Latvija 1945 – 1991.g.

Latvija 1945 – 1991.g.

Ievēro!

• 20.janvaris – 1991.g. barikažu aizstavju atceres diena. 25.marts – komunistiska genocīda upura piemiņas diena. 4.maijs – Latvijas Republikas neatkarības deklaracijas pasludinašanas diena. 21.augusts – Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas diena.

Latvieši pēckara pasaulē!

• Kopa ar PSRS – Padomju Socialistisko Republiku Savienība – karaspēku Latvija atgriezas 1940.g. izveidota komunistu valdība. Tika pasludinats, ka Latvija ir neatkarīga komunistiska valsts - Latvijas Padomju Socialistiska Republika (Latvijas PSR). Latvija tika ieviesta tada pati parvaldes un saimniecības sistēma ka PSRS. Tika īstenota parkrievošanas jeb rusifikacijas politika.
• Latvija kara smagumu izjuta no pirmas līdz pēdējai dienai. Gaja boja 1/5 Latvijas iedzīvotaju un bēgļa gaitas devas vairak neka 200 000 cilvēku.
• Jau 1944.g., vēl pirms kara beigam, Latvija saka apcietinat , sodīt un izsūtīt cilvēkus, kurus apsūdzēja sadarbība ar nacistiem. Lielaka daļa apsūdzēto un notiesato bija nevainīgi.
• Pēc kara bija jaatjauno saimniecība, no jauna jaceļ pilsētas, infrastruktūra, rūpnīcas. Laukos turīgakajiem zemniekiem atņēma zemi un atdeva bezzemniekiem. Visa zeme bija pasludinata par valsts īpašumu. Zemniekiem par zemes lietošanu bija jamaksa valstij nodokļi – janodod labība, piens un citi ražojumi. Ja nodevas laika netika nodotas, zemniekus apvainoja kaitniecība pret padomju varu un tiesaja. Viņiem atņēma zemi un darbarīkus. Atņemto īpašumu nodeva kolhoziem, bet pašus notiesatos izsūtīja uz Sibīriju.
• Cīņu par Latvijas neatkarību turpinaja nacionalie partizani un latviešu trimdas organizacijas.
• NACIONALIE PARTIZANI. Izmantojot kara laika iegūtos ieročus, mežos izveidojas partizanu vienības. Tas cīnījas, cerot, ka ritumu valstis drīz saks Baltijas atbrīvošanu. Dažviet radas arī lielas partizanu apvienības. Latgalē – Latvijas Tēvijas Sargu apvienība, Vidzemē – Latvijas Nacionalo Partizanu apvienība, Kurzemē – Latvijas Nacionalo Partizanu organizacija. Komunisti ka pretspēku izveidoja iznīcinataju vienības. Bruņoto pretošanas kustību padomju NKVD – iekšlietu tautas komisariats – vienības pilnība sagrava pēc 1950.g. Pēc nacionalo partizanu kustības apspiešanas Latvijas patriotu pretestība padomju režīmam notika bez bruņota spēka lietošanas.
• KOLHOZU DIBINAŠANA LAUKOS UN IEDZĪVOTAJU IZSŪTĪŠANA. Lielai daļai zemnieku laukos bija atņemtas zemes un sadalītas bezzemniekiem, bet arī viņi pēc zemes saņemšanas kolhozos – kolektīva saimniecība. Lauksaimniecības vai zvejniecības kooperatīvs, kadus piespiedu karta izveidoja Padomju Savienība, likvidējot zemnieku saimniecības un privato zvejniecību – nestajas. 1949.g. pieņēma lēmumu par piespiedu kolektivizaciju. Lai šo procesu nekavētu, ka arī atbrīvotos no visiem, kuri varēja nebūt labvēlīgi padomju varai, 1949.g. 25.marta slepeni tika noorganizēta Latvijas iedzīvotaju masveida izsūtīšana uz Sibīriju. Bez tiesas sprieduma un brīdinajuma tika izsūtīti apmēram 43 000 cilvēku. Lai nekļūtu par represiju upuriem, zemnieki bija spiesti staties kolhozos. 1950.g. gandrīz visi Latvijas zemnieki bija iestajušies kolektīvajas saimniecības. Tikai nedaudzi kolhozi kļuva turīgi. Parsvara ražas bija zemas un samaksa par darbu – niecīga. Lauksaimniecība bija zems mehanizacijas līmenis, ka arī slikta darba organizacija.
