Scrigroup - Documente si articole

Username / Parola inexistente      

Home Documente Upload Resurse Alte limbi doc  

 
CATEGORII DOCUMENTE
BulgaraCeha slovacaCroataEnglezaEstonaFinlandezaFranceza
GermanaItalianaLetonaLituanianaMaghiaraOlandezaPoloneza
SarbaSlovenaSpaniolaSuedezaTurcaUcraineana

ēkaģeogrāfijaķīmijaBioloģijaBiznessDažādiEkoloģijaEkonomiku
FiziskāsGrāmatvedībaInformācijaIzklaideLiteratūraMākslaMārketingsMatemātika
MedicīnaPolitikaPsiholoģijaReceptesSocioloģijaSportaTūrismsTehnika
TiesībasTirdzniecībaVēstureVadība

SENEBREJU KULTŪRA

ģeogrāfija

+ Font mai mare | - Font mai mic


DOCUMENTE SIMILARE

Trimite pe Messenger
Dabas resursu nodokļa ietekme uz dabas aizsardzības procesiem Latvija
Otaņķu pagasta dabas vērtibas un interesantas vietas - Patstavigais darbs Latvijas ģeografija
VEZUVS
Salīdzinot tiltus radas neparvarama vēlme parēķinat
SENEBREJU KULTŪRA

TERMENI importanti pentru acest document

SENEBREJU KULTŪRA

 

Vidusjūras austrumu piekrastē atrodas zeme, ko agrak dēvēja par Kanaanu vai Palestīnu. Sakot ar 3.gadu tūkstoti p.m.ē. šai zemē dzīvoja semītu etnolingvistiskajai kopai piederošas kanaaniešu ciltis. Kanaanieši bija prasmīgi amatnieki, viņu izstradajumi atrasti Nīlas ieleja, Sīrija un citas kaimiņu pilsētas. Kanaanieši, tapat ka citi viņu laikabiedri Tuvējos Austrumos, pielūdza dievus, kuru vidū visvairak iecienīti bija Els (Dievs) un Elata (Dieve), Baals (Kungs) un Baalate (Dieve), Aštars (auglības dievs) un citi. Šos dievus slavēja himnas un par tiem sacerēja mītus un eposus, piemēram, 'Eposs par Baalu un Anatu', 'Eposs par jaukajiem un skaistajiem dieviem', kuri bija ļoti populari kanaaniešu vidū, ka arī vēlak ietekmēja dažus Vecas Derības sacerējumus.
Kanaanieši jau pazina vergturību, lai gan majsaimniecība nodarbinato vergu (galvenokart svešzemju) skaits bija neliels. Iedzīvotaju vairums bija brīvie, lauku kopienas apvienotie 'vīri', kuriem piederēja savs zemes gabals un kuri kalpoja pilsoņu iesaukuma. Kanaaniešu pilsētiņas bija nelielas, to galvaspilsētas varda sauca visu valsti un lauku apvidu 10 - 20 km radiusa. Šadas pilsētvalsts priekšgala atradas ķēniņš, kuram palīdzēja ierēdņi un 'vecajo' padome. Ja bija jaizlemj kads īpaši svarīgs jautajums, tika sasaukta visu brīvo un pilntiesīgo 'vīru' sapulce.
14. - 13. gs.p.m.ē. ibri - senebreju ciltis - saka pakapeniski iespiesties Kanaana, tomēr nespēja pakļaut visu Kanaanu. Rezultata līdzas pastavēja divas atšķirīgas sabiedrības. Tomēr šī teritorija tika apdraudēta arī no arpuses, it īpaši no filistiešiem (ciltis no Mazazijas). Tas radīja priekšnoteikumu cilšu apvienošanai. 11. gs.p.m.ē. beigas Jehudas cilts parstavim Davidam izdevas radīt vienotu valsti (1004. - 905. g.p.m.ē.). Davids iekaroja stipri nocietinato kanaaniešu Jeruzalemi, ko pasludinaja par savu galvaspilsētu, uzvarēja filistiešus un pakļava savai varai vēl neatkarīgas kanaaniešu pilsētvalstis. Iekarojumus turpinaja viņa dēls Zalamans (965. - 926. g.p.m.ē.), kura darbības rezultata izveidojas spēcīga Jūdejas - Izraēlas valsts. Pēc Zalamana naves 926.gada p.m.ē. šī vienota valsts sadalījas divas nelielas patstavīgas valstiņas: Jūdejas valstī ar galvaspilsētu Jeruzalemi un Izraēla ar galvaspilsētu Šomrenu (Samariju), kura pastavēja līdz 722. gadam p.m.ē. Abu šo valstu iedzīvotaji sevi uzskatīja par 'Izraēlas dēliem' un šo sašķeltību uztvēra ka Dieva sodu, kam reiz jabeidzas.


