Laupîšanas jįdziena izpratne Romas republikas laikas

Vŗsturiska attîstîba.

Kriminaltiesību vŗsture ir cieōi saistīta ar soda attīstību. Sods ir viena no agrakajam socialas eksistences paradībam, kura pilnveide liela mŗra ir noteikusi kriminaltiesību attīstību kopuma. Soda izcelsme ir saistīta ar cietuōa reakciju pret kaitŗjumu, kas nodarīts viōa interesŗm. Galvenas aizsargajamas intereses sakuma bija personas dzīvība un veselība, taįu, attīstoties īpaōuma formam, radas nepiecieōamība aizsargat arī mantisko labumu. Sakuma vienīgais līdzeklis paridarītaja atturŗōanai no atkartota apdraudŗjuma bija atriebība vainīgajam.

Mantiska aizsakuruma gadījuma atriebība prasīja vainīgajam nodarīt tadu paōu kaitŗjumu, kadu nodarījis viōō proti, ja manta nozagta, sabojata vai iznīcinata, vainīgajam jadod vieta tikpat vŗrta manta. Tads ōads efekts ne vienmŗr bija panakams, jo dažreiz vainīgo nevarŗja noskaidrot, viōō varŗja aizbŗgt vai arī izradīties stipraks. Lai padarītu atriebības mehanismu efektīvaku, soda procesa iesaistījas sabiedrība. Nakamais posms soda attīstības posms bija saistīts ar asinsatriebību. Arī vienkarōa zadzība varŗja kīût iemesls asinsatriebībai.

Attīstoties sabiedrības tikumiem un īpaōuma attiecībam, radas iespŗja atpirkties no ōiem primitīvajiem soda veidiem, maksajot cietuōajam nozieguma izpirkōanas cenu.

Pamazam izveidojas vairak vai mazak spŗcīgaka centrala valsts vara, kura nebija ieinteresŗta pavalstnieku patvaīīga rīcība, bet noziegumu sodīōanu pasludinaja par savu prerogatīvu. Sakuma valsts vara, lai panaktu bezierunu pakīauōanos, rīkojas cietsirdīgi, lietojot nežŗlīgus un iebiedŗjoōus sodus. Ōai varai nebija sveōas arī fiskalas intereses, kuras īstenoja, uzliekot naudas sodus un ieskaitot valsts kasŗ konfiscŗto mantu. Reizŗ ōada centralizŗta vara bija ieinteresŗta pŗc iespŗjas partraukt patvaīu un nodroōinat valstī kartību. Pakapeniski tas darbība, ierobežojot tiesneōu patvaīu un nosakot noziedzīgu nodarījumu loku, sodu veidus un apmŗrus, tika iekīauta noteiktos tiesiskuma ramjos. Līdzas noziegumu nodarītajam objektīvam kaitŗjumam valsts pieōíīra nozīmi personas subjektīvajai attieksmei visas tas izpausmŗs.

Humanisma ideju, reliîisko uzskatu un sabiedriska spiediena ietekmŗ ar laiku bija vŗrojama tendence mīkstinat sodus, proti, izslŗgt naves sodu, cietumsodu pŗc iespŗjas aizstat ar sodiem, kuri nav saistīti ar brīvības atōemōanu, samazinat sodu termiōus, uzlabot soda izcieōanas apstakīus. Sodu vairs neuzskatīja ka atriebību par izdarīto, bet ka personas laboōanas līdzekli. Taįu saglabajas uzskats, ka nelabojamus indivīdus ir jaizlozŗ no sabiedrības. Pret īpaōumu vŗrsto nodarījumu attīstība vŗrojama tendence, no vienas puses, pakīaut kriminaltiesiskajai aizsardzībai īpaōuma intereses visas to izpausmŗs, sakot ar kustamas mantas aizsardzību un beidzot ar abstraktam mantiskajam tiesībam, bet, no otras puses, unificŗt normas, kas paredz atbildību par mantiskiem noziegumiem, nosakot konkrŗtai normai plaōu nodarījumu loku.