• RŪPNIECĪBA. Rūpniecības galvenais uzdevums bija sagrauto uzņēmumu atjaunošana – atsaka darboties VEF, Ķeguma HES, Rīgas vagonu rūpnīca u.c. Pilsētas trūka partikas. Pēc kara partikas produktus pardeva uz kartītēm. Tas atcēla 1947.g. jau pirmajos pēckara gados Latvija saka pildīt PSRS valdības lēmumu, kura bija nolemts – Latvija celt jaunas rūpnīcas.   Šajas rūpnīcas nepietika stradnieku, darba aicinaja cilvēkus no citam republikam. Sakas migracija. Gandrīz visi valsts līdzekļi tika izlietoti rūpniecības paplašinašanai, bet lauksaimniecības attīstībai to nepietika. Daudzi lauku iedzīvotaji parcēlas uz pilsētam, jo tur bija labaki dzīves apstakļi. Pretēji republikas iespējam tika paplašinata rūpniecība, ievesti stradnieki un ražošanas izejvielas no visas Padomju Savienības. Šīs politikas sekas - dabas piesarņošana, dzīvokļu un partikas produktu trūkums.
• KOMUNISTU PARVALDE. LPSRS bija visi valsts simboli – konstitūcija, ģerbonis un karogs. Taču tos pieņēma Maskava demokratiski neapspriežot ar tautu. Latvija administratīvi tika sadalīta ciemos, pilsētas, rajonos, republikas nozīmes pilsētas. Lēmumus pieņēma padomes. Tas bija pilsētas, ciemos utt. Padomju pieņemtos lēmumus bija jaizpilda izpildkomitejam. Visai valstij likumus pieņēma Augstaka Padome, bet īstenoja valdība – Ministru Padome. PSRS Konstitūcija tika ierakstīts, ka vadoša loma pieder nevis padomēm, bet gan komunistiskajam partijam. Partijai bija tiesības valdīt, izvirzīt kandidatus padomēm. Vēlēšanas vienmēr piedavaja tikai vienu sarakstu – to, kuru bija sastadījusi partija. Partijas sastavēja no pirmorganizacijam, kuras darbojas katra uzņēmuma un iestadē. Pirmorganizacijas vadīja partijas komitejas. Katra republika partiju vadīja centrala komiteja, bet to – vairaki sekretari. Starp tiem piederēja lielaka vara piederēja pirmajam sekretaram. Partija bija stingri centralizēta organizacija. Zemakas partijas nedrīkstēja pieņemt patstavīgus lēmumus. Pastavēja arī komunistiska organizacija jaunatnei – komjaunatne. Tas vadība skolas darbojas pionieru organizacijas, bet pašus mazakos skolēnus iesaistīja oktobrēnos, kurus dēvēja par Ļeņina mazbērniem. Ar šo organizaciju palīdzību jaunatnei tika uzspiesti komunistiski uzskati.
• 50-to gadu beigas, kad pie varas atradas Ņikita Hruščovs, daži komunisti, viņu vidū Eduards Berklavs, Vilis Krūmiņš u.c., mēģinaja panakt lielaku Latvijas patstavību PSRS sastava. Viņi izstradaja projektu, ka vajadzētu attīstīties Latvijas saimniecībai, lai ta kalpotu Latvijas iedzīvotaju interesēm. Komunistiskaja partija un vadošos amatos centas vairak iesaistīt latviešus, uzņēmumu vadītajiem, pardevējiem, partijas sekretariem bija obligati jaapgūst latviešu valoda. Centas ierobežot iedzīvotaju iebraukšanu no citam PSRS republikam. Šo parkartojumu piekritējus sauca par nacionalkomunistiem. 1959.g. nacionalkomunistus atcēla no amatiem un dažus parcēla darba arpus Latvijas. Pēc šiem notikumiem Maskava aizvien vairak neuzticējas vietējiem partijas biedriem. Otra sekretara amatos turpmak iecēla tikai tadus cilvēkus, kuriem pirms tam nebija sakaru ar Latviju. Viņu uzdevums bija uzraudzīt pirmo sekretaru.
• PARKRIEVOŠANA. Komunisti visa Latvija turpinaja parkrievošanu, kuru kadreiz uzsaka Krievijas impērija. Minoritašu skolas tika likvidētas, macīties varēja tikai vai nu latviešu vai krievu valoda. Parkrievošanas politikai kalpoja arī saimniecība – PSRS valdība saka stradnieku ievešanu no Krievijas un citam PSRS republikam. Parkrievošana skara arī laukus. 60-tajos gados daudzus kolhozus un padomju saimniecības apvienoja lielakas saimniecības. Milzīgajas saimniecības tika būvēti pilsētveida ciemati un šajos ciematos nometinaja daudzus iebraucējus. Uzņēmumos un paša komunistiskaja partija par vadošo kļuva krievu valoda.