Senebrejiem ir neparvērtējama ietekme uz pasaules kultūras procesiem. Ta ir saistīta ar senebreju garīgo dzīvi, monoteiskas reliģijas izveidošanu un Svētajiem Rakstiem. Jūdaisms - ebreju reliģija - laiku laikos bijis viens no faktoriem, kas vienoja šo tautu gan senlaikos Kanaanas zemē, gan pēc otrreizējas izraidīšanas no Apsolītas zemes, gan mūsdienas, kad joprojam daudzas ebreju kopienas izkaisīti dzīvo diaspora (arpus Izraēlas).
No jūdaisma radušas tadas lielas un ietekmīgas pasaules nozīmes reliģijas ka kristietība un islams. Kristiešu Bībeles Veco Derību veido senebreju Svētie Raksti, kas atspoguļo ne tikai sava laika reliģiskas dogmas, bet arī šīs tautas vēsturi, sabiedrisko dzīvi, morali un paražas. Taja ietilpinatie vēsturiskie un literarie sižeti kalpojuši dažadu laikmetu maksliniekiem par ierosmes avotu.
Senebreju vēstures sakumi meklējami apmēram četrus gadu tūkstošus sena pagatnē. Tie cieši saistīti ar parējo Tuvo Austrumu reģiona tautu, īpaši Divupes un Ēģiptes, kultūram. Senebreju ciltstēvs Abraams (sakotnēji Abrams) 2.gadu tūkstoša sakuma p.m.ē. valdnieka Hammurapi laika dzīvojis Ūras pilsēta, sava tēva - turīga patricieša Teras - ģimenē. Visticamak, ka reliģiska rakstura pretrunu dēļ (mēness dieva Sina kults, kura piekritēju vidū ir Abraama tēvs, Ūra tiek nomainīts ar Marduka kultu) šī ģimene izlemj parcelties uz talo Haranas pilsētu Eifratas upes augšteces baseina. Šis reģions izcēlas ne tikai ar savu auglību, bet bija nozīmīgs arī ka starptautisks tirdzniecības centrs, kura talas Ēģiptes un Divupes dienvidu tirgotaji apmainījas savam precēm. Šeit, pēc Bībeles nostastiem, Abraams novērsas no mēness kulta pielūdzēju piekoptajiem ritualiem, ieguvis ticību iepriekš nepazīstamam, varda nenosauktam Dievam. Pēc tēva naves Abraams ar saviem atbalstītajiem, kuru vidū bijis arī viņa braļa dēls Lats, nolemj atgriezties Kanaana. Bībelē šis notikums saistīts ar paša Dieva aicinajumu: 'Un tas Kungs sacīja Abramam: 'Izej no savas zemes, no savas cilts un no savam tēva majam uz zemi, kuru es tev radīšu. Un es tevi darīšu par lielu tautu, es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vardu, un tu būsi par svētību.'(Pirma Mozus 12:1-2.)
Pēc grūta pargajiena nonacis Bētelē (apvidū, kur, pēc Bībeles, otrreiz paradījies Dievs, novēlot viņam un pēcnakamajiem šo zemi), tas uzcēla Dievam veltītu altari un upurēja, pateikdamies par līdzšinējo gadību. Tomēr vēlak sekoja posta gadi un Abraamam nekas cits neatlika, ka doties atpakaļ uz Apsolīto zemi, lai laistu tur savas cilts saknes un koptu savas cilts Dieva kultu (upurēšanas, apgraizīšanas rituali). Šim laika posmam attiecinami Bībeles popularie nostasti par Sodomas un Gomoras iznīcinašanu, kas skara braļa dēlu Latu un viņa ģimeni, Abraama dēla Īzaka (2.patriarhs) dzimšanu un upurēšanu, Īzaka dēlu Ēzava un Jēkaba cīņu par pirmdzimtību un mantošanas tiesībam, ka arī Jēkaba 12 dēliem, kuri kļūst par ciltstēviem divpadsmit ibru (senebreju) ciltīm.
Laika posmu aptuveni no 17. līdz 14. gadsimtam pirms mūsu ēras Abraama pēcnacēji pavadīja Ēģiptē. Došanas uz turieni patiešam varēja saistīties ar neražas periodu, ka tas aprakstīts Bībelē. Tas skara 3. patriarhu Jēkabu un viņa dzimtu. Viens no Jēkaba divpadsmit dēliem bija midianiešu tirgotajiem pardotais Jazeps, kurš, parvarot dažadas likstas, ar Dieva palīdzību Ēģiptē tika iecelts augsta amata par vietvaldi un visparēja bada gados pabaroja tēvu un braļus un saņēma faraona atļauju saviem radiniekiem apmesties uz dzīvi Nīlas delta. Sakotnēji viņi baudīja ēģiptiešu labvēlību, bet vēlak ap 1550. gadu valdnieku nomaiņas apstakļos sakas ebreju ieceļotaju apspiešana. Rezultata notika Bībelē aprakstīta ebreju izceļošana no Ēģiptes (Exodus) Mozus vadība. Šis notikums attiecinams aptuveni uz 14.-13. gadsimtu pirms mūsu ēras un ilga četrdesmit gadus.
