugu nežēlīga izturēšanas sava starpa.

Ta, piemēram, no Z.Levenberga gramatas „Kriminalprocesa īpatnības Vidzemē un Kurzemē XV- XVIII.gs.’’:

Vidzemē 1632.g. Rīgas apriņķa zemes tiesnesim (Landrichter) cēla sūdzību laulatie draugi Heinrichs un Margareta Pulleken pret Magdalenu Kuck, apvainojot pēdējo buršana un neatļautos sakaros ar velnu, kadas buršanas rezultata Margaretai Pullekenai 4 mēnešus pēc laulībam piedzima nedzīva varde. Laulatie pamatoja, ka Kuck gribēja, lai Pullekens to prec, bet viņa bijusi daudz vecaka un sliktas neslavas, kamdēļ tas apprecējis Margaretu. Apvainota ieradas kazas nelūgta, sacēla skandalu, apsveicot jaunlaulatos ar novēlējumu, lai viņiem piedzimst varde. Nelūgto viesu padzina, viņa piesauca velnu; pēc 4 mēnešiem Margeretai Pulleken piedzima nedzīva būtne „vardei līdzīga”, ka rakstīts protokola. Apsūdzēta ir 48 gadu vecuma, neprecēta- konstatēja tiesnesis. Neraugoties uz tiesneša uzaicinajumu vaļsirdīgi atzīties burvības un satiksmē ar velnu- apsūdzēta izturas izaicinoši un stūrgalvīgi, noliedzot savu vainu. Pēc nolemta dzelzs vai ūdens parbaudījuma- apvainotai deva iespēju izvēlēties un viņa izvēlēja ūdens parbaudījumu (ordalijas). Pēc macītaja uzrunas, kad apvainota turpinaja „neatzīties”- viņu sasēja liela tīkla un iesvieda ezera. Kad viņa paradījas ūdens virsma, to atkal gremdēja. Kad pēc trešas sulainis to sita ar patagu, par tiesneša aizskaršanu, jo viņa turpinaja lamaties.

Spriedums skanēja- apsūdzēto sadedzinat uz sarta un pelnus paglabat soda izpildīšanas vieta.

Izvērtējot no seno laiku tiesas praksi, var secinat, ka tiesas pravas bija nežēlīgas un netaisnīgas, kur tika pielietotas metodes, kas ar mūsdienas likumdošanu ir aizliegts.

Ar laiku kriminallietu varēja ierosinat bez cietuša sūdzības. Paredzēta tiesašanas sakas ar pavēstes nosūtīšanu ar aicinajumu ierasties tiesa, ar lietas un termiņa sīku apzīmējumu. Ja delikventam (procesa dalībniekam) nebija īpašuma, tad pavēsti izlika pie baznīcas durvīm- vismaz 7 nedēļas pirms tiesas sēdes.

Ka apelacijas instance darbojas hercogu kriminaltiesa, kurai padoti bija dižciltīgie, rentnieki, literati, et studiosi, hercoga zemnieki un arī pilsētu pilsoņi (pēdējie tikai kriminallietas, jo civillietas padoti pilsētu maģistratu jurisdikcijai).

Ja apvainotais bija apcietinats, tad priekša stajas viņa pilnvarnieks ar galvojumu, ja viņam draud naves sods, tad nebija atvietojams ar galvojumu.

Aizliedza kungam sodīt savu zemnieku ar navi bez tiesas pravas, pretēja gadījuma bija jamaksa sodu.

Publiska vara centas nostabilizēt justīcijas gaitu, pieradījumu līdzekļu konstrukciju, ka arī ieviest miera principu.

Ar laiku sūdzētaja stavoklis ir vairak mainījies, neka apsūdzēta stavoklis. No „izcilus” stavokļa, kadu cietušais ieņem akuzacijas procesa, kur viņš tiešam bija procesa saimnieks- viņš inkvizīcijas procesa vairs ir tikai izmeklēšanas objekts, liecinieks, pieradījums. Tomēr cietuša pasīvs stavoklis bija tomēr de facto labaks par apsūdzēta pasivitati, jo aizstavēšana bijusi samēra reta.

Rīgas statūtos Nr. 8.- 13.XI.1577.- noliedz goda aizskaršanu un nekorekto uztveršanos tiesas priekša.