• KOMUNISMA KRĪZE (80-to un 90-to gadu mija). Komunisma krīze aptvēra visu PSRS, un tai visur bija kopīgi cēloņi. 1. Stradnieku neieinteresība darba. Algas PSRS noteica ar ierēdņu lēmumiem, un stradnieki par labaku darbu praktiski nevarēja saņemt lielaku algu. Tapēc viņi nebija ieinteresēti stradat vairak un labak. 2.Komandekonomika. komunisti saimniecību vadīja ar partijas lēmumu un planu palīdzību. To sauc par komandekonomiku. Ierēdņi viltoja faktus un ekonomikas radītajus. Līdz ar to saimniecība attīstījas nevis pēc vadošo cilvēku vēlmēm un iegribam. 3.Preču deficīts. PSRS, vēloties pieradīt, ka komunistiskajas valstīs ir viss ļoti lēts, samazinaja preču cenas un rezultata naudas bija vairak neka preces. Veikali bija tukši. 70-to gadu beigas radas grūtības ar gaļas produktiem, bet 80-ajos gados laiku pa laikam trūka veļas pulveru un ziepju. 4.Uzticības zaudēšana savai produkcijai. Stradnieki labi apzinajas, ka viņu ražotajai produkcijai nav pietiekami laba kvalitate. Daudzi vietējie ražojumi gulēja noliktavas, bet cilvēki drūzmējas rindas pēc importa precēm. 5.Milzīgie bruņošanas izdevumi. Komunisti uzskatīja, ka PSRS ir jaiegūst militars parsvars par jebkuru pasaules valsti. Tapēc visu pastavēšanas laiku PSRS pastiprinati bruņojas. Bruņošanas vajadzībam tērēja pat ¼ daļu no valsts ienakumiem. Līdz ar to nepietika līdzekļu pašas sabiedrības attīstībai. 6.Parkrievošana. PSRS turpinata parkrievošanas politika izraisīja naidu daudzas tautas. Protestus saka izteikt arī tie, kuri sakotnēji atbalstīja šo politiku.
• GORBOČOVA POLITIKA. 1985.g. Maskava pie varas naca Mihails Gorbačovs. Viņš bija pēdējais partijas vadītajs un centas ar visiem spēkiem glabt komunismu. Savu reformu politiku viņš nosauca par parbūvi (perestrojka). 1. Gorbačova pieļava, ka PSRS saka veidoties privati uzņēmumi. Pieņēma likumu, ar kuru atļava veidot kooperatīvus – privats uzņēmums, kura bija apvienojušies vairaki privatie ražotaji. Kooperatīvus bieži izveidoja cilvēki, kuri likumīga un nelikumīga ceļa bija uzkrajuši lielus naudas līdzekļus. Daudzi no viņiem bija komunistu valdības ierēdņi. Daudzi komunisti kļuva par komunistiskas iekartas likvidētajiem. 2.Viens no Gorbačova stūrakmeņiem bija ta saukta glasnostj politika. Gorbačovs aicinaja cilvēkus atklati izteikt savus uzskatus. Tomēr glasnostj nenozīmēja, ka katrs varēja brīvi paust savus uzskatus. Gorbačova laika cenzūru neatcēla un tupinajas citadi domajošo vajašana.
• LATVIJA GLASNOSTJ LAIKA. Liepaja izveidojas komunistu pretinieku grupa HELSINKI – 86. 1975.g.PSRS Helsinkos bija parakstījusi dokumentu, ar kuru apņēmas ieviest sava teritorija demokratiskas brīvības. 1987.g.14.jūnija helsinkieši nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, lai atgadinatu par represijam. Presē PSRS Drošības organi nosodīja helsinkiešus. 1988.g.20.jūnija Latvija izveidojas pirma organizacija, kura izvirzīja par savu mērķi cīnīties par Latvijas neatkarību. Ta bija Latvijas nacionalas neatkarības kustība, kura aktīvi darbojas Eduards Berklavs un Einars Repše. 1988.g. jūnija saka aktīvi politiski darboties Rakstnieku, Makslinieku un Komponistu un citas radošas savienības. Latvijas radošo savienību parstavji pēc dzejnieka un žurnalista Viktora Avotiņa ierosinajuma nolēma izveidot LATVIJAS TAUTAS FRONTI.(LTF). Pret viņiem iestajas komunisti. Gandrīz visos Latvijas uzņēmumos un iestadēs saka veidot Tautas frontes grupas, un 1988.g.7-8.oktobrī sanac Latvijas Tautas frontes I kongress. Kongresa pieņēma programmu, kas prasīja no PSRS palielinat Latvijas tiesības PSRS sastava. Par LTF priekšsēdētaju ievēlēja žurnalistu Daini Īvanu.