Laupîšanas jįdziena izpratne Romas republikas laika.

Romas republikas laiks iezīmŗjas ar personas cīōu par savam tiesībam. Ōīs cīōas rezultats bija tiesību kodifikacija XII tabulu likuma, kas noteica taliona principu (zobs pret zobu). Tika akceptŗtas visu augstakas valsts varas kriminali notiesato tiesības apelŗt pie tautas, tadejadi augstaka vara daīŗji atteicas no publiskajam tiesībam vajat un izskatīt visparīgos kriminalos nodarījumus. Daīŗji notika atgrieōanas pie personiskas kriminalvajaōanas principiem.. Taįu taja paōa laika administratīva valsts vara no savam tiesībam visa pilnība neatteicas un gadījumos, kas skara valsts ideoloîiju, ekstraordinara kartība izlŗma lietas, tadŗjadi no jauna nostadot iedzīvotajus beztiesīga stavoklī.

Valsts un tiesas funkcijas norobežoja aptuveni 149.g. p.m.ŗ., nodibinot pastavīgu bezaplelacijas zvŗrinato tiesu, kura pŗc 25 gadiem ieguva kriminalas tiesas funkcijas, izskatot noteiktus amatnoziegumus.

Nakamais attīstības posms bija Cŗzara un Augusta likumdoōana. Kaut arŗji tiesības pilnveidojas, tomŗr iekōŗji kriminalas justīcijas pamati tiek grauti. Par kriminaltiesību avotiem kīuva imperatora konstitûcijas un viōa atkarīga senata skaidrojumi. Zvŗrinato tiesu vietu arvien vairak aizstaja imperatora ierŗdōu tiesa. Radas jauni noziegumi - izpieōana , krapōana un slŗpōana; atseviōíi personiski delikti ieguva publisku raksturu. Tadi ir zadzība un vardarbīga zadzība.

XII tabulu likumi ir romieōu senako tiesību avots, kura apkopotas privato un publisko tiesību normas. XII tabulu likuma atrodamas normas, kuras paredzŗti nodarījumi, kas apdraud īpaōumu - mantas bojaōana un sveōu sŗjumu nopīauōana vai bojaōana naksts laika. Pieauguōu cilvŗku par tadu nodarījumu sodīja ar navi, bet nepilngadīgu sita ar nûjam vai arī viōam bija jaatlīdzina nodarītais zaudŗjums divkarōa apmŗra. Iekaīams íŗdŗs un pŗc siōanas ar nûjam sodams ar navi bija tas, kurō tīōi aizdedzinaja bûves vai pie tam novietotas siena stirpas; ja nevarŗja atlīdzinat, piemŗroja vieglaku sodu. Par sveōu koku īaunpratīgu cirōanu vainīgajam bija jamaksa 25 ass par katru koku.

Laupîšanas jįdziena izpratne vidusslaikos.

Viduslaikos laupīōanu uzskatīja par zadzībai radniecisku nodarījumu. Viduslaiku likumdevŗjs nenorobežo zadzību no laupīōanas pŗc noteiktam specifiskam pazīmŗm. tomŗr laupīōanas galvena pazīme - pretstata zadzībai - ir atklata personas darbība, turklat nav nepiecieōams, lai mantas paōemōana bûtu saistīta ar vardarbību vai draudiem. Ja arī avotos ir minŗta vardarbība, ta netiek saprasta ka draudi personas dzīvībai vai veselībai, bet - ilviena patvarīga rīcība pret lietas turŗtaja gribu. Ōadus gadījumus uzskatīja par kvalificŗtu laupīōanu. Sakotnŗji laupīōana uzskatīta par mazak apkaunojoōu neka zadzība un par to bija paredzŗts vieglaks sods.