Senaja Grieķija V.gs. p.m.ē. ir vērojama grieķu tiesiskas apziņas attīstība, kad saka atšķirt tiesības materialaja nozīmē un tiesības procesualaja nozīmē. Tiesas lietu jebkura tiesa varēja ierosinat tikai pilngadīgs Atēnu pilsonis, kam nav liegtas tiesības. Par atbildētaju varēja būt jebkura persona. Pēc verga ziņojuma lietu varēja sakt tikai tad, ja tas bija ziņojums par valsts noziegumu. Ja verga ziņojums apstiprinajas, vergam tika davata brīvība un ta īpašniekam tika atlīdzinati materiali zaudējumi verga vērtības apmēra. Šaja laika pēc procesa veida visas kriminallietas iedalījas:

1. valsts lietas- tadas, kuras bija aizskartas valsts intereses, tieši vai netieši kadam tas pilsonim, ciešot no valsts likumu parkapumiem;
2. privatas vai personīgas lietas- tadas, kuras izveidojas, ja bija parkaptas kadas vai kadu personu privatas tiesības.

Valsts procesu varēja sakt jebkurš pilsonis, bet privato procesu- tikai tieši ieinteresēta persona vai tas parstavis, piemēram, vīrs sievas vieta, tēvs dēla vieta u.tml. Valsts procesos apsūdzētajs , procesu uzvarot, nesaņēma nekadu materialu labumu. Soda nauda, ja tada tika piespriesta, tika ieskaitīta valsts ienakumos. Bija arī izņēmuma gadījumi- tadas valsts procesa formas, kuras apsūdzētajs, procesu uzvarot, saņēma atalgojumu. Valsts procesa sakšana uzlika apsūdzētajam lielu atbildību par apsūdzības pamatojumu. Viņu pat varēja sodīt ar naudas sodu līdz 1000 drahmam, ja, izskatot lietu, viņa pusē bija mazak neka viena piekta daļa tiesnešu balsu, bet pēc trīskaršas neveiksmīgas apsūdzības uzturēšanas tika atņemtas tiesības šo lietu vispar vēlreiz ierosinat.

Privatas apsūdzības lietas apsūdzētaja atbildība aprobežojas ar naudas sodu apsūdzēta laba, ja netika savakta viena piekta daļa tiesnešu balsu. Naudas soda apmērs bija viena sesta daļa no prasības summas. Atšķirība starp valsts un privato procesu ir arī ta, ka apsūdzētajam, sakot valsts procesu, tas bija janoved līdz galam (pretēja gadījuma bija paredzēts naudas sods 1000 drahmu), taču privato procesu varēja partraukt jebkura ta stadija, neizraisot nekadas nelabvēlīgas sekas. Uzliekot apsūdzētajam, kas sacis valsts procesu, paaugstinatu atbildību par apsūdzības kvalitati un sakta procesa novešanu līdz galam, likums vienlaikus nodrošinaja un atviegloja kriminallietas ierosinašanas iespējamību, atbrīvojot, ar retiem izņēmumiem, to no valsts nodevas maksas, kas savukart bija obligata privatajas lietas.

Privatas sūdzības lietas iedalījas divas kategorijas:

• lietas, kas vērstas pret apsūdzēto personīgi, ka dēļ viņš tika sodīts par izdarīto, t.i., kriminallietas;
• mantiskas prasības, kuru mērķis bija īpašuma piespriešana (atdošana), bet ne prasītaja sodīšana, t.i., civillietas.

Grieķija jēdzieni par valsts un privato procesu nebija stingri nošķirti, tapēc procesa formas izvēli noteica apsūdzētajs, un dažreiz to noteica izdevīgums.

Pēc lietas ierosinašanas veida bija šadi procesi:

• privatpersonas ziņojums par valsts finanšu interešu parkapumiem, kontrabandu, ļaunpratībam maizes tirdzniecība, negodpratīga aizbildniecība;
• Apografe ( no varda- apraksts)- sūdzība par privatpersonu, kas prettiesiski ieguvusi valstij piederošu īpašumu.

Kriminallietu ierosinaja sakara ar kriminalnoziegumiem:

• Apogoge- noziedznieka atvešana pie attiecīgas amatpersonas, ja noziedznieks bija aizturēts nozieguma izdarīšanas vieta. Šī kriminallietas forma tika piemērota galvenokart noziegumos pret dzīvību un mantiskajos noziegumos.
• Endeiksis- amatpersonas uzaicinašana uz vietu, kur atrodas noziedznieks, lai to arestētu. Šī kriminallietas forma tika izmantota galvenokart tad, ja kads no valsts izraidītais slēpas vai bija atgriezies, ka arī dažu valsts īpašuma zadzību gadījumos (piem., dokumentu zadzība).
• Issangelija- rakstisks ziņojums par cilvēku, kurš izdarījis kaut ko aizliegtu, piem., valsts ierēdnis atrodas taja vieta, kur viņam aizliegts paradīties.

