Scrigroup - Documente si articole

Username / Parola inexistente      

Home Documente Upload Resurse Alte limbi doc  

CATEGORII DOCUMENTE





BulgaraCeha slovacaCroataEnglezaEstonaFinlandezaFranceza
GermanaItalianaLetonaLituanianaMaghiaraOlandezaPoloneza
SarbaSlovenaSpaniolaSuedezaTurcaUcraineana

ēkaģeogrāfijaķīmijaBioloģijaBiznessDažādiEkoloģijaEkonomiku
FiziskāsGrāmatvedībaInformācijaIzklaideLiteratūraMākslaMārketingsMatemātika
MedicīnaPolitikaPsiholoģijaReceptesSocioloģijaSportaTūrismsTehnika
TiesībasTirdzniecībaVēstureVadība

Prasītaja un atbildētaja tiesiskais statuss civilprocesa, to pienakumu un tiesību realizacijas problematika

tiesības

+ Font mai mare | - Font mai mic







DOCUMENTE SIMILARE

Trimite pe Messenger

Biznesa augstskolas Turība



Profesionala maģistra studiju programma

 

 

Prasītaja un atbildētaja tiesiskais statuss

civilprocesa, to pienakumu un tiesību realizacijas problematika.

MAĢISTRA DARBS

IEVADS

            Maģistra darba  tēma ir “Prasītaja un atbildētaja tiesiskais statuss Civilprocesa, to pienakumu un tiesību realizacijas problematika”.

Pirmaja mirklī šķiet, ka tēma ir visiem zinama un saprotama, taču, stradajot tiesa, autore ir saskarusies ar situaciju, kad prasītaji un atbildētaji nezina savas procesualas tiesības, pienakumus, bet, ja zina, tad  neprot tos pielietot, ka rezultata rodas daudz neskaidrību un jautajumu.

  Saskaņa ar Latvijas Republikas Satversmes 1.pantu Latvija ir neatkarīga demokratiska republika. Ta garantē un ievēro cilvēkam noteiktas pamattiesības un brīvības.

Ka viens no demokratijas balstiem, kas garantē šo pamattiesību un brīvību ievērošanu, ir spēcīga tiesu vara. Ta pastav, lai personas droši zinatu, ka viņu tiesību parkapuma gadījuma netaisnība tiks novērsta ar valsts izveidotas tiesu sistēmas palīdzību un tiks atjaunota likumiska kartība.

Latvijas Republikas Civilprocesa likuma (turpmak - LR CPL) 1.panta pirma daļa nosaka: “Katrai fiziskajai un juridiskajai personai (turpmak – persona) ir tiesības uz savu aizskarto vai  apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargato interešu aizsardzību tiesa.” 1[1]

Ka izriet no LR CPL 73. panta, puses civilprocesa ir lietas dalībnieki, savukart lietas dalībnieki var būt personas, kuram ir civilprocesuala tiesībspēja un rīcībspēja. No LR CPL 74. panta pirma daļas ir skaidrs, ka civilprocesa puses ir prasītajs un atbildētajs, un par pusēm civilprocesa var būt jebkura fiziska vai juridiska persona. Tatad, no iepriekš minēta var secinat, ka par prasītaju un atbildētaju civilprocesa var būt gan fiziskas, gan juridiskas personas, kuram ir civilprocesuala tiesībspēja un rīcībspēja.

Maģistra darba mērķis – apkopot un analizēt galvenas prasītaja un atbildētaja raksturojošas pazīmes, to tiesisko statusu civilprocesa, analizēt pušu civilprocesualas tiesības un civilprocesualos pienakumus, to realizacijas iespējas un problēmas, sniegt priekšlikumus šo problēmu risinašana.

Maģistra darba objekts – prasītaja un atbildētaja civilpocesualo tiesību un pienakumu realizacijas problematika.

         Maģistra darba uzdevums - analizēt jebkuras personas ka potenciala prasītaja vai atbildētaja tiesības uz tiesas aizsardzību, nedaudz apskatīt prasību, tas nodrošinašanu, pētīt prasītaja un atbildētaja institūtu vēsturisko attīstību, būtību, analizēt prasītaja un atbildētaja tiesībspēju un rīcībspēju, pētīt fizisku un juridisku personu ka prasītaju un atbildētaju, analizēt prasītaja un atbildētaja tiesības un pienakumus, apskatīt tadus jautajumus ka procesuala līdzdalība un procesualo tiesību parņemšana, analizēt tiesu praksi šajos jautajumos, analizēt galvenas prasītaja un atbildētaja civilprocesualo tiesību un pienakumu realizacijas problēmas, sniegt vērtējumu šaja jautajuma, sniegt maģistra darba aplūkoto problēmu kopsavilkumu, ieteikt problēmu risinajumu.

Ta ka izmantojamas  literatūras  par šo tematu nav īpaši  daudz, darba tiks izmantoti  piemēri no  tiesu  prakses,  autore   darba  vairak  izteiks  tieši  savas  domas,  jo,  stradajot tiesa  par   tiesneša palīdzi,  viņas darba pienakumos ietilpst arī prasības  pieteikumu pieņemšana, tapēc autorei ir savs skatījums uz prasītaja un atbildētaja institūtu, ta problematiku.

            Pēdēja laika aktuals jautajums ir par tiesu komunikaciju ar sabiedrību. Šī problēma tiks apskatīta maģistra darba, jo sabiedrība, iedzīvotaji ir potencialie prasītaji un atbildētaji. Teikt, ka katrs Latvijas iedzīvotajs kaut vienu reizi dzīvē ir saskaries  ar tiesam, būtu parak “skaļi”, taču, katra ģimene, kaut pastarpinati, ir saskarusies ar tiesam, kaut vai caur draugu un paziņu pieredzi. Tapēc ļoti svarīga ir tiesu saikne ar sabiedrību. Būtu ļoti jauki, ka ikvienam Latvijas iedzīvotajam būtu kaut neliels zinašanu minimums par tiesam, to darbību. Šīs zinašanas varētu veidot caur tiesu un sabiedrības komunikaciju, izmantojot arī preses, televīzijas un interneta  palīdzību.

No LR CPL 1.panta izriet, ka, ja cilvēkam ir aizskartas viņa intereses vai tiesības, tad droši var griezties tiesa, kur tiks atrisinatas visas problēmas. Tomēr realaja dzīvē nav tik vienkarši, bieži vien cilvēks nesaprot, ka prasībai ir jabūt pamatotai, ar pieradījumiem, uzskata, ka viņa tiesības ir aizskartas, taču reala aizskaruma faktiski nav. Gan prasītaji, gan atbildētaji bieži vien ir ļoti emocionali, neizprot situacijas būtību. Maģistra darba autore  analizēs arī šo problēmu.

Tagad, kad arī Latvija ir Eiropas Savienība, vairak neka jebkad ir būtiski panakt, lai Latvija funkcionētu demokratiska tiesu vara moderna, rietumnieciska izpratnē, jo mūsdienu demokratija nav iedomaja bez personai noteikto tiesību uz savu tiesību aizsardzību ar tiesu varas starpniecību nodrošinašanu. Līdz ar to personas civilprocesualo tiesību pilnvērtīga izmantošana ir cieši saistīta ar tas iespējam šīs garantētas tiesības izmantot.

Maģistra darba izpētes gaita autore izmantoja sekojošas metodes:

1)                        vēsturisko tulkošanas metodi-noskaidroja prasītaja un atbildētaja būtību, ņemot vēra apstakļus, kas bijuši to rašanas pamata;

2)                        sistematisko (sistēmisko)  interpretacijas metodi-skatīja prasītaja un atbildētaja tiesības un pienakumus no to savstarpēja sakara viedokļa;

3)                        teoloģisko (jēgas un mērķa) interpretacijas metodi;

4)                        analoģijas metodi;

5)                        citas interpretacijas metodes, ar ko konkrētaja gadījuma iespējams sasniegt lietderīgaku un taisnīgaku rezultatu.

Ikdiena cilvēki stajas daudzas un dažadas civiltiesiskajas attiecības, līdz ar to neviens mēs nevaram būt parliecinati, ka nekad neradīsies vajadzība savas tiesības  aizsargat  tiesas

ceļa. Ta ka šada  nepieciešamība  var  rasties  jebkuram,  visiem  ir  dotas  tiesības  uz tiesas

aizsardzību.

            Japiezīmē, ka tiesas process un piedalīšanas taja ka prasītajam un atbildētajam nav nekas patīkams, tas ir solis, kuru spert liek pašu spēkiem neatrisinamas problēmas. Prasītaji, griežoties tiesa ar prasību, cer, ka tiesa viņiem palīdzēs, savukart, atbildētaji tiesa saskata, ja ne gluži ienaidnieku, tad  arī ne aizstavi. Viens no maģistra darba uzdevumiem ir  rast risinajumu tam, lai gan prasītaji, gan atbildētaji izprastu savas tiesības, savus pienakumus, macētu tos pielietot, saprastu, ka tiesa ir taisnīga un palīdzēs atrisinat viņu konfliktus.

1.nodaļa

PERSONAS TIESĪBAS UZ TIESAS AIZSARDZĪBU

Pirms apskatīt prasītaja un atbildētaja institūtu pēc būtības, ka arī to pienakumus un tiesības, autores prat,no sakuma vajadzētu aplūkot tadu visparēju jautajumu ka personas tiesības uz tiesas aizsardzību.

Ta ka cilvēktiesības nepartraukti attīstas, ka neatņemama to sastavdaļa ir izveidojusies arī izpratne par katra indivīda tiesībam savas aizskartas tiesības un likumiskas intereses aizsargat tiesa. Visi starptautiskie cilvēktiesību dokumenti runa par šīm tiesībam.

Minētie jēdzieni ir tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz tiesas pieejamību. Lai gan šie uzskaitītie jēdzieni pēc sava apjoma atšķiras viens no otra, tomēr to saturs tomēr ir līdzīgs. “Faktiski ir jaruna par t.s. tiesībam uz tiesas pieejamību, kuru būtība izpaužas personas, kuras tiesības ir aizskartas, faktiska iespēja griezties tiesa”.[2]

 Neparprotami, ka bez tiesas aizsardzības jēdziena izpratnes nozīmīgs ir arī jautajums par šī principa realizēšanu praksē. Tapēc ir nozīme tam, vai likums tikai pasludina tiesas aizsardzības principu vai arī reali nodrošina iespējas griezties tiesa. Līdz ar to varam teikt, ka tiesības uz tiesas pieejamību ir tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmīga daļa.

Tapēc rodas situacija, kad, runajot par tiesībam uz tiesas aizsardzību, tiesībam uz taisnīgu tiesu un tiesībam uz tiesas pieejamību, bieži ir jaliek vienadības zīme. Līdz ar to, nav iedomajama situacija, kad tiesības uz taisnīgu tiesu varētu realizēt bez iespējas saņemt garantētas tiesības uz tiesas aizsardzību.

Ir vairaki starptautiskie dokumenti, kas nosaka cilvēka pamattiesības uz tiesībam uz tiesas aizsardzību. Ka pirmo var minēt Visparējo Cilvēktiesību deklaraciju, kuras 10.panta ir paredzēts, ka “katram cilvēkam viņa tiesību un pienakumu noskaidrošanai, ka arī lai noteiktu viņam izvirzītas kriminalas apsūdzības pamatotību, ir tiesības sakara ar visu personu vienlīdzību likuma un tiesas priekša prasīt, lai viņa lietu atklati un ievērojot visas taisnīguma prasības izskatītu neatkarīga un objektīva tiesa”.3

 Arī Starptautiska pakta par pilsoniskajam un politiskajam tiesībam 14.panta pirma daļa nosaka, ka “visas personas ir vienlīdzīgas tiesu un tribunala priekša. Katram ir tiesības, ja tiek izskatīta jebkura viņam uzradīta kriminalapsūdzība vai noteiktas viņa tiesības un pienakumi kada civilprocesa, uz to, lai lietu taisnīgi un publiski izskatītu kompetenta, neatkarīga un objektīva tiesa, kas izveidota saskaņa ar likumu”. 4

Tomēr visprecīzak šīs tiesības uz tiesas aizsardzību, tiesas pieejamību un taisnīgu tiesu ir noteiktas galvenaja cilvēktiesību dokumenta - Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmak-Konvencija), kuras 6.panta pirma daļa nosaka, ka “ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienakumu vai viņam izvirzītas apsūdzības kriminallieta pamatotību, uz taisnīgu un atklatu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīga un objektīva ar likumu noteikta tiesa”.5

No Konvencijas 6.panta redzams, ka runa iet ne tikai par tiesībam, lai cilvēks varētu griezties tiesa, bet arī par tiesas pienakumu lietas savlaicīga izskatīšana. Bez tam, minēta Konvencijas norma izvirza vienadus pamatnosacījumus tiesību uz tiesas aizsardzību ievērošana un lietu izskatīšanai gan kriminaltiesiskaja, gan civiltiesiskaja kartība.

Tiesību uz tiesas aizsardzību princips it ka ir pietiekoši skaidrs, taču ta izpausmes var būt dažadas. Dažadas valstīs un dažadas tiesību sistēmas minēta pricipa izpausmes var atšķirties.

Ta, piemēram, Eiropa centra izvirzas gan tiesa ka personas tiesību aizsardzības garants, gan tas pieejamības nodrošinašana, kas ir neatņemama sastavdaļa pamattiesību uz taisnīgu tiesu jēdzienam.

Eiropas valstīs tiesības uz pieejamību tiesai tiek aizsargatas Konvencija, un visam valstīm, kas tai ir pievienojušas, ir saistošas taja noteiktas normas.

Tiesas pieejamības princips palīdz uzsvērt tiesu sistēmas būtību. Diemžēl minēta principa mērķis netiek sasniegts, ja pieejamība tiesai un tiesas aizsardzība nak ar lielu kavēšanos, nevis tad, kad cilvēkam tas ir nepieciešams. Arī jebkada personas tiesību uz tiesas aizsardzību kavēšana - vai ta būtu brīdī pirms griešanas tiesa vai jau tiesvedības ierosinašanas stadija - traucē tiesību uz tiesas aizsardzību efektīvai realizacijai, kas rada neticību visai tiesu sistēmai.

Tomēr tiesību uz tiesas aizsardzību un tiesību uz taisnīgu tiesu būtība ietver sevī arī personas tiesības saņemt pienacīgu juridisko palīdzību pirms griešanas tiesa. Pretēja gadījuma civilprocesualajas tiesības nostiprinatais princips, ka katram ir tiesības uz tiesas aizsardzību, nevarētu tikt pilnība nodrošinats, jo persona, piemēram, sava slikta mantiska stavokļa dēļ nevarētu nonakt līdz tiesvedības procesam. Līdz ar to  rastos apburtais loks gadījuma, kad persona nezin savas tiesības vai nevar tas pilnvērtīgi realizēt, jo tai nav pieejama juridiska palīdzība, nemaz tiesa negriežas. Un tadēļ tai ir slēgts arī ceļš uz viņas interešu aizstavību taisnīga tiesa. No ta var secinat, ka jēdziens tiesības uz tiesas aizsardzību un tiesības uz tiesas pieejamību sevī ietver ne tikai savu apstrīdēto vai aizskarto tiesību aizsardzību paša tiesvedības procesa,   bet   arī   pirmstiesas   stadija,  kad   personai 

___________________________________

5 Eiropas Cilvēktiesību  un  pamatbrīvību  aizsardzības  konvencija. – http://www.coecidriga.lv/tulkojumi/5.htm

ir    nepieciešama    juridiska    palīdzība,   lai   saprastu ka juridiski pareizi ir rīkoties, kadas ir personas tiesības un vai to aizsardzībai ir nepieciešama griešanas tiesa.

Juridisko palīdzību un tas realizacijas problēmas autore apskatīs u analizēs maģistra darba turpmakajas nodaļas.

Ir skaidrs, ka, lai sasniegtu minēto tiesību nodrošinašanu un ta būtu taisnīga, ir japanak tiesvedības pušu vienlīdzība gan procesualajas tiesības, gan šo tiesību izmantošanas nodrošinašana. Ļoti svarīgi ir noteikt, vai tiesību normas pienacīgi ir ņemtas vēra abu pušu intereses. Tomēr starp prasītaja un atbildētaja tiesībam jebkura gadījuma būs zinama atšķirība, jo to nosaka pušu procesualie stavokļi.

Ka tiešos var minēt tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu sapratīga termiņa, tiesības uz neatkarīgu un objektīvu ar likumu noteiktu tiesu, tiesības uz atklatu tiesas procesu, tiesības uz atklatu tiesas sprieduma pasludinašanu. Visas šīs tiesības ir absolūtas, tas nozīmē, ka to neievērošana vienmēr ir traktējama ka netaisnība pret personu un tas tiesību parkapums.

Ka netiešas, no tiešajiem principiem izrietošas tiesības, kas nodrošina visparēji noteiktas tiesības, jamin tiesības uz tiesas aizsardzību, tiesības uz klatesamību procesa uzstajoties pretējai pusei, tiesības uz vienadam procesualajam tiesībam, tiesības uz taisnīgu pieradījumu parbaudi.

Tomēr tiešo un netiešo principu starpa ir ciešas un nesaraujamas saiknes, kas neļauj to uzlūkot katru par sevi atsevišķi, bet visi šo principu izpausmes gadījumi ir javērtē kompleksi.

Tiesības uz tiesas aizsardzību ir plašs jēdziens, kas sevī ietver ne tikai tiesas procesu. “Tiesības uz tiesas aizsardzību (tiesas aizsardzības princips) pieder pie cilvēka (personas) pamattiesībam. Likums garantē personu (fizisko un juridisko) formalu iespēju griezties tiesa ar lūgumu (prasība pieteikumu) aizsargat savas aizskartas vai apstrīdētas civilas tiesības”.6

  Latvijas Civilprocesa likuma 127.pants nosaka, ka jebkura pilngadīga un rīcībspējīga fiziska vai juridiska persona var celt tiesa prasību, lai aizstavētu savas aizskartas vai apstrīdētas civilas tiesības. Ar jēdzienu “var celt prasību tiesa” ir jasaprot viens no svarīgakajiem institūtiem civilprocesa, kurš saucas prasības tiesība vai tiesības uz prasību”.7 No ta izriet, ka galvenais veids, ka tiesības uz tiesas aizsardzību tiek izlietotas, ir personai realizējot savas prasības tiesības, ceļot prasību.

“Noteikti var piekrist, ka prasītajam ir jabūt interesei par to, lai prasība tiktu izšķirta tiesa viņam par labu. Arī atbildētajs var prasīt no tiesas tadu pašu aizsardzību, ka prasītajs, un arī atbildētajam  ir  tiesības  prasīt, lai tiesa pēc lietas patiesiem apstakļiem izspriestu lietu viņam

________________________

6 K.Torgana  visparīga zinatniska redakcija.  Civilprocesa  likuma  komentari.  Trešais paildinatais izdevums– Izdevējs – Tiesu    namu aģentūra, Rīga, 2006. – 213. lpp.

7 Turpat, 213.lpp.

par labu”.8 Tadēļ  nevar  pieļaut,  ka šo abu pušu tiesības tiek kaut mazaka mēra ierobežotas                          

Līdz ar rodas jautajums par pušu vienlīdzību civilprocesa. Vienlīdzības princips nozīmē, ka valsts nav ieinteresēta, kas uzvarēs pušu strīda, bet gan sabiedrība ir ieinteresēta, lai uzvarētu taisnība. Latvijas Republikas Civilprocesa likuma 9.pants paredz, ka pusēm ir vienlīdzīgas procesualas tiesības un ka tiesa nodrošina pusēm vienadas iespējas izmantot tam piešķirtas tiesības. “Puses ieņem vienadu procesualo stavokli lieta. Tas abas ir neiztrūkstošas un obligatas prasības lietu dalībnieces.”9 Arī likuma “Par tiesu varu” 4.panta ir noteikts, ka visas personas ir vienlīdzīgas likuma un tiesas priekša.

Tomēr autore uzskata, ka civilprocesa pušu procesualas tiesības nav vienadas, jo atšķirības jau rodas pušu dažado procesualo stavokļu dēļ. Ta piemēram, atbildot uz prasību, atbildētajam ir tiesības aizstavēties, ne tikai iesniedzot savus iebildumus, bet arī ceļot pretprasību.

Tapat puses nekad nebūs pilnīgi vienlīdzīgas sava socialaja un mantiskaja stavoklī, un arī izpratne par to, kurus procesualos līdzekļus un paņēmienus tam izvēlēsies, būs dažada.

 Ta ka pušu stavokļi nevar būt pilnīgi vienadi, tad pēc iespējas ir janodrošina pušu maksimala objektīvo stavokļu vienlīdzība. Tas izpaužas ka vienadas pozīcijas juridiskaja sagatavotība un ka lietas savlaicīga izskatīšana. Tadējadi tas nodrošinatu, pirmkart, pēc iespējas atraku objektīvas patiesības noskaidrošanu, kas ir visas sabiedrības kopējas interesēs, un, otrkart, nepamatoti neradītu priekšrocības tai pusei, kura nav ieinteresēta atra patiesības noskaidrošana.

________________________

9 K.Torgana  visparīga zinatniska redakcija.  Civilprocesa  likuma  komentari.  Trešais paildinatais izdevums– Izdevējs – Tiesu    namu aģentūra, Rīga, 2006. – 34. lpp.

8 Bukovskis V. Civīlprocesa  macības gramata. – R.: Autora izdevums, 1933, 21.lpp.

ar iespējamam tiesas formalam darbībam.

2.nodaļa

2.1.PRASĪBAS CELŠANA

            Nevar sakt runat par prasītaju un atbildētaju, pirms tam neaplūkojot pašu prasību, jo bez prasības civilprocesa nebūtu ne prasītaja, ne atbildētaja.   Sakuma  rodas  strīds  starp  personam,  tad – prasība, un tikai tad –  prasītajs un atbildētajs.

Pirms sakt runat par prasību, tas celšanu un nodrošinašanu, janoskaidro, kas tad vispar ir prasība.

            Juridisko terminu vardnīca dod prasībai šadu definīciju: “Prasība ir aizskarto vai apstrīdēto tiesību aizsardzības līdzeklis. Ar prasību tiesību subjekti ierosina strīda izšķiršanu tiesa vai citas kompetentas jurisdikcijas institūcijas, lai panaktu savu aizskarto un apstrīdēto tiesību aizsardzību kada no likuma noteiktajiem veidiem.”10

            Jaatzīmē, ka, pamatojoties uz  Latvijas Republikas Civilprocesa likumu, prasību nevar izteikt mutiski, ta ir jaiesniedz tiesa rakstiski, stingri noteikta forma. Šī rakstiski iesniegta prasība ir prasības pieteikums.

            Prasības pieteikuma forma ir noteikta LR CPL 128.panta otra daļa, kur teikts, ka “prasības pieteikuma noradams:

1)      tas tiesas nosaukums, kurai iesniegts pieteikums;

2)      prasītaja, ka arī viņa parstavja, ja prasību ceļ parstavis, atbildētaja, trešas personas vards, uzvards, personas kods un dzīvesvieta, bet juridiskajai personai – tas nosaukums, reģistracijas numurs un atrašanas vieta (juridiska adrese). Atbildētaja personas kodu vai reģistracijas numuru norada, ja tas ir zinams;

3)      prasības priekšmets;

4)      prasības   summa,  ja   prasība  ir   novērtējama   naudas   izteiksmē,   ka  arī

     piedzenamas vai apstrīdamas summas aprēķins;

5)      apstakļi, ar kuriem prasītajs pamato savu prasījumu, un pieradījumi, kas tos

apstiprina;

            6)  likums, uz kura prasība pamatota;

7)      prasītaja prasījumi;

8)      prasības pieteikumam pievienoto dokumentu saraksts;

9)      prasības pieteikuma sastadīšanas laiks un citas ziņas, ja tas nepieciešamas lietas izskatīšanai.”11

Prasības    pieteikumam   obligati   ir    jabūt   parakstītam.    Prasības   pieteikumu   paraksta

___________________________________

10 Darba grupas vadītajs doc.Dr.iur.I.Krastiņš. Juridisko terminu vardnīca.  - Izdevējs “Nordik”, Rīga, 1998.- 211.lpp.

11 Civilprocesa likums. Latvijas civilprocesa kodekss (izvilkums). - Izdevējs – firma “AFS”, Rīga, 2003.-7.lpp.

prasītajs  vai  arī  pilnvarota  persona, kas ceļ prasību tiesa prasītaja varda, tikai tada gadījuma prasības pieteikumam ir japievieno pilnvara.

Diemžēl, tiesas nereti tiek iesniegti prasības pieteikumi, kuros paraksts ir nevis oriģinals, bet gan kopēts.

Ta, piemēram, 2006.gada 12.oktobrī A. G. iesniedza tiesa prasības pieteikumu pret .. pilsētas domi par zemesgabalu sadalīšanu un apvienošanu.

Tiesnese konstatēja, ka prasības pieteikuma prasītaja paraksts ir kopēts, nevis oriģinals.

Saskaņa ar Civilprocesa likuma 128.panta trešo daļu prasības pieteikumu paraksta prasītajs vai viņa parstavis.

Jaatzīme, ka tiesu praksē šadi gadījumi ir reti, bet tomēr gadas, līdz ar to tiek kavēta lietas ierosinašana un izskatīšana.

Japiezīmē, ka prasības pieteikumam pielikuma ir janorada ne tikai, kadi dokumenti tiek pievienoti, bet arī, vai pievienoti tiek oriģinali vai kopijas. Cilvēki bieži vien brīnas, kapēc šada nianse ir tik svarīga, taču izskaidrojums tam ir vienkaršs – ja, piemēram, persona norada, ka prasības pieteikumam pievieno dzimšanas apliecību, nenoradot, ka ta ir kopija, tad pēc sprieduma pasludinašanas, tai ir tiesības pieprasīt atpakaļ šo dokumentu, un ka tad, lai tiesa pierada, ka iesniegta tika dzimšanas apliecības kopija, nevis oriģinals. Kaut arī šadu precedentu tiesas, kuras autore ir stradajusi, nav bijis, japaredz ir dažadi gadījumi, lai vēlak nerastos problēmas.

Praksē ir bieži gadījumi, kad prasītaji  paši cenšas sastadīt prasības pieteikumus, taču tad tajos nereti nav ievērotas visas LR CPL 128.panta otra daļa noteiktas prasības. Visizplatītakas kļūdas ir tadas, ka nav atsauces uz likumiem, nav noradīti prasības pieteikumam pievienotie dokumenti. Ja tiesnesis stingri ievēro likuma normas, tad šads prasības pieteikums ir atstajams bez virzības. Tados gadījumos prasības iesniedzēji bieži vien neizprot savas kļūdas, nezina, ka tas labot.

Prasītajiem nereti rodas jautajums, kapēc ir tik svarīgi prasības pieteikuma noradīt likumu, ar kuru prasība pamatota. “Lai arī tiesnesis nav saistīts ar prasītaja noradīto normu, ta noradīšana prasības pieteikuma var būtiski atvieglot tiesu darbu, jo tiesnesim visbiežak tiek pareizi “pateikta priekša” norma, kas patiešam ir japiemēro konkrētas lietas izskatīšana.”12

Jaatzīmē, ka gadījumos, kad likuma norma, ar kuru prasība pamatota, ir noradīta nepareizi, tiesnesim nav likumīga pamata prasības pieteikumu atstat bez virzības.

Prasības   pieteikuma    sastadīšanai    vislabak ir lūgt jurista, advokata palīdzību, taču

_________________________________

12 Mg.iur.Grudulis M. Tiesas ieskats ka tiesību metode.// Jurista vards. – Rīga, 22.02.2005., Nr7. – 12.lpp.

problēmu  sagada  iedzīvotaju  zemais dzīves līmenis, naudas trūkums. Dota problēma sīkak

tiks analizēta maģistra darba turpmakaja gaita.

Runajot par prasību, jaatzīmē, ka to nevar iesniegt jebkura persona. LR CPL normas nosaka, ka prasību tiesa var celt jebkura pilngadīga, rīcībspējīga fiziska vai juridiska persona. Ja aizskartas ir nepilngadīgas vai rīcībnespējīgas personas intereses, tad prasību tiesa var celt šo personu likumiskie parstavji. LR CPL tiesību normas ir noteikti arī izņēmumi, kad prasību tiesa var celt pats nepilngadīgais.

Prasības pieteikumu vai pieteikumu var iesniegt tiesa ka tieši, iesniedzot dokumentus tiesa, ta arī tos nosūtot pa pastu. No savas prakses autore var teikt, ka vēlamak ir dokumentus iesniegt tiesa personīgi vai ar parstavja starpniecību, jo, ja dokumentos ir kadi trūkumi, kas būtu par pamatu pieteikuma nepieņemšanai vai ta atstašanai bez virzības, tad daudz atrak un ērtak, ja uz šiem trūkumiem pieteikuma iesniedzējam tiek noradīts uzreiz, tadejadi taupot laiku, pretēja gadījuma, tiesnesim triju dienu laika ir japieņem atsevišķs lēmums, kas lieki noslogo tiesnešus, un kavē lietas virzību. Tas pats attiecas arī uz dokumentu un papildinajumu iesniegšanu.

Jaatzīmē, ka šajos jautajumos starp tiesu un lietas dalībniekiem nereti rodas domstarpības, jo daudzi cilvēki nezina, ka dokumentus tiesai var atsūtīt arī pa pastu, un savas aizņemtības dēļ nokavē dokumentu iesniegšanas termiņus, līdz ar to kavē lietas izskatīšanu.

Prasības pieteikumam pievienojamiem dokumentiem ir noteiktas prasības, taču    tas tiks apskatītas maģistra darba turpinajuma, analizējot  prasītaja  pienakumus un  tiesības.

Pirmais jautajums, saņemot pieteikumu, ir – vai ir pamats pieteikumu pieņemt?!