Zalamana laika Jeruzalemē tika uzcelts Jahves templis, jo līdz tam svētais derības šķirsts glabajas izjaucama un parnēsajama teltī 'tabernakula'. Tas prasīja lielu darbaspēka un materialo resursu sakoncentrēšanu vienuviet. Jeruzalemes templis uz laiku laikiem kļuva par ebreju reliģijas vienojošo centru. Ta bija vienīga centrala svētnīca, kura darbojas priesteri un varēja norisinaties Jahvem veltītie upurēšanas rituali. Tadēļ šis templis kļuva par svētceļojumu vietu un visas ebreju valsts apvienošanas simbolu.
Savstarpējas cīņas novajinatas, senebreju valstis kļuva par vieglu ieguvumu svešzemju iekarotajiem. 8.gs. beigas ziemeļu valsti Izraēlu pakļava Asīrijas valdnieks Sargons II, pēc divupiešu tradīcijas aizvedot sev līdzi trimda daudzus tūkstošus iedzīvotaju. 6.gs sakuma tads pats liktenis sagaidīja Jūdejas valsti. To pēc Asīrijas lielvalsts sagraves izdarīja Jaunbabilonijas valdnieks Nebukadnecars II. Līdz pamatiem tika nopostīts Zalamana laika celtais Jahves templis Jeruzalemē - ebreju tautas vienotajs. Pēc ta sagraušanas boja gaja arī daļa Svēto Rakstu, kas glabajas templī. Jūdejas gūstekņus gaidīja grūtais un talais trimdas ceļš uz Divupes zemēm.
Senebrejiem bija attīstīta arhitektūra, ka arī tēlotaja maksla, par ko liecina ķerubu - teiksmainu sparnotu dzīvnieku ar cilvēku sejam - apraksti Vecaja Derība un no ziloņkaula darinatie reljefi ar ķerubu attēliem. Viņiem bija izkopta mūzika, plašas zinašanas astronomija, medicīna un citas nozarēs. Taču visspilgtak senebreju kultūra izpaudas mutvardu sacerējumos, kuru kvintesence sakopota Vecaja Derība. Viens no izskaidrojumiem, kadēļ senebreji pievērsas rakstīšanai, ir augsta lasīt un rakstīt prasme seno ebreju vidū. Tam pamata varētu būt rakstības vienkaršība - tikai 22 burti, galvenokart līdzskaņu apzīmēšanai; ka arī izvērsta skolu sistēma. Jau pirmstrimdas laikmeta ne tikai galvaspilsēta Jeruzalemē, bet arī daudzos novadu centros darbojas skolas, kuras gatavoja rakstvežus valsts un tempļa administracijai. Pēctrimdas laikmeta skolas bija arī ciematos, kur darbojas t.s. 'tīstokļu nami', kuros macīja bērnus, galvenokart zēnus, lasīt un rakstīt, izmantojot ka macību vielu Vecas Derības sacerējumus.
2. - 1. gadu tūkstotī p.m.ē. ebreji pielūdza dažadus dievus, taču sevišķi iecienīts to vidū bija bargais dienvidu tuksneša dievs Jahve. Šī dieva kults bija sevišķi izplatīts Jehudas ciltī, un, kad šīs cilts parstavji Davids un Zalamans kļuva par vienotas valsts veidotajiem, viņi centas savas cilts dievu parvērst par visas tautas dievu. Viņus nereti atbalstīja ģints - cilts virsotne, pat 'zemes tauta', tapēc iedegas ilgstoša cīņa par vai pret viendievību, kura milzīga nozīme bija praviešu kustībai. Visa senaja pasaulē ticēja, ka dievi nosaka cilvēku likteņus, tadēļ visi karoja uzzinat dievu noteikto likteni. To viņiem pavēstīja 'izredzētie' - cilvēki, kuri pauž Dieva idejas, kuras viņiem pasaka pats Dievs. Šie cilvēki varēja paziņot cilvēkiem viņu likteni un nakotni. Pravietošana bija viena no priesteru svarīgakajam funkcijam, bet ar laiku no viņu vidus atdalījas cilvēki, kuri nodarbojas tikai ar pravietošanu - pravieši. Ar sevišķu degsmi pravieši iestajas par viendievību, par Jahves atzīšanu, par vienīgo Dievu un pilnīgu atteikšanos no visu citu dievu kultiem. Pravieši uzsvēra Jahves visvarenību un cilvēka niecību viņa priekša; atzina, ka Dievs nospraudis cilvēkam divus 'ceļus' - taisnīgo un labestīgo 'Jahves ceļu' un netaisnīgo un ļauno 'savas sirds ceļu'. Pravieši atgadinaja, ka tikai cilvēka paša vara ir izvēlēties, pa kuru ceļu iet. 'Meklējiet labo un ne ļauno Ienīstiet ļauno un mīliet labo', aicinaja pravietis Amoss. Pēc praviešu atzinumiem, tikai harmoniska ētisko normu ievērošana un neformala ritu izpilde ir ķīla 'taisnīgai dzīvei'.
Pravieši, priesteri un rakstveži kopuma veidoja senebreju inteliģenci, kuras funkcija bija garīga jaunrade.