Vidŗjas bruōinieku tiesības par vienkarōu laupīōanu pardzŗts sods - galvas nocirōana, bet, ja vainīgajam izdodas aizŗgt, viōu izsludina arpus likuma, kamŗr viōō neizlīgs ar soîi un cietuōo.

Par kvalificŗtu laupīōanu uzskata arkla nolaupīōanu un dzirnavu, kapsŗtu, ka arī baznīcu aplaupīōanu. Par to - tapat ka par citiem smagakajiem noziegumiem - soda ar navi uz rata.

Tatad kopuma, pŗc Vidŗjam bruōinieku tiesībam, zadzība un laupīōana ir noziegumi pret īpaōumu. Abi ōie nodarijumi realizŗjas sveōas kustamas mantas paōemōana no sveōa valdījuma. Tikai tas apstaklis, ka zadzība sveōa manta tiek paōemta slepeni, bet laupīōana atklati, dod iespŗju norobežot ōos noziegumus viduslaiku izpratnŗ.

Mantas nolaupîšana un tas formas.

Visparīgais nolaupīōanas jŗdziens ir dzimtas apzīmŗjums visam tam īpaōuma intereōu apdraudŗjuma formam, kuram raksturīga mantas izōemōana no cietuōa īpaōuma sfŗras. Noskaidrojot visparīgas nolapīōanas pazīmes, vieglak ir analizŗt konkrŗtus īpaōuma apdraudŗjuma veidus, kvalificŗt atbilstoōus nodarījumus un norobežot tos no citiem noziegumiem, ka arī nodarījumiem, kas nav kriminali sodami.

Nolaupīōana ir aiz mantkartības izdarīts īpaōuma tiesību apdraudŗjums - tīōa un prettiesiska bezatlīdzības sveōas mantas izōemōana no cietuōa īpaōuma sfŗras vai uzbrukums, lai to ōadi izōemtu.

Pirmspadomju Latvijas kriminaltiesībam ōads jŗdziens bija pazīstams, taįu lietots attiecība uz citiem nodarījumiem. Latvijas 1933.gada sodu likuma ōis termins attiecinats uz noziegumiem, kas izpaužas personu vai priekōmetu patvaīīga sagrabōana. (6)

Nolaupîšanas priekšmets.

Nolaupīōana vienmŗr ir izteikti mantisks noziegums. Manta ir nolapīōanas priekōmets, un ta ir jaatōíir no nozieguma objekta īpaōuma interesŗm. Kriminaltiesību teorija un prakse ir izstradajusi nolaupīōanas priekōmetam raksturīgo pazīmju sistŗmu. Nolaupīōanas priekōmets vienmŗr ir materiala lieta, respektīvi, materialas pasaules daīa. Ta ir priekōmeta fiziska pazīme. Priekōmets nevar bût:

a) personas uzskats par mantiskam tiesībam;

b) manta ka visas personas valdījuma esoōas mantas kopums, bet ne konkrŗta manta;

c) no līgumiem izrietoōas tiesības vai saistības, jo tas nav lietiskas, bet tikai abstraktas, pretstata lietu tiesībam - pastavoōas personas apziōa. Tomŗr ōadas saistību tiesības var apdraudŗt, izdarot izspieōanu;

d) personas tiesības, kuram ir mantisks raksturs, piemŗram, autortiesības, idejas, uzskati, informacija, jo par intelektuala īpaōuma nolaupīōanu var runat tikai parnesta nozīmŗ.

Nolaupīt nevar lietas, kas vienlīdz pieder visiem, bet nevienam konkrŗti. Tads ir gaiss, ko elpojam, ûdens upŗs un ezeros. Tas ir dabas veltes, kas raduōas bez cilvŗka darba iguldījuma. Agrak tadi arī bija meži, zemes dzīles, meža zvŗri, putni, zivis, u.c. Laika gaita ōo lietu loks ie ievŗrojami saōaurinajies, jo daudzi ir kīuvuōi par kada indivīda īpaōumu.