Tiesnesis,  pamatojoties uz  LR CPL 131.pantu,  var pieņemt šadus lēmumus: 

“ 1) par prasības pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosinašanu;

   2) par atteikšanos pieņemt prasības pieteikumu;

   3) par prasības pieteikuma atstašanu bez virzības.”13

CPL  nosaka prasības pieteikuma nepieņemšanas pamatus. CPL 132.pants nosaka –

 “ Tiesnesis atsakas pieņemt prasības pieteikumu, ja:

-         strīds nav pakļauts tiesai;

Tas nozīmē, ka strīdu, vai arī jautajumu, kas būtu jaizskata sevišķas tiesašanas kartība, neizšķir tiesa. Sava praksē autore reti ar šadiem gadījumiem sastapusies, jo ir diezgan maz nopietnu strīdu, kuri varētu nebūt pakļauti tiesai. Ka piemēru varētu minēt strīdu, ar kuru personas bieži vien griežas tiesa, ir apstiprinašanas mantojuma tiesības, jo pēc 2003.gada 1.janvara grozījumiem  LR  CPL  pieteikumi  par  apstiprinašanos  mantojuma

_________________________

13 Civilprocesa likums. Latvijas civilprocesa kodekss (izvilkums). - Izdevējs – firma “AFS”, Rīga, 2003.- 46.lpp.

tiesības nav pakļauti tiesas izskatīšanai. Tos izskata zvērinati notari.

Ta   2006.gada  6.marta  G. S.  ka N. S. aizgadne iesniedza tiesa pieteikumu par N. S.

apstiprinašanu mantojuma tiesības.

Parbaudot pieteikumu un tam pievienotos materialus, tiesnesis konstatēja, ka pieteikumu nav pamats pieņemt.

Saskaņa ar LR CPL 132.panta pirmas daļas 7.punktu tiesnesis atsakas pieņemt prasības pieteikumu, ja prasītajs nav ievērojis attiecīgo lietu kategorijai noteikto lietas iepriekšējas arpustiesas izskatīšanas kartību vai nav veicis likuma noteiktos pasakumus, lai noregulētu strīdu ar atbildētaju līdz prasības celšanai.

            Ņemot vēra Notariata likuma 2002.gada 24.oktobra grozījumus, notaram piekrīt vest mantojuma lietas (65.panta 4.punkts) un atbilstoši augstakminēta likuma 15.nodaļa noteiktajam - zvērinata notara pienakumos ietilpst izskatīt jautajumus par apstiprinašanu mantojuma tiesības.

-         prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesību;

Nav izslēgts, ka prasību cēlusi persona, kurai nav tiesības prasīt saistības izpildi, tapēc arī iesniedzot pieteikumu, japievieno dokumenti, kas apliecina tiesības prasīt saistību izpildi. Ta, piemēram, meita nevarētu lūgt tiesu piedzīt paradu no kaimiņa, kuru tas ir parada viņas matei vai tēvam. Ta arī ir gadījumi, kad prasību par uzturlīdzekļu piedziņu pilngadīga bērna uzturam iesniedz mate, nezinot, ka sasniedzot 18 gadu vecumu, bērnam ir tiesības pašam griezties tiesa ar prasību par uzturlīdzekļu piedziņu.

         -   prasības pieteikumu iesniegusi rīcībnespējīga persona vai persona, kurai nodibinata aizgadnība atbilstoši Latvijsas republikas Civillikuma (turpmak- LR CL) 365.panta noteikumiem;

Rīcībnespēja var izpausties gan apstaklī, ka persona, kas iesniegusi pieteikumu, vēl nav pilngadīga vai persona, kura iesniegusi pieteikumu, nespēj saprast savas rīcības nozīmi un vadīt to. Šaja gadījuma, protams, tiesnesis ne vienmēr var zinat, vai attiecīga persona ir rīcībnespējīga. Šadu informaciju varētu iegūt no lieta iesaistītajam pusēm un ieinteresētajam personam. Personas rīcībnespēja ir nosakama vienīgi ar tiesas spriedumu.

          -   puses likuma noteiktaja kartība vienojušas par strīda nodošanu izskatīšanai šķīrējtiesa;

Tas nozīmē, ka puses, noslēdzot līgumu, atruna, ka strīda gadījuma puses vērsīsies viena vai otra šķīrējtiesa, un var pat arī atrunat jau konkrētu tiesas sastavu vai tiesnesi, vai noteikt kadu citu shēmu, ka to noteikt. Šim punktam gan ir viens izņēmums – puses pirms prasības celšanas var griezties tiesa ar pieteikumu par prasības nodrošinašanas noteikšanu. Arī šaja gadījuma, protams, pusei, kura apstrīd strīda izšķiršanu tiesa, ir jaiesniedz dokumenti, piemēram līgums, kuri apliecinatu, ka puses vienojušas strīda izskatīšanai šķīrējtiesa. Gan tiesnešiem, gan šķīrējtiesas tiesnešiem janoskaidro ir arī tas, vai attiecīgais strīds ir tieši pakļauts izšķiršanai viena vai otra tiesa, jo nereti puses ir saistījušas vairakas tiesiskas attiecības, un ņemot par pamatu vienas, reducē uz tam arī parējas, ka rezultata vēlas strīdu risinat sev vēlamaka tiesa. Autoresprat, šķīrējtiesu loma tiesu sistēma varētu būt ar to specializaciju un lielaku kompetenci atsevišķas lietu kategorijas. Ļoti noderīga būtu šķīrējtiesa, kas izskatītu autortiesību un blakustiesību strīdus, jo šī ir jauna tiesību nozare, un tiesnešiem varētu rasties neskaidrības lietas izskatīšanas procesa. Griežoties šķīrējtiesa, puses var rēķinaties ar salīdzinoši atru lietas izskatīšanu, atrak pat ka 30 dienas, kamēr tiesa lieta nav pat nozīmēta, bet jaatceras, ka šķīrējtiesas spriedums nav parsūdzams.

-         tas pašas vai citas tiesas tiesvedība ir lieta par strīdu starp tam pašam pusēm, par to pašu priekšmetu un uz ta paša pamata;

-         strīda, starp tam pašam pusēm, par to pašu priekšmetu un uz ta paša pamata ir likumīga spēka stajies tiesas spriedums vai lēmums tiesvedību izbeigt sakara ar prasītaja atteikšanos vai prasības vai pušu izlīguma apstiprinašanu;

Ja ievērojam, ka katrs strīds ir pakļauts atsevišķai tiesai, tad situacija, ka analoga lieta tiek izskatīta nemaz nevarētu rasties. Vienīgi jaievēro, ka LR CPL paredz arī izņēmuma piekritību. Protams, tiesneši nevar zinat visas lietas, kuras skatītas tiesa, vēl jo vairak, lietas, kuras skata vai skatījuši citi tiesneši un citas tiesas. Par punkta minētajiem apstakļiem varētu ziņot  puses vai ieinteresētas personas.  Jaatzīmē gan, ka praksē mēdz šo normu arī neievērot. Konkrēti tas attiecas uz laulības šķiršanas lietam, un arī uz uzturlīdzekļu piedziņas lietam. Ka jau LR CPL paredzēts, tiesa pie noteiktiem apstakļiem var atlikt lietas izskatīšanu nolūka atjaunot laulato kopdzīvi vai veicinat lietas mierīgu atrisinajumu. Ja puses samierinas, tad lieta ir izbeidzama. Tomēr šada samierinašanas var būt tikai šķietama, un rodas nepieciešamība šķirt laulību atkartoti, kas, vadoties no likuma, nemaz nav iespējams. Tapēc, autoresprat, likuma būtu japaredz šada veida izņēmumi tadas civillietas ka laulības šķiršana, uzturlīdzekļu piedziņa, paternitates noteikšana.

          -     lieta nav piekritīga šai tiesai;

Praksē salīdzinoši reti, bet tomēr ik pa laikam tiesas iesniedz lietas, kas nav piekritīgas konkrētai tiesai. Bieži nezinašanas vai likuma nepareizas interpretacijas gadījuma cilvēki kļūdas ar tiesas piekritību.

Autore ir novērojusi, ka visbiežak cilvēki neatšķir, kad ir, un kad nav strīds par īpašuma tiesībam, jo tas iespaido tiesas piekritību, lai gan šaja jautajuma dažkart arī pašiem tiesnešiem viedoklis atšķiras. Piemēram, var diskusēt, vai prasība, par nekustama īpašuma realo sadali, kuras rezultata īpašuma tiesības uz visu nekustamo īpašumu iegūst viens no kopīpašniekiem un otrs kompensaciju, ir strīds par īpašuma tiesībam. Ja otrs kopīpašnieks piekrīt šadam risinajumam, protams, strīda nav, bet ja nepiekrīt – kurai tiesai tad būtu jaskata lieta?!

Piekritība var mainīties arī lietas izskatīšanas gaita, piemēram, var palielinaties prasības summa, var mainīties atbildētaja adrese, laulība šķiršanas lieta var rasties strīds par laulato kopmantas sadali u.c.

-    prasītajs nav ievērojis attiecīgo lietu kategorijai noteikto lietas iepriekšējas arpustiesas izskatīšanas kartību vai nav veicis likuma noteiktos pasakumus, lai noregulētu strīdu ar atbildētaju līdz prasības celšanai;

Šadi gadījumi var izrietēt gan no likuma, gan no līguma. Piemēram, paradnieks nav brīdinats likuma noteikta kartība par līguma pirmstermiņa laušanu. Līguma var būt noteikts, ka pirms prasības celšanas tiesa puses izveido komisiju, kura mēģina atrisinat strīdu savstarpēju sarunu ceļa, bet viens no līdzējiem nav ievērojis šo noteikumu un iesniedzis prasību tiesa.

-   prasības pieteikumu prasītaja varda iesniegusi persona, kura nav tam pilnvarota likuma noteiktaja kartība;

Uz šo normu tieši attiecas LR CPL 83.pants, kurš ir grozīts jau vairakas reizes.

Ar 2004.gada 10.marta LR CPL grozījumiem 83.panta noteikts, ka par pilnvarotu parstavi civilprocesa var būt jebkura fiziska persona, ievērojot ša likuma 84.panta noteiktos ierobežojumus. Savukart, LR CPL 84.pants nosaka, ka par parstavjiem civilprocesa nevar būt nepilngadīga persona, rīcībnespējīga persona, persona, kurai nodibinata aizgadnība, personas, kurai ar tiesas spriedumu atņemtas tiesības vest citu personu lietas, persona, kura atrodas radniecības attiecības līdz trešajai pakapei vai svainības attiecības līdz otrajai pakapei ar tiesnesi, kuram lieta jaiztiesa, persona, kura sniegusi juridisko palīdzību strīda otrai pusei šaja vai ar to saistīta cita lieta.

Tatad par pilnvarotu parstavi civilprocesa var būt jebkura fiziska persona, ja vien uz personu neattiecas LR CPL noteiktie ierobežojumi.

 Arī juridiskas personas var pilnvarot personas, kuras nav uzņēmuma darbinieki un īpašnieki. Tas pats attiecas arī uz valsts un pašvaldību iestadēm.

Kas attiecas uz par apelacijas sūdzības pieņemšanu, janorada, ka rūpīgi jaievēro LR CPL noteiktais 20 dienu termiņš apelacijas sūdzības iesniegšanai. Ja termiņš ir nokavēts attaisnojošu iemeslu dēļ, tad, lūdzot to atjaunot, obligati japievieno dokumenti, kas nepieciešami procesualas darbības izpildīšanai. Dokumentu nepievienošana ir izplatīta kļūda, ko pieļauj lietas dalībnieki. Nedrīkst arī sajaukt procesualo termiņu pagarinašanu ar atjaunošanu.

Vēl japiebilst, ka vienu vai otru trūkumu esamība prasības pieteikuma nevar būt par iemeslu, lai tiesas konsultants nepieņemtu prasības pieteikumu, ja iesniedzējs uz to pastav. Tiesas konsultants izskaidro LR CPL normas, taču lēmumu par to, vai prasību pieņemt vai nē, var pieņemt tikai tiesnesis, ka jau noradīts paša LR CPL teksta. Tiesu praksē ir gadījumi, kad konsultants nepieņem dokumentus, līdz ar to, radot nopietnu LR CPL parkapumu, jo tiesu var spriest tikai tiesa (tiesnesis). Tiesas konsultantam ir japieņem iesniedzēja dokumenti pat tad, ja tajos ir visi iespējamie trūkumi un tos iesniedz acīmredzami rīcībnespējīga persona.

Tiesnesis pieņem lēmumu par prasības pieteikuma atstašanu bez virzības, ja prasības pieteikums nav noformēts atbilstoši LR CPL 128.panta prasībam, vai arī nav pievienoti LR CPL 129.panta noteiktie dokumenti.

Vēl ir jamin, ka, pamatojoties uz LR CPL 134.panta pirmo daļu, prasītajam ir tiesības viena prasības pieteikuma noradīt vairakus prasījumus, taču tiem ir jabūt savstarpēji saistītiem, ka piemēram, bieži vien prasītaji, iesniedzot tiesa prasību par laulības šķiršanu, vienlaicīgi prasa uzturlīdzekļus savu bērnu uzturam.

Analizējot prasību, japiemin arī pretprasība, kuru atbildētajam ir tiesības iesniegt līdz brīdim, kad civillieta tiek izskatīta pēc būtības. Pretprasību ceļ pēc tiem pašiem visparīgajiem noteikumiem ka prasību.

Pretprasības iesniegšanas gadījumi civilprocesa nav retums, it īpaši, iepriekš minētajas laulības šķiršanas lietas. Ta piemēram, 2003.gada 29.janvarī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa tika saņemts L.K. prasības pieteikums pret D.K. par laulības šķiršanu. D.K., savukart, šaja lieta iesniedza pretprasību par uzturlīdzekļu piedziņu. Tiesa 2004.gada 3. novembrī prasību apmierinaja  un   tiesvedību  pretprasība   izbeidza,  jo  pirms   tiesas  sēdes  tika  saņemts  D.K. iesniegums par pretprasības atsaukšanu.

Tiesa pieņem pretprasību, pamatojoties uz LR CPL 136.panta trešo daļu. Tiesai ir pamats pieņemt pretprasību, ja:

1)      starp prasību un pretprasību iespējams savstarpējs ieskaits;

2)      pretprasības apmierinašana pilnīgi vai arī daļēji izslēdz prasības apmierinašanu;

3)      pretprasībai  un    prasībai  ir  savstarpējs   sakars,   un   to  kopīga izskatīšana sekmēs lietas atraku un objektīvaku iztiesašanu.

Pretprasību tiesa izskata kopa ar prasību.

            Būtība prasību varētu uzskatīt par prasītaja un atbildētaja procesualo tiesisko attiecību veidošanas pamatu, jo ja nebūtu sastadīta un iesniegta tiesa prasība, nebūtu arī prasītaja un atbildētaja.

            Apakšnodaļas beigas autore secina, ka, iesniedzot prasības pieteikumu, būtu daudz mazak trūkumu un nepilnību, ja personas prasības pieteikuma sastadīšanas jautajumos griestos pie kvalificētiem juristiem, kas ir kompetenti šaja jautajuma.

2.2.PRASĪBAS NODROŠINAŠANA

            Gan    iesniedzot   tiesa prasību,   gan   pirms   tas  celšanas,   personas   nereti   lūdz nodrošinat prasību.

            Prasību var lūgt nodrošinat jebkura procesa stadija, taču jaievēro, ka prasības nodrošinajums ir pieļaujams tikai mantiska rakstura prasības.

            Lūgumam nodrošinat prasību ir jabūt pamatotam, nedrīkst pamatot šo lūgumu tikai ar aizdomam, varbūtību. Prasību var lūgt nodrošinat, ja ir pamats uzskatīt, ka lieta pieņemta  sprieduma izpilde varētu būt apgrūtinata vai pat neiespējama. Japiezīmē, ka lūguma nodrošinat prasību janorada prasības nodrošinajuma līdzeklis.

            Diemžēl jaatzīst, ka ne tikai prasītajs iesniedz nepamatotus lūgumus par prasības nodrošinašanu, bet arī tiesneši nereti „grēko”, pieņemot nepamatotus lēmumus par prasības nodrošinajumu, pamatojoties uz to, ka prasības summa ir liela vai arī, ka atbildētajs nepilda savas saistības.

Piemēram, 2006.gada 6.jūlija A. V. iesniedza tiesa prasības pieteikumu pret T. V. par laulības šķiršanu.

2006.gada 16.oktobrī atbildētaja T. V. pilnvarota parstave L. V. iesniedza tiesa pretprasības pieteikumu par laulības līguma izpildi, īpašuma tiesību atzīšanu, zemesgramatu ieraksta grozīšanu un prasības nodrošinašanu, noradot, ka puses 2005.gada 18.februarī noslēgušas laulības līgumu par laulato mantas šķirtību, tomēr prasītaja atsakas no līguma izpildes, līdz ar to, atbildētajs nevar iegūt tiesības uz nekustamo īpašumu attiecības pret trešajam personam, ka laulības līguma 2.3. punkta puses vienojas, ka dzīvokļa īpašums parreģistrējams uz abu laulato vardiem, t.i., katram ½ domajama daļa, ka dzīvokļa īpašuma tiesības pašreiz nostiprinatas uz prasītajas varda, ka prasītaja kategoriski nepiekrīt dzīvokļa īpašuma ½ domajamas daļas reģistracijai zemesgramata uz T. V. varda, ka interneta portala www.ss.lv ir publicēts pardošanas sludinajums, kura A. V. piedava pardošanai dzīvokļa īpašumu, līdz ar to tiesas sprieduma izpilde lieta varētu kļūt apgrūtinata vai neiespējama.

Parbaudot un novērtējot lietas materialus, tiesnesis atrod, ka pieteikums par prasības nodrošinajumu ir noraidams.

Saskaņa ar Civilprocesa likuma 137.panta noteikumiem, ja ir pamats uzskatīt, ka tiesas sprieduma izpilde lieta varētu kļūt apgrūtinata vai neiespējama, tiesa vai tiesnesis pēc prasītaja motivēta pieteikuma var pieņemt lēmumu par prasības nodrošinašanu.

Tiesnesis uzskata,  ka  atbildētaja  noradītie  motīvi  neliecina  par  to,  ka  A.  V. ir negodpratīga Civilprocesa likuma 139.panta izpratnē. Izvairīšanas no saistību izpildes un nevēlēšanas atrisinat konfliktsituaciju mierīga ceļa neliecina par A. V. negodpratību. No interneta portala ievietota sludinajuma nav redzams, ka tiek pardots A. V. piederošais dzīvoklis, jo sludinajuma noradīts tikai majas numurs un stavs. Nav arī gūti pieradījumi  tam, ka sludinajuma ievietotais kontakttalruņa numurs būtu reģistrēts uz A. V. varda.

Jaatzīmē, ka arvien biežak pieteikumos par prasības nodrošinajumu pieteicēji, ka pamatojumu prasības nodrošinašanai min sludinajumus interneta portalos, tomēr tiesneši nevar vērtēt minētos sludinajumus ka pieradījumus, jo sludinajumu interneta var ievietot jebkurš, arī pats prasītajs.

            Tapat, ka iesniedzot prasību tiesa, arī par prasības nodrošinajumu ir jamaksa valsts nodeva. Vēl nesena pagatnē valsts nodeva par jebkura apmēra prasības nodrošinajuma pieteikumu  bija 10 lati, taču ar pēdējiem LR CPL grozījumiem, kas stajas spēka 2005.gada 7.oktobrī, valsts nodeva par prasības nodrošinajuma pieteikumu  ir 20 lati, bet par prasības nodrošinajuma pieteikumu, kur prasības summa ir lielaka neka 4000 lati, valsts nodeva ir jamaksa 0,5 procenti no prasības summas.

            Prasītajs var lūgt nodrošinat prasību gan ceļot prasību tiesa, gan arī pirms prasības celšanas. Prasību var lūgt nodrošinat pat pirms saistības termiņa beigam, ja vien ir pieradījumi tam, ka paradnieks izved vai atsavina savu mantu, maina dzīvesvietu, neko neziņojot kreditoram, vai veic citas negodpratīgas darbības. Taču iespējamajam prasītajam ir japierada prasības nodrošinajuma nepieciešamība.

Jaatzīmē, ka tikko ir pieņemti jauni grozījumi LR CPL, kas tieši skar prasības nodrošinajumu. Minētie grozījumi pieņemti 2006.gada 26.septembrī un stajas spēka 2006.gada 11.oktobrī.

            Lūguma par prasības nodrošinašanu janorada prasības nodrošinajuma līdzeklis.

Ja agrak prasības nodrošinajuma līdzekļus noteica LR CPL 139.panta pirma daļa, tad pēc jaunajiem likuma grozījumiems, šo jautajumu nosaka LR CPL 138.panta pirma daļa, un proti, “prasības nodrošinajuma līdzekļi ir:

1)      atbildētajam piederošas kustamas mantas un skaidras naudas apķīlašana;

2)      aizlieguma atzīmes ierakstīšana attiecīgas kustamas mantas reģistra, vai cita publiska reģistra;

3)      prasības nodrošinašanas atzīmes ierakstīšana zemesgramata vai kuģu reģistra;

4)      kuģa arests;

5)      aizliegums atbildētajam veikt noteiktas darbības;

6)      to maksajumu (arī noguldījumu kredītiestadē) apķīlašana, kuri pienakas no trešajam personam;

7)        izpildu darbības atlikšana (arī aizliegums tiesu izpildītajam nodot naudu vai mantu piedzinējam vai paradniekam, vai mantas pardošanas apturēšana).”14

Likums nosaka, ka viena prasības nodrošinašana ir iespējams piemērot vairakus prasības nodrošinašanas līdzekļus.

________________________

14 www.vestnesis.lv, 27.09.2006 154 (3522)

Prasības nodrošinajuma pieteikumu tiesnesis izskata vienpersoniski, pēc lēmuma pieņemšanas nosūtot to pusēm.

Jaatzīmē, ka pēc jaunajiem LR CPL grozījumiem 140.pants ir krietni paplašinats, iekļaujot taja iepriekšējos 141., 143., 144, 145.pantus, savukart, 141.pants nosaka prasības nodrošinajuma jautajumos pieņemto lēmumu parsūdzēšanas kartību.

Jaatzīmē, ka pēc jaunajiem LR CPL grozījumiem krietni paplašinats ir 142.pants, kas nosaka prasības nodrošinajuma jautajumos pieņemto lēmumu izpildi. Ka piemēru jauninajumiem varētu minēt 142.panta astoto daļu, kas nosaka, ka „piemērota prasības nodrošinajuma līdzekļa atcelšana, ja prasības nodrošinajums atcelts, izpildama pēc ta tiesu izpildītaja rīkojuma, kurš izpildījis lēmumu par prasības nodrošinašanu”15, ka arī 142.panta devīto daļu, kas nosaka, ka „lēmumu par prasības nodrošinajuma līdzekļa aizstašanu izpilda tiesu izpildītajs, vispirms nodrošinot prasību ar aizstajošo prasības nodrošinajuma līdzekli un pēc tam atceļot aizstato prasības nodrošinajuma līdzekli”.16

No minētajiem likuma grozījumiem redzams, ka likums tagad vairak nosaka un regulē tiesu izpildītaju darbības prasības nodrošinajuma jautajumos pieņemto lēmumu izpildē.

LR CPL  likuma ir  noteikts,  ka   pieteikums  par  prasības  nodrošinašanu  tiesnesim ir jaizskata, pieņemot lēmumu, ne vēlak ka nakamaja diena pēc pieteikuma saņemšanas.

Šaja sakara jamin, ka bieži vien tiesneši neievēro noteikto termiņu pieteikuma par prasības nodrošinašanu izskatīšanai, pieņemot lēmumu divu vai pat trīs dienu laika. Iemesls tam ir tiesnešu un arī visas tiesas liela noslogotība.

Tapat, ka par prasības nodrošinašanu tiek iesniegts pieteikums, ta arī par prasības nodrošinajuma atcelšanu ir tiesa jaiesniedz pieteikums. Pieteikumu izskata ta pati tiesa, kas pieņēmusi lēmumu par prasības nodrošinajumu. Pieteikumam ir jabūt pamatotam.

Ja prasība ir atstata bez izskatīšanas vai arī tiesvedības lieta ir izbeigta, tad prasības nodrošinajums saglabajas līdz  dienai, kad lēmums stajas likumīga spēka.

Ja prasība ir nodrošinata, taču lietas izskatīšanas rezultata prasība tiek noraidīta, tiesa atceļ prasības nodrošinajumu. Šaja gadījuma prasības nodrošinajums saglabajas līdz dienai, kad spriedums stajas likumīga spēka.

Savukart, ja prasība ir nodrošinata pirms prasības celšanas, taču prasība noteiktaja termiņa nav celta, tiesnesis pēc iespējama prasītaja vai atbildētaja pieteikuma atceļ prasības nodrošinajumu.

Noslēdzot tēmu par prasības nodrošinajumu, jamin, ka, lūdzot nodrošinat prasību, ļoti reti šis lūgums ir pamatots, motivēts, prasītajam bieži vien nav pieradījumu tam, ka sprieduma  izpilde  varētu  kļūt  neizpildama  vai  apgrūtinata.  Ja  kopa  ar prasību iesniegtos

________________________

15 www.vestnesis.lv, 27.09.2006 154 (3522)

16 Turpat

lūgumus par prasības nodrošinajumu tiesneši bieži vien apmierina, tad lielako daļu lūgumu par prasības nodrošinašanu pirms prasības celšanas  tiesneši noraida.

Ka piemērs minams Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas tiesneša U.Bērziņa 2004.gada 29.oktobra lēmums par pieteikuma par prasības nodrošinašanu pirms prasības celšanas noraidīšanu. (skatīt pielikumu Nr.1)

Lēmuma redzams, ka pieteicējs L.Z. nav iesniedzis pieradījumus, kas apliecinatu prasības nodrošinajuma nepieciešamību.  Saistību neizpilde no paradnieka A.R. puses un nemaksašanas fakts nav pamats, lai konstatētu, ka sprieduma izpilde lieta varētu kļūt apgrūtinata vai neiespējama.

Tatad, ja pieteicējs nevar pieradīt, ka sprieduma izpilde lieta varētu kļūt apgrūtinata vai neiespējama, ka paradnieks, izvairoties no saistību izpildes, izved vai atsavina savu mantu, atstaj dzīves vietu, neinformējot kreditoru, vai veic citas darbības, kas liecina, ka viņš nav godpratīgs, tad pieteikums par prasības nodrošinašanu ir noraidams.

3.nodaļa

PRASĪTAJA  UN  ATBILDĒTAJA INSTITŪTU,   TO  TIESĪBU UN PIENAKUMU  VĒSTURISKA   ATTĪSTĪBA

 

            Pirms analizēt prasītaja un atbildētaja pienakumus un tiesības, jaapskata  prasītaja un atbildētaja institūta pirmsakumi, ta attīstība, vēsture, pušu tiesību un pienakumu vēsturiska attīstība.

            Prasītaja un atbildētaja institūta pirmsakumus var meklēt jau pirmatnēja kopiena, kad veidojas grupas. Pats par sevi saprotams, ka tur, kur ir vairak par vienu cilvēku, ir realas iespējas veidoties konfliktiem. Jebkura konflikta ir vismaz divas personas – aizskartais un aizskarējs. Pirmatnēja kopiena šie konflikti tika risinati ar spēka palīdzību – uzvarēja stiprakais. Kopiena valdīja princips –  kurš spēcīgaks, tam taisnība.

            Cilvēces attīstības gaita saka veidoties grupas, kur konfliktu risinašana jau iesaistījas vairak personu – grupa pret grupu.

            “Spēcīgakie, pieredzējušakie indivīdi izvirzījas grupu vadība. Grupu iekšienē notika ne tikai spontani, bet arī regulējami procesi – jau tika izstradati noteikumi, aizliegumi, standarti, uzvedības stereotipi.”17

            Talaka cilvēces attīstības gaita jau veidojas lielakas cilvēku grupas – ciltis, ģintis. Sabiedrība kļuva attīstītaka, veidojas varas aparats, sabiedrības parvalde kļuva profesionalaka. Cilts vadonim bija militara un tiesu vara. Jaatzīmē, ka konflikti tika risinati pēc spēka un bagatības principa. Sabiedrība saka dalīties bagatajos un nabagajos. Konflikti starp ciltīm tika risinati, karojot, iekšējos konfliktos taisnība bija bagatakai un ietekmīgakai personai.

            “Pirmsakumos privato tiesību aizsardzību ieinteresēta persona realizēja, izrēķinoties ar tiesību parkapēju. Tikai pakapeniski no patvaļas pariet pie tiesību aizsardzības caur valsts iestadēm ka valdošas šķiras organizēta valsts aparata.”18

Turpmakaja cilvēces attīstības gaita civiltiesisko konfliktu risinašanas kartība attīstījas, līdz Senaja Roma tika izveidota noteikta civiltiesisko strīdu izskatīšanas kartība, kuru vēlak parņēma arī citas valstis. Laikam jau tieši Seno Romu varētu uzskatīt par prasītaja un atbildētaja institūtu rašanas vietu.

            No sakuma Senaja Roma pastavēja pašaizsardzība, kad katrs pilsonis pats sargaja savu privatīpašumu, savas privattiesības pēc principa – „pret spēku ar spēku”.

Līdz ar valsts veidošanos  pašaizsardzību nomainīja  tiesas aizsardzība.

__________________________

17 Zemītis G. Arvalstu valsts un tiesību vēsture.  - Biznesa augstskola “Turība”, Rīga, 2003. – 9.lpp.

18 Под редакцией профессоров  И.Б.Новицкого и И.С.Перетерского. Римское частное право. – Юрист, Москва,  2003. –   стр. 51.