VECA DERĪBA

Galvenie Vecas Derības teksti rodas no 9. - 7. gs.p.m.ē. (vispar no 12. - 2. gs.p.m.ē.). Vecas Derības pamatteksts ir mazorētisks, kas aptver 43 darbus un ir tikai neliela daļa no senebreju literatūras klasta. Veca Derība ir sarakstīta senebreju valoda un dzeja. Pirmais tulkojums tiek veikts sengrieķu valoda, to uzdod tulkot 70 neatkarīgiem tulkotajiem. Teksts iznacis gandrīz identisks, grieķi to sauca arī par septuagintu.
Vecas Derības kodolu veido piecas gramatas:
1. Genesis (Gn.) - 50 nodaļas;
2. Exodus (Ex.) - 40 nodaļas;
3. Leviticus (Lv.) - 27 nodaļas;
4. Numeri (Nu.) - 36 nodaļas;
5. Deuteronomium (Dt.) - 34 nodaļas.
Šīs piecas Mozus gramatas sauc arī par Pentateihu, tajas ir sakopoti likumu krajumi un stastu materiali, kas ir sevišķi nozīmīgi jūdaisma. Pentateiha kodolu veido likumu krajumi: sena Derību gramata, kura sakopoti likumi par indivīda atbildību un ģimeni, par īpašuma aizsargašanu, vīra un tēva tiesībam ģimenē, kas viss tiek apkopots Desmit baušļos (Dekaloga).
Sava galīgaja veidola Pentateiham piemīt neapšaubama satura un sižeta vienotība, taja tiek risinats secīgs un sakarīgs stasta pavediens: pasaules un cilvēka radīšana; pirmcilvēku Adama un Ievas atrašanas Ēdenes darza (Paradīzē) un viņu padzīšana no turienes; cilvēku pirmo paaudžu iedomība un pasaules plūdi, kuri iznīcina augstpratīgo cilvēci; Dieva izglabtais taisnīgais Noass un viņa derība ar Dievu, kurš solas cilvēkus vairs nepazudinat; Babeles torņa celtniecība un vienotas cilvēces sadalīšanas pa valodam un tautam; stasti par triju patriarhu - seno ebreju un viņiem radniecīgu tautu senčiem - Abrama, Īzaka un Jēkaba dzīvi un darbību Kanaanaa un par jaunam derībam, kuras Dievs sola patriarha pēctečiem Kanaanas zemi un varenību; Jēkaba un viņa 12 dēlu - senebreju divpadsmit cilšu radītaju - ierašanos Ēģiptē un viņu sūro dzīvi tur; ebreju aiziešana no faraona zemes Mozus vadība un četrdesmit gadus ilgie klejojumi Sinaja tuksnesī; Sinaja kalna dotie Desmit baušļi un citi likumi; ebreju cilšu tuvošanas Kanaanas zemei un Mozus nave karota mērķa pievartē.
Pentateihu turpina Pirmo Praviešu stastījumi. Šis krajums aptver sešas gramatas: Jozuas un Soģu, divas Samuēla un divas Ķēniņu gramatas. Pirmos praviešus mēdz dēvēt par Deiteronomistiem. Šis ir vērienīgs sacerējums par senebrejiem kopš viņu ienakšanas Kanaana līdz abu senebreju valstu bojaejai.
Krajuma Vēlie pravieši sakopoti triju 'lielo' praviešu - Esaijas, Jeremijas un Ezekiēla - un 12 'mazo' praviešu - Osejas (Hošea), Joela, Amosa u.c. - pravietisko teicienu sakopojumi.