Raksturojot nolaupīōanu, jŗdziena speciali tiek izcelts mantas sveōuma faktors Tas nozīmŗ, ka:

1) nolaupīōanas priekōmets nevar bût manta, kas pieder vainīgajam mans īpaōnieks ir tiesīgs rīkoties ar mantu atbilstoōi saviem ieskatiem. Īpaōuma tiesības ir atsavinamas tapŗc arī ta persona, kas bûs ieguvusi sveōu mantu ar realu vai ōíietamu īpaōnieka atīauju, nevar atbildŗt par nolaupīōanu. Ja arī īpaōnieka tiesības attiecība uz viōam piederoōu mantu ar realu vai ōíietamu tas īpaōnieka atīauju, nevar atbildŗt par nolaupīōanu. Ja arī īpaōnieka tiesības attiecība uz viōam piederoōu mantu ir ierobežotas un viōō, to izōemot, rīkojas prettiesiski vai noziedzīgi, ōads nodarījums nekad nevar bût nolaupīōana. Līdzīgi risinams gadījums, ja vainīgais izōŗmis savu mantu, kas nodota koīpaōuma ar citam personam. Nolaupīōanas nebûs, kamŗr nebûs apdraudŗta sveōa manta. Taįu nolaupīōanu izslŗdz tikai īpaōuma tiesības; ja mantu ir izōŗmusi persona, kurai ir tikai lietojuma (nomas) un rīcības tiesības uz lietu, parasti ōads nodarījums bûs nolaupīōana;

2) nolapīōanas priekōmets nevar bût nevienam nepiederoōa lieta. Tadi ir meža zvŗri, izmestas lietas vai lietas, kas neatrodas civiltiesiska apgrozība, turpretī zivis tīklos un nomedīti zvŗri var bût nolaupīōanas priekōmets;

3) nolaupīōanas priekōmets nevar bût lietas, kas vienlaikus pieder katram un visiem. Ja tomŗr konkrŗta lieta ir ieguldīts cilvŗku darbs, ar ko ta ir atdalīta no kopīga īpaōuma sfŗras vai dabas radītas vŗrtību masas, ta var kīût par nolaupīōanas priekōmetu. Svarīgi, lai manta kadam piederŗtu nolapīōanas brīdī. Tapŗc nolaupīōana ir gadījuma, ja cietuōais pŗc mantas nolaupīōnas uz to vairs nepretendŗ vai no tas atsakas.

No teikta var secinat, ka nolaupīōanas priekōmets ir vainīgajam nepiederoōa materialas pasaules manta, kurai ir ekonomiska vŗrtība, saistība ar kuru pastav nozieguma apdraudŗtas īpaōuma intereses.

Laupīōana ka mantas nolaupīōanas forma.

Pŗc mantas nolaupīōanas veida atbilstoōi ta bīstamībai Latvijas KK normas ir nodalītas atōíirīgas ōī nodarījuma formas. Pŗc prettiesiska mantas ieguves veida izōíir ōadas mantas nolaupīōanas formas:

1) mantas nolaupīōana, to izdarot slepeni vai atklati, - zadzība (LKK 139.p.);

2) mantas nolapīōana, lietojot vardarbību, kura ir bīstama cietuōa dzīvībai vai veselībai, vai tas draudus, - laupīōana (LKK 141.p.);

3) mantas nolaupīōana, īaunpratīgi izmantojot uzticību vai ar viltu, - krapōana (LKK 142.p.);

4) uzticŗtas vai parziōa nodotas mantas nolaupīōana - piesavinaōanas (LKK 144.p.).

Viena no nolaupīōanas formam ir laupīōana. Varda “laupīt” izcelsme jasaista ar izndoeiropieōu vardu “leup-”, kas nozīmŗ mizot, nolauzt, un senindieōu vardu “lõpayati”, kas nozīmŗ aplaupa vai ievaino.