Senaja Grieķija nebija iestades, kuram būtu bijis pienakums uzsakt kriminalvajašanu un uzturēt apsūdzību tiesa, ka mūsdienas. Apsūdzībai bija privats raksturs. Ja nebija apsūdzētaja, lietu nevarēja ierosinat pat acīm redzama nozieguma gadījuma. Taču, ka vēsture liecina, tadu gadījumu tikpat ka nebija. Apsūdzētajs par lietas ierosinašanu rakstiski paziņoja visparējai zinašanai. Tas varētu tikt uzskatīts par apsūdzības raksta sakumu. Apsūdzētie varēja būt arī vairaki, tada gadījuma visi parakstīja šo nosacīti saucamo apsūdzības rakstu.

Par seno Romas procesu ir saglabajies maz ziņu, taču taja laika tapat ka citas valstīs pastavēja asins atriebība. Monarha perioda visa tiesas vara bija monarha rokas. Tiesas notika publiski, daudzu cilvēku klatbūtnē. Monarhs sodīja tikai brīvos pilsoņus, tiesības sodīt vergu, pat atņemot viņam brīvību, piederēja verga īpašniekam. Apsūdzībai bija privats raksturs. Bet svarīgas lietas, kas aizskara publiskas sabiedriskas intereses (delicta publica), atšķirība no delicta privata imperators pats ierosinaja apsūdzību un pieprasīja, lai vainīgie tiktu nodoti tiesai. Šajos gadījumos tas bija ta saucamais valsts process. Šadi procesi notika par noziegumiem, kas aizskara un apdraudēja sabiedrisko kartību, piem., par valsts nodevību. Par sabiedriskas kartības traucētajiem tika uzskatīti arī slepkavas, sievietes goda aizskarēji. Divpadsmit tabulu likumi pie sabiedriskas kartības traucētajiem pieskaitīja arī „varsmu sacerētajus”, ar kuriem saprata dzejoļu sacerētajus, kuri sava dzeja vērsas pret aristokratiju.

Apsūdzētais valsts procesa līdz tiesai parasti tika arestēts, taču varēja tikt nodots arī galvojuma. Vergam tika piemērots sods ka spīdzinašana, parējiem- nē. Senaja Roma bija dažadi naves soda veidi. Monarhs varēja atteikt vai neatteikt lūgumu par apžēlošanu, tomēr to varēja darīt Tautas sapulcē.

Feodala Vacija vēsturei atstajusi kodeksu „Karolīna”, kas sastavēja no divam daļam- viena veltīta procesualajiem jautajumiem, otra- kriminaltiesību jautajumiem. „Karolīna” formali neatcēla veco apsūdzošo procesa formu. Daudzos gadījumos tiek runats par kriminallietas ierosinašanu, pamatojoties uz cietuša- apsūdzētaja- sūdzību, par nepieciešamību un pienakumu cietušajam- apsūdzētajam- radīt tadus pašus apstakļus ka apsūdzētajam, pakļaujot arī vienadiem drošības līdzekļiem.

1877.gada 1.februarī tika izveidots Kriminalprocesa kodekss, līdz ar to pilnveidojas arī kriminalprocess.

Vacu procesa īpatnība, ka blakus valsts apsūdzētajam var pievienoties arī blakus apsūdzētajs- cietušais. Cietušais, uz kura sūdzības pamata kriminallieta ierosinata, var pievienoties ka blakus apsūdzētajs tad, ja noziegums bijis vērsts pret viņa dzīvību, veselību, brīvību un mantiskajam tiesībam. Ka blakus apsūdzētajs var uzstaties arī tas, kurš prasa atlīdzību par apvainošanu, goda aizskaršanu, neslavas celšanu.

Arī Anglija ir saskatamas ša feodala procesa tipa raksturīgas pazīmes. Anglijas kriminalprocesam bija privatsūdzības raksturs. Tas viss, ko franču process saprot ar izmeklēšanu, Anglija atradas cietuša rokas (apsūdzības attornejs), kas nebija amatpersona. Viņš sagatavoja lietu tiesai un saņēma atlīdzību no sava uzdevuma devēja- apsūdzētaja.