Vissarežģītaka un pretrunīgaka no Vecas Derības iedaļam ir pēdēja - Raksti, kas aptver Davida dziesmu gramatu, kura sakopotas 150 pirmstrimdas un pēctrimdas laikmetos sacerētas himnas Dievam un ķēniņiem, individualas un kolektīvas žēlabu un pateicību dziesmas; piecas Jeremijas raudu dziesmas; Ījaba gramatu ar dziļam un traģiskam pardomam par cilvēka ciešanam; Zalamana pamacības; divas vēsturiski didaktiskas noveles - Rutes un Esteres gramatas; divus vēsturiskus sacerējumus - Laiku gramatu, Ezras un Nechemijas gramatas. Taču visneparastaka Rakstu sastavdaļa ir Zalamana Augsta Dziesma - erotiskas mīlas lirikas šedevrs, un Daniēla gramata, kas ir laika ziņa vēlakais Vecas Derības darbs.
Lai varētu Vecas Derības likumus piemērot tiesas un vispar sadzīvē, ebreji uzsaka sarežģīto Vecas Derības likumu komentēšanu un interpretēšanu. Šīs darbības rezultata ēru mija veidojas Mišna (Atkartošana) - visu ebrejiem normatīvo reliģisko un laicīgo likumu krajums, kuru savukart saka komentēt un papildinat, ta radot m.ē. 1. gadu tūkstotī milzīgu sacerējumu Talmudu - ta laika ebreju dzīves un garīgo meklējumu enciklopēdiju.
Veca derība ir jūdaisma svētie raksti. Jūdaisms ir līgums starp Dievu un ebreju tautu (bet kristietība ir līgums starp Dievu un visam tautam). Jūdaisma Dievs ir abstrakts. Pašu vardu Dievs (Jahve, ko raksta ka JHWH) nedrīkst izrunat, tas ir tabu. Dievam nedrīkst piedēvēt īpašības, drīkst tikai teikt, kas Dievs nav. Jūdaisma Dievs ir despotisks, cilvēkus uzlūko ka savu īpašumu, tomēr viņš ir taisnīgs. Galvenais ir pareizs dzīvesveids. Šī skarba attieksme izrietēja no grūtajiem sadzīves apstakļiem un biežajam cīņam ar iebrucējiem.
Veca derība radas laika, ko kultūras vēsturē dēvē par ass laikmetu. Šis ir ļoti intensīvu meklējumu periods, cilvēkiem paliek vairak laika domat par dažadam lietam. Ta ka rodas lielas impērijas, rodas arī vajadzība pēc vienotas, centralizētas ideoloģijas. Cilvēkam pasaule kļūst totali neizprotama, dievu un cilvēku ceļš nošķiras viens no otra, rodas šaubas par dievu varenību un gudrību. Cilvēks pirmo reizi kultūras vēsturē paskatas uz sevi no malas ka uz ievērības cienīgu objektu, ka uz personību, izzūd anonimitate. Šaja laika darbojas pravieši, paradas izteikta noslieksme uz monoteismu. Sak figurēt Dievs Jahve, kuram nav biografijas, bet viņa vienīga izpausme ir griba. Jahve ir ceļinieks - viņš ir visur un taja paša laika viņa nav nekur. Jahvi neapmierina vienkarši vara par pasauli, viņam nepieciešama nemitīga apliecinašana ('Tev nebūs citus elkus pielūgt'). Dievs slēdz derību ar cilvēku: pirmkart ar Adamu; tad ar Noasu (varavīksne ka derību slēgšanas zīme); tad seko derības ar Abramu, bet ceturtas ir derības ar Mozu - tas ir derības ar visu tautu ka sakralu kopību.