Interesanti,  ka   senaja   Roma   bija  daudz  savadaks  priekšstats  par   to,  kam  bija

tiesībspēja,  neka mūsdienas. Saksim jau ar to, ka Roma cilvēks un persona nebija sinonīmi. Tiesību subjekts bija tikai persona, tam arī bija tiesībspēja, bet vergs – tiesību objekts. Jaatzīmē, ka ne visam personam, t.i., brīvajiem cilvēkiem, bija pilna tiesībspēja. „Vispilnīgaka tiesībspēja bija tadai personai, kurai romiešu sabiedrība bija trīs pamatstavokļi: status libertatis – brīvības stavoklis, status civitatis – Romas pilsoņstavoklis, status familiae – stavoklis patriarhala ģimenē.”19

Pirmatnējo kopienu nomainīja paražu tiesības, kad konfliktu risinašana kļuva civilizētaka. Pirmie tiesību skaidrotaji un tiesneši kļuva priesteri, kuriem bija liela vara un ietekme.

 “Paražu tiesībam raksturīgas divas īpatnības, kuras parmanto, arī parejot uz valsts likumdošanu 1) kazuisms, 2) objektīvisms – cenšanas noskaidrot to, kas noticis ar lietisku pieradījumu palīdzību un vardiskiem apgalvojumiem. Tiesai ir apsūdzības – sacīkstes – raksturs.”20

            Šim cilvēces attīstības posmam raksturīgs ir tas, ka no atriebības saka pariet uz tadiem konflikta atrisinašanas veidiem ka izlīgums un atlīdzība.

            Gadījumos, kad konflikta bija daudz neskaidrību, radas nepieciešamība pēc trešas personas – tiesneša, kas šo strīdu varēja atrisinat. Sakuma ka tiesneši darbojas priesteri, vēlak strīdus izskatīja juridiski izglītoti cilvēki – pretori.  

“Strīda izšķiršana bija nepieciešama abu pušu klatbūtne. Atbildētajam bija japaklausa  uzaicinajumam   ierasties   tiesa,  lai  kur viņš arī atrastos. Ta ka pastavēja iespēja, ka atbildētajs var izvairīties, prasītajam bija dotas tiesības atbildētaju nogadat   tiesa   ar   varu   ( ielaušanas   atbildētaja   majas,   ka   arī   viņa    patvarīga sakropļošana bija aizliegta). Ja atbildētajs svarīgu apstakļu dēļ nevarēja ierasties noteiktaja laika, viņam vajadzēja apsolīt prasītajam ierasties tiesa cita laika. Solījums bija spēka tikai tada gadījuma, ja to apliecinaja trešas personas galvojums.”21

            No iepriekš minēta izriet, ka Senaja Roma tiesa bija daudz bargaka neka mūsdienas, kad atbildētajs nereti neierodas uz tiesas sēdi, nepaziņojot par neierašanas iemesliem tiesai, vai arī regulari “saslimst” tieši taja diena, kad  nozīmēta  tiesas sēde.

Mūsdienas tiesa ir iecietīga pret atbildētajiem, vairakas reizes atliekot tiesas sēdi uz citu reizi. Varbūt mūsu tiesam būtu jaņem par piemēru Senas Romas prakse un jakļūst pret neapzinīgajiem atbildētajiem bargakam?!

            Senaja   Roma   visizplatītakie   strīdi   bija   par  tiesībam  uz  lietu, ka arī  par saistību

nepildīšanu.

___________________________

19 Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. – „Zvaigzne”, Rīga, 1977. – 63.lpp.

20 Zemītis G. Arvalstu valsts un tiesību vēsture.  - Biznesa augstskola “Turība”, Rīga, 2003. - 13.lpp.

21 Līcis A. Prasības tiesvedība un pieradījumi.  - Tiesu namu aģentūra, Rīga, 2003. – 10.lpp.

Ja strīds bija par tiesībam uz lietu, tad konkrēta lieta vai tas daļa bija jaatnes pretoram.

Ta ka, acīmredzot, Senaja Roma tiesības uz lietu netika dokumentali apstiprinatas,  procesa sakuma  prasītajs  un  atbildētajs  uz  strīdus lietas uzlika īpašu spieķi, vienlaikus dodot zvērestu, kura apzvērēja savas tiesības uz šo lietu. Pēc tam, kad puses nodeva zvērestu, tam bija jaiemaksa drošības nauda, kuras apmērs tika noteikts atkarība no lietas vērtības. Turpmaka tiesašanas bija atkarīga no ta, vai atbildētajs atzina savu vainu vai nē. Ja atbildētajs atzina savu vainu, tad lieta tika izbeigta. Ja atbildētajs savu vainu neatzina, tad pusēm bija jaapliecina strīds. Pēc 30 dienam, kas pagaja pēc strīda apliecinašanas, gan prasītajs, gan atbildētajs izvēlējas sev tiesnesi vai šķīrējtiesnesi no privatpersonu vidus, kas strīdu izšķīra pēc saviem ieskatiem. “Spriedumu taisīja pretora izstradatas formulas robežas. Lietu galīga veida izlēma pravnieku izraudzītie vai pretora ieceltie zvērinatie tiesneši.”22

            Pēc iepriekš teikta var secinat, ka prasītaja un atbildētaja pieradījumi balstījas galvenokart uz šo cilvēku godapratu un sirdsapziņu. Šadu praksi, protams, ka mūsdienas izmantot nevar, jo cilvēki to izmantotu negodīgos nolūkos. Mūsdienu prakse, kad tiesa vadas pēc rakstiskiem un lietiskiem pieradījumiem, pēc pušu un liecinieku paskaidrojumiem, garantē objektīvaku lietas izskatīšanu.

            Strīdos par saistību nepildīšanu prasītajs uz tiesu atveda atbildētaju un ar zvērestu apliecinaja savas tiesības uz parada summu. Savas likumiskas tiesības uz paradnieka mantu prasītajs apliecinaja ar īpašu žestu, uzliekot rokas uz paradnieka. Interesanti, ka paradnieks nevarēja apstrīdēt parada esamību, kaut gan “paradniekam    varēja    būt   aizstavis,   kurš   drīkstēja   noņemt   prasītaja  roku  no paradnieka, tadējadi atbrīvojot viņu no pienakuma atlīdzinat paradu. Taču šaja gadījuma aizstavim pašam bija jauzņemas pienakums atlīdzinat paradu gadījuma, ja prava tika zaudēta.”23

            Vēlak  - impērijas laika tiesas procesu iztiesaja jau tikai viens ierēdnis. Tas varēja būt gan pats imperators, gan viņa vietnieki. Tiesas process jau kļuva stipri līdzīgs tam procesam, kas notiek mūsdienas. Attīstījas rakstveida process, kad prasītajs sūdzību iesniedza rakstveida. Tas lietas izskatīšanas procesu pagarinaja. Atbildētajam, tapat ka mūsdienu procesa, tika dots laiks – 20 dienas, iesniegt savus paskaidrojumus, izteikt savu gribu apstrīdēt prasību. Atbildētajam iebildumi arī bija jaiesniedz rakstveida.

            Prasītajam bija tiesības savu prasību grozīt. Arī pats process vairs nebija par velti,  par to ņēma nodevas.

            Ja lietas izskatīšanai bija nepieciešami kadi dokumenti, tie tika pieprasīti. Arī šīs darbības paildzinaja procesu.

Analizējot  Romas  impērijas civilprocesu, var konstatēt, ka tas jau līdzinajas mūsdienu



__________________________

22 Līcis A. Prasības tiesvedība un pieradījumi.  - Tiesu namu aģentūra, Rīga, 2003. – 10.lpp.

23 Turpat, 11.lpp.

civilprocesam, tikai vienkaršota forma.

Apskatot  prasītaja un atbildētaja institūtu vēsturisko attīstību, nedaudz japievēršas  arī

Vacijas civilprocesa pirmsakumiem.

            Vacu zinatnieki uzskata, ka Vacija civilprocesualas tiesības ir veidojušas romiešu tiesību iespaida, taču nevar tas uzskatīt par romiešu tiesību kopiju. Drīzak var runat par Vacijas civilprocesu ka romiešu civilprocesa loģisku turpinajumu.

            Vacijas civilprocesa attīstības gaita tika parņemti daudzi romiešu tiesību principi. “Tiesvedība kļuva sarežģītaka, un paaugstinajas formalas prasības. Prasības pieteikumam bija jabūt noformētam stingra atbilstība aktos noteiktajam prasībam. Prasības pieteikums netika pieņemts, ja prasītajs neiesniedza pieradījumus faktiem, uz kuriem viņš atsaucas.”24

Atbildētaju izsauca uz tiesu, kur viņam tika izsniegts prasības pieteikums, ka arī noteikts termiņš  atbildes sniegšanai.

            Gan prasītajam, gan atbildētajam bija japierada sava taisnība, jaiesniedz pieradījumi.  Vienkaršai   strīda  apstrīdēšanai  bez  pieradījumu  iesniegšanas  nebija nozīmes. Šaja pieradīšanas posma saskatama diezgan liela līdzība ar mūsdienu civilprocesa sacīkstes principu. Turklat, arī Vacijas civilprocesa, tapat ka mūsdienas, visai stingri tika noteikti un ievēroti procesualo darbību termiņi.

            1877.gada Vacija tika izstradats un pieņemts visai Vacijai kopīgs civilprocesa kodekss – Zivilprozessordnung, kura bija 1048 paragrafi.

            “Civilprocess paredz pusēm (partiem) plašas tiesības pieradījumu iesniegšana un plašas iespējas savu procesualo tiesību izmantošana. Tiesa ir pasīva procesa dalībnieku savstarpējo attiecību noskaidrošana un materialu savakšana. Reizē ar to jaatzīmē kodeksa struktūras vienkaršība, kas ir ta priekšrocība salīdzinajuma ar dažu citu valstu civilprocesualajiem kodeksiem.”25

            Nedaudz pievēršoties Krievijas civilprocesa attīstības vēsturei, jamin, ka  Krievijas tiesību attīstības pašos pirmsakumos, tapat ka citas valstīs, strīdi tika risinati ar atriebības palīdzību. Tikai 1497.gada tiesvedība kļuva civilizētaka, saka līdzinaties mūsdienu procesam.

            Prasītajs prasību varēja iesniegt gan mutiski, gan rakstiski. Atbildētajam uz tiesu bija obligati jaierodas, ja tas ta nenotika, atbildētaju varēja atvest ar varu. Ja atbildētajs atzina savu vainu, tad tiesvedību izbeidza, bet ja neatzina, “sacīkstes turpinajas līdz brīdim, kad puses bija pietiekoši izskaidrojušas tiesai strīda būtību un apstakļus, ka arī iesniegušas visus iespējamos pieradījumus: rakstveida dokumentus, noradījušas lieciniekus vai izteikušas gatavību dot zvērestu.  Ja   tiesa   iesniegtos   pieradījumus  uzskatīja   par   pietiekošiem   strīda  izšķiršanai, nekavējoties tika uzklausīti liecinieki un taisīts spriedums.”26

____________________________

24 Līcis A. Prasības tiesvedība un pieradījumi.  - Tiesu namu aģentūra, Rīga, 2003. – 14.lpp.

25 Birziņa L. Vacijas tiesību vēsture (V- XX gs.). – Biznesa augstskola “Turība”, Rīga, 1999. – 106.lpp.

26 Līcis A. Prasības tiesvedība un pieradījumi.  - Tiesu namu aģentūra, Rīga, 2003. – 18.lpp.

Japiezīmē, ka aplūkojot romiešu un vacu civilprocesa attīstības vēsturi, nekur netika minēts fakts, ka procesualas darbības tiktu rakstiski fiksētas. Turpretī, Krievijas procesa visas

procesualas darbības tika ierakstītas tiesas saraksta. Turklat, kad lieta tika izskatīta, tiesas saraksta beigas parakstījas prasītajs un atbildētajs. Tas nozīmēja, ka strīds ir atrisinats un atkartotu sūdzību par šo strīdu iesniegt vairs nevarēja. Te var saskatīt nelielu līdzību ar mūsu tiesas izmantojamam uzziņas lapam .

            Gadu gaita Krievijas civilprocess mainījas, attīstījas, taču dziļak šis process maģistra darba netiks apskatīts.

            Runajot par Latvijas tiesību vēsturi, jamin, ka Latvija, dažados laika posmos atrodoties citu valstu jūga, ka piemēram Krievija, Vacija, Zviedrija, Polija, ietekmējas arī no šo valstu tiesību attīstības un prakses. Daudz tika parņemts arī no Romiešu tiesībam.

Par Latvijas civilprocesa dalībnieku – prasītaja un atbildētaja institūtu vēsturisko attīstību varētu runat ļoti daudz, taču tad tas jau būtu maģistra darbs par citu tēmu. Tapēc darba uzmanība tiks pievērsta  būtiskakajam šī jautajuma niansēm.

Par nosacītu tiesas procesu jau var uzskatīt laikus, kad zemnieks par zemnieku sūdzējas baronam, kurš, savukart, pēc sava prata sprieda “taisnīgu” tiesu.

Visspēcīgak Latvijas tiesību attīstību ir ietekmējusi tieši Krievija, sakot jau ar periodu, kad mūsu valsts skaitījas Baltijas guberņa, kas ietilpa Krievijas impērija.

Diemžēl taja laika tiesas tika maz domats par taisnību un likumību. Tiesneši atklati ņēma kukuļus. Strīda izšķiršana noteicošais bija tas, kurš ir iedevis lielaku kukuli – prasītajs vai atbildētajs.

Tiesas  procesa  dalībnieki  - puses  taja  laika tika  saukti par pravniekiem. Interesanti, ka katram pravniekam tika noteikts, kadi konkrēti pieradījumi ir jaiesniedz, lai pieradītu savu prasību vai ierunas. Pravniekiem tika sadalīti pieradīšanas pienakumi. Pieradījumi tika noteikti atkarība no strīda veida, piemēram, prasība pret arlaulības bērna tēvu dot savam bērnam uzturu  pravniekam – prasītajai bija japierada, ka atbildētajs ir bērna tēvs, cik liela nauda nepieciešama bērna uzturam, kads ir mates stavoklis sabiedrība. Pravniekam – atbildētajam, savukart, bija japierada, ka prasītajai taja laika bija sakari arī ar citiem vīriešiem.

Var secinat, ka šaja procesa arī ir zinama līdzība ar mūsdienu civilprocesa noteiktajam prasībam, atšķirība ir taja, ka tagad puses var pašas noteikt, ko un ka pieradīt, darbojas sacīkstes princips.

Būtiskakais periods, kad Latvijas tiesību sistēma attīstījas Krievijas tiesību sistēmas ietekmē, protams, bija laika periods pēc otra pasaules kara līdz brīdim, kad Latvijas atguva savu neatkarību.

1961.gada 8.decembrī PSRS Augstaka Padome apstiprinaja PSRS civilprocesa pamatus. PSRS Civilprocesa pamati noteica lietu izskatīšanas kartību. Ka būtiskakais  padomju civilprocesa uzdevums tika noteikts pareiza un atra civillietu izskatīšana un izspriešana, lai aizsargatu PSRS sabiedrisko un valsts iekartu, socialistisko sistēmu un īpašumu, lai aizsargatu pilsoņu un sabiedrisko organizaciju tiesības un ar likumu aizsargatas intereses.

            PSRS Civilprocesa pamatos tika iestradati civilprocesualo tiesību pamatprincipi - pušu vienlīdzība, sacīkstes princips, dispozitivitate, tiešums, mutiskums, atklatība (izņemot likuma īpaši noradītus gadījumus) un tiesvedības gaitas nepartrauktība.

            Ar civilprocesualo tiesībspēju bija apveltītas visas fiziskas personas no savas dzimšanas un organizacijas, kuram bija juridiskas personas tiesības. Savukart, ar rīcībspēju bija apveltīti pilngadīgi pilsoņi, kuriem ar tiesas spriedumu rīcībspēja nebija atņemta vai ierobežota.

            PSRS Civilprocesa kodeksa  tika atspoguļots arī konstitucionalais princips, kas noteica, ka visi ir vienlīdzīgi likuma priekša neatkarīgi no sociala, mantiska vai dienesta stavokļa, ka arī nacionalas vai rases piederības un ticības.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Latvijas civilprocesa kodeksa tika veiktas būtiskas izmaiņas, kodekss tika papildinats ar jaunam nodaļam, ka piemēram, “Mantojuma dalīšana”, civilprocess tika vienkaršots. Būtiskas bija izmaiņas, kas pusēm deva tiesības parsūdzēt spriedumu apelacijas kartība.

Taču, lai cik tas būtu nepatīkami, Latvijas tiesības vēl  nedaudz jūt Padomju Savienības tiesiska domašanas paliekas. „Joprojam likumu piemērošana sastopamies ar tiesiskuma principu neievērošanu, nereti saduramies arī ar tiesiska nihilisma izpausmēm valsts amatpersonu lēmumos. Socialistisko tiesību mantojuma parvarēšana Latvija vēl prasīs ilgaku laiku. Sevišķi tas zīmējas uz apziņas jomu.”27

Visbeidzot 1999.gada 1.marta stajas spēka jaunais LR CPL, kas ar vairakiem grozījumiem ir spēka arī šobrīd. LR CPL ir noteiktas prasītaja un atbildētaja tiesības un pienakumi, kuri tiks analizēti maģistra darba turpinajuma.

Nodaļas beigas var secinat, ka prasītaja un atbildētaja tiesības un pienakumi laika gaita ir mainījušies un pilnveidojušies, līdz sava attīstība ir kļuvuši mūsdienu demokratiskas valsts prasībam atbilstoši.

_____________________________

27 Latvijas tiesību vēsture (1914-2000). – Fonds Latvijas Vēsture, Rīga, 2000. – 10.lpp.

                                                4.nodaļa

PRASĪTAJA UN ATBILDĒTAJA INSTITŪTU VISPARĒJS            RAKSTUROJUMS

  4.1.CIVILPROCESUALA TIESĪBSPĒJA UN RĪCĪBSPĒJA

               Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta pirmais punkts nosaka, ka “ikvienam  ir  tiesības, nosakot civilo tiesību un pienakumu vai viņam izvirzītas apsūdzības  pamatotību, uz taisnīgu un atklatu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīga un objektīva likuma noteikta tiesa.”28

Visparējas cilvēktiesību deklaracijas 7.pants nosaka, ka “visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekša, un viņiem ir tiesības, bez jebkadam atšķirībam, uz vienadu likuma aizsardzību pret jebkadu diskriminaciju, kas parkapj šo Deklaraciju, un pret jebkuru kūdīšanu uz tadu diskriminaciju.”29        

Latvijas Republikas Satversmes 8.nodaļas 92. pants nosaka, ka “ikviens var aizstavēt savas tiesības un likumiskas intereses taisnīga tiesa. Ikviens uzskatams par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņa ar likumu. Nepamatota tiesību aizskaruma gadījuma ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinajumu. Ikvienam ir tiesības uz advokata palīdzību.”30

Likuma “Par tiesu varu” 3.panta otra daļa teikts, ka “katrai personai ir garantētas tiesības, lai uz pilnīgas līdztiesības pamata, atklati izskatot lietu neatkarīga un objektīva tiesa, tiktu noteiktas šīs personas tiesības un pienakumi vai pret to vērstas apsūdzības pamatotība, ievērojot visas taisnīguma prasības.”31

No iepriekš minēta izriet, ka tiesa var griezties un aizstavēt savas tiesības ikviens cilvēks, taču ir kada nianse – ir jabūt apveltītam ar tiesībspēju un rīcībspēju.

            Runajot par pusēm civilprocesa, noteikti ir japievērš uzmanība civilprocesualajai tiesībspējai un rīcībspējai.

No  LR CPL 71. panta izriet, ka civilprocesuala tiesībspēja izpaužas ka  spēja būt apveltītam ar civilprocesualam tiesībam un pienakumiem. Ar civilprocesualo tiesībspēju ir apveltītas vienlīdzīgi visas fiziskas un juridiskas personas.

Tatad, civilprocesualo tiesību un pienakumu subjekti ir :

1)      fiziskas personas;

2)      juridiskas personas.

_____________________________

28 Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. – http://www.coecidriga.lv/tulkojumi/5.htm

29 Visparēja cilvēktiesību deklaracija -  http://www.humanrights.lv/doc/vispaar/pptpakc.htm

30 Latvijas Republikas Satversme. – -  www.nais.lv

31 Likums “Par tiesu varu”. - www.likumi.lv

Ar tiesībspēju ir apveltītas pilnīgi visas fiziskas personas, nav nozīmes kada vecuma, dzimuma, tautības ir šīs personas, nav nozīmes arī tam, vai persona ir garīgi slima vai vesela – tiesībspēja ir ikvienam cilvēkam. Civilprocesuala tiesībspēja sakas ar cilvēka piedzimšanu un beidzas ar ta navi.

Arī visas juridiskas personas ir apveltītas ar civilprocesualo tiesībspēju, tikai to tiesībspēja sakas ar izveidošanas brīdi, tas ir, ar reģistraciju Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra. Juridisko personu tiesībspēja beidzas ar to likvidaciju.

“Ja runa par tiesībspēju vispar, tad tada tiešam atzīstama vienlīdzīgi visam fiziskam un juridiskam personam. Bet nav vienlīdzības konkrēto tiesību veida un apjoma, piemēram, prasītaja procesualas tiesības un pienakumi atšķiras no atbildētaja vai trešas personas tiesībam un pienakumiem. Turklat atšķirības var būt arī katram piederošo tiesību realizacijas iespējas, taču tas jau attiecas uz rīcībspēju.”32

 Japiezīmē, ka civilprocesuala tiesībspēja piemīt pilnīgi visiem – arī garīgi slimiem cilvēkiem, arī maziem bērniem, jo viņi taču ir CILVĒKI. Atšķirība ir vienīgi taja, ka viņi savas tiesības nevar realizēt un aizstavēt paši, to viņu vieta dara likumiskie parstavji.

Ar civilprocesualo tiesībspēju ir apveltīti visi cilvēki, bet ar rīcībspēju – nē.

LR CPL 72. pants nosaka: “Spēja realizēt civilprocesualas tiesības un izpildīt pienakumus (civilprocesuala rīcībspēja) ir pilngadīgam rīcībspējīgam fiziskajam un juridiskajam personam.

Fiziskajam personam vecuma no 15 līdz 18 gadiem un tam personam, kuram nodibinata aizgadnība saskaņa ar LR CL 365. pantu, lietas tiesa ved to likumiskie parstavji, tomēr tiesai šadas lietas jauzaicina piedalīties arī pašas šīs personas.

Jaatzīmē, ka LR CPL 72.panta ir pretrunas, un proti, no dota panta otras daļas izriet, ka  rīcībspēja nav personam līdz 18 gadu vecumam ieskaitot, turpretī panta 1.daļa noteikts, ka rīcībspēja piemīt pilngadīgam personam.

Fiziskajam personam, kuras nav sasniegušas 15 gadu vecumu vai kuras atzītas par rīcībnespējīgam, lietas tiesa ved to likumiskie parstavji.

Likuma noteiktajos gadījumos nepilngadīgas personas ir tiesīgas patstavīgi realizēt savas civilprocesualas tiesības un izpildīt pienakumus. Šadas lietas pēc tiesas ieskatiem var pieaicinat šo personu likumiskos parstavjus, lai sniegtu tam palīdzību lietas vešana.”33

Tatad, ka izriet no minēta panta, civilprocesuala rīcībspēja ir personas spēja  realizēt savas civilprocesualas tiesības un izpildīt civilprocesualos pienakumus.

Rīcībspēja var būt pilna un daļēja. Pilna rīcībspēja izpaužas  ka  tiesības realizēt visas

_______________________________

32 K.Torgana  visparīga zinatniska redakcija.  Civilprocesa  likuma  komentari.  Trešais paildinatais izdevums– Izdevējs – Tiesu    namu aģentūra, Rīga, 2006. – 132.lpp.

33 Civilprocesa likums. Latvijas civilprocesa kodekss (izvilkums). - Izdevējs – firma “AFS”, Rīga, 2003.- 29.lpp.

civilprocesualas   tiesības  un  pienakumus,  kas   ar  likumu   ir  noteiktas  attiecīgajam  lietas

dalībniekam. Ja personai nav visu tiesību realizēt visas tiesības un pienakumus, kas noteikti attiecīgajam lietas dalībniekam, tad te izpaužas daļēja rīcībspēja.

Daļēja rīcībspēja piemīt fiziskam personam no 15 līdz 18 gadiem (no likuma panta noteikta izriet, ka 18 gadu vecumu ieskaitot) un personam, kuram ir nodibinata aizgadnība. Viņu procesualas tiesības  realizē likumiskie parstavji – vecaki, aizbildņi, aizgadņi.

Taču tiesai (ka nosaka LR CPL 72. panta otra daļa) šadas daļēji rīcībspējīgas personas jauzaicina piedalīties lietas izskatīšana.

“Civilprocesa likums nedod skaidrus noradījumus par to, kada procesuala nozīme ir šo personu darbībam (paskaidrojumiem, paziņojumiem u.c.). Viņu uzklausīšana var sekmēt lietas apstakļu pilnīgaku noskaidrošanu. Tomēr japatur vēra, ka šadas personas nevar rīkoties ar savam materialajam (civilajam) tiesībam, izņemot likuma speciali noradītus gadījumus. Tas nozīmē, ka šadu personu paziņojumi par prasības atzīšanu u.tml. tiesai nav saistoši.”34

            Likuma speciali noradītie gadījumi, kad personas, kuram ir daļēja rīcībspēja, var rīkoties ar savam materialajam tiesībam, ir tadi, kad nepilngadīgai personai ar likumu  ir  dotas  tiesības  patstavīgi realizēt  savas  materialas  tiesības.  Ka  izriet no LR CPL 72. panta ceturtas  daļas, procesualas tiesības šada persona realizē patstavīgi. Piemēram, bērnam, kas sasniedzis 16 gadu vecumu, ir tiesības rīkoties ar savu mantu, kas izņemta no viņa vecaku parvaldības, slēgt darījumus par šadu mantu, ka arī darījumus sakara ar darba likumdošanas aktos atļautu patstavīgu nodarbošanos.

Jaatzīmē arī, ka LR CL 220. pants nosaka, ka “izņēmuma gadījumos un sevišķi svarīgu iemeslu dēļ, kad nepilngadīga aizbildņi un tuvakie radinieki apliecina, ka viņš uzvedas nevainojami un spēj pastavīgi aizsargat un aizstavēt savas tiesības un izpildīt savus pienakumus, nepilngadīgo var izsludinat par pilngadīgu arī pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, bet ne agrak, kamēr viņš sasniedzis pilnus 16 gadus.”35

Šados gadījumos nepilngadīgas personas izsludinašanu par pilngadīgu veic bariņtiesa. Pilngadīgai personai tiek pielīdzinata arī persona, kas likuma paredzētaja kartība stajusies laulība pirms 18 gadu vecumam (tas izriet no LR CL 221. panta).

Latvijas Republikas Civilprocesa likums neregulē izskatīšanas kartību lietas par personas izsludinašanu   par  pilngadīgu   pirms  18 gadu vecuma  sasniegšanas.   Ņemot  vēra  šo  lietu nozīmīgumu un īpatnības, civilprocesa likuma būtu japaredz, ka tas tiek skatītas sevišķas tiesašanas kartība.

__________________________

34 K.Torgana  visparīga zinatniska redakcija.  Civilprocesa  likuma  komentari.  Trešais paildinatais izdevums– Izdevējs – Tiesu    namu aģentūra, Rīga, 2006. – 135.lpp.

35 Prof. K.Torgana un M.Dudeļa visparīga zinatniska redakcija.  Civilprocesa  likuma komentari. – Izdevējs – Tiesu    namu aģentūra, Rīga, 1999.- 81.lpp.

Visas  fiziskas  personas,  neatkarīgi  no  vecuma  un  veselības  stavokļa, ka arī visas

juridiskas personas ir apveltītas ar civilprocesualo tiesībspēju. Ja runa par tiesībspēju vispar, tad tada tiešam atzīstama vienlīdzīgi visam fiziskam un juridiskam personam. Bet nav vienlīdzības konkrēto tiesību veida un apjoma, piemēram, prasītaja procesualas tiesības un pienakumi atšķiras no atbildētaja vai trešas personas tiesībam un pienakumiem. Turklat atšķirības var būt arī katram piederošo tiesību realizacijas iespējas, taču tas jau attiecas uz rīcībspēju. Var rasties arī jautajums, vai ir vajadzība atzīt par procesualo tiesību subjektu mazu bērnu vai garīgi slimu personu, kura pati nespēj uzrakstīt prasības pieteikumu, pamatot prasījumus tiesas sēdē u.tml. Jasaka, ka šada vajadzība ir, jo noradītajam personam tomēr var piederēt manta, civilas tiesības, kas aizstavamas tiesas ceļa. Kaut arī šīs personas savas tiesības realizē ar parstavju palīdzību, tomēr tiesas spriedums taisams un tiesiskas aizsardzības līdzekļi piemērojami nevis par labu parstavjiem vai pret viņiem, bet par labu tai personai, kurai aizskarta tiesība pieder, un pret to personu, kura ir tiesības aizskarusi.

Visbeidzot, izejot no minēta LR CPL 72. panta, jasaka, ka procesuali rīcībnespējīgas ir tas personas, kuram nav civiltiesiskas rīcībspējas, tas ir, nepilngadīgas personas līdz 15 gadu vecumam un personas, kuras tiesa atzinusi par rīcībnespējīgam gara slimības vai planpratības dēļ. Jaatzīmē, ka personas atzīšanai par rīcībnespējīgu slimības vai planpratības dēļ nepietiek tikai ar arsta slēdzienu, ir nepieciešams tiesas spriedums.

Lai arī lietas par personas atzīšanu par rīcībnespējīgu nav prasītajs, bet gan pieteicējs, tomēr jaatzīmē kada nianse - pieteicējam ir ļoti grūti spert šadu soli, iesniedzot pieteikumu tiesa. Pret šadiem cilvēkiem ir jaizturas ar īpašu uzmanību, sapratni. Pieteicēji bieži vien baidas, ka persona, kuru lūdz atzīt par rīcībnespējīgu, zaudēs visas savas tiesības, praktiski vairs nebūs cilvēks. Tapēc ir svarīgi izskaidrot, ka persona ar tiesas spriedumu zaudēs savu rīcībspēju, taču nebūt nezaudēs savu tiesībspēju.