Par sveōas kustama mantas nolaupīōanu, ja ta saistīta ar vardarbību vai vardarbības piedraudŗjumu (laupīōana),-

soda ar brīvības atōemōanu uz laiku līdz desmit gadiem, konfiscŗjot mantu vai bez mantas konfiskacijas un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem.

Par laupīōanu, ja to izdarījusi personu grupa pŗc iepriekōŗjas vienoōanas vai ja ta izdarīta, iekīûstot dzīvoklī vai cita telpa, vai ja ta izdarīta, iekīûstot dzīvoklī vai cita telpa, vai ja ta izdarīta no mantas glabatavas, ietaises, kas savieno glabatavas, vai transportlīdzekīa,-

soda ar brīvības atōemōanu uz laiku no seōiem līdz divpadsmit gadiem, konfiscŗjot mantu vai bez mantas konfiskacijas un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem.

Par laupīōanu, ja ta izdarīta liela apmŗra vai ja to izdarījusi persona, kas jau agrak izdarījusi laupīōanu vai izpieōanu vai nodarbojusies ar bandītismu, vai izdarījusi gaisa vai ûdens transportlīdzekīa sagrabōanu, ka arī par narkotisko, psihotropo, stipri iedarbīgo, indīgo vai radioaktīvo vielu, spragstvielu, ōaujmieroįu vai munīcijas laupīōanu -

soda ar brīvības atōemōanu uz laiku no astoōiem līdz piecpadsmit gadiem, konficŗjot mantu, un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem.

Par laupīōanu, ja ta izdarīta, lietojot ōaujamieroįus vai spragstoōas vielas, vai ja ta saistīta ar smagu miesas bojajumu nodarīōanu cietuōajam, vai ja izdarījusi citas smagas sekas,-

soda ar brīvības atōemōanu uz laiku no desmit līdz septiōpadsmit gadiem, konfiscŗjot mantu, un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem. (3)

Laupīōanai raksturīgs vardarbīgs mantas nolaupīōanas veids, turklat vardarbība ir tada, kas bīstama personas dzīvībai vai veselībai. Ievŗrojot laupīōanas lielo bīstamību, likumdevŗjs ir paredzŗjis noōíŗltu nozieguma sastavu, “jo pabeigta nozieguma brīdis ievŗrojami atvirzīts no bīstamajam sekam un sastada daīu (it ka noōíeltu) no tam sekojoōam kaitīgajam sekam, kas nozieguma objektam nodarītu vislielako kaitŗjumu”, tapŗc laupīōana jauzskata par pabeigtu līdz ar uzbrukuma brīdi, kaut arī manta nav iegûta.(7)

Laupīōanas priekōmets - līdzīgi zadzîbai - ir sveōa kustama manta. Par laupīōanu, ja ta izdarīta ar nolûku iegût mantu liela apmŗra vai specialus priekōmetus (narkotikas, psihotropas un indīgas vielas, sparagstvielas u.c.), paredzŗta pastiprinata atbildība LKK 141.panta 3.daīa.

Laupîšanas objektîva puse.

Laupīōanas objektīva puse likuma noteikta ka uzbrukums, ja tas saistīts ar vardarbību, kura ir bīstama cietuōa dzīvībai vai veselībai, vai ar ōadas vardarbības piedraudŗjumu. Tatad bīstamo darbību ka uzbrukumu raksturo lietojamas vardarbības raksturs un tas intensitate. Atcerŗsimies, ka arī pie atklatas zadzības vainīgais lieto vardarbību, taįu ta nav bīstama cietuōa dzīvībai vai veselībai, bet laupīōanas uzbrukums tieōi saistīts ar ōadu vardarbību.

Ar vardarbību jasaprot tikai tada vardarbība, kuras tieōais objekts ir cilvŗka persona. Vardarbība atzīstama par bīstamu personas veselībai, ja tas rezultata cietuōajam varŗja nodarīt vismaz vieglus miesas bojajumus ar īslaicīgu veselības traucŗjumu no 7 līdz 21 dienai vai izmaz nenozīmīgu paliekoōu darbaspŗju zaudŗjumu 5% apmŗra.