Antīkaja pasaulē dievi un cilvēki dzīvoja viena pasaulē un par viņiem valdīja Liktenis, bet Jahve eksistē arpus pasaules, savukart viss, kas eksistē arpus Dieva, ir pasaule. Šaja situacija rodas jaunradīšanas problēma. Tiek izvēlēts tads variants, ka Dievs pasauli radījis no neka un tagad pilnība nosaka tas likteni. Jebkura cita jaunradīšana šada situacija ir ķecerība.
Svēto Rakstu latviskaja tulkojuma Radītaja apzīmēšanai visbiežak lietoti vardi Dievs un Tas Kungs. Senebreju valoda Abraama stasta minēts Elohims, kas patiesība ir sugas vards augstaka Radītaja apzīmēšanai, bet jau Otraja Mozus gramata sastopamies ar Jahves jēdzienu. Lai gan ebreju reliģija nav pieņemts skaļi izrunat šo svēto vardu, tulkojuma tas nozīmē 'būt' (tas, kas rada esošo). Epizodē, kad no Mozus mutes izskan jautajums par to, ka godat Radītaju, viņš atbild: 'Es Esmu, kas Es Esmu. Ta tev jaruna ar Ismaela bērniem: 'ES ESMU' - tas mani sūtījis pie jums.' (Otra Mozus 3:14.)
Pirmaja Mozus gramata aprakstīti senebreju mītiskie priekšstati par pasaules un cilvēka radīšanas ainu. Ta izriet vienīgi no Dieva neierobežotas, absolūtas gribas, un sešas dienas no neka tiek radīta pasaule un viss taja esošais, ieskaitot cilvēku. Grandiozs bijis šis radīšanas akts: ta rezultata tapusi apdzīvošanai domata telpa - debesis un zeme, gaisma, kas nošķirta no tumsas (diena un nakts), zemes ūdeņi savakti vienkopus, radot jūras un sauszemi, debesjuma novietoti spīdekļi, kuru uzdevums laiku sadalīt dienas un gados. Dievs radījis arī ūdenī mītošo dzīvību, sauszemes floru un faunu. Nobeiguma tapis visa iepriekšaprakstīta vainagojums - cilvēks (Adams), bet no viņa ribas - sieviete (Ieva). Viņu sakotnēja dzīve Paradīzes darza un absolūta paļavība uz savu Radītaju vēl nedara abus par pilnvērtīgiem cilvēkiem, jo tiem nav pašiem savas brīvas gribas un spējas nošķirt labu no ļauna. Par īstiem cilvēkiem Ieva ar Adamu kļūst tikai pēc aizliegta augļa baudīšanas, ka rezultata viņi tiek izdzīti pasaulē, kur tos sagaida Dieva lemtais liktenis - 'Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, kamēr tu atgriezies pie zemes, jo no tas tu esi ņemts: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.' (Pirma Mozus 3:19.)
Cilvēka un Dieva saikne ir ļoti dziļa, jo Demiurgs to radījis līdzīgu sev - 'Pēc sava tēla un līdzības' (Pirma Mozus 1:27). Šie vardi vienmēr izraisījuši plašas diskusijas par Dieva veidolu un cilvēka dievišķo dabu. Taču ne jau arēja veidola meklējama līdzības būtība, jo cilvēka ķermenis tika darinats no zemes un putekļiem. Līdzība meklējama dievišķa gara dzirkstī, spēja apjaust pasaules norises, to kopsakarības, izzinat notiekošo, uzturēt saikni ar dievišķo sapratu, pašam spēt izšķirties starp labo un ļauno (pēc aizliegta augļa baudīšanas), spēja parvaldīt pasauli, tapat ka Dievs to dara ar kosmosu.