Vēl autore grib atzīmēt, ka LR CPL likums neregulē daļēji rīcībspējīgo personu izdarīto procesualo darbību nozīmi, līdz ar to nav skaidra šo personu pieaicinašanas jēga. Ja daļēji rīcībnespējīgie tiek atzīti par lietas dalībniekiem un tiesai viņi ir japieaicina, tad japaredz iespēja vērtēt un atsaukties arī uz viņu paskaidrojumiem.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, rodas jautajums, kada statusa ir persona, par kuru tiesa ir iesniegts pieteikums par personas atzīšanu par rīcībnespējīgu?

Ta 2005. gada 14.janvarī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa A.A. iesniedza tiesa  prasības pieteikumu pret I.B. par pienakumu uzlikšanu.

Lietas izskatīšanas gaita atklajas, ka 2004.gada 26. septembrī S.A. ir iesniegusi tiesa                   pieteikumu par A.A.  atzīšanu par rīcībnespējīgu.

Vai minētaja gadījuma A.A. piemīt rīcībspēja?

Autore uzskata, ka minētaja gadījuma persona A.A. ir uzskatams par rīcībspējīgu personu, līdz nav stajies spēka tiesas nolēmums par personas atzīšanu par rīcībnespējīgu.

Minētaja civillieta tiesa apturēja tiesvedību līdz stasies spēka tiesas nolēmums civillieta par personas atzīšanu par rīcībnespējīgu.

Autoresprat, tiesvedības apturēšana bija pareizs tiesas lēmums, jo kamēr nav stajies spēka tiesas nolēmums civillieta par personas atzīšanu par rīcībnespējīgu, civillietas par pienakumu uzlikšanu izskatīšana varētu būt traucēta un neobjektīva.

Apakšnodaļas beigas var secinat, ka tiesībspēja piemīt pilnīgi visiem cilvēkiem bez izņēmumiem, taču ar rīcībspēju cilvēks var būt apveltīts pilnība, daļēji vai arī vispar nebūt rīcībspējīgs.

4.2.FIZISKA UN JURIDISKA PERSONA KA PRASĪTAJS UN ATBILDĒTAJS

Ka jau maģistra darba ievada minēts, prasītajs un atbildētajs var būt gan fiziska persona, gan juridiska persona.

Tiesību subjekts ir tiesisko attiecību nepieciešamais elements visas tiesību nozarēs, lai gan katra no tam tiesību subjektam piemīt sava specifika. Piemēram, civiltiesiskajas attiecības cilvēki iesaistas ka fiziskas personas, bet organizacijas un valsts institūcijas – ka juridiskas personas. Atzīstot indivīdu par tiesību subjektu, valsts nosaka viņa tiesisko statusu, kas raksturo viņa stavokli attiecība pret valsti, tas institūcijam un citam personam.

Tiesisko attiecību subjekti ir tiesisko attiecību dalībnieki (cilvēki un viņu veidotas apvienības), kurus tiesību normas ir apveltījušas ar tiesībam un pienakumiem. Tiesisko attiecību subjekti var būt gan fiziskas personas, gan juridiskas personas. Vēsturiski visi cilvēki nebija tiesisko attiecību subjekti. Agrak arī dzīvniekus un pat priekšmetus uzskatīja par tiesisko attiecību subjektiem, ko mūsdienas vairs nedara.

Neskatoties uz to, ka vairuma autoru skatījuma „tiesību subjekta” un „tiesisko attiecību subjektu” jēdzieni - principa viennozīmīgi, tomēr ir jaņem vēra sekojošo: kada konkrēta persona – tiesību subjekts nevar būt visu tiesisko attiecību dalībnieks, t.i, – tiesisko attiecību subjekts. Tadas personas, ka mazgadīgie bērni, garīgi slimie, vajpratīgie u.tml. ir tiesību subjekti, bet vairums gadījumos nav tiesisko attiecību subjekti. Tiesisko attiecību subjekti ir tikai šo attiecību dalībnieki. Turpretī tiesību subjekts piedalas arī citas tiesību realizacijas formas un, tatad, ta darbības sfēra ir plašaka.

Tiesību subjektu iedalījums fiziskas un juridiskas personas ir īpaši nozīmīgs tiesību zinatnē un arī pietiekami sarežģīts, lai būtu vērts to apskatīt tuvak. Šis dalījums pirmam kartam attiecas uz civilo tiesību nozari, bet kopuma šie jēdzieni tiek izmantoti arī citas tiesību nozarēs, lai nodalītu cilvēku ka fizisku būtni, kas apveltīta ar īpašam, tikai cilvēkam piemītošam īpašībam, no citiem tiesību subjektiem.

LR CPL 73.panta pirma daļa nosaka, ka “lietas dalībnieki ir puses, trešas personas, pušu un trešo personu parstavji, prokurors un tas valsts vai pašvaldību iestades un personas, kuram ar likumu piešķirtas tiesības aizstavēt tiesa citu personu tiesības un ar likumu aizsargatas intereses, institūcijas, kuras likuma paredzētajos gadījumos pieaicina atzinuma došanai, ka arī šo personu parstavji.”36

Ka puses civilprocesa ir domatas prasītajs un atbildētajs. Jaatzīmē, ka, iesniedzot pieteikumu sevišķas tiesašanas kartības lieta, iesniedzējs nav prasītajs, bet gan pieteicējs.

______________________________

36 Civilprocesa likums. Latvijas civilprocesa kodekss (izvilkums). - Izdevējs – firma “AFS”, Rīga, 2003. – 29.lpp.

Atšķirība ir tada,  ka  prasības tiesvedības kartība izskatamajas  lietas prasība ir vērsta

pret konkrētu personu – atbildētaju, pastav strīds par tiesībam, savukart, sevišķas tiesašanas kartības lietas pieteicēji  lūdz tiesas konstatējumu, šajas lietas nav pieļaujams mantisks strīds. Tatad, ja prasība nav atbildētaja, tad nav arī prasītaja, tad pieteikuma iesniedzējs ir pieteicējs.

Meklējot prasītaja un atbildētaja definīcijas juridiskajas vardnīcas, atrodami dažadi šo institūtu definējumi. Piemēram, V.Jakubaņeca sastadītaja vardnīca ir dots šads prasītaja un atbildētaja definējums:

“prasītajs – persona, kas griežas tiesa, arbitražas vai šķīrējtiesa, lai aizsargatu savas neievērotas vai apstrīdētas, ka arī ar likumu garantētas intereses. Civilprocesa prasītajs ir fiziska vai juridiska persona, kas uzskata, ka viņa tiesības ir neievērotas vai apstrīdētas, tapēc to aizsargašanai ir ierosinajis civillietu;”37

“atbildētajs – viena no pusēm civillieta, ko izskata tiesa, vai saimnieciska strīda, ko izskata arbitražas tiesa. Atbildētajs piedalas lieta sakara ar pret viņu vērstu prasītaja  prasības pieteikumu. Par atbildētaju var būt pilsonis vai uzņēmums, organizacija, iestade, kam ir juridiskas personas statuss.”38

Savukart, I.Krastiņa vadītas grupas izdotaja vardnīca ir dots šads prasītaja un atbildētaja definējums:

“prasītajs – puse prasības tiesvedības kartība izskatamas civillietas, tiesībspējīga fiziska vai  juridiska  persona, kas  griezusies  tiesa  (šķīrējtiesa vai cita jurisdikcijas iestadē)  ar prasību aizstavēt savas aizskartas vai apstrīdētas tiesības vai ar likumu aizsargatas intereses;”39

“atbildētajs – puse   civillietas,  izskatamas  prasības  tiesvedības kartība civilprocesa, t.i., persona, pret kuru celta prasība tiesa. Par atbildētaju var būt jebkura fiziska vai juridiska persona, kurai ir puses civilprocesuala tiesībspēja.”40

Salīdzinot abas vardnīcas dotas definīcijas, atšķirība ir taja, ka pirmaja vardnīca prasītajs ir definēts ka persona, bet otraja vardnīca – ka puse.

Neskaidrības rada otraja vardnīca dota atbildētaja definīcija, kur teikts, ka atbildētajs var būt jebkura fiziska vai juridiska persona, kurai ir civilprocesuala tiesībspēja. Ka redzams, definīcija nav minēta civilprocesuala rīcībspēja.

Rakstot par prasītaju un atbildētaju, neskaidrs ir šads jautajums – kad tad rodas prasītajs un atbildētajs – ar brīdi, kad rodas prasība, ar brīdi, kad prasība tiek iesniegta  tiesa,

____________________________

37Sastadītajs LPA Tiesību teorijas un politoloģijas katedras vadītajs profesors Jakubaņecs V. Juridiski terminoloģiska,  skaidrojoša vardnīca. – Izdevējs – “P&K” tipografija, Rīga, 1999. – 161.lpp.

38Turpat.  – 16.lpp.

39 Darba grupas vadītajs doc.Dr.iur.I.Krastiņš. Juridisko terminu vardnīca.  - Izdevējs “Nordik”, Rīga, 1998. – 212.lpp

40 Turpat, - 23.lpp.

vai ar brīdi, kad prasība tiek pieņemta un tiek pieņemts lēmums par civillietas ievešanu?!

Ar brīdi, kad rodas prasība, bet civiltiesiskas attiecības vēl nav sakušas, prasītajs un atbildētajs vēl nerodas, jo personai, kurai, pēc viņas uzskatiem, ir aizskartas tiesības, konsultējoties ar juristu, var izradīties, ka šada tiesību aizskaruma nemaz nav, nav iemesla prasību sniegt tiesa.

Tatad paliek jautajums – vai prasītajs un atbildētajs rodas no brīža, kad prasība tiek iesniegta tiesa, vai no brīža, kad tiesnesis pieņem lēmumu par civillietas ierosinašanu.

            Japiekrīt viedoklim, ka prasītajs un atbildētajs rodas no brīža, kad prasība tiek iesniegta tiesa, kad rodas šīs civilprocesualas attiecības, jo arī Civilprocesa likuma jau pantos, kur ir atrunata prasības iesniegšanas kartība tiesa, ir minēti prasītajs un atbildētajs.

            Nav šaubu, ka prasītajs un atbildētajs ir puses civilprocesa, atliek  noskaidrot, kas var būt par prasītaju un atbildētaju.

            Par prasītaju un atbildētaju civilprocesa var būt gan fiziskas, gan juridiskas personas, turklat, prasība puses var būt gan abas juridiskas personas, gan abas fiziskas personas, strīds var rasties arī starp juridisku un fizisku personu.

Cilvēks ir reali eksistējoša, domajoša, ar neatkarīgu fizisku spēku apveltīta dzīva būtne. Iespējams, ka tieši tapēc juridiskaja literatūra cilvēka ka tiesību subjekta apzīmēšanai izmanto terminu „fiziska persona”. Cilvēks fiziskas personas statusu iegūst, piedzimstot.

Savukart, juridiskas personas dibinašanas un pastavēšanas pamata ir šadi nosacījumi:

-  Konkrēts, parasti ilglaicīgs mērķis;

-  Konkrētas tiesības, ko nosaka dibinataju griba likuma ietvaros;

-  Juridiskas personas rīcībspēja, kas izriet no iepriekš minētajam dibinataju piešķirtajam vai ar likumu noteiktajam tiesībam;

-  Spēja atbildēt par zaudējumiem vai kaitējumu citam personam, ka arī par prettiesisku rīcību. Juridiskai personai piemērojama gan administratīva, gan kriminalatbildība;

-  Skaidri nošķirta manta juridiskas personas darbības mērķu sasniegšanai un atbildības nodrošinašanai;

-  Atzīšana no valsts varas puses;

-  Organizatoriska struktūra (šis nosacījums var nebūt īpašiem juridisko personu veidiem– mantojumam ka lietu kopībai, fondiem un citiem nodibinajumiem).

            Arī fiziskas un juridiskas personas definīcijas ir dotas iepriekš minētajas vardnīcas.

            V.Jakubaņeca sastadīta vardnīca sniedz šadas fiziskas un juridiskas personas definīcijas:

            “fiziska persona – cilvēks, kas ir kļuvis par tiesisko attiecību subjektu;”41

__________________________________________

41 Sastadītajs LPA Tiesību teorijas un politoloģijas katedras vadītajs profesors Jakubaņecs V. Juridiski terminoloģiska,    skaidrojoša vardnīca. – Izdevējs – “P&K” tipografija, Rīga, 1999. – 63.lpp.

“juridiska persona – makslīgi  izveidota  apvienība,  kas  var  patstavīgi un sava varda piedalīties tiesiskaja dzīvē, rast un realizēt tiesības un pienakumus.”42

I.Krastiņa vadītas grupas izdota vardnīca sniedz tikai juridiskas personas definīciju: “juridiska persona (privatajas tiesības) – ar mantisku patstavību apveltīts veidojums, organizacija, fonds, mantojuma masa, kas spēj patstavīgi piedalīties civiltiesiskajas attiecības, uzņemoties pienakumus un iegūstot tiesības (LR CL 1407.p.).

Izplatītakais juridiskas personas veids ir uzņēmējorganizacija. Tam ir sava nošķirta manta, noteikta organizatoriska struktūra, vadītajs u.c. personas, kas tiesīgas paust juridiskas personas gribu. Par juridiskam personam ir atzītas arī valsts kopuma, pašvaldība, personu apvienības, iestades, ka arī nodibinajumi un lietu kopības, kuram ar likumu īpaši piešķirts juridiskas personas statuss, piemēram, mantojuma masa, nodibinajumi, kas nav veidoti ka personu apvienības – fondi.”43

            I.Krastiņa vadītas grupas izdotaja vardnīca minēta juridiskas personas definīcija sniedz izvērstaku, saprotamaku  skaidrojumu.

            Atgriežoties nedaudz pie vēstures, jamin, ka romiešu tiesības nebija tiešas juridiskas personas definīcijas, jo pastavēja uzskats, ka ar tiesībam ir apveltīti tikai pilsoņi. Tomēr nebija jau ta, ka tads jēdziens ka juridiska persona nepastavēja vispar. “Jau “XII tabulu likuma” bija minētas dažada veida reliģioza un profesionala rakstura korporacijas.”44

            Jaunakajos Romas laikos jau paradījas juridiska persona ka tiesību subjekts, kas skaitījas ka makslīgi tiesību subjekti – pieņēmumi tiesības. Juridisko personu paradīšanas bija likumsakarīga, jo saimnieciska dzīve kļuva daudzpusīgaka un sarežģītaka. Juristi šos makslīgos tiesību subjektus apzīmēja par personam, kas darbojas personas vieta, ar to domajot iestades, biedrības, labdarības fondus.

            Roma juridiskam personam piederēja sava manta, tas ar savu parstavju starpniecību varēja slēgt darījumus, būt tiesa par prasītajiem un atbildētajiem.

            „Impērijas laika par juridisku personu atzina valsts kasi (fiscus), ka arī dažadas labdarības biedrības un mantojuma masu.”45          

Tatad, puses – prasītajs un atbildētajs ir lietas dalībnieki. Ar ko tad viņi atšķiras no citiem lietas dalībniekiem? Protams, ka atšķirība ir viņu civilprocesualajas tiesības un pienakumos, taču pati būtiskaka atšķirība ir taja, ka puses ir tieši ieinteresētas lietas iznakuma, tiesa aizstav savas intereses, ka arī uzstajas tiesa sava varda. Parējie lietas dalībnieki, izņemot trešas personas, tiesa aizstav svešas intereses.

             _______________________________

42 Sastadītajs LPA Tiesību teorijas un politoloģijas katedras vadītajs profesors Jakubaņecs V. Juridiski terminoloģiska,    skaidrojoša vardnīca. – Izdevējs – “P&K” tipografija, Rīga, 1999. –82.lpp.

43 Darba grupas vadītajs doc.Dr.iur.I.Krastiņš. Juridisko terminu vardnīca.  - Izdevējs “Nordik”, Rīga, 1998. – 101.lpp.

44 Римское частное право в схемах. – « Издательство ПРИОР», Москва, 2000. – стр.22

45 Birziņa L. Romiešu tiesību vēsture. – LR Nacionalas Aizsardzības akadēmija, Rīga, 1996. – 49.lpp.

Tatad, puses – prasītajs un atbildētajs ir  lietas dalībnieki.  Ar  ko  tad  viņi  atšķiras  no

citiem lietas dalībniekiem? Protams, ka atšķirība ir viņu civilprocesualajas tiesības un pienakumos, taču pati būtiskaka atšķirība ir taja, ka puses ir tieši ieinteresētas lietas iznakuma, tiesa aizstav savas intereses, ka arī uzstajas tiesa sava varda. Parējie lietas dalībnieki, izņemot trešas personas, tiesa aizstav svešas intereses.

            Ļoti būtiska atšķirība no citiem lietas dalībniekiem – prasības tiesvedība prasītajs un atbildētajs ir obligatie procesa dalībnieki, bez viņiem tiesvedība lieta nav iespējama.

“Process ir cīņa, sacīkste, strīds, bet cīņa iespējama tikai starp divam pusēm. Bez tam process vienmēr ir vērsts pret noteiktu personu, domajamo tiesībparkapēju, kuram dodama iespēja aizstavēties, aizsargaties pret šo prasību, ja viņš atrod, ka ta ir nepamatota.”46

            Prasības tiesvedība puses vienmēr ir divas, neatkarīgi no ta, cik lieta ir prasītaju un atbildētaju. Turklat, ta ka, pamatojoties uz LR CPL 136.pantu, atbildētajam ir tiesības lieta celt pretprasību, tad viena prasības tiesvedības kartības  lieta prasītajs var būt arī atbildētajs, savukart atbildētajs var būt arī prasītajs.

Ja runajam par fiziskas un juridiskas personas ka prasītaja un atbildētaja atšķirībam, tad nekadu būtisku atšķirību starp viņiem nav.  Gan fiziskai, gan juridiskai personai ir tadas civilprocesualas tiesības un pienakumi, kadi ir noteikti prasītajam un atbildētajam.  Šis jautajums tiks analizēts  nakamaja maģistra darba apakšnodaļa.

            Ka piemēru atšķirībam starp fizisku un juridisku personu, var minēt to, ka  fiziska persona pati nav tiesīga apstiprinat tiesa iesniedzamo dokumentu kopijas un norakstus, taču juridiskai personai ir šadas tiesības.

            Atšķirības ir arī fizisku un juridisku personu parstavība. Pamatojoties uz LR CPL 83.pantu, fiziska persona lietu var vest pati  vai arī pilnvarot lietas  vešanai parstavi. Savukart, juridiskas personas varda lietas ved tas amatpersona savu piešķirto pilnvaru ietvaros, vai arī lietas ved citi juridiskas personas pilnvaroti parstavji. Japiezīmē, ka gan fiziskai, gan juridiskai personai ir tiesības uzaicinat advokatu juridiskas palīdzības sniegšanai. Šados gadījumos advokats paskaidrojumus par lietas būtību nesniedz.

            Fiziska persona pilnvaru noformē pie notara, bet juridiska persona pati ir tiesīga noformēt pilnvaru vai dokumentus, kas pierada amatpersonas tiesības bez īpaša pilnvarojuma parstavēt tiesa juridisko personu.

            Jaatzīmē, ka ar 2003.gada 19.jūnija pieņemtajiem grozījumiem LR CPL 86.panta pirma daļa noteikts, ka, ja lietu ved fiziskas personas pilnvarots parstavis, tad tiesas paziņojumi un dokumenti ir janosūta tikai parstavim.

            Dotie grozījumi gan atvieglo tiesas darbu, gan samazina tiesašanas izdevumus.

            Runajot par fizisku personu un juridisku personu atšķirībam,  var minēt arī tadu niansi, _____________________________

46 Bukovskis V. Civīlprocesa macības gramata. – Rīga, 1933. – 256.lpp.

ka bieži  vien  ar   fiziskam  personam  tiesai  ir  vieglak kontaktēties, jo juridiskas personas ir

kategoriskakas, parliecinatakas par savam zinašanas, tiesībam, arī skarbakas, var pat teikt – nepaklausīgakas. Ka piemēru var minēt gadījumu, kad  juridiska persona, iesniedzot tiesa prasības pieteikumu, kategoriski atteicas maksat ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus. Tiesnesis, iepazīstoties ar prasības pieteikumu un tam klat pievienotajiem materialiem, pieņēma lēmumu atstat šadu prasības pieteikumu bez virzības līdz trūkumu novēršanai.

Iesniedzējs par  tiesneša lēmumu iesniedza blakus sūdzību.

            Gan no tiesneša lēmuma, gan no blakus sūdzības redzams, ka tiesnesim ir savs skatījums uz ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu samaksas kartību, bet iesniedzējam – savs. Gan tiesnesis, gan blakus sūdzības iesniedzējs savu nostaju pamato, tapēc ir svarīgs Apgabaltiesas skatījums šaja jautajuma.

            Fiziskas personas parsvara gadījumos pilda tiesas noradījumus, bez ierunam novērš trūkumus, tadējadi tiesai ir vieglak ar tam sadarboties.

            Ka būtiskaka problēma jamin gadījumi, kad puses civillieta ir gan juridiska persona, gan fiziska persona.

Bez šaubam, parsvara gadījumos juridiskas personas parstav kvalificēti juristi, savukart, fiziskas personas visbiežak lieta sevi parstav pašas. Līdz ar to, kaut arī netīši, tomēr netiek ievērots līdztiesības princips.

Ka risinajums minētajai problēmai, autoresprat, ir iespēja personam izmantot valsts nodrošinato juridisko palīdzību, lai pat vistrūcīgakajam personam būtu iespēja izmantot kvalificētu juristu palīdzību.

           

4.3.PRASĪTAJA UN ATBILDĒTAJA CIVILPROCESUALAS TIESĪBAS UN PIENAKUMI

            Pirms sakt aplūkot prasītaja un atbildētaja civilprocesualas tiesības un pienakumus, ir noteikti jamin ļoti svarīgs civilprocesa princips, kas ir noteikts LR CPL 9.panta, un proti, civilprocesa pusēm – gan prasītajam, gan atbildētajam ir vienlīdzīgas procesualas tiesības. Turklat tiesa nodrošina pusēm pilnīgi vienadas iespējas izmantot savas procesualas tiesības savu interešu aizsardzībai.         

Prasītaja un atbildētaja civilprocesualas tiesības un pienakumi ir noteikti LR CPL 74. panta otraja daļa, un proti, “pusēm ir šadas civilprocesualas tiesības:

1)      iepazīties ar lietas materialiem, izdarīt no tiem izrakstus un izgatavot kopijas;

2)      piedalīties tiesa sēdē;

3)      pieteikt noraidījumus;

4)      iesniegt pieradījumus;

5)      piedalīties pieradījumu parbaudīšana;

6)      pieteikt lūgumus;

7)      dot tiesai mutvardu un rakstveida paskaidrojumus;

8)      izteikt savus argumentus un apsvērumus;

9)      celt iebildumus pret citu lietas dalībnieku lūgumiem, argumentiem un apsvērumiem;

10) parsūdzēt tiesas spriedumus un lēmumus;

11) saņemt spriedumu, lēmumu un citu lieta esošo dokumentu norakstus, ka arī izmantot citas procesualas tiesības, kuras tam piešķirtas ar šo likumu.”47

            Japiezīmē, ka tiesības iepazīties ar lietas materialiem nodrošina gan tad, kad atbildētajam nosūta (izsniedz) prasības pieteikuma un tam pievienoto dokumentu norakstus vai arī prasītajam nosūtīta atbildētaja iesniegtos paskaidrojumus, gan arī tad, kad puses iepazīstas ar lietas materialiem tiesa.

 LR CPL 148. panta pirmaja daļa ir noteikts, ka pēc lietas ievešanas prasības pieteikums ar klat pievienoto dokumentu norakstiem ir nekavējoties  janosūta  atbildētajam, savukart  LR CPL 148. panta ceturta daļa nosaka, ka pēc atbildētaja paskaidrojumu saņemšanas to noraksti nekavējoties janosūta prasītajam un trešajam personam.

Savukart, tiesības piedalīties tiesas sēdē nozīmē aktīvu līdzdalību tiesas sēdē, ievērojot tiesas noteikto procesa norises kartību. Diemžēl praksē puses bieži vien nesaprot šo  jēdzienu  “aktīva līdzdalība”,  savus  paskaidrojumus  un   iebildumus  tiesas  sēdes  laika

__________________________

47  Civilprocesa likums. Latvijas civilprocesa kodekss (izvilkums). - Izdevējs – firma “AFS”, Rīga, 2003. – 30.lpp.

izsakot bez tiesneša uzaicinajuma, partraucot pretējo pusi vai tiesnesi. Puses bieži vien nesaprot, ka tiesas sēdē ir jaievēro noteikta kartība, ka katram tiesa dod iespēju izteikties un aizstavēt savu viedokli.

Ar noraidījuma pieteikšanu jasaprot pušu tiesības prasīt, lai lietu izskata cits tiesas sastavs, taču noraidījums nedrīkst balstīties tikai uz prasītaja vai atbildētaja iedomam, untumiem. LR CPL 19.pants nosaka, ka “tiesnesis nav tiesīgs piedalīties lietas izskatīšana, ja viņš:

1)      šīs lietas iepriekšēja izskatīšana ir bijis lietas dalībnieks, liecinieks, eksperts, tulks vai tiesas sēdes sekretars,

2)      ir radniecības attiecības līdz trešajai pakapei vai svainības attiecības līdz otrajai pakapei ar kadu no lietas dalībniekiem,

3)      ir radniecības attiecības līdz trešajai pakapei vai svainības attiecības līdz otrajai pakapei ar kadu no tiesnešiem, kas ir tas tiesas sastava, kura izskata lietu,

4)      ir personīgi tieši vai netieši ieinteresēts lietas iznakuma vai ir citi apstakļi, kas rada pamatotas šaubas par viņa objektivitati.”48

Puses,  pamatojoties  uz  šaja likuma  panta  minētajiem apstakļiem, var pieteikt noraidījumu tiesnesim vai arī visam tiesas sastavam. Taču ir pieļaujams, ka, ja puses uzskata, ka LR CPL 19.panta minētie apstakļi neietekmēs lietas iztiesašanas objektivitati, tad noraidījuma tiesības var neizmantot.

            Japiezīmē, ka noraidījumu japieteic pirms uzsakta lietas izskatīšana pēc būtības. Vēlak noraidījumu var pieteikt tikai tad, ja LR CPL 19.panta minētie apstakļi atklajušies lietas  iztiesašanas laika.

            Ja ir pieteikts noraidījums, tad lietu izskata ta pati tiesa,   tikai cita tiesas sastava.

           Jaatzīmē, ka LR CPL 18.pants nosaka, ka tiesnesis, kurš izskatījis lietu pirmas instances tiesa, nedrīkst piedalīties šis lietas izskatīšana apelacijas vai kasacijas instances tiesas, ka arī nedrīkst piedalīties jauna lietas izskatīšana pirmas instances tiesa, ja ir atcelts lieta pieņemtais spriedums vai lēmums, kas sastadīts, šim tiesnesim piedaloties. Savukart, tiesnesis, kurš ir piedalījies lietas izskatīšana apelacijas vai kasacijas instances tiesa, nedrīkst piedalīties šīs lietas izskatīšana pirmas instances tiesa vai arī apelacijas instances tiesa.

             Vēl jamin, ka noraidījumu puses var pieteikt ne tikai tiesas sastavam. Pamatojoties uz LR CPL 160. pantu tiesai pirms lietas izskatīšanas uzsakšanas pēc būtības ir janoskaidro, vai lietas dalībniekiem ir noraidījumi tiesnesim, prokuroram, tiesas sēdes sekretaram, ekspertam vai tulkam. Ja puses piesaka noraidījumus, tad tiesa izlemj tos LR CPL 21. panta noteiktaja kartība.

______________________________

48 Civilprocesa likums. Latvijas civilprocesa kodekss (izvilkums). - Izdevējs – firma “AFS”, Rīga, 2003. – 11.lpp.

              Ja   runajam   par   pušu  tiesībam  iesniegt  pieradījumus,  tad  jaatzīmē,  ka  pusēm ir

tiesības iesniegt pieradījumus gan pirms lietas izskatīšanas, gan arī laika, kad lietu izskata pēc būtības. Turklat pusēm ir tiesības piedalīties pieradījumu parbaudīšana. Dotas tiesības ir cieši saistītas ar tiesībam iesniegt pieradījumus.

LR CPL 93.pants uzliek par pienakumu pusēm pieradīt savu prasījumu vai iebildumus. Prasītajam ar pieradījumiem ir japamato sava prasība, savukart, atbildētajam japamato savi iebildumi. Turklat, ja tiesa uzskata, ka par kadiem faktiem nav iesniegti pieradījumi, ta paziņo par to pusēm, ka arī nepieciešamības gadījuma nosaka termiņu pieradījumu iesniegšanai.

 Runajot par pieradījumiem, jaatzīmē, ka pēc pušu lūguma tiesai jalemj par tadu rakstisko un lietisko pieradījumu apskati, kurus nevar nogadat tiesa. Pēc puses lūguma tiesa lemj arī par pieradījumu nodrošinašanu.

LR CPL 98. pants paredz  personai tiesības lūgt nodrošinat pieradījumus, ja ir pamats uzskatīt, ka tai nepieciešamo pieradījumu iesniegšana vēlak var būt neiespējama vai apgrūtinata. Lūgumu par pieradījumu nodrošinašanu var pieteikt gan līdz lietas ierosinašanai tiesa, gan arī lietas izskatīšanas laika.

Ja lūgums par pieradījumu nodrošinašanu ir pieteikts  līdz lietas ierosinašanai tiesa, tad pieradījumus nodrošina ta tiesa, kuras darbības teritorija atrodas nodrošinama pieradījuma avots. Ja lūgums par pieradījumu nodrošinašanu pieteikts pēc lietas ierosinašanas tiesa, tad to nodrošina tiesa, kas izskata lietu.

Jaatzīmē, ka praksē puses ļoti reti izmanto tiesības pieteikt lūgumu par pieradījumu iesniegšanu. Tas acīmredzot, pierada to, ka pusēm nav būtisku problēmu iesniegt tiesa pieradījumus.