Kas attiecas uz Latviju, galvenie grozījumi tika noregulēti Kriminalprocesa likuma – Tieslietu ministrijas kodifikacijas departamenta 1939.gada, kas spēlēja svarīgu lomu tiesas procesa, it īpaši noregulējas kriminallietas ierosinašanas un iztiesašanas kartība privatsūdzības lietas. Kriminalprocesa likuma tika apkopoti panti pat no 1864.gada līdz 1939.gadam.

Kriminalprocesa likuma 47.panta nosaka: „Miertiesnesis uzsak lietas iztiesašanu:

1. uz privatpersonu sūdzībam, kas cietušas kaitējumus un zaudējumus;
2. uz tiesu iestažu, prokuratūras dienesta personu un izmeklēšanas tiesnešu paziņojumiem;
3. uz policijas un citu administratīvu iestažu un personu paziņojumiem, kad savas darbības aploka ir atklajuši noziedzīgu nodarījumu;
4. kad viņš pats pamanījis noziedzīgus nodarījumus, kas vajami neatkarīgi no privatpersonu sūdzībam’’.[2]

Privatpersonu sūdzības iesniedza miertiesnesim, vai cietuša vieta varēja staties viņu pilnvarnieki. Par pilnvarniekiem kriminallietas varēja būt, bez zvērinatiem advokatiem un privatadvokatiem, arī citas personas, kuram likums neaizliedza vest svešas lietas.

Sūdzība varēja būt rakstiska vai mutiska. Tomēr mutisku sūdzību miertiesnesis ierakstīja protokola, pēc tam nolasīja sūdzētajam priekša, tad sūdzētajam bija japarakstas, ja prot rakstīt. Miertiesnesim bija japieņem sūdzības arī tadas lietas, kuras pēc savas būtības viņam nebija piekritīgas. Tada gadījuma tiesnesim bija janosūta sūdzību vai protokolu pēc piederības, izmeklēšanas tiesnesim vai arī, ja nav vajadzīga izmeklēšana, tieši attiecīgas apgabaltiesas prokuroram un paziņo par to lietas dalībniekiem.

Sūdzība (rakstiska vai mutiska) bija janorada:

• apsūdzētaja vards, uzvards, dzimšanas laiks un vieta, ka arī dzīves vieta;
• noziedzīgais nodarījums, kad un kur tas izdarīts;
• apsūdzētajam nodarītie kaitējumi un zaudējumi;
• apsūdzēta vai aizdomas stavoša persona un viņas dzīves vieta;
• liecinieki vai citi pieradījumi, kas sūdzību apstiprinaja;
• gads, mēnesis, diena, kad sūdzība iesniegta.

Ja sūdzība iesniegta miertiesa, un nav zinams vainīgais noziedzīga nodarījuma, vai arī kad nav pietiekošu pieradījumu, kas sūdzību pamato, vai kad miertiesnesis kadu citu iemeslu dēļ to atzīst par vajadzīgu, viņš var uzdot policijai savakt visas lieta vajadzīgas ziņas, t.i., veikt izziņas darbību.

Miertiesnesis varēja arī izbeigt lietu, kad apsūdzētais, ko apsūdz par noziedzīgu nodarījumu, par kuru draud tikai naudas sods, pirms sprieduma taisīšanas samaksa minēto naudas sodu visaugstaka apmēra, ka arī tiesas noteiktos tiesu izdevumus un līdz ar to apmierinaja pieteikto civilprasību.

Lietu varēja izbeigt arī pēc pušu paskaidrojumu noklausīšanas, ta arī bez tadas, bet kad puses nav noklausītas, tad par lietas izbeigšanu japaziņo lietas ierosinatajai personai (vai arī iestadei), kurai septiņu dienu laika bija tiesības blakus kartība parsūdzēt miertiesneša lēmumu apgabaltiesa.