Vecaja Derība ir aprakstīti dažadi cilvēku rīcības arhetipi, piemēram, Abels simbolizē labo (pazemību un labsirdību), bet Kains - ļauno (nepakļavību, atriebības kari); Jazeps simbolizē augstsirdību un spēju piedot, ka arī labsirdību un devību. Adams un Ieva simbolizē cilvēka brīvas gribas izpausmi.
Senebreju kultūra reliģiskas normas caurauž gan sabiedrisko, gan personisko dzīvi, gan ikviena indivīda morali. Tas notiek saskaņa ar derību, ko Dievs noslēdzis ar cilvēkiem.
Ebreju tautai visnozīmīgaka ir Sinaja kalna noslēgta Jahves derība ar Mozu. Tas pamattēzes ietvertas desmit baušļos.
'
1. Es esmu Tas Kungs, Tavs Dievs, kas Tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no klaušu nama.
Tev nebūs citus dievus turēt mana priekša.
Netaisi sev tēlus vai dievekļus nedz pēc ta, kas ir augša debesīs, nedz pēc ta, kas ir ūdenī zem zemes.
Nezemojies to priekša un nekalpo tiem, jo es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu taisnīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešajam un ceturtajam augumam tiem, kas mani ienīst, un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur manus baušļus.
2. Tev nebūs Ta Kunga, sava Dieva, vardu nelietīgi valkat, jo tas Kungs neatstas nesodītu, kas Viņa vardu nelietīgi valka.
3. Piemini sabata dienu, ka tu to svētī.
Sešas dienas tev būs stradat un padarīt visus savus darbus.
Bet septītaja diena ir sabats, ta Kunga, tava Dieva, dusēšana, tad nebūs tev nekadu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tavam svešiniekam, kas ir tavos vartos.
Jo sešas dienas ir Tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītaja diena Tas Kungs atdusējas; tapēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai ta būtu svēta.
4. Godini savu tēvu un mati, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs ir tev devis.
5. Tev nebūs nokaut.
6. Tev nebūs laulību parkapt.
7. Tev nebūs zagt.
8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvaku.
9. Tev nebūs iekarot sava tuvaka namu.
10. Tev nebūs iekarot sava tuvaka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvakam pieder.'
(2.Mozus, 20. nod.)
Šie likumi nosacīja, kas jaievēro izredzētajai tautai, ejot pa Dieva nolikto ceļu. Atkapšanas no līguma draudēja ar Dieva sodu par cilvēkiem un tautam. Ikvienam bija jaatbild ne tikai par saviem darbiem, bet arī jauzņemas kolektīva atbildība par savas tautas rīcību. Cilvēki zinaja, ka Dievu nav iespējams ne piekrapt, ne apmuļķot ar arišķīgam izdarībam, ne piekukuļot, ka viņš ir taisnīgs, un taisnīgs ir arī viņa piespriestais sods, kas reizē tika virzīts uz cilvēka atskarsmi par savas rīcības nepareizību un iespēju atgriezties. Tiesa, varam atrast arī mūsdienu moralei nepieņemamus nosacījumus, kas pret ļaunpratīgiem un blēdīgiem cilvēkiem aicina vērsties ar viņu pašu līdzekļiem: 'Tad Jums būs viņam ta darīt, ka viņš bija nodomajis darīt, gribēdams kaitēt savam tuviniekam; ta tev būs iznīdēt ļaunumu no sava vidusTad nu lai tavas acis nelūkojas žēlodamas: dzīvību pret dzīvību, aci pret aci, zobu pret zobu, roku pret roku, kaju pret kaju!' (Piekta Mozus 19:17,21.)
Spilgts mīlas lirikas paraugs ir Zalamana Augsta Dziesma. Jūtu kvēles caurstravota, ta iemīļotajiem dod īpašas acis skatīt vienam otra skaistumu:
'8. Klau, - tur dzirdama mana drauga balss! Raugi, viņš nak un, sīkiem soļiem palēkdamies; dodas augšup kalnos un lēka no kalna uz pakalnu!
9. Mans draugs ir līdzīgs jaunam stirnazim vai jaunam briedim. Raugi, viņš stav aiz mūsu sienas, raugas pa logu un lūkojas cauri skadriņiem!
10. Mans draugs atbild un saka man: 'Celies, mana draudzene, mana skaistule, un nac šurpu!'
11. Jo redzi: ziema ir pagajusi, lietus ir mitējies, un lietus posms ir galīgi izbeidzies!
12. Zemes virsu parklaj puķes, klat ir dziesmu laiks - pavasaris, un ūbeles balss jau dzirdama mūsu zemē.
13. Vīģeskokiem sariesušies mezglaini pumpuri, vīna koki ir plaukuši un izdveš savu smaržu. Piecelies, mana draudzene; un nac mana daiļa, nac šurp pie manis!
14. Tu mana balode klinšu spraugas, apslēpta akmeņu plaisas, paradi man savu vaigu un liec man dzirdēt savu balsi, jo tava balss ir salda un tavs vaigs ir mīlīgs!
15. Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazas lapsas, kas posta vīna darzus; jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna darzi!
16. Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene, kas gana zem augstajam lilijam.' (Augsta Dziesma 2:8-16.)
Arī mūsdienas Veca Derība nav zaudējusi savu vērtību - ta ir ne tikai ebreju identitates un kultūras neatņemama sastavdaļa, bet arī ceļvedis daudziem ticīgajiem, jo satur tadas ētiskas un estētiskas vērtības, kuram ir visparcilvēciska nozīme.