Puses gan pirms lietas izskatīšanas pēc būtības, gan arī tiesas sēdē var pieteikt lūgumus, kas ir saistīti ar lietas izskatīšanu.

           Puses var pieteikt lūgumus par:

1)      trešo personu pieaicinašana lieta,

2)      pieradījumu nodrošinašanu,

3)      liecinieku izsaukšanu uz tiesas sēdi,

4)      ekspertīzes noteikšanu lieta,

5)      rakstveida un lietisko pieradījumu pieprasīšanu u.c.

   Tiesības dot mutvardu un rakstveida paskaidrojumus, izteikt savus argumentus un apsvērumus  komentarus neprasa.

   Pusēm ir tiesības celt iebildumus pret citu lietas dalībnieku lūgumiem, argumentiem un apsvērumiem, ka piemēram, iebilst pret  pieradījumu pieņemšanu, ja tiem nav nozīmes lieta, iebilst pret pretējas puses lūgumu uzaicinat uz tiesas sēdi kadu trešo personu vai liecinieku, iebilst pret lietas izskatīšanas atlikšanu u.tml.

   Pusēm ir tiesības parsūdzēt tiesas spriedumus un lēmumus, taču ir jaievēro likuma noteiktie parsūdzēšanas termiņi un kartība.

       Tiesības saņemt spriedumu, lēmumu un citu lieta esošo dokumentu norakstus arī ir saprotamas un komentarus neprasa.

  Iepriekš aplūkotas pušu civilprocesualas tiesības ir abam pusēm saistošas, taču   jaatzīmē, ka pusēm ir arī specialas tiesības.

 LR CPL 74. panta treša daļa nosaka, ka prasītajam ir tiesības pilnīgi vai daļēji atteikties no savas prasības, samazinat prasījuma apmēru, grozīt prasības pamatu vai priekšmetu vai palielinat prasījuma apmēru, iekams nav uzsakta lietas izskatīšana pēc būtības. Būtiski, ka prasītajam šīs izmaiņas prasība  ir jaiesniedz rakstveida.

   Tatad, prasītajam ir tiesības samazinat vai palielinat savus prasījumus, vispar  vai daļēji atteikties no prasības. Jaatzīmē, ka salīdzinot ar Latvijas Civilprocesa kodeksu, Latvijas Republikas Civilprocesa likuma ir tads jauninajums, ka  grozīt prasības pamatu vai priekšmetu vai palielinat prasījuma apmēru var tikai rakstveida, turklat, tikai līdz lietas izskatīšanas pēc būtības uzsakšanai. Palielinot prasības summas apmēru, palielinas arī valsts nodevas apmērs.

No LR CPL 74. panta ceturtas daļas izriet, ka atbildētajam ir tiesības pilnīgi vai daļēji atzīt prasību, celt iebildumus pret prasību, ka arī celt pretprasību.

Tas nozīmē, ka vienas lietas ietvaros atbildētajs, iesniedzot pretprasību, var būt arī prasītajs, un otradak.  Taču  tas  nenozīmē, ka  atbildētajs  nevar  iesniegt   tiesa  atsevišķu prasību.  Vienkarši  pretprasības  iesniegšana  dod   iespēju atrak un objektīvak izskatīt strīdu.

Attiecība uz atbildētaja specialajam tiesībam, kuras izriet no minētas LR CPL 74. panta daļas, jaatzīmē, ka atbildētajs var izvirzīt materialtiesiskus un procesualus iebildumus pret prasību. Materialtiesiskie iebildumi ir atbildētaja viedoklis, argumenti par prasības nepamatotību, kuras dēļ prasība pilnība vai daļēji noraidama. Procesualie iebildumi ir atbildētaja iebildumi pret procesualajam darbībam, kas saistītas ar lietas izskatīšanu, piemēram, atbildētajs var noradīt uz apstakļiem, kuru dēļ lieta nevar tikt izskatīta pēc būtības vispar vai arī konkrētaja tiesa, ka lieta ir jaaptur vai jaatliek, jaatstaj bez izskatīšanas vai arī vispar tiesvedība jaizbeidz.

Pretprasības celšana ir iespējama tikai tad, ja starp to un iesniegto prasību ir LR CPL 136. panta noradīta saikne. LR CPL 136. panta treša daļa noteiktie apstakļi pretprasības pieņemšanai, minēti maģistra darba apakšnodaļa par prasības celšanu.

Japiezīmē, ka iesniedzot tiesa pretprasību, tapat ka pie prasības iesniegšanas, ir jamaksa valsts nodeva.

Vēl pusēm ir tiesības noslēgt izlīgumu, ka arī ir tiesības vienoties par lietas nodošanu izskatīšanai šķīrējtiesa. Šīs tiesības nosaka  LR CPL 74. panta piekta daļa.  Jasaka,  ka  visparēji noteikumi  par   izlīgumu  ir   LR CPL 27. nodaļa “Izlīgums”, taču izlīgums ir minēts arī citos LR CPL pantos, piemēram, 164. panta, 241.panta u.c.

Jaatzīmē arī, ka no LR CPL 74. panta izriet, ka gan prasītajam, gan atbildētajam  savas tiesības jaizmanto un pienakumi jaizpilda godpratīgi. Japiezīmē, ka “tiesību godpratīgas izmantošanas pienakums likuma noradīts tikai attiecība uz pusēm. Šis pienakums vienadi attiecinams uz visiem lietas dalībniekiem.”49

Visbeidzot jamin to, ka pusēm ir ne tikai tiesības, bet arī pienakumi.

Pušu pienakumi ir noteikti LR CPL 74. panta sesta daļa. No minēta likuma panta izriet, ka “pusēm ir pienakums:

1)      ierasties pēc tiesas aicinajuma tiesa,

2)      savlaicīgi rakstveida paziņot par iemesliem, kuru dēļ nevar ierasties uz tiesas sēdi,

3)      izpildīt citus procesualos pienakumus, kuri tam uzlikti saskaņa ar šo likumu.”50 

Jaatzīmē, ka LR CPL 54.pants nosaka, ka lietas dalībniekus uz tiesu aicina, bet, savukart, lieciniekus, ekspertus un tulkus uz tiesu izsauc. Likuma ir redzamas pretrunas, jo aicinajums uz tiesu nozīmē pušu tiesības ierasties tiesa, taču LR CPL  74.pants uzliek pusēm par pienakumu ierasties tiesa. Lai novērstu šīs Civilprocesa likuma esošas pretrunas, vajadzētu grozīt LR CPL 54.pantu un noteikt, ka arī lietas dalībniekus uz tiesas sēdi izsauc.

            Pirmaja mirklī šķiet, ka pusēm uzlikto pienakumu ir maz, taču ta nav –pušu procesualie pienakumi ir noradīti daudzos LR CPL pantos, piemēram, LR CPL 34. pants nosaka prasītajam pienakumu maksat valsts nodevu par prasību, bet atbildētajam  - par pretprasību, LR CPL 129. pants nosaka pienakumu iesniegt attiecīgu prasības pieteikuma norakstu skaitu, LR CPL 93. pants nosaka pienakumu pieradīt faktus, uz kuriem pamato prasību vai iebildumus u.t.t.

            Interesanti, ka Krievijas Federacijas Civilprocesa kodeksa 30.panta otra daļa ir noteikts, ka lietas dalībniekiem, tai skaita arī pusēm, ir pienakums godpratīgi izmantot savas procesualas tiesības. Minētaja kodeksa ka pušu pienakums ir noteikts, ka „pusēm japaziņo tiesai par izmaiņam savas adresēs pēc prasības pieteikuma iesniegšanas un lietas ievešanas.”51 Arī LR CPL 58.pants nosaka lietas dalībnieku pienakumu ziņot par savas adreses maiņu lietas tiesvedības gaita.

Ja savas tiesības puses var gan izmantot, gan arī neizmantot, tad ar civilprocesualo pienakumu nepildīšanu iestajas konkrētas sekas līdz pat procesualo  sankciju piemērošanai. Procesualo pienakumu neizpildīšanas sekas ir noradītas daudzos Latvijas Republikas ______________________________________

49 Prof. K.Torgana un M.Dudeļa visparīga zinatniska redakcija. Civilprocesa  likuma komentari. – Izdevējs – Tiesu    namu aģentūra, Rīga, 1999. – 85.lpp.

50 Civilprocesa likums. Latvijas civilprocesa kodekss (izvilkums). - Izdevējs – firma “AFS”, Rīga, 2003. – 30.lpp.

51Гражданский процесс: Учебник/ отв. ред. проф. В.В.Ярков/. – Москва, Издательство БЕК, 1999. – 63. lpp

Civilprocesa likuma pantos, piemēram, LR CPL 220. pants nosaka -  ja prasītajs vai arī viņa

pilnvarotais  parstavis  atkartoti  neierodas  tiesa,  turklat  nav arī  lūdzis izskatīt lietu bez viņa

klatbūtnes,  tad  tiesa  var  atstat  prasību bez izskatīšanas. Šīs   civilprocesualo   pienakumu   

nepildīšanas    sekas    nav   tik  “dramatiskas”,   jo  prasītajam  ir  tiesības  no  jauna iesniegt

prasību  tiesa. 

Taču ir gadījumi, kad tiesa piemēro tadas procesualas sankcijas, ka brīdinajumu, izraidīšanu no sēžu zales, naudas sodu, piespiedu atvešanu uz tiesu. Tiesas var piemērot arī tadu procesualu sankciju ka pušu saukšana  pie administratīvas vai kriminalas atbildības.

Procesualas sankcijas ir noteiktas LR CPL 8.nodaļas 65.-70.pantos.

Protams, ka procesualas sankcijas nav patīkamas, sakot jau ar tīri cilvēcīgu kaunu par to, ka tevi izraida no tiesas zales vai arī  atved uz tiesu piespiedu karta, līdz pat materialiem zaudējumiem, kad ir jamaksa naudas sods.

            Jaatzīmē, ka tadas procesualas sankcijas ka brīdinajums, izraidīšana no tiesas zales realizē pati tiesa, taču piespiedu atvešanu izpilda tiesas noradīta policijas nodaļa, savukart, ja persona labpratīgi nesamaksa naudas sodu pati, tad te ir darbs tiesu izpildītajam.

            Tiesu praksē procesualas sankcijas tiek piemērotas arvien biežak, jo cilvēku cieņa, respekts pret tiesu ir krietni vien mazinajies. Personas atļaujas tiesas sēdē nepildīt tiesneša noradījumus, nereaģēt uz aizradījumiem. Te, protams, ir vainojams, tiesas prestižs sabiedrības acīs.

2005.gada 1.marta G. K. iesniedza tiesa prasību pret V. V., ar trešam personam M. R. un I. B., par īres līguma koroboraciju zemesgramata.

No lieta esošas Pilnvaras redzams, ka prasītaja G. K.  pilnvarojusi sevi parstavēt J. V.

No lieta esošas Universalpilnvaras redzams, ka atbildētajs V. V. arī pilnvarojis sevi parstavēt J. V..

Saskaņa ar Civilprocesa 84.panta pirmas daļas 5.punktu persona, kura sniegusi juridisko palīdzību strīda otrai pusei šaja vai ar to saistīta cita lieta, nevar būt par parstavi civilprocesa.

Tiesa atrod, ka minētaja civillieta prasītajai un atbildētajam nevar būt viens un tas pats parstavis.

Ar lieta esošo Tiesas sēdes protokolu tiesa konstatē, ka 2006.gada 8.maija tiesa sēdē prasītaja G. K. pati uzturēja prasību un sniedza paskaidrojumus, bet atbildētaju V. V. parstavēja J. V. Turklat, prasītaja parakstījas lietas Uzziņas lapa par to, ka ir informēta par nakamo tiesas sēdi 2006.gada 12.jūlija.

Tiesas sēdē konstatēts, ka prasītaja G. K.  uz tiesas sēdi nav ieradusies un nav paziņojusi neierašanas iemeslu, un nav lūgusi lietu izskatīt bez viņas klatbūtnes, lai gan par tiesas sēdes laiku un vietu prasītaju informēja  Civilprocesa likuma 211.panta trešas daļas noteiktaja kartība, un minētais apstaklis apstiprinas ar prasītajas parakstu Uzziņas lapa.

Tiesa uzskata, ka saskaņa ar Civilprocesa likuma 156.panta otras daļas noteikumiem par  neierašanos  uz  tiesas  sēdi, laikus  nepaziņojot  tiesai  par  savas  neierašanas iemeslu,

prasītajai uzliekams naudas sods Ls 25,- apmēra.

Minēto lēmumu prasītaja ir parsūdzējusi un lieta nosūtīta izskatīšanai uz Rīgas apgabaltiesu. Prasītaja norada,ka J.V. parstav tikai viņu.

Ta ka puses pašas nav tikušas skaidrība ar savu parstavību, tiek būtiski kavēta lietas izskatīšana.

            Jaatzīmē, ka tadus procesualos pienakumus ka ierašanas uz tiesas sēdi vai paziņošana tiesai par neierašanas iemesliem, visbiežak nepilda tieši atbildētaji, jo prasītaji ir ieinteresēti atraka lietas izskatīšana. Turklat, cik sašutuši ir atbildētaji, kad uz tiesas sēdi tiek atvesti piespiedu karta, viņi nemaz nejūtas vainīgi, tieši otradak, uzskata, ka tiek parkaptas viņu cilvēktiesības.

            Autoresprat, praksē ir japiemēro pēc iespējas vairak procesualo sankciju, lai cilvēki beidzot saprot, ka tiesa nav tirgus laukums, kur katrs var uzvesties, ka ienak prata.

4.4.PROCESUALA LĪDZDALĪBA

            Runajot par prasītaju un atbildētaju civilprocesa, noteikti ir jaapskata  procesuala līdzdalība.

Procesuala līdzdalība izpaužas tad, kad lieta ir vairaki prasītaji vai vairaki atbildētaji, vai arī, kad lieta ir gan vairaki prasītaji, gan vairaki atbildētaji.

LR CPL 75. panta pirma daļa nosaka, ka “prasību var celt vairaki prasītaji pret vienu atbildētaju, viens prasītajs pret vairakiem atbildētajiem vai vairaki prasītaji pret vairakiem atbildētajiem.”52 




No tiesu prakses redzams, ka lietu, kuras ir procesuala līdzdalība, ir ļoti daudz. Ka visizplatītakas lietas var minēt, izlikšanas, mantojuma lietas, taču vairaki prasītaji vai atbildētaji ir arī parada  un zaudējumu piedziņas lietas, pat uzturlīdzekļu piedziņas lietas, kad, piemēram, mate prasa piedzīt uzturlīdzekļus no visiem saviem bērniem.

Parada piedziņas lietas arvien biežak paradas divi atbildētaji – aizņēmējs un galvotajs. Savukart, piemēram, lietas par izlikšanu no dzīvojamas platības ka atbildētaji var būt visas personas, kas dzīvo konkrētaja dzīvoklī.

Jaatzīmē, ka parasti vienas puses dalībnieku prasījumi vai atbildība neizslēdz citu līdzdalībnieku prasījumus vai atbildību, taču iespējams arī pretējais, piemēram, vairaku personu prasība atzīt īpašuma tiesības uz noteiktu daļu. Prasības sakara ar parvadajamo kravu bojašanas vai zudumu nereti piesaka pret parvadataju un nosūtītaju, bet piedziņa pēc sprieduma biežak tiek vērsta pret vienu no šiem atbildētajiem. Ja celta prasība par presē vai citos masu informacijas līdzekļos izplatītu nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu, tad lieta ka atbildētaji pieaicinami publikacijas (parraides) autors un attiecīgas masu informacijas līdzeklis, kuriem abiem tiesa var uzlikt par pienakumu šīs ziņas atsaukt u.t.t.

No tiesu prakses var minēt Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa 2004.gada izskatīto civillietu par zaudējumu piedziņu. Lietas būtība – prasītajai augšējie majas kaimiņi nolēja dzīvokli. Ka atbildētaji lieta bija visi dzīvoklī dzīvojošie cilvēki.

Savukart, ka piemēru, kad lieta ir vairaki prasītaji, var minēt  civillietu, kura vairaki majas īpašnieki iesniedza prasību pret viena dzīvokļa iemītnieku par īres līguma laušanu un izlikšanu no dzīvojamas telpas.

Piemēru, kad lieta ir gan vairaki prasītaji, gan vairaki atbildētaji, atrast ir nedaudz grūtak, jo jaatzīmē, ka šadu lietu  nav parak daudz, tomēr ka piemēru var minēt Ziemeļu  rajona  tiesa  2005.gada  janvarī izskatīto civillietu, kura trīs majas īpašnieki cēla prasību pret četriem dzīvokļa iemītniekiem par īres līguma laušanu un izlikšanu no dzīvojamam telpam.

_________________________________

52 Civilprocesa likums. Latvijas civilprocesa kodekss (izvilkums). - Izdevējs – firma “AFS”, Rīga, 2003. – 30.lpp.

            Jaatzīmē – ja prasību tiesa ir cēluši vairaki prasītaji, tos sauc par līdzprasītajiem, bet ja lieta ir vairaki atbildētaji, tos sauc par līdzatbildētajiem.

“Vairaku prasītaju piedalīšanos lieta sauc par aktīvo līdzdalību (prasītaji izrada aktivitati savu tiesību aizsardzībai), bet vairaku atbildētaju piedalīšanos lieta -  par pasīvo līdzdalību (aizstavēšanas pret prasību mazak saistas ar jēdzienu “aktivitate”, lai gan neizslēdz aktīvu pretdarbību). Ja līdzdalībnieki ir abas pusēs, tad tadu līdzdalību sauc par jaukto līdzdalību.”53

Ja  runa  par  pasīvo  un  aktīvo  dalību, un  līdzdalību,  tad  ir  maldīgi  domat,  ka tieši prasītajs civilprocesa ir ta aktīvaka puse. Ja atbildētajs ir juridiski labak sagatavots vai, ja viņam ir profesionalaks advokats, tad atbildētajs lietas izskatīšanas gaita var kļūt par uzbrūkošo pusi.

            Nozīmīgi, ka procesuala līdzdalība palīdz vispusīgak noskaidrot un objektīvak novērtēt lietas apstakļus. Īpaši nozīmīgi tas ir strīdos par kopīpašumu sadali, mantojumu sadali, izlikšanu no dzīvokļa, vairaku personu nodarītu zaudējumu atlīdzību u.c.

Jaatzīmē, ka līdzdalība var arī izveidoties, tiesai apvienojot vairakas civillietas viena tiesvedība. Taču apvienot nevar jebkuras lietas. Vairaku civillietu apvienošanu viena tiesvedība nosaka LR CPL 134. panta otra daļa, un proti: ”ja tiesas tiesvedība atrodas vairakas vienveidīgas lietas, kuras piedalas vienas un tas pašas puses, vai arī lietas, kuras viens prasītajs ceļ tiesa prasību pret vairakiem atbildētajiem vai vairaki prasītaji – pret vienu un to pašu atbildētaju, tiesnesis ir tiesīgs apvienot šīs lietas viena tiesvedība, ja šada apvienošana sekmēs lietu atraku un pareizaku izskatīšanu un ja pusēm nav iebildumu.”54 

            Jaatzīmē, ka līdzatbildētaju pēc prasītaja līguma var pieaicinat jau uzsakta lieta. Latvijas Republikas Civilprocesa likums nenosaka, līdz kadam brīdim šadu lūgumu var izteikt, taču LR CPL 209. panta ceturtais punkts dod pamatu apgalvojumam, ka to var darīt līdz lietas izskatīšanas pēc būtības pabeigšanai, vajadzības gadījuma atliekot lietas izskatīšanu.

Lai veicinatu objektīvaku lietas izskatīšanu, likuma būtu japaredz tiesam tiesības pēc savas iniciatīvas aizstat atbildētajus vai pieaicinat otru atbildētaju lieta, ka arī pieaicinat trešo personu.

Jaatzīmē, ka gan līdzprasītaji, gan līdzatbildētaji pret otru civilprocesa pusi uzstajas patstavīgi, taču likums nosaka, ka līdzprasītaji vai līdzatbildētaji var pilnvarot vienu no līdzdalībniekiem parstavēt parējos līdzdalībniekus lietas vešana vai arī visi līdzdalībnieku var pilnvarot kadu kopēju parstavi vest lietu viņu varda. Jaatzīmē, ka katrs līdzdalībnieks var pilnvarot sevi parstavēt tiesa savu parstavi, turklat viena līdzdalībnieka rīcība nesaista

_________________________________

53 K.Torgana  visparīga zinatniska redakcija.  Civilprocesa  likuma  komentari.  Trešais paildinatais izdevums– Izdevējs – Tiesu    namu aģentūra, Rīga, 2006. – 142.lpp.

54  Civilprocesa likums. Latvijas civilprocesa kodekss (izvilkums). - Izdevējs – firma “AFS”, Rīga, 2003. – 48.lpp.

           

parējos.

Sprieduma pret vairakiem atbildētajiem tiesa norada, kada sprieduma daļa izpildama katram no viņiem, vai arī to, ka viņu atbildība ir solidara.” 55

Visbeidzot jaatzīmē, ka prasību pret vairakiem atbildētajiem, kuri dzīvo dažadas vietas, var celt pēc viena atbildētaja dzīvesvietas  pēc prasītaja izvēles.

            Autoresprat, praksē ir ļoti daudz civillietu, kuras ir vairaki prasītaji un/vai atbildētaji. Šadas prasības atvieglo tiesu darbu,  lietas var izskatīt atrak un objektīvak. Arī puses ir apmierinatas, ka visas problēmas var atrisinat vienas lietas ietvaros, lietu izskatot vienam tiesnesim.

            Nav šaubu, ka lietderīga ir līdzatbildētaju pieaicinašana lieta, ka arī lietu apvienošana Civilprocesa likuma noteiktaja kartība, jo situacija, kad tiesas ir noslogotas, šaja gadījuma civillietas var izskatīt daudz atrak.

______________________________

55 Civilprocesa likums. Latvijas civilprocesa kodekss (izvilkums). - Izdevējs – firma “AFS”, Rīga, 2003. –  64.lpp.

4.5.PRASĪTAJS LIETAS, KAS UZSAKTAS PĒC CITU PERSONU INICIATĪVAS

            Kaut arī praksē nemaz nav tik daudz civillietu, kuras uzsaktas pēc citu personu iniciatīvas, maģistra darba tiks analizēts  arī šis Latvijas Republikas Civilprocesa likuma pants, jo tam ir tiešs sakars ar prasītaja tiesībam.

LR CPL 76. pants nosaka: “Persona, kuras interesēs lieta uzsakta pēc prokurora, ka arī tas valsts vai pašvaldības iestades vai personas pieteikuma, kuras ar likumiem piešķirtas tiesības aizstavēt tiesa citu personu tiesības un ar likuma aizsargatas intereses, piedalas lieta ka prasītajs.” 56

 Tas nozīmē, ka likuma paredzētos gadījumos prokurors un valsts pašvaldības iestades, ka arī atsevišķas personas var iesniegt tiesa pieteikumu, tadējadi aizstavot citu personu tiesības un intereses. Tas izriet no LP CPL likuma 88. un 90. pantiem.

            Iestades un personas, kas iesniegušas tiesa pieteikumu citas personas interesēs, var iepazīties ar lietas materialiem, pieteikt noraidījumus, dot paskaidrojumus, iesniegt pieradījumus, piedalīties pieradījumu parbaudīšana, iesniegt lūgumus, parsūdzēt tiesas nolēmumus.

            Interesanti, ka personai, kuras interesēs ir iesniegts pieteikums, nav jamaksa valsts nodeva. Tas bez šaubam ir pozitīvs apstaklis.

Ja iestade vai persona  atsakas no pieteikuma, kura tas iesniegusi saskaņa ar LR CPL 76.pantu, tas neatņem personai, kuras interešu aizstavēšanai pieteikums iesniegts, tiesības prasīt, lai tiesa lietu izskata pēc būtības, taču tad tai ir jamaksa valsts nodeva.

No LR CPL 90. panta izriet, ka prokuroram ir tiesības celt prasību vai iesniegt pieteikumu tiesa, ja ir parkaptas rīcībnespējīgo, invalīdu, nepilngadīgo, ieslodzīto vai citu tadu personu tiesības vai likumīgas intereses, kuram ir ierobežotas iespējas aizstavēt savas tiesības.  Jasaka, ka iestažu un atsevišķu personu pieteikumi, ka arī prokurora prasības citu personu tiesību aizsardzībai ir pieļaujamas, lai nodrošinatu tiesību aizsardzību tados gadījumos, kad persona, kuras aizstavības ir iesniegta prasība, nevar realizēt savas tiesības nepilngadības, gara slimības, prombūtnes vai citu svarīgu apstakļu dēļ.

            Pie iepriekš minēta jaatzīmē, ka šados gadījumos prasītajs lieta ir (ka izriet no LR CPL 76. panta), persona, kuras interesēs prasība ir celta un sprieduma izlemjams jautajums par viņas tiesību aizsardzību. Šai personai ir visas prasītaja tiesības.

Gramatas “Prasības tiesvedība un pieradījumi” autors Aivars Līcis norada, ka praksē bieži  vien  ka  prasītajs tiek noradīts prokurors, persona vai arī iestade, kas ierosinajusi lietu,

_________________________

56 Civilprocesa likums. Latvijas civilprocesa kodekss (izvilkums). - Izdevējs – firma “AFS”, Rīga, 2003. – 31.lpp.

tomēr   ta   ir   rupja   kļūda.  Šīs   personas   vai    iestades   nekada   gadījuma   nevar   būt

prasītaji, jo prasība ir celta citas   personas  interesēs.  Tapat   kļūdains  ir  uzskats,  ka   lieta   prasītaji  ir   gan   tas,   kurš iesniedz prasību, gan tas, kura interesēs iesniedz prasību. Zīmīgi, ka lieta prasītajs ir tikai ta persona, kuras interesēs prasība ir celta. Savukart, tam, kas cēlis prasību cita tiesību aizsardzībai, ir pavisam cits statuss ka patstavīgam lietas dalībniekam, turklat viņš nekada gadījuma nav prasītaja parstavis.

Ka prasītaja tiesības Latvijas Republikas Civilprocesa likuma ir noteiktas tiesības celt prasību tiesa vai arī atteikties no tas, ka arī grozīt prasības apmēru. Ka šis prasītaja tiesības tiek ievērotas lietas, kuras uzsaktas pēc citu personu iniciatīvas? Tapat ka jebkura civillieta, arī šaja gadījuma tiesai tiesas sēdē ir janoskaidro, vai prasītajs uztur prasību vai atsakas no tas.

Tomēr ir gadījumi, kad prasītaja atteikšanas no prasības nav tiesai saistoša. Piemēram, prokurors ceļ prasību pašvaldības interesēs, bet pašvaldības parstavis tiesas sēdē atsakas no prasības, tad šada atteikšanas nav tiesai saistoša, jo „prokurors prasību ceļ, pamatojoties uz konstatēto likuma parkapumu, tadēļ likuma prasību ievērošana ir obligata visu valsts, pašvaldības iestažu, ka arī amatpersonu un pilsoņu darbība, un ir arī saistoša tiesai.”57

Tatad, ja ir acīmredzams likuma parkapums, tad prasītajam nemaz nav tiesības atteikties no prasības. Tas ir ļoti pareizi, jo nedrīkst atstat jebkadu likuma parkapumu bez soda, bez zaudējumu atlīdzinašanas.

Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa reti,  kad cita persona ir iesniegusi tiesa prasību citas personas interesēs. Tomēr vienu piemēru var minēt – 2003.gada 1.decembrī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona prokuratūras prokurors U.Kozlovskis iesniedza tiesa prasības pieteikumu I.K., V.K. un M.K. interesēs pret S.M. par zaudējumu piedziņu un dzīvojamas platības ieradīšanu. 2004.gada 10.maija prokurors U.Kozlovskis tiesa iesniedza prasības pieteikuma grozījumus, ceļot prasību pret D.M.

Lietas būtība ir tada, ka namīpašuma Rīga, Ganību dambī Nr. īpašnieces D. M. pilnvarota persona S. M., iesniedzot I.K. paziņojumu par istabas Nr.1 avarijas stavokli dzīvoklī Nr. 6, deva rīkojumu aiznaglot minētas istabas durvis un uzsakt remontu. Remonta laika prasītaja M.K. bija spiesta īrēt dzīvokli ar īres maksu LVL 100,00. Pēc remonta istaba tika pievienota dzīvoklim Nr. 1a, dzīvoklis tika pardots, tadējadi liedzot prasītajiem atgriezties sava dzīvojama platība. Patvarīgi izliekot I.K. un viņas ģimenes locekļus no likumīgi aizņemtas dzīvojamas platības, prasītajiem tika nodarīti zaudējumi, ka arī moralais kaitējums.

Ta ka I.K. ir 1.grupas invalīde, prasību viņas interesēs, konstatējot likuma parkapumu, iesniedza prokurors U.Kozlovskis.

_____________________________

57 Līcis A. Prasības tiesvedība un pieradījumi.  - Tiesu namu aģentūra, Rīga, 2003. – 29.lpp.

2004.gada   8.maija    civillieta    tika    izskatīta    pēc   būtības.  Prasība   par   moralo 

kaitējumu tiesvedība tika izbeigta, prasība par zaudējumu piedziņu tika apmierinata, uzlikts par pienakumu atbildētajai D.M. ieradīt prasītajiem tadu dzīvojamo platību, kadi I.K. un viņas ģimenes locekļi aizņēma līdz 2000.gada 8.jūnijam.

No sprieduma šaja lieta (skatīt pielikumu Nr.2) redzams, ka personas, kuru interesēs prokurors ir cēlis prasību, lieta piedalas ka prasītaji ar visam prasītaja tiesībam un pienakumiem, savukart, prokurors lieta piedalas ka patstavīgs lietas dalībnieks.

Diemžēl Latvijas Tiesu informacijas sistēma (skatīt pielikumu Nr.3) prokurors ir noradīts ka prasītajs, kas šaja gadījuma ir kļūda.