Cietušais varēja iesniegt sūdzību arī apgabaltiesa. Iztiesašanu varēja uzsakt arī bez iepriekšējas izmeklēšanas, ja prokurors, pēc viņam piesūtītam ziņam un pieradījumiem vai pēc paša lietas rakstura, atzīst par iespējamu likt tiesai priekša apsūdzības rakstu un ja tiesa arī savukart neuzskatīja iepriekšēju izmeklēšanu par vajadzīgu. Tas attiecas gan uz privatas apsūdzības lietam, gan arī uz citiem, kas uzsak lietu apgabaltiesa. Gadījuma, ja privatas apsūdzības lietas dalībnieki vēl nav uzaicinati samierinaties, tad tiesa, kamēr lieta nolikta iztiesašanai, nodod privatsūdzētaja sūdzību izmeklēšanas tiesnesim, lai tas lūkotu puses samierinat.

1961.gada stajas spēka Latvijas Padomju Socialistiskas Republikas Kriminalprocesa kodekss, grozījumi, kas iezīmējas Latvijas Kriminalprocesa kodeksa.

PSR Kriminalprocesa kodeksa 111.pants nosaka kriminallietas ierosinašanu pēc cietuša sūdzībam. Šeit privatas apsūdzības lietas nevarēja izbeigt sakara ar cietuša izlīgumu ar apsūdzēto, un tiesvedība šīs lietas noris visparēja kartība. Ja šadas lietas cietušus sakara ar fiziskiem vai psihiskiem trūkumiem pats nespēja izlietot savas tiesības uz aizstavību, prokurors varēja ierosinat kriminallietu arī bez cietuša sūdzības, ka arī cietuša parstavja sūdzības.

Lai ierosinatu tadu lietu, cietušais vai viņa parstavis sūdzību iesniedza rajona (pilsētu) tautas tiesai, un lietu ierosinaja tautas tiesnesis ar savu lēmumu. Kodekss paredzēja arī gadījumu, kad noziedzīgam nodarījumam bija sevišķa sabiedriska nozīme vai ja cietušais, atrazdamies bezpalīdzības stavoklī, būdams atkarība no apsūdzēta vai citu iemeslu dēļ, pats nespēja aizsargat savas likumīgas intereses, prokurors varēja ierosinat tadu lietu bez cietuša sūdzības vai staties lieta, ja ta jau ierosinata. Ja prokurors lietu ierosinajis vai iestajies jau ierosinata lieta, to nevarēja izbeigt, pamatojoties uz cietuša izlīgumu ar apsūdzēto. Privatas apsūdzības lietas izziņa un iepriekšēja izmeklēšana nenotiek.

Tomēr, lai aizsargatu valsts vai sabiedriskas intereses vai atsevišķu pilsoņu tiesības, tiesa, tiesnesis vai prokurors varēja šada veida lieta noteikt izziņu vai iepriekšējo izmeklēšanu. Šada gadījuma lieta tika izmeklēta un iztiesata visparēja kartība un to nevarēja izbeigt, pamatojoties uz cietuša izlīgumu ar apsūdzēto.

PSR Kriminalprocesa kodeksa 112.panta nosaka:” Ja nav iemeslus kriminallietas ierosinašanai vai ja ir apstakļi, kas nepieļauj tiesvedību lieta, izziņas iestade, izmeklētajs, prokurors, tiesnesis vai tiesa atsaka ierosinat kriminallietu; to paziņo pieteicējam. Atsakoties ierosinat kriminallietu, izziņas iestade, izmeklētajs, prokurors, tiesnesis un tiesa var nodot materialus izskatīšanai biedru tiesai, sabiedriskajai organizacijai vai darba kolektīvam. Atteikšanos ierosinat kriminallietu pieteicēji var parsūdzēt prokuroram vai arī augstakas instances tiesai.”[3]

Ja ir iemesls un pamats izziņas iestadei, izmeklētajiem, prokuroram, tiesnesim un tiesai ierosinat kriminallietu, tad obligati ierosinaja. Par kriminallietas ierosinašanu pieņēma lēmumu, kura tika noradīts kriminallietas ierosinašanas pamats un iemesls, kriminallikums, pēc kura pazīmēm lietu ierosinaja, ka arī talakais lietas virziens. Ja par iesaucamo tika ierosinata kriminallieta, prokurors, izmeklētajs, izziņas iestade, tiesnesis vai tiesa paziņo par to septiņu dienu laika rajona (pilsētas) kara komisariatam.

1961.gada LPSR Kriminalprocesa kodeksa vieta stajas spēka Latvijas Kriminalprocesa kodekss, kas 111.panta paredzēja kriminallietas ierosinašanu pēc cietuša sūdzībam.