 

Apsolīta zeme - Kanaana jeb Palestīna, uz kurieni devas Abrams ar savu sievu un braļa dēlu Latu, kad Dievs bija viņam sacījis: 'Izej no savas zemes, no savas cilts un no savam tēva majam uz zemi, kuru Es tev radīšu' (1.Mozus 12 : 1).

Bauslība - baušļu (reliģiski ētiska pienakuma pavēle) ievērošana, dzīvošana saskaņa ar tiem. Tradīcija par baušļiem sauc Sinaja kalna Mozum Dieva atklatos, uz 2 galdiņiem rakstītos desmit priekšrakstus (dekalogu) jūdu tautai (2.Mozus 20 un 5.Mozus 5).

Diaspora - dzīvot diaspora, šis termins apzīmē ebrejus, kuri nedzīvo sava dzimtaja zemē Izraēla, bet gan arpus tas, svešuma.

Eksods - (gr. exodus, iziešana), 2.Mozus gramatas nosaukums, kur aprakstīta izraēliešu iziešana no Ēģiptes. Tradicionali eksods ildzis četrdesmit gadus, ko izraēlieši pavadījuši tuksnesī.

Jūdaisms - senebreju reliģija, kuras svētie raksti ir Veca Derība un vienīgais Dievs - Jahve. Jūdaisms ir kristietības pamata.

Monoteisms - (gr. theos, dievs), viendievība, ticība vienam vienīgam personīgam Dievam. Ir četras monoteiskas reliģijas: Jahves reliģija jeb jūdaisms, kristietība, islams un mazdaisms.

Pravietis - (no gr. prophetes), ar sevišķam spējam apveltīts cilvēks, kas ir starpnieks starp Dievu un cilvēkiem.

Soģis - (no ebr. šoftim), cilts vadonis. Vecas Derības Soģu gramata tie aprakstīti ka tautas valdnieki, kas valdījuši no Jozuas naves līdz ķēniņu laikmetam, tadēļ šo laiku dēvē par Soģu laikmetu. Dievs soģus ir aicinajis un sūtījis savai tautai ka glabējus nebaltas dienas.

Tora - (ebr. likums), piecas Mozus gramatas Vecaja Derība, arī Pentateihs.

DISTRIBUIE DOCUMENTUL

Comentarii


Vizualizari: 435
Importanta: rank

Comenteaza documentul:

Te rugam sa te autentifici sau sa iti faci cont pentru a putea comenta

Creaza cont nou

Distribuie URL

Adauga cod HTML in site

Termeni si conditii de utilizare | Contact
© SCRIGROUP 2014. All rights reserved