Rīgas Apgabaltiesa 2005.gada 3.februarī apelacijas kartība izskatot šo civillietu, prasību noraidīja.

Autoresprat, civillietu, kuras uzsaktas pēc citu personu iniciatīvas, mūsu tiesu praksē nav daudz, pat varētu teikt, ka par maz. Autore uzskata, ka šadi valsts varētu aizstavēt tos, kas paši nesaprot vai nevar par sevi pastavēt.

Diemžēl, gan prokurori, gan valsts un pašvadību iestažu darbinieki, neiedziļinas citu cilvēku problēmas, uzskatot, ka katram pašam jasniedz prasība tiesa un sevi jaaizstav.

4.6.PUSES PROCESUALO TIESĪBU PARŅEMŠANA

                        Nevienam nav noslēpums, ka lietas izskatīšanas process mēdz būt samēra ilgstošs, tapēc civiltiesiskajas attiecības var notikt dažadas izmaiņas, kas saistītas ar tiesību parņemšanu vai pareju. Ja, piemēram, procesa gaita ir nomiris prasītajs vai atbildētajs, tad iespējama procesuala tiesību parņemšana.

Civilprocesa likuma 77. pants paredz: “Ja viena no pusēm lieta izstajas (fiziskas personas nave, juridiska persona beidz pastavēt, prasījuma cesija, parada parvede), tiesa pieļauj aizstavēt šo pusi tas tiesību parņēmējam.

            Tiesību parņemšana iespējama jebkura procesa stadija.

Visas darbības, kas izpildītas procesa līdz tiesību parņēmēja iestašanas brīdim, tiesību parņēmējam ir tikpat obligatas, cik obligatas tas bija personai, kuras tiesības ir parņemtas.”58 

 Pie minēta jaatzīmē, ka tiesa tikai pieļauj dalībnieka aizstašanu, bet tai nav pienakuma meklēt tiesību parņēmējus.

Ja tiesību parņemšana ir pieļaujama, tad  tiesai ir pienakums apturēt tiesvedību līdz tiesību parņēmēja noteikšanai vai likumiska parstavja iecelšanai. Tiesa aptur tiesvedību arī tad, ja  beigusi pastavēt juridiska persona.

Ja tiesību parņemšana nav pieļaujama, tad tiesa tiesvedību lieta izbeidz. 

No iepriekš teikta var secinat, ka ne visas lietas ir iespējama tiesību parņemšana. Ta piemēram, tiesību parņemšana nav pieļaujama laulības šķiršanas lietas, lietas par atjaunošanu darba utml. Te jaatzīmē, ka ir iespējama tiesību parņemšana lietas par kompensacijas piedziņu sakara ar atlaišanu no darba, kad prasītaja tiesības var parņemt mantinieks.

Ka piemēru, kad tiesību parņemšana nav pieļaujama, var minēt Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa 2005.gada 17.februarī izskatīto SIA “Tele 2” prasību pret V.K. par parada piedziņu. Ta ka atbildētajs ir miris, prasītajs lūdza tiesvedību izbeigt.

Tiesas lēmuma, kas pieņemts šaja lieta, noradīts, ka saskaņa ar LR CPL 223.panta 7.punkta noteikumiem tiesību parņemšana šaja lieta nav pieļaujama.

„Procesualo tiesību parņemšana iespējama tikai gadījuma, ja apstrīdēto tiesisko attiecību parņemšana pieļaujama materialajas tiesības. Ta, piemēram, cesijas priekšmets nevar būt prasījumi, kuru izlietošana vai nu pēc līdzēju vienošanas, vai pēc likuma saistīta ar kreditora personu ( Civillikums 1799.panta 1.punkts).”59

_________________________________

58 Civilprocesa likums. Latvijas civilprocesa kodekss (izvilkums). - Izdevējs – firma “AFS”, Rīga, 2003. – 31.lpp.

59 Līcis A. Prasības tiesvedība un pieradījumi.  - Tiesu namu aģentūra, Rīga, 2003 – 31.lpp.

Vēl jaatzīmē, ka prasījuma cesijas un parada parvades gadījuma personai, kas prasa dalībnieka aizstašanu, ir jaiesniedz pieradījumi, ka cesija vai parada parvede ir notikusi atbilstoši likuma prasībam.

Īpaši svarīgi ir atcerēties to, ka parada parvede nevar notikt bez kreditora piekrišanas  – LR CL 1876. panta otrais punkts nosaka: “Ja agraka paradnieka vieta uz parjaunojuma pamata jastajas jaunam, tad tas notiek agrakam paradniekam parvedot savu paradu uz citu un kreditoram pieņemot pēdējo agraka vieta.” 60

Procesualo tiesību parņemšanai raksturīgi ir tas, ka tiesību parņemšana ir pieļaujama tikai iesakta civillieta jebkura tiesvedība stadija.

Ir vēl kada būtiska nianse – visas iepriekš veiktas procesualas darbības ir saistošas tiesību parņēmējam, tas nozīmē, ka ja, piemēram, prasītajs ir atteicies no prasības, tad prasītaja tiesību parņēmējs nedrīkst prasīt, lai prasība tiktu apmierinata. Var secinat, ka parņemto tiesību apjoms ir atkarīgs no ta, kada lietas izskatīšanas stadija šīs tiesības ir parņemtas.

2005.gada 1.aprīlī BO JP SIA “” iesniedza tiesa prasību pret SIA “.” par parada piedziņu.

2005.gada 10.augusta BO JP SIA “..” iesniedza tiesa grozījumus prasības pieteikumam, noradot, ka atbildētajs noslēdza davinajuma līgumu, ar kuru dzīvokļa īpašums ar visam uz dzīvokļa īpašumu esošam saistībam pariet O. N. un lūdz aizstat atbildētaju SIA “..” ar tiesību parņēmēju O. N..

Tiesnesis atrod, ka Civilprocesa likuma 77.panta pirmaja daļa minētie apstakļi nepastav un, ka pamatojoties uz Civilprocesa likuma 75.panta pirmo daļu ka atbildētajs ir pieaicinama O. N.

Interesanti, ka ir atšķirības starp prasītaju ka procesualo tiesību parņēmēju un atbildētaju ka procesualo tiesību parņēmēju. Prasītajs tiesību parņemšana notiek tikai tad, ja tiesību parņēmējs to vēlas. Ja prasītajs tiesību parņēmējs atsakas parņemt tiesības, tad tiesvedību lieta izbeidz. Turpretī atbildētaja tiesību parņēmējs nevar izvēlēties  - parņemt vai neparņemt atbildētaja tiesības. Tiesa var pieaicinat lieta ka atbildētaju personu, kuru ka atbildētaju norada prasītajs, taču tiesai ir jakonstatē, ka šī persona ir materialo tiesību parņēmējs.

Jaatzīmē, ka tiesu praksē nav daudz tadu gadījumu, kad tiktu parņemtas procesualas tiesības.

Prasītaja naves gadījuma viņa mantinieki bieži vien nevēlas turpinat tiesas procesu, it īpaši, ja strīds nav būtisks.

Rīgas  pilsētas  Ziemeļu  rajona   tiesa   2004.gada  7.aprīlī   izskatīja   civillietu  M.  P.

__________________________________

60 Civillikums. Ceturta daļa: Saistību tiesības. – www.nais.lv

 prasība pret J. K., P. K., D. P., G. K., Z. P. un A. P. par kopīpašuma esoša zemesgabala lietošanas kartības noteikšanu. Sakotnēji prasību tiesa iesniedza A.G..

Tiesvedības procesa 2004.gada 17.marta saņemts iesniegums no M. P. par prasītaja A. G. prasījumu tiesību parņemšanu.

Tiesas lēmuma ir noradīts, ka M.P. ir parņēmis A.G. prasījuma tiesības, taču nav atrunats, uz kada pamata prasījuma tiesības tiek parņemtas.

Tiesas nolēmumos tiesnešiem būtu tomēr jaatruna, kada iemesla dēļ, uz kada pamata šī prasījuma tiesība tiek parņemta.

Autoresprat,  puses  procesualo  tiesību  parņemšana,  tapat ka procesuala līdzdalība,

veicina lietas atraku izskatīšanu. Arī pašam procesualo tiesību parņēmējam tiek ietaupīti laiks un līdzekļi, kas būtu jatērē, sastadot jaunu prasības pieteikumu, maksajot valsts nodevu, iesniedzot prasības pieteikumu tiesa.

5.nodaļa

PRASĪTAJA UN ATBILDĒTAJA PROCESUALO TIESĪBU UN PIENAKUMU REALIZACIJAS PROBLĒMAS UN TO RISINAJUMI

          Maģistra darba gaita autore noskaidroja tadus jautajumus ka personas tiesības uz tiesas aizsardzību, prasītaja un atbildētaja tiesibas un pienakumus, tiesībspēju un rīcībspēju, gan arī citus jautajumus, tomēr pušu tiesību un pienakumu piemērošana rodas dažadas problēmas, kuru risinajumus autore sniegs turpmakaja maģistra darba gaita.

Izlasot nodaļas nosaukumu, kads varbūt nodomas – prasītaja un atbildētaja procesualas tiesības un pienakumi ir saprotami, kadas te problēmas – izmanto tik tiesības un pildi pienakumus?!

            Tomēr ir problēmas,  un pietiekami daudz. Visas problēmas apskatīt maģistra darba  neizdosies, tapēc darba tiks analizētas būtiskakas problēmas, ka arī ieteikts to risinajums.

5.1.JURIDISKAS PALĪDZĪBAS NODROŠINAŠANA LATVIJA

            „Ta ka civiltiesiska atbildība ir tads juridiskas atbildības veids, ar ko cilvēki sastopas visbiežak, un arī izdevumu ziņa tas ir visdargakais, tad ir ļoti būtiski zinat, ka juridiski pareizi rīkoties gadījumos, kad mūsu tiesības tiek nepamatoti aizskartas, un ar kadam sekam ir jarēķinas, ja paši izdaram šadu aizskarumu.”61

Būtiskaka problēma, kas traucē prasītajam un atbildētajam realizēt savas procesualas tiesības un pienakumus, ir nauda jeb konkrētak – tas trūkums.

            Gan prasītajam, gan atbildētajam ir nepieciešami līdzekļi, lai nomaksatu valsts nodevas (arī atbildētajam, iesniedzot pretprasību vai apelacijas sūdzību), lai saņemtu kvalitatīvu juridisko palīdzību gan konsultaciju veida, gan sastadot prasības pieteikumu, gan arī nodrošinot advokata piedalīšanos tiesas sēdē.

LR CPL 128.pants un 129.pants nosaka, ka ir jabūt sastadītam prasības pieteikumam, kadi dokumenti japievieno prasības pieteikumam. Vispareizak prasības pieteikumu sastadīt var advokats, taču nevienam nav noslēpums, ka advokata pakalpojumi pie mums ir ļoti dargi.

Ne katrs cilvēks mak pareizi izteikties, parliecinoši aizstavēt savas intereses tiesas sēdē, ne katram ir juridiska domašana, tapēc tada gadījuma visoptimalakais variants būtu, ja personu tiesas sēdē parstavētu advokats.

Ar valsts nodevas maksašanas problēmam it ka viss ir skaidrs - ja trūkst līdzekļu valsts nodevas samaksašanai, tad prasītajs (arī atbildētajs, ja vēlas iesniegt pretprasību vai

_________________________

61 Bitans A. Civiltiesiska atbildība un tas veidi. – Izdevniecība AGB, Rīga, 1997. – 7.lpp.

apelacija sūdzību), pamatojoties uz LR CPL 43.panta ceturto daļu,  var lūgt tiesu atbrīvot viņu

 no valsts nodevas samaksas, vai arī atlikt ta samaksu, ka arī sadalīt maksu termiņos. Turklat ir gadījumi, kad puses  ar likumu ir atbrīvotas no tiesas izdevumu samaksas valsts ienakumos, piemēram, prasītaji - prasības, kas izriet no darba tiesiskajam attiecībam, uzturlīdzekļu piedziņas lietas, atbildētaji – lietas par piespriesto uzturlīdzekļu samazinašanu u.c.

Tomēr  arī  šaja  jautajuma  ir  kada  nianse -  tiesu  prakse pierada, ka nav konstatējama vienota izpratne par to, kadi ir kritēriji personas mantiskajam stavoklim, lai tiesnesis saskaņa ar LR CPL normam pieņemtu lēmumu par pilnīgu vai daļēju personas atbrīvošanu no tiesas izdevumu samaksas. Tadējadi rodas problēmas, ja personas materialais stavoklis ir zems, bet tiesa to neatzīst par pamatu atbrīvošanai no tiesas izdevumu samaksas. Līdz ar to būtu janosaka visparēji kritēriji personas mantiska stavokļa izvērtēšanai un šī stavokļa atbilstības noteikšanai, lai persona tiktu atbrīvota no tiesas izdevumu samaksas.

Tadas ir problēmas ar valsts nodevu maksašanu, taču ar juridiskas palīdzības saņemšanu ir nedaudz sarežģītak.

“šobrīd tiesaties bez jurista ir ļoti grūti, pat neiespējami, bet, ja advokatam nav pienacīgi samaksats, viņš uz tiesas sēdi nemaz neatnak, un cilvēks vispar paliek bez aizstavības.”62

Nu jau var droši teikt, ka pie mums ir pieejama bezmaksas juridiska palīdzība – Latvijas universitatē juridisko palīdzību sniedz juridiskas fakultates pēdējo kursu studenti, ir iespēja lūgt bezmaksas advokata piedalīšanos tiesas sēdē Advokatu padomei, un, protams, darbojas valsts nodrošinata juridiska palīdzība. Autoresprat, Latvijas universitatē nav saņemama augsti profesionala juridiska palīdzība, jo studentiem trūkst to zinašanu un iemaņu, kadas ir profesionalam juristam.

Ka pozitīvs apstaklis jamin tas, ka 2005.gada 17.marta Saeima pieņemts un 2005.gada 1.jūnija spēka stajies Valsts nodrošinatas juridiskas palīdzības likums.

Likuma mērķis ir veicinat fiziskas personas tiesības uz taisnīgu tiesas aizsardzību, nodrošinot valsts garantētu atbalstu juridiskas palīdzības saņemšanai.

Valstī ir izveidots jauns mehanisms ikviena indivīda tiesībam uz taisnīgu tiesas aizsardzību, ka rezultata tiesas pieejamība ar valsts starpniecību tiek nodrošinata arī trūcīgam un maznodrošinatam personam.

Tas nozīmē, ka valsts palīdz personam, kuram nav materialu iespēju nodrošinat sev juridisko palīdzību, kuras  saskaņa ar  Ministru  kabineta  noteikumiem ir atzītas par trūcīgam,

________________________________

62 Pelūde A. Cik taisnīga ir tiesa?// – Žurnals “Ieva”, Rīga, 17.12.2003., Nr.51. – 28.lpp.

un palīdz saņemt valsts apmaksatu juridisko palīdzību.

 „Tiesības uz juridisko palīdzību ir: 1) Latvijas pilsonim;2) Latvijas nepilsonim;

3) bezvalstniekam;

4) Eiropas Savienības pilsonim, kas nav Latvijas Republikas pilsonis, bet tiesiski uzturas Latvijas Republika;

5) tadas  valsts  pilsonim, kas  nav  Eiropas  Savienības  dalībvalsts, ja  viņš  tiesiski  uzturas Latvijas Republika un ir saņēmis pastavīgas uzturēšanas atļauju;

6) personai, kurai atbilstoši Latvijas Republikas noslēgtam starptautiskajam līgumam ir tiesības uz Latvijas Republikas nodrošinato juridisko palīdzību;

7) patvēruma meklētajam, bēglim un personai, kurai piešķirts alternatīvais statuss Latvijas Republika.

Ša panta pirmaja daļa minētajam fiziskajam personam ir tiesības uz juridisko palīdzību, ja šīs personas, ievērojot to īpašo situaciju, īpašuma stavokli un ienakumu līmeni, nav spējīgas daļēji vai pilnība nodrošinat savu tiesību aizsardzību. Ministru kabinets nosaka, kados gadījumos personas īpaša situacija, īpašuma stavoklis un ienakumu līmenis uzskatams par atbilstošu juridiskas palīdzības piešķiršanai.

Valsts nodrošina juridisko palīdzību jebkurai personai, kas ieguvusi maznodrošinatas vai trūcīgas personas statusu.

Personam, kas atbilst ša panta pirmaja, otraja un trešaja daļa minētajiem kritērijiem, ir tiesības pieprasīt juridisko palīdzību un izdarīt grozījumus sakotnēja juridiskas palīdzības pieprasījuma.”63

 Šī valsts apmaksata juridiska palīdzība realizējas  šadi -  mazturīga persona aizpilda juridiskas palīdzības pieprasījuma veidlapu, pievienojot klat dokumentu kopijas, kas apliecina veidlapa noradītas ziņas. Palīdzību juridiskajos jautajumos var sniegt advokati, zvērinati notari, zvērinati tiesu izpildītaji un citas likuma praībam atbilstošas augstskolas un fiziskas personas, kas noslēgušas  juridiskas palīdzības līgumu ar Tieslietu ministriju.

Katra konkrētaja lieta Juridiskas palīdzības administracija izvēlas juridiskas palīdzības sniedzēju, izvērtējot juridiskas palīdzības sniedzēja kompetenci, specializaciju, noslogojumu, spēju konkrētaja lieta sniegt juridisko palīdzību, atrašanas vietu, lai izvērtētu, kads attalums javeic personai, lai saņemtu juridisko palīdzību.

„Valsts nodrošina juridisko palīdzību strīdu risinašanai arpus tiesas un tiesa, ka arī juridiskas konsultacijas sniegšanu aizskarto vai apstrīdēto personas tiesību vai ar likumu aizsargato interešu aizsardzībai. Patvēruma meklētajam valsts nodrošina juridisko palīdzību apelacijas procedūras patvēruma piešķiršanas procesa ietvaros.”64

_____________________________

63 Valsts nodrošinatas juridiskas palīdzības likums, www.tm.gov.lv/lv/documents/JPL.doc;

64 Turpat;

  Valsts apmaksatas juridiskas palīdzības saņemšanai būtiski ir objektīvi noteikt  personas atbilstību noteiktam mantiskajam līmenim, ka arī cik liela mēra šī juridiska palīdzība ir nepieciešama. Lai noskaidrotu šos jautajumus, ir izveidota Juridiskas palīdzības administracija.

 „Juridiskas palīdzības administracija divu nedēļu laika no dienas, kad saņemts iesniegums par juridisko palīdzību, pieņem lēmumu par juridiskas palīdzības sniegšanas nepieciešamību un apjomu.”65

Juridiskas palīdzības administracija rūpējas par to, lai valsts apmaksatu juridisko palīdzību saņemtu tie, kas to nevar atļauties un kam ta tiešam ir nepieciešama.

Nedrīkst pieļaut, ka  bezmaksas juridisko palīdzību saņem personas, kuras ir gatavas tiesaties ar visiem un par visu. Tie ir, ta saucamie, „tiesas pastavīgie klienti”, kuri nekad nav apmierinati ar citu personu rīcību un uzskatiem.

Ka pozitīvs fakts jamin tas, ka likuma noteikts, ka bezmaksas juridiska palīdzība netiks sniegta, ja no lietas būtības būs redzams, ka prasība ir nepamatota un prasītajs pirmstiesas konsultacijas būs par to informēts. Tas nepieļaus situacijas, kad katrs cilvēks, kas iedomasies, ka viņa tiesības ir aizskartas, pieprasīs sev bezmaksas advokatu.

Lai gan jau vairak ka gadu ir pieejama bezmaksas juridiska palīdzība, katru dienu pie tiesas kancelejas darbiniekiem griežas cilvēki, lai uzzinatu, kadi dokumenti ir nepieciešami konkrētas prasības iesniegšanai, kas ir janorada prasības pieteikuma u.tml. Iespēju robežas šiem cilvēkiem tiek palīdzēts, tiek izskaidroti neskaidrie jautajumi, taču tiesas darbinieki  jau nevar sastadīt prasības pieteikumus, nav arī laika iedziļinaties cilvēku problēmas, lietu apstakļos.

Acīmredzot, problēma ir ta, ka cilvēki par maz ir informēti par iespēju saņemt šo juridisko palīdzību, varbūt viņus biedē situacija, ka ir jagriežas attiecīga institūcija, jaaizpilda attiecīgas veidlapas - šada situacija cilvēki nolemj, ka atrak un vienkaršak ir palūgt palīdzību tiesas darbiniekiem, un tikt gala pašiem.

Ir kada nianse, kas satrauc maģistra darba autori,un proti - kadi advokati, kas sniedz šo valsts nodrošinato juridisko palīdzību?! Mac šaubas, ka tie ir augsti kvalificēti specialisti. Būtu ideali, ja kaut nedaudz bezmaksas juridisko palīdzību sniegtu arī sabiedrība atzīti, profesionali, „spēcīgi” advokati, kuri varētu sniegt palīdzību īpaši sarežģītos jautajumos. Aplūkojot Tieslietu ministrijas Zvērinatu advokatu, kuri noslēgusi juridiskas palīdzības līgumu, sarakstu, autore konstatēja, ka parsvara šo juridisko palīdzību sniedz maz zinami advokati. Autorei, protams, ir grūti spriest par šo advokatu kompetenci, un cer, ka maznodrošinatajam personam tiek sniegta kvalitatīva juridiska palīdzība.

_______________________________

 65 Valsts nodrošinatas juridiskas palīdzības likums, www.tm.gov.lv/lv/documents/JPL.doc;

Vēl jaatzīmē,  ka ir izveidots valsts nodrošinatas  juridiskas palīdzības reģistrs, kas ļauj

pirmstiesas izmeklēšanas iestadēm, prokuratūras iestadēm un tiesam saņemt informaciju par juridiskas palīdzības sniedzējiem, kuri noslēguši juridiskas palīdzības līgumu ar Tieslietu ministriju.

 „Juridiskas palīdzības reģistra, kuru izveido un uztur Juridiskas palīdzības administracija, tiek iekļautas ziņas par juridiskas palīdzības piešķiršanu, atteikumiem to piešķirt, ka arī ziņas par juridiskas palīdzības sniedzējiem.”66

Autore uzskata, ka  bez šaubam jau tas, ka ir izveidota šada valsts bezmaksas juridiska palīdzība, ir apsveicams fakts. Tagad ir jadara viss, lai šo procesu pilnveidotu, analizētu nepilnības, piesaistītu augsti kvalificētus palīdzības sniedzējus.

Neparprotami, ka visas problēmas, ka radīsies šaja palīdzības sniegšana varēs atklat un atrisinat tikai turpmakaja darba gaita, jo likums „strada” tikai nepilnus divus gadus.

Autoresprat, būtiskaka problēma ir ta, ka cilvēki ir par maz informēti par iespēju saņemt šadu juridisko palīdzību. Par šo palīdzību vairak būtu jastasta presē un televīzija. Varbūt kads no šīs juridiskas palīdzības sniedzējiem varētu sniegt interviju.

Visada ziņa ir jadara viss, lai cilvēki būtu informēti par iespēju saņemt valsts nodrošinato juridisko palīdzību.

Ta tad arī būtu viena no aktualakajam prasītaja un atbildētaja tiesību un pienakumu realizacijas problēmam.

_________________________

66 Valsts nodrošinatas juridiskas palīdzības likums, www.tm.gov.lv/lv/documents/JPL.doc;

5.2.JURIDISKAS PALĪDZĪBAS NODROŠINAŠANA EIROPAS VALSTĪS

Lielakaja daļa Eiropas valstīs ir izveidoti dažadi juridiskas palīdzības nodrošinašanas modeļi.

 Tadi ir Anglija, Nīderlandē, Francija, Italija, Vacija. Zinami pasakumi ir veikti arī  Austrumeiropas valstīs tadas ka Čehijas Republika, Ungarija, Polija, Slovakija un arī Lietuva, kur ir izveidoti Valsts advokatu biroji.

Visu modeļu galvenais mērķis ir atrast jaunus ceļus, ka samazinat izmaksas, kas saistītas ar juridisko pakalpojumu nodrošinašanu. Tomēr katram modelim ir savas pozitīvas un negatīvas iezīmes, kas jaņem vēra skatoties arī no katras valsts konkrētas situacijas, t.sk. tradīcijam. K.Ekonomidiss izdala sekojošus juridiskas palīdzības modeļus.

1. Labdarības modelis.

Šī modeļa, kura izcelsme rodama jau romiešu laikos, galvena ideja balstas uz to, ka advokati piedava savus pakalpojumus bez maksas trūcīgiem iedzīvotajiem. Šada pakalpojumu sniegšana tiek uzskatīta par pagodinošu profesionalu pienakumu. Tomēr problēma ir taja apstaklī, ka uz to sistēma nevar balstīties, jo privatas profesijas laba griba un sadarbības vēlme nav prognozējama un tadēļ apgrūtina juridisko planošanu. Turklat augsti kvalificēts advokats izvairīsies no nenozīmīgam lietam, atstajot tas jaunakiem un ne tik pieredzējušiem kolēģiem. Ir grūti iedomaties, ka šada sistēma varētu būt ka vadoša valstī, kur tiesas pieejamība tiek uzskatīta par cilvēka pamattiesībam, kas valstij ir janodrošina. Jaņem vēra arī fakts, ka ne visu kategoriju juridiskam darbam ir nepieciešams kvalificētu advokatu darbs.

2. Privato juridisko konsultantu (judicare) modelis.

Privato juridisko konsultantu modelis paredz, ka valsts maksa par juridiskajiem pakalpojumiem trūcīgajiem, kas saņem juridisko palīdzību nevis ka labdarību, bet gan ka savas ar likumu noteiktas tiesības. Šis modelis darbojas tada veida, ka valsts apmaksa advokatiem viņu darbu par pakalpojumu sniegšanu trūcīgam personam. Galvena šīs sistēmas būtība ir, ka juridiskas palīdzības administrēšana tiek sadalīta divas daļas - jautajumu par pušu tiesībam, faktisko nepieciešamību izlemj profesionaļi tieslietas, bet jautajumu par tiesībam uz palīdzību, t.i. atbilstību kritērijiem un advokatu atalgojuma līmeni izlemj valsts institūcijas. Tomēr šīs sistēmas nepilnība ir taja aspekta, ka šī sistēma balstas uz pieprasījumu un tiesiskas vajadzības tiek apmierinatas vairak veiksmes, nevis planotas darbības dēļ. Šada sistēma cieš no privata tirgus radītiem defektiem, jo privatas sfēra juridiska palīdzība nenoklaj visu nepieciešamo tiesiskas palīdzības lauku. Ir tadas specifiska rakstura tiesiskas attiecības, kur privatie profesionaļi nav specializējušies.

3. Algotu štata advokatu modelis.

Šis  modelis  ir  balstīts  uz  valsts algotu advokatu piesaistīšana, maksajot tiem noteiktu

algu, lai tie specializētos tadas tiesību jomas, kas ir svarīgas trūcīgiem iedzīvotajiem, ka piemēram, socialas labklajības tiesības, majokļu un paradu jautajumi. Šī sistēma paredzēja arī juridisko centru veidošanu, kas sniedz bezmaksas neatkarīgus profesionalus juridiskus pakalpojumus iedzīvotajiem attiecīgaja administratīvaja teritorija. Šajos centros stradajošie ne vienmēr ir kvalificēti advokati. Šada sistēma nodrošina bezmaksas juridiskas konsultacijas, kas būtu pieejamas ikvienam. Pozitīvais aspekts ir arī tas, ka šadi centri ir tuvu vietējai sabiedrībai. Tomēr arī šadi juridiskie centri nenodrošina visa veida tiesiskas palīdzības sniegšanu, tapēc tie var būt ka veiksmīgs papildinajums privato juridisko konsultantu (judicare) modelim.

4. Apvienotais modelis.

Šis modelis apvieno algoto štata advokatu modeli un privato juridisko konsultantu modeli. Tada veida tiek izmantotas gan privata, gan valsts sektora nodrošinata priekšrocības. Šīs sistēmas ietvaros privatie un valsts juridiskas palīdzības sniedzēji darbojas paralēli, kur valsts algotie juristi veica to darbus, kurus nevarēja veikt privatas prakses advokati dēļ ta, ka nebija specializējušies konkrētaja specifiskaja tiesību joma. Tomēr arī šaja modelī negatīvu momentu ienesa privato juridisko konsultantu pieaugošas izmaksas, kas saistītas ar privatam sektoram raksturīgo, ka to grūti ir kontrolēt gan no izmaksu, gan kvalitates viedokļa.

5. Līgumu slēgšanas modelis.

Šis ir salīdzinoši jauns modelis, kas ir izveidojies parskatot juridiskas palīdzības finansēšanas pamatus un pilnveidojot privato juridisko konsultantu modeli. Šī modeļa pamata ir līgumu slēgšana par juridiskas palīdzības sniegšanu ar juridiskas palīdzības sniedzējiem, kas ir saņēmuši īpašu kvalitates sertifikatu, kas apliecina to sniegto pakalpojumu kvalitate ir pienacīga līmenī. Ka šadu pakalpojumu sniedzēji var būt ne tikai juridiskas firmas un advokatu biroji, bet arī neatkarīgas konsultatīvas aģentūras, juridiskie centri. Problēmas var rasties arī šaja modelī, jo nolīgtie advokati vai juridiskie centri parak maz laika veltī saviem klientiem un ir ieinteresēti atrak izskatīt noteiktu lietu. Tas ir saistīts ar to, ka bieži līgumi tiek slēgti par noteiktu fiksētu atlīdzību.

Salīdzinot visas iepriekš aprakstītas juridisko pakalpojumu nodrošinašanas sistēmas, var secinat, ka pasaulē joprojam nav atrasts vislabakais juridiskas palīdzības sniegšanas modelis. Katra atsevišķa gadījuma ir javērtē tieši katrai valstij raksturīgie juridiskas palīdzības sniegšanas elementi, gan arī finansialas iespējas.