Kriminallietas par Kriminallikuma (KL) 130., 156., 157., 158. panta paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem nevarēja ierosinat citadi ka tikai pēc cietuša vai viņa parstavja sūdzības, iesniedzot sūdzību rajona (pilsētas) tiesai un lietu ierosinaja tiesnesis ar savu lēmumu.

Pēc cietušas sūdzības ierosinaja kriminallietu par KL 159.p.1.d.- dzimumsakariem, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot cietušas bezpalīdzības stavokli (izvarošana). Šadas lietas nevarēja izbeigt sakara ar cietušas izlīgumu ar apsūdzēto, un tiesvedība šajas lietas notika visparēja kartība. Ja šadas lietas cietusī sakara ar fiziskiem vai psihiskiem trūkumiem pati nespēja izlietot savu tiesību uz aizstavību, prokurors varēja ierosinat kriminallietu arī bez cietušas sūdzības.

Prokurors varēja ierosinat lietu pēc KL 130., 156., 157., 158.pantiem bez cietuša sūdzības, ja kadam no noziedzīgajiem nodarījumiem ir sevišķa sabiedriska nozīme vai ja cietušais, atrazdamies bezpalīdzības stavoklī, būdams atkarība no apsūdzēta vai citu iemeslu dēļ pats nespēja aizsargat savas likumīgas intereses. Ja prokurors ierosinajis vai iestajies jau ierosinata lieta, to nevarēja izbeigt, pamatojoties uz cietuša izlīgumu ar apsūdzēto.

Pēc cietuša sūdzības par KL 130., 156., 157., 158.pantiem pirmstiesas izmeklēšana nenotiek.

Lai aizsargatu valsts vai sabiedriskas intereses vai atsevišķu personu tiesības, tiesa, tiesnesis vai prokurors varēja šada lieta noteikt pirmstiesas izmeklēšanu. Šada gadījuma lieta tika izmeklēta un iztiesata visparēja kartība un to nevarēja izbeigt, pamatojoties uz cietuša izlīgumu ar apsūdzēto.

Pēc sūdzības saņemšanas tiesnesis pieņēma vienu no lēmumiem:

par kriminallietas ierosinašanu;

par atteikšanos ierosinat kriminallietu;

par pieteikuma vai paziņojuma nodošanu pēc piekritības.

Pieteikumi un paziņojumi par noziegumiem jaizskata nekavējoties, bet ne vēlak ka desmit dienu laika no to saņemšanas dienas. Ja parbaudes laika nepieciešams saņemt eksperta vai revīzijas atzinumu vai specialista konsultaciju, pieteikums vai paziņojums jaizskata ne ilgak ka trīsdesmit dienu laika.

Ja tiesnesis atteicas ierosinat kriminallietu, tad ša lēmuma norakstu nosūtīja pieteicējam, ka arī izskaidroja viņa tiesības tiesneša lēmumu parsūdzēt augstakas instances tiesai.

Lietas dalībniekiem bija tiesības celt blakus sūdzību privatas apsūdzības lietas. 

Izbeidzot privatas apsūdzību lietu sakara ar to, ka cietušais izlīdzis ar tiesajamo, tiesai bija tiesība uzlikt tiesu izdevumus tiesajamam un cietušajam vai vienam no viņiem. Ja tiesajamo attaisnoja, tiesai bija tiesības tiesu izdevumus pilnīgi vai daļēji uzlikt personai, pēc kuras sūdzības uzsakta tiesvedība šai lieta.

Ja kriminallietu izbeidza vai tiesajamo attaisnoja, ka arī tas personas maksatnespējas gadījuma, no kuras tika piedzenami tiesu izdevumi, tie tika ņemami uz valsts rēķina. Atlīdzība no tiesajama netiek piedzīta.

2005.gada 1.oktobrī stajas spēka jaunais Latvijas Kriminalprocesa likums (KPL), kur pēdējos desmit gados Kriminalprocesa likuma izdarīti būtiski grozījumi, kas radikali mainījuši visu procesa struktūru un pamatprincipus. Kopuma spēka esošais Kriminalprocesa likums atbilst starptautisko standartu pamatprasībam, un līdz šim laikam cietušas personas sūdzības būtība tiesu procesos būtiski nemainījas, dažu gadu simtiem cietuša statuss privatas apsūdzības lietas palika nemainīgs. Līdz ar to 2005.gada Kriminalprocesa likuma viens no mērķiem- samazinat pamatu sūdzībam par cilvēka tiesību aizskarumiem, ko centas padarīt tolaik, bet neizdevas

Kriminalprocesa likuma 7.pants nosaka publisko un privato apsūdzību.