• LATVIJAS CĪŅA PAR NEATKARĪBU. LTF un citas līdzīgas organizacijas citas PSRS daļas nesaskanēja ar Gorbačova centieniem, jo viņš gribēja komunismu uzlabot, nevis likvidēt. Gorbačovs nolēma izveidot pēc iespējas sarežģītaku PSRS parvaldes sistēmu, lai dažadu organizaciju ieteikumi tiktu izskatīti vēlak. Lai pretotos LTF ietekmei, Latvija izveidoja Interfronti – organizaciju, kura apvienojas agrakas iekartas piekritēji. Šada politika izraisīja pretēju rezultatu – PSRS tauta arvien vairak teicas pēc neatkarības. Sava otraja kongresa LTF pieņēma lēmumu, ka ta atbalsta Latvijas neatkarīgas valsts atjaunošanu. 1989.g.18.marta notika Latvijas Augstakas Padomes vēlēšanas. Tajas uzvaru guva LTF. 1990.g. Augstaka Padome pieņēma deklaraciju par neatkarības atjaunošanu, ar kuru pasludinaja, ka Latvija pakapeniski tiks atjaunota neatkarīga valsts. To sauca par 4.maija neatkarības deklaraciju. Izveidoja TF valdību ar Ivaru Godmani priekšgala.
• BARIKAŽU DIENAS. 1991. gada janvara barikades Rīga bija organizēts tautas pretspēks Maskavas inspirētajam bruņotajam apvērsumam. 1991. gada barikades uzskatamas par Nacionalas atmodas kulminaciju.