Ar vardarbības piedraudŗjumu jasaprot mutiski vai citadi (ar žestiem, draudoōu pozu, paradot ieroįus) izteikti draudi lietot pret cietuōo tadu vardarbību, kuras rezultata varŗtu iestaties nave vai tikt nodarīti dzīvībai vai veselībai bīstami miesas bojajumi.

Draudi uzskatami par realiem arī tada gadījuma, ja vienīgais uzbrûkot demonstrŗjis priekōmetus, kas arŗji atgadina ieroįus, taįu patiesība tadi nav (makets, rotaīu ierocis, raíeōu pistole u.c.),bet cietuōais uzskatījis, ka tie ir īsti, tatad briesmas viōa dzīvībai vai veselībai ir advekatas, turklat vainīgais ir vŗlŗjies tieōi tadu to uztveri.

Par cietušo šaja gadîjuma jauzskata ka mantas îpašnieks, ta arî tas likumîgs vai nelikumîgs valdîtajs un jebkura cita persona, kura varįja traucįt mantas iegûšanu un kuras pretestîbas parvarįšanai vainîgais lietojis dzîvîbai vai veselîbai bîstamu vardarbîbu vai tas draudus. Vainîgais var arî pieprasît atdot mantu noteiktai personai, izsakot draudus lietot vardarbîbu pret citu cilvįku. Arî šads gadîjums atzîstams par laupîšanu, jo tiek lietota vardarbîba, kas bîstama cietuša dzîvîbai vai veselîbai, vai tas draudi.

Atbilstoši Latvijas KK 15.panta 2.daīai par laupîšanas mįėinajumu uzskatamas tîšas darbîbas, kas tieši vįrstas uz uzbrukuma izdarîšanu lîdz galam, bet tas nav veikts lîdz loėiskam noslįgumam no vainîga gribas neatkarîgu iemeslu dįī.

Uzbrukums uzskatams par pabeigtu brîdî, kad radušies draudi cietuša dzîvîbai vai veselîbai. Tatad lapîšanas mįėinajums varįtu bût gadîjuma, ja vainîgais ar nolûku iegût svešu mantu veicis darbîbas, kas vįrstas uz draudu radîšanu cietuša dzîvîbai vai veselîbai, bet draudi nav radušies un cietušais nav apdraudįts.

Par gatavošanos laupîšanai atzîstama rîku vai lîdzekīu sameklįšana vai pielagošana, vai citada tîša labvįlîgu apstakīu radîšana laupîšanai.

Uzbrukuma rezultats – miesas bojajumi.

Ja uzbrukuma rezultata nodarîts reals kaitįjums personas dzîvîbai vai veselîbai, janosaka tiesmedicîniska ekspertîze miesas bojajumu smaguma noteikšanai. Ja cietušajam konstatįti viegli miesas bojajumi ar îslaicîgu veselîbas traucįjumu vai nenozîmîgu paliekošu darbaspįju zaudįjumu/vidįja smaguma miesas bojajumi, nodarîjums jakvalificį atbilstoši LKK 141.panta 1.daīai. Ja cietušajam nodarîti smagi miesas bojajumi, nodarîjums kvalificįjams atbilstoši LKK 141.panta 4.daīai, jo šadu seku iestašanas gadîjuma likuma paredzįta pastiprinata atbildîba. Smagu miesas bojajumu pazîmes ir:

dzîvîbas apdraudįjums;

redzes, dzirdes, noteikta organa vai ta funkciju zaudįjums;

paliekošs darbaspįju zaudįjums ne mazak ka vienas trešdaīas apmįra;

grûtniecîbas partraukšana;

sejas izíįmojums;

gara slimîba.