Privatas apsūdzības kriminalprocess tiek veikts par Kriminallikuma 130.panta (izņemot ar vardarbību ģimenē saistītos gadījumos), 156., 157., 158.panta paredzēto nodarījumu, kura apsūdzības funkciju īsteno cietušais vai viņa parstavis. Privatas apsūdzības uzturētajam (cietušajam) tiesas sēdē ir likuma noteiktas valsts apsūdzības uzturētaja pilnvaras.

Tomēr par Kriminallikuma 90.p. (kavēšana realizēt vēlēšanu tiesības un tiesības piedalīties tautas nobalsošana), 130.panta (tīšs viegls miesas bojajums, saistīts ar vardarbību ģimenē), 131.p. (miesas bojajums aiz neuzmanības), 132.p. (draudi izdarīt slepkavību un nodarīt smagu miesas bojajumu), 136.p. (piespiešana izdarīt abortu), 145.p. (sveša noslēpuma izpaušana), 159.p.1.d. (izvarošana) un 160.panta pirmaja daļa (vardarbīga dzimumtieksmes apmierinašana), 168.p. (nepilngadīga neatdošana un bērna atšķiršana no mates, tēva un aizbildņa), 169.p. (adopcijas noslēpuma izpaušana), 180.p. (zadzība, krapšana, piesavinašanas neliela apmēra) .panta (nolaidība), 200.p.1.d. (dienesta noslēpumu un komercnoslēpumu saturošu ziņu neatļauta iegūšana un izpaušana), un 260.panta pirmaja daļa (ceļu satiksmes noteikumu un transportlīdzekļu ekspluatacijas noteikumu parkapšana) paredzēto nodarījumu publiskas apsūdzības kriminalprocesu uzsak, ja saņemts pieteikums no personas, kurai nodarīts kaitējums. Apsūdzības funkciju valsts varda īsteno prokurors. Ja nav personas pieteikuma, kriminalprocess netiek veikts.

Kriminalprocesa likums 58.nodaļa paredz kriminalprocesu privatas apsūdzības lietas, kas tiek uzsakts tikai tad, kad persona, kurai nodarīts kaitējums, iesniegusi tiesai sūdzību par konkrētu personu par KL 156., 157., 158., 130.p.

Būtiskas izmaiņas, salīdzinot Kriminalprocesa likumu ar spēka neesošo Kriminalprocesa kodeksu, nav sastopamas, tomēr ir atšķirības termiņos. Uzsakot kriminalprocesu privatas apsūdzības lietas, agrak atsevišķos gadījumos varēja veikt pirmstiesas izmeklēšanu, tagad Kriminalprocesa likums to neparedz.

Kriminalprocesa kodekss paredzēja kriminallietas ierosinašanu privatas apsūdzības lietas, bet Kriminalprocesa likums paredz kriminalprocesa uzsakšanu pēc cietuša iesnieguma.

Kriminalprocesa likuma ir noteikts, ka pēc sūdzības saņemšanas tiesnesis ne vēlak ka nakamaja darba diena parbauda, vai cietuša sūdzība pareizi noradīts Kriminallikuma pants un daļa, pēc kuras uzsakams kriminalprocess privatas apsūdzības lieta, un vai nav iestajies kriminalatbildības noilgums, un pieņem vienu no lēmumiem:

1. par kriminalprocesa uzsakšanu;
2. par atteikšanos uzsakt kriminalprocesu;
3. par materialu nosūtīšanu pēc piekritības.

Tiesneša lēmums par kriminalprocesa uzsakšanu nav parsūdzams.

Kriminalprocesa likuma tiek atcelts tiesajama statuss, visas procesa stadijas pastav jēdziens- „apsūdzētais”.

Saņemto sūdzību tiesnesis izskata un pieņem attiecīgu lēmumu triju darba dienu laika no sūdzības saņemšanas dienas vai nosūta pēc piekritības.

Kriminalprocesa likums paredz gadījumu, kad tiesa apvieno viena lieta gan cietuša sūdzību, gan apsūdzēta sūdzību par cietušo, līdz šim laikam Kriminalprocesa kodekss šadus gadījumus neparedzēja.

Tatad piedavaju apskatīt kriminalprocesa uzsakšanas būtību detalizēta veida pēc Kriminalprocesa likuma.