Vēl tiek atzīmēti informacijas trūkums par savam tiesībam un izmaiņam likumos, likumu sarežģītība, neticība likuma varai. Visi šie un arī citi aspekti ir ņemami vēra izvēloties, kadu juridiskas palīdzības nodrošinašanas sistēmu izvēlēties Latvijai. Tomēr viennozīmīgi ir skaidrs, ka ir jabūt noteiktiem stingriem un objektīviem kritērijiem, saskaņa ar kuriem tiek izvērtēts personas materialais stavoklis, pēc kuriem tiek izskatīta palīdzības sniegšanas pamatotība, lai personas negrieztos pēc juridiskas palīdzības nenopietnu mērķu vadīti.

Līdz ar to var secinat, ka  Latvijai, izvēloties sev atbilstošako modeli, būtu javeido sistēma, kas apvienotu vairaku modeļu iezīmes. Tomēr par pamatu būtu ņemams privati praktizējošu juridisko konsultantu modelis, kur Latvijas gadījuma ar “privati praktizējošiem juridiskiem konsultantiem” tiktu saprasti zvērinati advokati. Varētu tikt apsvērta iespēja izmantot Lielbritanija ieviesta līgumu slēgšanas modeļa iezīmes. Jo šada modeļa struktūra ļautu labak kontrolēt finansu resursu izlietošanas lietderīgumu un analizēt juridiskas palīdzības sniegšanas pamatotību.

5.3. SABIEDRĪBAS UN TIESU KOMUNIKACIJAS PROBLĒMAS

Vēl kada svarīga problēma ir sabiedrības, tai skaita arī prasītaju un atbildētaju nezinašana, neinformētība par tiesu darbību, prasībam, neticība tiesas taisnīgumam, palīdzībai.

Gandrīz katrs prasītajs un atbildētajs, ierodoties tiesa uzdod tados jautajumus ka – vai mūs tapat izšķirs vai arī notiks tiesas sēde, kas ir jaņem līdzi uz tiesas sēdi, kas man jadara tiesas sēdē, kas tagad notiks ar manu prasības pieteikumu u.tml.

Jasaka, ka ļoti bieži cilvēki, it īpaši pensionari, nak uz tiesu ar bailēm – kas nu tagad notiks? Kad es viņiem mierīgi tiek izskaidrots, ka tiesa notiek process, cilvēki atviegloti uzelpo, paskaidrojot, ka pirmo reizi mūža saskaras ar tiesu darbiem, ka ļoti baidas, vai viņus te sapratīs, uzklausīs, vai viņiem palīdzēs. Protams, ir patīkami, ka tiesa spēj cilvēkus uzmundrinat, palīdzēt viņiem, taču tas bez šaubam kavē tiesas darbinieku tiešo darba pienakumu veikšanu, tapēc ir javeido komunikacijas iespējas starp tiesu un sabiedrību, tai skaita masu saziņas līdzekļiem. Tieši masu saziņas līdzekļiem varētu būt liela loma cilvēku informētība par tiesu darbību, taču, diemžēl, presē un televīzija par tiesu runa tikai tad, kad notiek kada skandaloza prava, vai arī kads tiesnesis ir pieķerts parkapuma izdarīšana. Taču elementaras zinašanas par to, kas būtu sabiedrībai jazina par tiesam un tiesas procesiem, masu saziņas līdzekļi nesniedz.

2005.gada rudenī autore ka Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas priekšsēdētaja palīdze  piedalījas stratēģiskas planošanas seminara par projekta “Tiesu sistēmas komunikacijas kapacitates stiprinašana” ieviešanu.

Šaja seminara piedalījas arī visiem pazīstamais televīzijas žurnalists Janis Domburs, raidījuma ”Kas notiek Latvija” vadītajs. Seminara viņš izteica šadu frazi: „Kamēr jūs man nepieradīsiet pretējo, tikmēr es sabiedrībai stastīšu, ka tiesas ir korumpētas”.

Kada tad var būt sabiedrības attieksme pret tiesam, kada var būt sabiedrības un tiesas sadarbības iespējas, ja cilvēki masu saziņas līdzekļos nepartraukti dzird, ka tiesas ir korumpētas, ka procesa uzvar tas, kam vairak naudas, ka nabagam taisnību tiesa meklēt ir veltīgi. Bet vai ir kadi pieradījumi tam, ka tiesas ir korumpētas? Viss balstas tikai uz principu – „viena tante teica”.

Japiekrīt    tieslietu    ministres    Solvitas    Aboltiņas     teiktajam     presē:

 „Kaut arī šobrīd sabiedrības attieksme pret tiesam ir ļoti negatīva, es tomēr domaju, ka arī tiesas – ka visur – ir gan godīgi, gan negodīgi cilvēki. Un mana parliecība, ka lielaka daļa Latvijas tiesnešu ir godīgi sava darba darītaji. Tieši tadēļ aizdomīgie gadījumi tiesu praksē met īpaši sapīgu ēnu uz visiem parējiem šīs profesijas parstavjiem.”67

__________________________________

67 Tieslietu ministre Solvita Aboltiņa intervija “Jurista Vardam”. Tiesu varai pašai jaspodrina savs gods.// Jurista  vards.  - Rīga,  8.02.2005., Nr.5. – 2.lpp.

Diemžēl pēdējais notikums, kad kukuļņemšana tika pieķertas divas Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneses, nav uzlabojis tiesu sistēmas tēlu sabiedrības acīs, bet tikai pasliktinajis to, tomēr maģistra darba autore uzskata, ka kopuma tiesneši Latvijas tiesas ir godpratīgi.

Visa ta rezultata prasītaji ierodas tiesa ar neticību sirdī, ka viņiem tiesa palīdzēs aizstavēt viņu tiesības, turpretī atbildētaji nak uz tiesu ar naidu, ar parliecību, ka tiesa ir prasītaju pusē. Diemžēl, parsvara gadījumu gan prasītaji, gan atbildētaji netic tiesas objektivitatei.

Kada tad būtu izeja no šīs situacijas – pirmkart, interneta vajadzētu izveidot visam tiesa kopēju majas lapu, kaut ko līdzīgu tagadējai www.tiesas.lv, kur cilvēki varēti uzzinat visu pamatinformaciju par konkrēto tiesu, par tiesas darbību, personalu.

Tapat būtu nepieciešams izdot pēc iespējas vairak bukletu par tiesas procesa norisi, par lietas dalībnieku tiesībam un pienakumiem, turklat, nevis citējot likumu, bet izskaidrojot to.

Vēl ka problēmas risinajums varētu būt izglītība, un proti, ideali būtu, ja vecako klašu skolēniem tiktu organizētas sava veida ekskursijas tiesas, ar piedalīšanos ka skatītajiem tiesas procesos, lai skolnieki tiesību pamatus apgūtu ne tikai teorētiski, bet arī praktiski.

Un vēl, lai cik arī būtu nepatīkami secinat, tomēr arī paši iedzīvotaji lielu interesi par tiesam neizrada. Par piemēru tam var minēt Tieslietu ministrijas Juristu dienu ietvaros organizētas atvērto durvju dienas tiesas. Diemžēl, izņemot juridisko fakultašu studentus, neviens šo atvērto durvju dienu neapmeklēja. Iespējams, ka iedzīvotaju interese par šo pasakumu bija tik pasīva tapēc, ka šis pasakums  netika plaši reklamēts masu saziņas līdzekļos.

5.4.LIETAS SAVLAICĪGAS IZSKATĪŠANAS PRINCIPS

Ir problēmas prasītaja un atbildētaja tiesību un pienakumu realizacija, kas saistītas ar lietas izskatīšanas procesu.

Ka viena no aktualakajam problēmam ir ta, ka tiesu procesi norit lēni, lietas netiek savlaicīgi izskatītas, līdz ar to tiek parkaptas lietas dalībnieku cilvēktiesības. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta ir teikts, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu tiesa.

Diemžēl bieži vien civillietu nesavlaicīga un novēlota izskatīšana ir problēma, kas bija arī agrak, bet it īpaši tagad, kad socialas un ekonomiskas vērtības un apstakļi ir stipri attīstījušies un cilvēki ir spiesti bieži aizstavēt savas aizskartas vai apstrīdētas tiesības vai  ar likumu aizsargatas intereses tiesas ceļa.

Neapšaubami, ka puse, kuras tiesības vai intereses ir aizskartas vai apstrīdētas pēc iespējas atrak gribēs panakt savu tiesību ievērošanu un protams, ka lietas izskatīšanas novilcinašana nereti ir apgrūtinoša  aizskartajai personai, tapēc ir svarīgi, lai tiesvedības process būtu atrs un efektīvs.  Arī civilprocesa ieviestie jaunie tiesību institūti, kuru nozīme ir padarīt civillietu izskatīšanu atraku, norada uz likumdevēja centieniem padarīt civilprocesu efektīvaku. No ta, ka ir paplašinajusies lietas izskatīšanas atlikšanas tiesiskais regulējums, var secinat, ka šai civilprocesualajai darbībai ir liela nozīme  no lietas savlaicīgas un praktiskas  izskatīšanas nozīmības viedokļa.

Saņemot prasības pieteikumu tiesnesim ir tiesības veikt organizatoriskas darbības, lai pēc iespējas labak sagatavotu lietu iztiesašanai. Pie šadam darbībam būtu pieskaitamas pušu izjautašana par prasījumu būtību, par iebildumiem pret otras puses argumentiem, izjautašana par pieradījumiem, izjautat kadus pieradījumus puses vēl gatavojas iesniegt, kadus faktus vēlas pieradīt, noskaidrot kada apmēra atbildētajs prasību atzīst, vai atbildētajs ir vai nav pieteicis pretprasību. Ļoti svarīgi, lai puses savlaicīgi iesniegtu visus nepieciešamos pieradījumus, lai to nepamatoti vēlaka iesniegšana netraucētu civillietas izskatīšanu. Arī Aivars Līcis norada: “ …sagatavojot prasības pieteikumu, jaņem vēra ne tikai ta atbilstība likuma noteiktajam prasībam, bet arī jadoma, ka pieradīt visus prasība noradītos faktus.”68

Visas iepriekšminētas darbības var risinat sagatavošanas sēdē. Tiesnesis pēc savas iniciatīvas var izsaukt puses, lai tas sniegtu paskaidrojumus, uzdot iesniegt papildus pieradījumus un rakstveida paskaidrojumus vai precizējumus. Sarežģītakas lietas šada tiesas sēde būtu pat nepieciešama, jo ta varētu nozīmīgi  saīsinat  lietas  izskatīšanas  ilgumu.   Ka  norada  K.Torgans:  “Nav  šaubu,  ka   šadu sagatavošanas darbību veikšana arī Latvija ļautu

_______________________________

68  A.Līcis. Prasības pieteikums tiesa.// “Mans īpašums”, 10 (140) 2001.

daudzos  gadījumos  tiesnesim  vēl  pirms  tiesas  sēdes  pilnīgi skaidri saredzēt strīda būtību,

esošos pieradījumus un līdz ar to pievērsties juridiskajai analīzei attiecība uz prasības pamatotību. Un nebūtu nekas ļauns, ja sagatavošanas gaita tiesnesis pateiktu, ka vienai vai otras puses izredzes konkrētu apstakļu dēļ ir ļoti vajas (un izskaidrotu attiecīgo likumu). Tas varētu veicinat gan izlīgumu bezstrīdus lietas, gan atteikšanos no nepamatotiem prasījumiem.”69 Arī vienkaršakas lietas ir lietderīgi lietas būtību noskaidrot sagatavošanas sēdē. Piemēram, iesniedzot prasības pieteikumu tiesa, tiesnesis to izskatot, konstatē, ka nav iesniegti visi nepieciešamie pieradījumi, nav noradītas visas nepieciešamie prasījumi.

Ta piemēram A. iesniedza tiesa prasību par pirkumu līguma atzīšanu par spēka neesošu. Sagatavošanas sēdē tiesnesis noradīja, ka papildus ir nepieciešams prasījums par zemesgramatas ieraksta anulēšanu, pretēja gadījuma būs situacija, ka ar tiesas nolēmumu minētais līgums tiks atzīts par spēka neesošu, taču zemesgramatas ka minēta īpašuma īpašnieks paliks atbildētajs. Zemesgramatu tiesnesis izdarīt grozījumus zemesgramatas var uz likuma vai tiesas nolēmuma pamata, tapēc tiesas nolēmuma tas tieši ir janorada. Var būt arī citas nepilnības, piemēram, var būt nenoradītas trešas personas, kuru intereses var tikt aizskartas, vai var nebūt uzaicinats līdzatbildētajs, utt. Tas, cik labi civillieta tiks sagatavota iztiesašanai, ir atkarīgs no tiesneša prasmes to sagatavot.

LR CPL būtu lietderīgi paredzēt, ka, ja sagatavošanas sēdē ierodas abas puses, tad likuma minēto 30 dienu termiņu paskaidrojumu iesniegšanai par prasību, ja pret to neiebilst neviena no pusēm, būtu tiesības arī neievērot un tiesas sēdi jau nozīmēt uzreiz. Tiesnesis, tapat ka lietas dalībnieki jau sagatavošanas sēdē būs noklausījušies lietas dalībnieku viedokli, argumentus un iepazinušies ar lietas dalībnieku ta brīža iesniegtajiem pieradījumiem. Japiekrīt K.Torgana teiktajam, ka sagatavošanas sēdē tiesnesis var pusēm izskaidrot pašreizējo nostaju, noradot, ka vienas vai otras puses izredzes vinnēt pravu ir niecīgas, izskaidrojot attiecīgo likumu.

Rezultata, ja prasītajs tikai tiesiskas maldības dēļ ir iesniedzis prasību vai atbildētajs, noklausoties tiesneša viedokli par lietas būtību, un piekrīt tiesneša teiktajam, var jau pēc nedēļas nozīmēt tiesas sēdi un lietu izbeigt, pamatojoties vai nu uz to, ka prasītajs atsakas no prasības, vai nu uz to, ka puses noslēdz izlīgumu. Jaatzīst gan, ka nepamatotas prasības ir visai reti. Visam iepriekš minētajam ir nozīme, ja uz sagatavošanas sēdi ierodas abas puses. Tiesnesis par nepamatotu neierašanos uz sagatavošanas sēdi un par paskaidrojumu neiesniegšanu pēc tiesas pieprasījuma var vainīgajai personai uzlikt naudas sodu, bet ja tas ir atbildētajs, pēc prasītaja lūguma var taisīt arī aizmugurisku spriedumu. Tadejadi, gadījuma, ja atbildētajs minēto spriedumu nelūdz atcelt, lieta būs izskatīta atrak ka mēneša laika.

_____________________________

69 K.Torgans. Lai civilprocess kļūtu efektīvaks, tas ir japilnveido // “Jurista vards”, Nr.9, 07.05.2002

Aizmuguriska sprieduma taisīšana turklat neierobežo tiesības tiesnesim uzlikt sodu atbildētajam par neierašanos uz sagatavošanas sēdi.

Sagatavošanas sēde pēc būtības, autoresprat, ir domata, lai lietas izskatīšanu jau nakamaja tiesas sēdē varētu pabeigt. Atšķirība starp sagatavošanas sēdi un tiesas sēdi ir tada, ka pirmaja gadījuma, saņemot prasības pieteikumu un konstatējot, ka pirmaja tiesas sēdē konkrētas lietas izskatīšanu pabeigt nevarēs, tiesnesis savlaicīgi var sagatavot sēdi, lai ta nebūtu jaatliek. Tadejadi ar relatīvi mazu darbu, var saīsinat civillietas izskatīšanu par vismaz paris mēnešiem. Likums ļoti skaidri norada uz darbībam, kadas būtu javeic, sagatavojot lietu, un kadi jautajumi būtu jarisina.

Ta, LR CPL 149.pants ir ka labs paraugs. Tas nosaka, ka sagatavojot lietu iztiesašanai, tiesnesis izlemj lietas dalībnieku lūgumus par trešo personu pieaicinašanu vai pielaišanu, pieradījumu nodrošinašanu, liecinieku izsaukšanu, ekspertīzes noteikšanu, rakstveida un lietisko pieradījumu pieņemšanu un pieprasīšanu, un citas darbības. Bez tam, sagatavošanas sēdē tiesnesim jacenšas puses samierinat. Tadejadi, sagatavošanas sēdē tiesnesis var noskaidrot visus nepieciešamos jautajumus, lai izskatītu civillietu, ja nepieciešams uzdot pusēm veikt atsevišķas darbības.   Tapat tiesnešiem, sagatavojot lietu izskatīšanai, būtu jaizskaidro pusēm tas tiesības vērsties šķīrējtiesa, ņemot vēra šķīrējtiesu operativitati un konfidencialitati. Diemžēl, praksē  tas netiek praktizēts.

Ne visas lietas ir vērts nozīmēt sagatavošanas sēdi, ta piemēram, parada piedziņas par komunalajiem maksajumiem, ka siltumu, elektrību, u.tml., manuprat nav vērts. Prakse rada, ka šadas lietas atbildētaji visbiežak neizrada nekadu interesi par savam parada saistībam un uz tiesas sēdēm neierodas.

Grūti izvērtēt, ka būtu labak, vai atlikt sagatavošanas sēdi un nozīmēt nakamo sagatavošanas sēdi, vai uzreiz nozīmēt tiesas sēdi, gadījuma, ja viens vai vairaki lietas dalībnieki neierodas uz sagatavošanas sēdi. Atkarība no apstakļiem, ja lietas dalībnieks nav paziņojis tiesai par savas neierašanas iemesliem, nav lūdzis to atlikt un nav iesniedzis nekadus paskaidrojumus par prasību, uzskatu, ka atlikt sagatavošanas sēdi nav lietderīgi.

Praksē, acīmredzot, vienotas nostajas par sagatavošanas sēdes lietderību nav. Atsevišķi tiesneši sagatavošanas sēdes pat praktizē bieži, turklat citi atkal nemaz un par tadam, ja tas ir nepieciešams, vairak kalpo pirmas  tiesas sēdes. Tiesneši, kuri tas praktizē, dara to sekmīgi un ir apmierinati ar sasniegto rezultatu. Tiesnešiem vajadzētu vairak pievērst uzmanību lietu sagatavošanai iztiesašanai, lai minētas normas nepastavētu tikai likuma, bet arī tiktu pielietotas praksē, ka līdzeklis civilprocesa efektivitates palielinašanai. Grūti pateikt, kapēc citi tiesneši nepraktizē un ta ir problēma, jo visas šīs izmaiņas ir ieviestas ar noteikti mērķi, lai tas realizētu un padarītu civillietu izskatīšanas procesu ievērojami atraku. Ja šīs iespējas netiek izmantotas, tad, protams, nav arī rezultata.

Ir vēl kads iemesls lietu uzskatīšanas novilcinašanai - ta ir tiesvedības apturēšana.

Tiesvedības apturēšana lielaka mēra gan nav pušu rīcības rezultats, bet vairak gan no to  neatkarīgu  apstakļu  iestašanas. LR CPL  nosaka  apstakļus, kad  tiesai  ir pienakums apturēt tiesvedību  un   apstakļus, kad  tai  ir tiesības apturēt tiesvedību. Tiesvedību aptur līdz laikam, kad atkrituši apstakļi, kuru dēļ ta tika apturēta vai līdz tiesas noteiktajam termiņam.

LR CPL 214.pants nosaka obligatos pamatus, kad tiesvedība ir apturama. Vienīgi tiesai jakonstatē vai patiešam pastav minētie apstakļi, kas liedz izskatīt lietu pēc būtības. Ta, piemēram, minēta panta 3.punkts nosaka, ka tiesa aptur tiesvedību, ja puse vai treša persona smagas slimības, vecuma vai invaliditates dēļ vispar nespēj piedalīties lietas izskatīšana. Šada gadījuma jaapsver vai puse nevar pilnvarot parstavi civillietas izskatīšanai.

Ja fiziska persona nespēj saprast savas rīcības nozīmi, tad tiesvedība lieta ir jaaptur līdz aizgadnības nodibinašanai vai tiesību parņemšanai. Līdzīgi ir ar juridiskam personam. Ja tiesvedības gaita juridiska persona beidz pastavēt, piemēram, sakara ar tas atzīšanu par maksatnespējīgu, tiesvedība lieta ir apturama līdz kreditora prasījumu atzīšanai, gadījuma, ja maksatnespējīga juridiska persona ir atbildētajs. Ja mirusi fiziska persona, kura lieta bija lietas dalībnieks, tiesai jakonstatē, vai apstrīdēta tiesiska attiecība pieļauj tiesību parņemšanu. Ta piemēram, personas uzsaktu prasību par parada piedziņu, tiesību parņēmēji var turpinat, bet lietu, par adopcijas apstiprinašanu nevar.

Pēc prakses, viens no visbiežakajiem tiesvedības apturēšanas iemesliem ir citas lietas izskatīšana civila, administratīva vai kriminala kartība. Šaja gadījuma tiesai ir jakonstatē izskatamas lietas saistību ar apturamo civillietu, ka neizskatot vienu lietu, nevar izskatīt arī otru, vai izskatama lieta var būtiski ietekmēt apturamo civillietu. Piemēram, tiesnesis apturēja tiesvedību lieta par zaudējumu piedziņu saistība ar deliktu, sakara ar kriminallietas izskatīšanu, jo uzskatīja, ka civillietas izskatīšana nav iespējama pirms nav izskatīta kriminallieta pret atbildētaju. Pēc prasītaja blakus sūdzības apelacijas instances tiesa  minēto lēmumu atcēla, noradot, ka neatkarīgi no sprieduma kriminallieta, atbildētaja ir atbildīga par delikta rezultata nodarītajiem zaudējumiem. Vēlak atbildētajs atkartoti lūdza apturēt tiesvedību lieta uz ta paša pamata, apzinoties, ka tam nav pamata, turklat minēta kriminallieta bija izbeigta. Rezultata tiek nevajadzīgi noslogots tiesnesis un lietas izskatīšanas laiks tika paildzinats, jo tiesas sēde bija jaatliek, nodrošinot lietas dalībniekiem tiesības minēto lēmumu parsūdzēt.

Minētais tiesvedības apturēšanas iemesls ir cieši saistīts tiesvedības apturēšanu sakara ar puses vai trešas personas rīcībspējas zaudēšanu. Gadījuma ja persona tiek atzīta par rīcības nespējīgu, tad sprieduma tiesa uzreiz arī nosaka aizgadni, kuram būs tiesības turpinat personas celto prasību.

LR CPL 215.pants nosaka tiesas tiesības apturēt tiesvedību civillieta. Minēta panta 3.punkts nosaka, ka tiesa var apturēt tiesvedību, ja puse vai treša persona ar patstavīgiem prasījumiem slimības dēļ nespēj piedalīties lietas izskatīšana. Ja puse nevar piedalīties lietas izskatīšana uz kadu konkrētu sēdi īslaicīgas slimības dēļ, tad būtu neloģiski dēļ ta apturēt tiesvedību, šada gadījuma puse var lūgt lietas izskatīšanas atlikšanu vai tas izskatīšanu pusei klat neesot. Tatad jasecina, ka apturēšanas iemesls ir ilgstoša slimība. Tiesai pašai janošķir vai attiecīga slimība ir  214.panta minēta smaga slimība  vai 215.panta minēta vienkarši slimība, jo nekur nav noradīta robeža, kad slimība ir atzīstama par smagu.

Praksē tiesvedības apturēšana sakara ar to, ka tiesa pieņem lēmumu par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesai vai arī Satversmes tiesa ir ierosinajusi lietu sakara ar prasītaja (pieteicēja) konstitucionalo sūdzību ir ļoti reta vai nav vispar. Šaja gadījuma, tiesa aptur tiesvedību lieta, ja ta pati, vai prasītajs Satversmes tiesa ir apstrīdējis kadu tiesību normu, ka neatbilstošu pēc hierarhijas augstakstavošai tiesību normai vai Satversmei, uz kuras pamatojoties lieta būtu jaiztiesa. Domajams, ka šadi gadījumi varētu rasties, ja attiecīga tiesību norma ir pretruna ar visparīgajiem tiesību principiem, jo ja tiesību norma ir pretruna ar augstakstavošu tiesību normu, tad tiesa jebkura gadījuma piemēros augstako, un par normu kolīzijam vēlams būtu ziņot Tieslietu ministrijai, ka tas ir noteikts Administratīva procesa likuma.

Tiesai ir tiesības apturēt tiesvedību civillieta, ja puse vai treša persona ar pastavīgiem prasījumiem atrodas arpus Latvijas robežam sakara ar ilgstošu komandējumu vai valsts pienakumu pildīšanu. Ka piemēru var minēt, karavīra esamību arvalstīs miera misijas operacijas. Jaatzīmē lietas dalībnieka tiesības pilnvarot parstavi vai iesniegt rakstveida paskaidrojumus.

Ja atbildētaja atrašanas vieta nav zinama, tiesa pēc prasītaja lūguma ir tiesīga izsludinat atbildētaja meklēšanu, uz ka pamata tiek apturēta tiesvedība. Problēmas var rasties, ja atbildētaju ilgstoši nevar atrast. Tad rodas jautajums – uz kadu termiņu tiesvedība ir jaaptur? Saskaņa ar LR CPL 216.pantu – līdz brīdim, kad atkrituši minētie apstakļi. Būtu japaredz arī risinajums gadījuma, ja šie apstakļi ilgstoši neatkrīt. Ja prasība ir par parada piedziņu, tad autore ieteiktu tomēr paradu piedzīt, atbildētaju aicinot uz tiesu ar publikaciju, un pēc tam izsludinat paradnieka meklēšanu.

Biežs  tiesvedības apturēšanas iemesls ir arī ekspertīzes noteikšana. Lai gan, gadījuma, ja nosaka ekspertīzi, tiesnesim ir tiesības, ne pienakums apturēt tiesvedību, tomēr praksē gandrīz vienmēr tiesvedību pie šadiem apstakļiem aptur, jo nav iespējams paredzēt, cik ilgi eksperts veiks ekspertīzi, turklat dažkart eksperti ir vairaki, jo puses ir tiesīgas izvēlēties ekspertu, tapēc nozīmēt tiesas sēdi, kura iespējams nenotiks, būtu neloģiski.

Ka pēdējais 215.panta minētais tiesvedības apturēšanas pamats ir pušu savstarpēja vienošanas par tiesvedības apturēšanu un pret to neiebilst treša persona  ar patstavīgiem prasījumiem. Šadi gadījumi praksē ir ļoti reti, bet ir. Piemēram, tiesa apturēja tiesvedību laulības šķiršanas lieta pēc pušu iesnieguma, kura puses lūdza tiesu apturēt tiesvedību sakara ar iespējamo samierinašanos. Pie analogiem apstakļiem parasti tiesas sēdi samierinašanas nolūka atliek.

                   Savukart,  lietas  izskatīšanas  atlikšana  nozīmē  tiesas  sēdes atlikšanu uz vēlaku

konkrēti noteiktu laiku sakara ar apstakļiem, kas neļauj objektīvi un vispusīgi izskatīt lietu.

CPL nosaka apstakļus, pie kuriem tiesai ir pienakums un, pie kuriem ir tiesības atlikt lietas izskatīšanu. CPL 209.pants 70 nosaka apstakļus, kad tiesai ir pienakums atlikt lietas izskatīšanu. Minēta pants nosaka, ka tiesa atliek lietas izskatīšanu:

-          ja tiesas sēdē neierodas kads no lietas dalībniekiem un viņam nav paziņots par tiesas sēdes laiku un vietu;

Šads gadījums varētu būt, ja, piegadajot tiesas pavēsti ierakstīta sūtījuma, puse šaja adresē nav atrodama, un arī nekadi citadi pusei pavēsti nav iespējams nodot, piemēram, nododot pavēsti personas pilngadīgajiem ģimenes locekļiem vai darba vieta. Ja rodas minētie apstakļi, tad persona uz tiesu ir aicinama ar publikaciju laikraksta “Latvijas Vēstnesis” . Lietas dalībnieks par saviem līdzekļiem var atbildētaju aicinat uz tiesu arī caur citiem preses izdevumiem, bet tas nedod pamatu uzskatīt, ka ir pienacīgi paziņots. Mazliet būtu grozams šīs tiesību normas teksts, noradot, ka “…un viņam nav pienacīgi paziņots par tiesas sēdes laiku un vietu.” Agrak tiesas pavēstes nesūtīja ierakstītas vēstulēs, tapēc, ja tiesas sēdē neieradas kada no personam, kas piedalas lieta, un ja nav zinams, vai šai personai ir izsniegta pavēste, tiesai bija jaatliek lietas izskatīšana. Izskatīt lietu varēja tikai tad, ja bija pieradījumi, ka pavēste lietas dalībniekam ir izsniegta. Tiesu procesi ievilkas un nereti arī spriedumi tikai atcelti, jo lietas dalībniekam nebija paziņots par tiesas sēdes laiku un vietu. Ka jau arī tagad, nereti pavēsti izsniegt lietas dalībniekam bija visai apgrūtinoši, piemēram, tas nedzīvoja noradītaja adresē, izvairījas no pavēstes saņemšanas u.tml. Arī aicinat ar publikaciju laikraksta varēja tikai retos gadījumos, piemēram, ja nebija ziņas par lietas dalībnieka dzīvesvietu.  Pašreizēja likuma redakcija ar publikaciju aicinat lietas dalībnieku uz tiesas sēdi atļauj, ja pavēstes izsniegšana lietas dalībniekam nav iespējama. Lietu var izskatīt, ja lietas dalībniekam ir pienacīgi paziņots par tiesas sēdes laiku un vietu.   Pie iepriekšminēta vēl janorada, ka, prasītajam ir tiesības arī uz pirmo tiesas sēdi atbildētaju aicinat ar publikaciju laikraksta “ Latvijas Vēstnesis” . Tam pamatojums būtu, ja prasītajs jau iepriekš zina, ka atbildētajs deklarētaja adresē vai pieraksta vieta nedzīvo. Lai gan prasītajs norada, ka atbildētajs pēc pieraksta vietas nedzīvo, tomēr tiesai ir jasūta pavēste uz noradīto adresi, tapēc gadījumos, kad skaidri zinams, ka atbildētajs pavēsti nesaņems, šadi rīkoties būtu lietderīgi.