Turklat par dzîvîbai bîstamiem uzskatami miesas bojajumi, kas nodarîšanas brîdî vai vįlakas stundas apdraud cietuša dzîvîbu; medicîniskas palîdzîbas efekts, slimîbas norise un iznakums nav svarîgs.

Mantiska kaitįjuma nodarîšana nav nepieciešama laupîšanas pazîme, jo laupîšana ir pabeigta lîdz ar uzbrukuma brîdi. Ja mantisks kaitįjums ir nodarîts un vainîgajam izdevies iegût svešu mantu, kvalificįjošas nozîmes šim apstaklim nav, bet tas jaievįro tiesai, nosakot sodu. Ja nodarîts reals kaitįjums personas dzîvîbai, veselîbai vai îpašuma interesįm, nepieciešams konstatįt cįloōsakarîbu starp uzbrukumu un ta sekam. Tas nozîmį, kas konkrįtas sekas iestajušas ša uzbrukuma rezultata.

Laupîšanas subjektîva puse.

Laupîšanas subjekts ir fiziska, pieskaitama persona,kas sasniegusi 14 gadu vecumu. Laupîšanas subjektîvo pusi raksturo tiešs nodoms, mankarîgs motîvs un nolûks iegût svešu mantu. Tatad persona, kas izdara uzbrukumu, subjektîvi apzinas savas rîcîbas bîstamo raksturu, paredz, ka tas var izraisît bîstamas sekas, un vįlš to iestašanos. Laupîšanas gadîjuma janoskaidro personas subjektîva attieksme pret nodarîjumu.

Sistematizįjot par laupîšanu var atzît gadîjumus, ja:

uzbrucįjs paredz un vįlas fiziskas vai psihiskas vardarbîbas lietošanu un to aî izdara neatkarîgi no seku iestašanas;

uzbrucįjs iepriekš neparedz vardarbîbas lietošanu vai arî viōa apziōa ta nav konkretizįta, bet uzbrukuma to lieto;

uzbrucįjs paredz un vįlas vardarbîbas lietošanu un to piemįro, tomįr sekas iestajas vainîga neuzmanîbas dįī.

Par laupîšanu nevar atzît gadîjumus, kad:

persona nav paredzįjusi vardarbîbas lietošanu un to arî nedara;

persona nav paredzįjusi vardarbîbas lietošanu, bet nodarîjuma laika aiz neuzmnîbas nodara cietuša dzîvîbai vai veselîbai bîstamus miesas bojajumus;

personas paredz vardarbîbas ispįju, tomįr uzbrukuma laika to nelieto.

Tadejadi laupîšana pįc savam pazîmįm atbislt mantas nolaupîšanai. To var traktįt ka uzbrukumu ar nolûku tîši un prettiesiski bez atlîdzîbas izōemt svešu mantu no svešas mantiskas sfįras, lai nolaupîto mantu izmantotu pįc saviem ieskatiem, ja ts saistîts ar vardarbîbu, kura ir bîstama cietuša dzîvîbai vai veselîbai, vai ar šadas vardarbîbas piedraudįjumu.

Statistikas dati par laupîšanu.

Izmantojamas literatûras saraksts:

Krastiōš U. Macîba par nozieguma sastavu. – R.: Zvaigzne ABC , 1994 – 148.lpp.

Krastiōš U. Noziegumi pret îpašumu.- Rîga, 1997 – 65.lpp.

Kriminallikums. – R.:Latvijas policijas Akadįmija. Tiesiskas Informacijas centrs, 1998 – 170.lpp.

Kriminaltiesîbas. Sevišía daīa. – R.: Latvijas valsts izdevniecîba, 1947 – 580.lpp.

Latvijas Kriminalkodekss un komentari. – R.: PV SIA TIC, 1998 – 330.lpp.

Mežulis D. Îpašuma kriminaltiesiska aizsardzîba. – R.: Jumava, 1997 – 183.lpp.

Mincis P. kriminaltiesîbas. Sevišía daīa. – R.: LU, 1939 – 429.lpp.