Militaras akcijas sakas Lietuva 1991.gada 12.–13. janvara naktī. Padomju armijas daļas un specialas nozīmes vienības uzbruka Lietuvas galvenajam televīzijas tornim, nogalinot 13 cilvēkus un daudzus ievainojot. Taču vardarbības akcijas Rīga, līdzīgi ka Viļņa, nesakas tūlīt un tada veida, ka PSRS valdība bija iecerējusi. Tas kavēja negaidīti straujie un pēc saviem mērogiem grūti aptveramie tautas pašaizliedzības pasakumi. Pardomat savus planus Padomju Savienībai spieda arī plaša tautas manifestacija Rīga, Daugavas krastmala, 13. janvarī, kura piedalījas vairak neka pusmiljons (apmēram 700 000) iedzīvotaju, protestējot pret vardarbību Viļņa un izsakot vienpratīgu atbalstu Latvijas neatkarībai un likumīgi ievēlētajai Augstakajai padomei un valdībai. 13. janvarī dienas laika Rīga ap svarīgakajam valsts un sabiedriskajam ēkam tika izveidotas barikades, pieejas ēkam apjozta ar smago tehniku vairakos lokos. Galvenie barikažu aizsardzības objekti bija:

LR Augstaka padome (Saeima) ,LR Ministru padome (Ministru kabinets), Latvijas Televīzija (Zaķusala), Latvijas Radio (radionams), Starptautiska telefonu centrale (STC) Dzirnavu iela 105,Starptautiska telefonu centrale Dzirnavu iela 16 ,Ulbrokas radiostacija ,tilti: Vecmīlgravja, Brasas, Gaisa (VEF), Zemitanu, Deglava, Juglas, Salu, Stahanoviešu (Slavu), Dzelzceļa, Vanšu, Akmens.

Barikades izveidoja pēc pardomatas shēmas, cenšoties iespējami ievērot drošības tehnikas elementarakas prasības. Cilvēkus sadalīja pa sektoriem un posteņiem. Vecrīga bija 7 aizsardzības sektori, kuros patstavīgi darbojas 44 posteņi. Katram sektoram un katram postenim bija vadītajs, kura pienakumi bija stingri reglamentēti.

Nav šaubu, ka padomju karaspēks šos objektus bija spējīgs ieņemt, taču tas prasītu lielaku upuru skaitu neka Viļņa un izraisītu krasi negatīvu pasaules sabiedrības attieksmi, kas Padomju Savienībai draudētu ar smagam politiskam sekam un ekonomiskam sankcijam. Lielais arzemju korespondentu skaits Rīga šaja laika bija Padomju Savienībai nepatīkams faktors, ar kuru nedrīkstēja nerēķinaties. Taja laika Rīga uzturējas pasaules lielako ziņu aģentūru korespondenti, arī ABC, CNN un BBC, Vacijas un Somijas televīzijas grupas. Kopskaita apmēram 300 žurnalistu parraidīja informaciju visai pasaulei.

1991. gada 2. janvarī Bruņoti OMON – īpaša milicijas vienība -   kaujinieki ieņem Preses namu.

1991. gada 21. janvaris. Toreizējais Latvijas Augstakas padomes priekšsēdētajs Anatolijs Gorbunovs dodas uz Maskavu, lai ar PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu parrunatu politisko situaciju Latvija.

1991. gada 22. janvaris. 20 pulkveži, 51 apakšpulkvedis, 37 majori un citi milicijas darbinieki no Latvijas vēstulē PSRS Augstakajai Padomei un PSRS prezidentam prasa nekavējoties partraukt bruņoto iejaukšanos Latvijas iekšpolitika. 1991. gada 27. janvaris Noslēdzas barikažu laiks

• AUGUSTA PUȊ. 1991.g. 19.augusta PSRS viceprezidents Genadijs Janajevs paziņoja tautai, ka Maskava ir izveidota sabiedrības glabšanas komiteja, jo slimības dēļ M. Gorbačovs savus pienakumus vairs nevarot pildīt. Komiteja parņem varu valstī un atsevišķos apgabalos, tai skaita arī Baltijas valstīs, tikšot ieviests arkartas stavoklis. Rīgas ielas paradījas bruņumašīnas. Tas tuvojas Augstakai Padomes ēkai. Šada situacija 1991.g. 21.augusta Latvijas Augstaka Padome pieņēma lēmumu par pilnīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Apvērsums PSRS neizdevas, un Gorbačovs atgriezas sava amata. Krievija demokrati saka steidzīgi likvidēt iestades, kuras bija atbalstījušas puču. Līdz ar to kļuva skaidrs, ka pilnība glabt komunismu vairs nav iespējams. Gorbačovs mēģinaja saglabt vismaz PSRS, līdz ar to viņš nolēma piekapties Baltijas tauta. 1991.G.6.SEPTEMBRĪ PSRS VALSTS PADOME ATZINZINA BALTIJAS VALSTU, TAI SKAITA LATVIJAS, NEATKARĪBU.

Latvijas valsts atjaunošana.

Valsts varas atjaunošana

• SATVERSMES DARBĪBAS ATJAUNOŠANA. Jau 1990.g., pieņemot neatkarības deklaraciju, Latvija uzsaka satversmes darbības atjaunošanu. Augstaka padome pakapeniski saka atjaunot Latvijas Republikas varas un parvaldes iestades. Tika pieņemts jauns vēlēšanas likums, saskaņa ar kuru1993.g.5 un6.jīnija tika vēlēta 5.Saeima. Jauna Saeima pilnība atjaunoja valsts Prezidentu, apstiprinaja Ministru prezidentu un ministru kabinetu. Atjaunoja un pilnveidoja tiesas sistēmu. Darbību atsaka apgabaltiesas, Senats. Izveidoja Satversmes tiesu, kas izskata pieņemto likumu atbilstību Satversmei.
• PARTIJAS. Latvija savu darbību atjaunoja arī partijas. Kopuma Latvija iezīmējas 3 virzieni – partijas, kas parstav kadas saimnieciskas grupas intereses, nacionalistu partijas, kas priekšgala izvirza Latvijas nacijas nostiprinašanas ideju, un grupējumi, kas atbalsta socialisma vai komunistu idejas un kas vēlas komunistiskas iekartas atjaunošanu.

5.Saeima vairamu ieguva partija Latvijas ceļš. Ta bija izveidojusies no bijušajiem LTF vadītajiem, kas ieņēma austus amatus valdība. Par pirmo prezidentu kļuva Zemnieku savienības parstavis Guntis Ulmanis, bet par pirmo Ministru prezidentu kļuva jurists no Latvijas ceļa – Valdis Birkavs. 

1995.g.1.oktobrī tika vēlēta 6.Saeima. ta ka ekonomiskais stavoklis valstī bija grūts, tad daudz vietu Saeima zaudēja Latvijas ceļš. Lielus panakumus vēlēšanas guva demokratiska partija Saimnieks. Partija solīja samazinat nodokļus, ieviest kartību valsts aparata un aizstavēt vietējo uzņēmēju intereses.

Par otru lielako spēku kļuva kustība Latvijai . partija kļuva populara ar to, ka veidoja palīdzības centrus trūcīgajiem.

6.Saeima, kuru ievēlēja 1999.gada, par ministru prezidentu kļuva Andris Šķēle. 

Saimnieciskas reformas

• LTF uzskatīja, ka ir jaatjauno Latvijas lats. To izdarīja pakapeniski. Vispirms Latvijas valdība izlaida Latvijas rubli, kuru varēja brīvi mainīt pret PSRS rubli. Latvija varēja lietot abas naudas. Pēc tam tika noteikts, ka Latvija būs spēka tikai Latvijas rublis, bet 1993.g. Latvijas rubli pakapeniski nomainīja Latvijas lats.
• LTF izvirzīja domu, ka Latvija ir jaatjauno privatais īpašums, javeic privatizacija. Lai privatizacija varētu piedalīties visi patstavīgie Latvijas iedzīvotaji, izlaida vērtspapīru – sertifikatus. Par sertifikatiem varēja pirkt dzīvokļus, zemi, iegadaties valsts uzņēmuma akcijas. Kolhozu un sovhozu īpašumu novērtēja un sadalīja pajas – īpašuma daļas, kas pienakas šo saimniecību stradniekiem.