- ja kads  no  lietas  dalībniekiem,  kam  paziņots  par  tiesas sēdes laiku un vietu,

____________________________

70 Civilprocesa likums. Latvijas civilprocesa kodekss (izvilkums). - Izdevējs – firma “AFS”, Rīga, 2003. – 70.lpp.

neierodas tiesas sēdē tada iemesla dēl, kuru tiesa atzīst par attaisnojošu;

Lai gan minētaja punkta noradītie apstakļi ir par pamatu tiesai obligati atlikt lietas izskatīšanu, tomēr tas, vai lietas izskatīšanu atlikt ir atkarīgs no tiesas viedokļa, ka viņa vērtēs,  vai   minētais  apstaklis    ir  vai  nav   attaisnojošs.  Šadiem  iemesliem  noteikti  jabūt



notikušiem no personas neatkarīgu apstakļu dēļ, tiem jabūt pietiekoši nopietniem, lai persona tiesa nespētu ierasties uz lietas izskatīšanu, un šadi apstakļi ir japierada ar dokumentiem. Turklat šiem apstakļiem, lai tie būtu attaisnojoši, ir jarodas pēc iepriekšējas tiesas sēdes. Viens no šadiem iemesliem ir slimība. Diemžēl, darba nespējas lapu, acīmredzot, saņemt nav grūti, tapēc nereti tas ir iemesls nepamatotais civillietas izskatīšanas atlikšanai. Diemžēl nav arī nekada mehanisma, ar kura palīdzību varētu konstatēt, vai patiešam persona nav spējīga ierasties uz tiesas sēdi. Var pieprasīt pieprasījumus no arstiem, vai minēta slimība var būt par iemeslu majas režīmam, var pieprasīt izziņas no darba vietas, vai minētaja perioda lietas dalībnieks nav bijis darba, utt. Ta A pēc atbildētajas atkartotas neierašanas uz tiesu slimības dēļ lūdza tiesu pieprasīt  izziņu no arsta par to, vai slimība varēja būt par iemeslu, lai neierastos uz tiesu, un kads varētu būt slimības aptuvenais ilgums.

 Rajona (pilsētas) tiesas šadi gadījumi nav izplatīti, bet apgabala tiesas, kur prasības summas ir ievērojamaki lielakas, šadi gadījumi ir sastopami biežak. Tiesu praksē šos gadījumus tiesneši attiecīgi  vērtē – ja šadas darba nespējas lapas tiek iesniegtas atkartoti, tiesa var to vērtēt ka apstakli, kad lietas dalībnieks acīmredzami izvairas no lietas izskatīšanas tiesa. Pie šadas ilgstošas slimības lietas dalībniekam ir tiesības savas lietas tiesa vest ar parstavja starpniecību. Praksē ir gadījumi, ka lietas dalībnieks slimības dēļ vairakas reizes pēc kartas lūdz tiesu atlikt lietas izskatīšana sakara ar slimību, noradot, ka pati vēlas piedalīties lietas izskatīšana. Lietas par darba algas piedziņu, šada kavēšana prasītajam ir tikai pa pratam, jo prasības apmierinašanas gadījuma tiktu piedzīta lielaka summa par piespiedu darba kavējumu, tapēc ir jaizvērtē, cik reizes būtu pieļaujami atlikt lietas izskatīšanu lietas dalībnieka slimības dēļ.

Janorada, ka nav vērts taisīt spriedumu, ja lieta nav pietiekoši pieradījumu un ja lietas objektīvai izskatīšanai ir nepieciešams noklausīties atbildētaja viedokli, ka rezultata, ja lietas dalībnieki neierodas uz tiesas sēdēm, tiesnesis ir bezspēcīgs, pat tad, ja ļoti labi apzinas, ka lietas vilcinašana notiek apzinati. Problēmas atrisinajumu varētu dot sagatavošanas sēde, kura uzreiz konkrēti tiesnesis noskaidrotu jautajumus par papildu pieradījumu iesniegšanu, liecinieku un trešo personu uzaicinašanu, u.tml. jautajumus, ja lietas dalībnieki uz to ierastos.

Ta ir absurda situacija, kad lietas izskatīšanu pēc būtības tiesnesis var uzsakt tikai piektaja-sestaja tiesas sēdē. Ka risinajums, autoresprat būtu, pēc pirmas atlikšanas reizes lietas dalībniekam paziņot, lai gadījuma, ja lietas dalībnieks nevarēs piedalīties lietas izskatīšana, nodrošina parstavja dalību lietas izskatīšana, pretēja gadījuma lietu izskatīt bez lietas dalībnieka klatbūtnes tiesas sēdē. Šads paziņojums būtu attiecinams uz visam nakamajam tiesas sēdēm, ne tikai uz nakamo. Autoresprat, lietas izskatīšanu atlikt lietas dalībnieka vai ta parstavja slimības dēļ būtu pieļaujami tikai vienu reizi. Tad jautajums par to, vai lietas dalībnieks patiešam ir vai nav slims, būtu vērtējams ka otršķirīgs. Lietas dalībniekiem ir plašs personu loks, kuras var būt ka parstavis civilprocesa, bet ja lietas dalībnieks neuzticas parstavim vai nevēlas maksat par saņemtajiem pakalpojumiem, tad var arī uzrakstīt iebildes, noradot savus apsvērumus un  pretargumentus. Ja tomēr lietas dalībnieks pēc tiesas noradījuma nodrošinat parstavja esamību tiesas sēde vai ierasties pašam, neierodas neobjektīvu iemeslu dēļ, šī persona būtu sodama ar naudas sodu.

Šadu nostaju pauž arī G.Aigars, noradot: “Civilprocesa likums paredz dažadus procesualus līdzekļus, kuru uzdevums ir nodrošinat procesa normalu gaitu. Tadi ir:…. naudas sods par procesualo pienakumu nepildīšanu”.71

Juridiskas personas darbinieka slimība ka pamats lietas izskatīšanas atlikšanai tapat ir vērtējams. Ir jaņem vēra apstakļi, vai uzņēmuma nav vairaki juristi, vai nav neviens cits juridiskas personas darbinieks, kas varētu parstavēt to tiesa, skatoties pēc lietas sarežģītības. Jebkura gadījuma arī juridiskas personas darbinieka slimība, autoresprat, varētu būt attaisnojoša tikai vienu reizi, jo arī juridiskas personas var pilnvarot, piemēram, zvērinatu advokatu. Tiesvedības atlikšana lietas dalībnieka parstavja  slimības dēļ būtu vērtējama vēl kritiskak, jo lietas dalībniekam ir tiesības katra laika pilnvarot citu parstavi.

Izplatīts iemesls ir advokatu  aizņemtība kada cita tiesas procesa. Autoresprat, šads iemesls ir vērtējams, bet pie noteiktiem apstakļiem, ka piemēram, ieilgusi lietas izskatīšana, kas ir izplatīta kriminallietas. Citos gadījumos, ja lietas izskatīšanu atliek, tad tiesas sēdē arī lietas dalībniekiem tiek paziņots nakamas tiesas sēdes datums, un tapēc advokats nepieciešamības gadījuma var palūgt tiesu parcelt tiesas sēdi uz citu laiku. Praksē advokati nereti, pastavot augstak minētajiem apstakļiem, iesniedz iesniegumu par lietas izskatīšanas atlikšanu un pievieno pavēsti par lietas izskatīšanu cita tiesa taja paša laika. Vēlak neinteresējas par nakamo tiesas sēdes laiku, ka rezultata nav izslēgta atkartota aizņemtība kada cita sēdē. Jasecina, ka vienkarša laika planošanas un saskaņošanas trūkums ir problēma un iemesls lietu nevajadzīgai atlikšanai. Tapat vērtējams ir apstaklis, kapēc tieši šī lieta tiek atlikta, nevis otra. Protams, nav nekadi kritēriji, kura no lietam būtu jaatliek, ja abas izskatīt nav iespējams, bet ja lieta, kuras dēļ tiek lūgts atlikt lietu ir nesalīdzinami vienkaršaka, neka par to, kuru lūdz atlikt, tiesnesis to var vērtēt ka neattaisnojošu iemeslu un lietu tomēr izskatīt.

Dažkart persona ka neierašanas iemeslu min aizņemtību darba, komandējumu uz arzemēm u.tml. Šadus  iemeslus gan grūti vērtēt ka attaisnojošus, ja vien nav bijis, kas patiešam neatliekams.  Jautajums  par  to,  kurus  iemeslus  tiesa  un  cik  bieži  var  atzīt  par

_________________________

7[1] G.Aigars. Aizmugurisks spriedums: par grozījumiem Civilprocesa likuma.// “Mans īpašums” Nr.3, 2003

attaisnojošiem, ir diskutējams. Tiesas sēdes rajona (pilsētas) tiesas vidēji atliek uz diviem – trijiem mēnešiem, un, autoresprat,  tas ir pietiekoši ilgs laiks, lai saskaņotu savu darbu ar civillietu izskatīšanu. Rīgas apgabaltiesa laiks, uz kadu atliek lietas izskatīšanu, ir vēl lielaks. Bez tam,  rodas  pamatotas  aizdomas par lietas apzinatu vilcinašanu, ja lūgums par civillietas

izskatīšanu tiek iesniegts taja paša  diena,  kad  ir  nozīmēta  tiesas  sēde.  Lietas  dalībniekiem  arī šajos gadījumos ir tiesības  pilnvarot parstavi vai iesniegt rakstiskus iebildumus, paskaidrojumus, pieradījumus, utt. Ja lieta ir vienkarša un viennozīmīga, tad autoresprat, šadu lietu varētu izskatīt līdzīgi ka rakstiskaja procesa, tas ir, taisīt verdiktu, pamatojoties uz lieta esošajiem rakstiskajiem pieradījumiem. Paša LR CPL, autoresprat, būtu vairak jaievieš rakstveida process, līdzīgi, ka piemēram, tiesnesis izskata jautajumus par atbrīvošanu no valsts nodevas, prasības nodrošinajuma uzlikšanu utt., neskatot šos jautajumus atklatas tiesas sēdēs. Ta, piemēram, autoresprat, nav nekadas nepieciešamības tiesas sēdēs izskatīt pieteikumu par kļūdas labojumu nolēmuma, kur parasti ir pieļauta kļūda datuma vai personas koda, arī pieteikumus par termiņa atjaunošanu un pagarinašanu nav nepieciešams izskatīt tiesas sēdē, jo jau pieteikuma iesniedzējs ir noradījis nepieciešamos apstakļus. Turklat, visus šos lēmumus var parsūdzēt ar blakus sūdzību.

Kļūda, ko lietas dalībnieki bieži pieļauj lūdzot atlikt lietas izskatīšanu, ir ta, ka nepievieno  dokumentus, kas apliecina neierašanas iemeslus, ka rezultata tiesai nav tiesiska pamata pat vērtēt lietas izskatīšanas pamatotību. Būtu jaiesniedz, piemēram, pavēstes uz citu tiesas sēdi, advokata ordera, pilnvaras, slimības lapas, arī lidmašīnas biļetes u.c. kopijas.

-         ja atbildētajs nav saņēmis prasības pieteikuma norakstu un sakara ar to lūdz lietas izskatīšanu atlikt.

Šada apstakļa neesamību tiesai ir grūti pieradīt, jo prasības pieteikuma norakstus nesūta ierakstīta vēstulē. Ja atbildētajs ir godpratīgs, tad šadiem apstakļiem nemaz nevajadzētu iestaties, jo, nozīmējot tiesas sēdi, uzreiz tiek izsūtītas pavēstes, un atbildētajam saņemot pavēsti, gadījuma, ja viņš nav saņēmis prasības pieteikuma norakstu, būtu jagriežas tiesa ar lūgumu izsniegt viņam prasības pieteikuma norakstu. Tas gan nav viņa pienakums un tikpat labi, ja atbildētajs vēlas, tas var tiesas sēdē paziņot, ka prasības pieteikumu nav saņēmis un lūgt tiesu atlikt lietas izskatīšanu.

- ja nepieciešams pieaicinat par lietas dalībnieku personu, kuras tiesības vai ar likumu aizsargatas intereses var tikt aizskartas ar tiesas spriedumu;

Minētais apstaklis varētu rasties lietas izskatīšanas laika, grozot vai papildinot prasību, iesniedzot pretprasību, u.tml., jo, ja jau pirms tiesas sēdes ir redzams, ka ar tiesas spriedumu var tikt aizskartas kadas personas tiesības, to ka lietas dalībnieku var uzaicinat jau pirms tiesas sēdes. Var gadīties, ka prasības pieteikuma nav noradīts līdzatbildētajs, vai treša persona, kuras intereses tiesas nolēmums varētu skart. Piemēram, prasība par nekustama īpašuma realo sadali, nav noradīts kads no kopīpašniekiem.

LR CPL 210.pants72 nosaka tiesas tiesības atlikt lietas izskatīšanu. Tiesa var atlikt lietas izskatīšanu:

-         ja prasītajs, kam paziņots par tiesas sēdes laiku un vietu, neierodas tiesas sēdē nezinama iemesla dēļ;

-         ja atbildētajs, kam paziņots par tiesas sēdes laiku un vietu, neierodas tiesas sēdē nezinama iemesla dēļ

Praksē visai bieži sastopama paradība. Lietas dalībnieks, apzinoties, ka viņa izredzes uzvarēt pravu ir ļoti mazas vai pat nav nekadas, nemaz nesaskata nepieciešamību ierasties tiesa, ta iespējami ilgak cenšoties novilcinat sprieduma pieņemšanu, vai arī attiecīgais lietas iznakums tam neinteresē. Autoresprat, lietas izskatīšana nav atliekama pat pirmaja tiesas sēdē, ja no lietas materialiem ir skaidri redzams, ka pavēsti lietas dalībnieks ir saņēmis, jo lietas dalībniekam ir paziņots par tiesas sēdes laiku un vietu, bet lieta nav nekadu lietas dalībnieka paskaidrojumu, iebildumu u.tml., protams, ja vien objektīvi vispar lietas izskatīšanu var pabeigt. Šadi, piemēram, tiek praktizēts Rīgas apgabaltiesa, un pat neņemot vēra to noslogotību, tas ir pamatoti. Princips ir līdzīgs ka saistību piespiedu izpildē brīdinajuma kartība – ja paradnieks /atbildētajs/ neierodas tiesa un neiesniedz nekadas iebildes, prezumējams, ka viņam nemaz tadu nav. Bez tam, nav nekadas garantijas, ka arī nakamajas tiesas sēdēs lietas dalībnieks ieradīsies, tapēc likumdevējs ir noteicis, ka augstakminēto iemeslu dēļ tiesa var atlikt lietas izskatīšanu ne vairak ka vienu reizi. Sarežģītak ir, ja neierodas prasītajs un, piemēram, nav īsti skaidrs prasības pieteikuma noradītais prasības priekšmets vai pamats, uz kura prasība celta. Ja prasītajs bez iemesla neierodas atkartoti, tiesnesim ir tiesības prasību atstat bez izskatīšanas, kas parasti tiek arī izmantotas. Bet piemēram, vienkaršas parada piedziņas lietas, ja atbildētajs nav iesniedzis ne paskaidrojumus, ne iebildumus, ne pieradījumus pret prasības pamatotību, tad nebūtu pamats atlikt lietas izskatīšanu. Nereti arī prasītaji šadas vienkaršas lietas neierodas uz tiesas sēdi, bet tikai iesniedz iesniegumu, kura, piemēram, lūdz apmierinat prasību pilna apmēra uz prasības pieteikuma noradītajiem pamatiem.

-         ja atzīst, ka nav iespējams izskatīt lietu tapēc, ka nav ieradies kads lietas dalībnieks, kura piedalīšanas lietas izskatīšana saskaņa ar likumu ir obligata, ka arī liecinieks, eksperts vai tulks;

Pastavot zinamiem apstakļiem Latvija, ir izveidojusies situacija, ka ļoti bieži ir nepieciešami krievu valodas tulki, un tapēc tie strada turpat tiesa un ar pavēstēm tos, protams, uz tiesas sēdēm neizsauc. Citadi ir ar citu valodu tulkiem, piemēram, angļu, vacu u.c.  Tos  uz  tiesas  sēdēm  izsauc  caur  vēstniecībam,  kas ir visai sarežģīts process, vai arī

_____________________________

72 Civilprocesa likums. Latvijas civilprocesa kodekss (izvilkums). - Izdevējs – firma “AFS”, Rīga, 2003. – 70.lpp.

lietas dalībnieki tos nodrošina paši. Gadījuma, ja ir nepieciešams, piemēram, japaņu valodas tulks, tad var būt problematiska pat šada tulka izsaukšana, kas spētu šaja valoda orientēties arī juridiskaja terminoloģija. Atrisinajumu var rast caur parstavjiem un advokatu birojiem. Daudzi advokatu biroji piedava konsultacijas arī svešvalodas, tapēc šados gadījumos problēmas nerodas. Gadījuma, ja konkrētaja tiesas sēdē tulku nevar nodrošinat, tiesas sēde ir atceļama, jo nebūs nodrošinatas lietas dalībniekiem vienadas iespējas piedalīties lietas izskatīšana.

Nav īsti skaidrs, ja jau ar likumu būtu noteikts, ka lietas dalībnieka piedalīšanas lietas izskatīšana ir obligata, tad vai tiesas spriedums, ja tiesa nolems, ka lietu var skatīt bez šī lietas dalībnieka, būs likumīgs?! Ja šo apstakļu nav, un tiesa neatliek lietas izskatīšanu un izskata to klat neesot kadai no pusēm, tad spriedums šaja lieta nebūtu likumīgs, tas būtu atceļams  un nododams jaunai izskatīšanai. Ņemot par piemēru analoģiju, LR CPL iepriekšēja redakcija bija noteikts, ka laulības šķiršanas lietas bija klat jabūt abam pusēm, t.i. laulatajiem, tikai pie noteiktiem apstakļiem bija pieļaujama puses neesamība tiesas sēdē.

Ekspertus uz tiesas sēdēm izsauc visai reti, jo jau no lieta esoša ekspertu atzinuma ir skaidra viņa ekspertīzes secinajumu daļa, kura eksperts atbild uz tiesas uzdotajiem jautajumiem, piemēram, vai A bija spējīga saprast savas rīcības nozīmi. Eksperts ir jaizsauc, ja no lieta esošas ekspertīzes atzinuma nav skaidras kadas norades, secinajumi, termini u.tml. Ekspertu uz tiesas sēdi izsauc, lai tas paskaidrotu sava atzinuma būtību. Arī gadījuma, ja eksperts nav ieradies uz tiesas sēdi, lietas izskatīšana, tas objektīvas izskatīšanas nolūka, ir jaatliek. Var būt gadījumi, kad vairakas personas  atsevišķi ir veikušas ekspertīzi un vajadzības gadījuma lietas izskatīšana ir jaatliek, ja pat tikai kads no ekspertiem nav ieradies. Nebūtu pieņemami, ja kads cits eksperts mēģinatu tiesai izskaidrot cita eksperta atzinumu. Ja ta ir bijusi darba grupa, tad ir pietiekami, ka ierodas kaut viens  no ekspertiem.

-         pēc lietas dalībnieka lūguma, lai dotu viņam iespēju iesniegt papildu pieradījumus.

Samēra bieži lietas izskatīšana tiek atlikta arī dēļ ta, ka nav iesniegti visi nepieciešamie pieradījumi. Lai gan LR CPL 93.pants nosaka: “Pieradījumus iesniedz ne vēlak ka septiņas dienas pirms tiesas sēdes, ja tiesnesis nav noteicis citu termiņu pieradījumu iesniegšanai. Lietas iztiesašanas laika pieradījumus var iesniegt pēc puses vai citu lietas dalībnieku motivēta lūguma, ja tas nekavē lietas iztiesašanu vai tiesa savlaicīgas pieradījumu neiesniegšanas iemeslus atzīst par attaisnojošiem vai pieradījumi ir par faktiem, kuri kļuvuši zinami lietas iztiesašanas laika”73 , tomēr regulari tiesas sēdes tiek atliktas, lai lietas dalībnieki varētu iesniegt papildu pieradījumus, kurus nav iesnieguši neattaisnojošu iemeslu dēļ.

____________________________

73 Civilprocesa likums. Latvijas civilprocesa kodekss (izvilkums). - Izdevējs – firma “AFS”, Rīga, 2003. – 36.lpp.

Ja tiesneši rīkotos pretēji, un nepieņemtu jaunos pieradījumus, kas kaut vai ir iesniegti nesavlaicīgi vēlu, lai gan tos bija iespējams iesniegt arī agrak, varētu rasties problēma. Tiesnesim jebkura gadījuma šadi pieradījumi vispirms ir jaizvērtē, jo nav izslēgts, ka minētie pieradījumi būtiski maina lietas apstakļus un nakama instancē būs par pamatu sprieduma atcelšanai. Tapat, var būt gadījumi, ka pirms tiesas sēdes lietas dalībnieks iesniedz pieradījumu ķīpu uz, piemēram, 200 lapam, domajams arī  šados gadījumos,  tie  ir  japieņem

un tiesas sēde jaatliek, lai prasītajs un arī pati tiesa varētu iepazīties ar iesniegtajiem pieradījumiem, jo ne tiesai, ne otrai pusei nav zinams, vai tur ir uz lietu attiecinami un vērtējami pieradījumi, lai gan likums neparedz šadu atlikšanas iemeslu. Arī atteikties pieņemt nevarētu, jo arī šaja gadījuma, var tikt iesniegti pieradījumi, kas maina lietas būtību. Izņēmums varētu būt gadījumos, ja ir skaidri redzams, ka lietas dalībniekam bija konkrētos pieradījumus iespējams iesniegt jau agrak, bet viņš apzinati tos iesniedzis tiesvedības nobeiguma stadija.

Katra ziņa tiesnesim ir janoskaidro, kadus faktus ar iesniegtajiem pieradījumiem lietas dalībnieks vēlas pieradīt un kapēc šie pieradījumi netika iesniegti lietas sagatavošanas iztiesašanai procesa.

Praksē ir gadījumi, kad prasītajs iesniedz veselu mapi ar dokumentiem, bet ka vēlak izradas, vērtējama un uz lietas būtību attiecinama ir tikai daļa no tiem. Ta A iesniedza tiesa prasību pret B par autortiesību un blakustiesību parkapumiem, noradot, ka atbildētajs parkapj blakustiesības, ka atbildētajam nav piešķirtas autortiesību objektu izplatīšanas tiesības, un ka atbildētajam piederošajos objektos atrodošies mūzikas diski ir kontrafaktie eksemplari. Prasītajs prasības pieteikumam pievienoja līgumus, ar kuriem tas noslēdzis sadarbību par mūzikas disku izplatīšanas tiesībam, un ne tikai ar to kompaniju, kuras diskus izplatīja atbildētajs, bet gan domajams, ar visiem. Ka rezultata vesels sējums ar minētajiem līgumiem vispar neattiecas uz attiecīgo strīdu.

-         tiesa pēc savas iniciatīvas atliek lietas izskatīšanu nolūka atjaunot laulato kopdzīvi vai veicinat lietas mierīgu atrisinajumu. (LR CPL 240.p)

LR CPL 240.panta iepriekšēja redakcija noteica, kuros gadījumos konkrēti saskaņa ar LR CL tiesnesim ir jaatliek lietas izskatīšana. Pašreizēja redakcija nosaka, ka tiesnesis pēc sava ieskata, novērtējot lietas apstakļus, nolemj vai ir pamats lietas izskatīšanas atlikšanai. LR CPL nosaka arī apstakļus, pie kuriem lietas izskatīšanas atlikšana nav pieļaujama. Autore uzskata, ka šie grozījumi ir pamatoti, jo likuma nevar atrunat visus iespējamos apstakļus kopuma, tadejadi tiesnesis, novērtējot apstakļus kopuma, var objektīvi izvērtēt, vai lietas izskatīšana ir vai nav atliekama. Praksē gan tiesneši reti atliek lietas izskatīšanu pēc savas iniciatīvas, vairak, ja to lūdz lietas dalībnieki vai kada no pusēm nepiekrīt laulības šķiršanai. Saprotams, ka, ja neviena no pusēm samierinaties nevēlas, tad nav pamata lietas izskatīšanas atlikšanai.

Ņemot vēra iepriekš minēto var piekrist A.Līča teiktajam, ka “…tiesu prakse liecina, ka, it sevišķi pirmas instances tiesas, vairakkartīga lietas izskatīšanas atlikšana kļuvusi par izplatītu paradību. Tadēļ janorada, ka atsevišķos gadījumos lietas izskatīšanas ievilkšanas vairaku gadu garuma var novest pie tadam sekam, ka sakara ar būtisku apstakļu izmaiņam laika gaita strīds var vairs nepastavēt, strīda  skartie  jautajumi zaudēt aktualitati vai arī tiesas

spriedums  vairs  neko  nevar  grozīt  vai  izmainīt,  līdz  a r to  pusēm  pilnība  zudusi interese

par lietas iznakumu” . 74

Praksē arī autore parliecinajusies, cik liels ir vairakkartīgi atlikto lietu īpatsvars. Ir lietas, kas tiesvedība atrodas  jau no 1996.gada! Salīdzinoši ir maz lietu, kuras tiktu izskatītas un pabeigtas viena tiesas sēdē. Šaja sakara japiekrīt A.Stroda teiktajam: “CPL būtu janosaka arī konkrēts termiņš lietu izskatīšanai par atjaunošanu darba, jo tas būtiski aizskar stradajošo intereses. Ilgstoša tiesašanas liedz darbiniekiem saņemt socialas garantijas, iztikas līdzekļus un stradat. …”.75 Šīs lietas tiešam būtu jacenšas izskatīt pēc iespējas atrak, jo šaja gadījuma prasītajam iespējams nav citu iztikas līdzekļu, tapēc autore uzskata, ka šadas lietas būtu janoliek prioritara stavoklī, bet noteikt tiešu termiņu gan nevajadzētu, jo lietas izskatīšana gluži objektīvu iemeslu dēļ var ieilgt, un nav skaidrs kadas tad būtu sekas, ja šo termiņu nokavē. Šadas lietas jaizskata pēc iespējas atrak arī tapēc, ka nav izslēgts, ka darbinieks ir jau atradis citu darbu un tad jau lietas ilgaka izskatīšana atspoguļotos lielakas piespiedu darba kavējuma naudas piedziņa, protams, ja prasību apmierina. Praksē gan darba atjaunošanas lietas skata visai ilgi un, atjaunojot prasītaju darba, viņa vieta jau strada cits, kas atkal rada problēmas. Prioritara stavoklī attiecīgi būtu janoliek tad arī prasības par uzturlīdzekļu piedziņu, lai gan praksē šīs lietas parasti izskata visai atri. Cits jautajums bieži vien pastav par piedziņas realo iespējamību.

CPK tik konkrēti neregulēja lietas izskatīšanas atlikšanas pamatus, jo CPK par lietas izskatīšanas atlikšanu konkrēti bija minēts tikai viena panta, kur pretim LR CPL tam ir veltīta vesela nodaļa. CPK 165.pants76 noteica: “Lietas izskatīšanas atlikšana pieļaujama šai kodeksa paredzētajos gadījumos, ka arī tad, ja nav iespējams izskatīt lietu šai tiesas sēdē tapēc, ka nav ieradusies kada no personam, kas piedalas lieta, liecinieki, eksperti vai tulki, vai, ja tiek celta pretprasība vai ir nepieciešamība pieprasīt jaunus pieradījumus…”.

CPK vēl bija noteikts, ka lietas izskatīšanu atliek, ja tiek celta pretprasība, kas ir neparprotams pamats lietas izskatīšanas atlikšanai, lai otra puse varētu iepazīties ar pretprasības materialiem. LR CPL šads pamats lietas izskatīšanas atlikšanai gan nav minēts, bet tiesa atliek lietas izskatīšanu uz ta pamata, tapat ka atbildētajam, tapat arī prasītajam, pret  ko  iesniegta  pretprasība,  ir   tiesības  iepazīties  ar  lietas  materialiem.  Turklat,  ja  no

_____________________________________

74  A.Līcis. “Civilprocesa likuma komentari”, Rīga, 2001.g, ,izd. “Tiesu namu aģentūra”, 221.lpp

75  A.Strods. “Par civilprocesa nepilnībam likuma un praksē” // “Jurista vards”, Nr.24, 01.07.2003

76 Latvijas civilprocesa kodekss, 165.pants, www.nais.lv

pretprasības iesniegšanai līdz tiesas sēdei ir pietiekami ilgs termiņš, tas ir, vismaz 30 dienas, tad tiesas sēdi likumsakarīgi atlikt nav nepieciešams. Tapat jarīkojas, ja ir iesniegti prasības pieteikuma grozījumi vai papildinajumi, un  uz tada paša pamata lietas izskatīšana ir jaatliek, ja iztiesašanas laika noskaidrojas, ka ka atbildētajs ir saucama cita puse, piemēram strīdus nekustamais īpašums tiek pardots, vai lieta ir uzaicinams līdzatbildētajs, kas arī LR CPL nav atrunats.

Pie lietu apzinatas vai nevajadzīgas vilcinašanas var pieminēt arī nevajadzīgu blakus sūdzību iesniegšanu. Ka visizplatītakie piemēri praksē ir sastopamas blakus sūdzības par lēmumiem   par   prasības    nodrošinašanu    vai    atteikšanu    nodrošinat    prasību.   Prasības nodrošinašana ir tikai garants sprieduma izpildei, bet bieži vien liekas, ka lietas dalībnieku pamata strīds ir par prasības nodrošinašanu. Piemēram, tiesnesis atsakas nodrošinat prasību un prasītajs par minēto lēmumu iesniedz blakus sūdzību. Rezultats  -paies vismaz trīs mēneši, kamēr minēto blakus sūdzību izskatīs, turklat, visticamak to noraidīs, jo ja patiešam ir pamats uzskatīt, ka sprieduma izpilde varētu kļūt apgrūtinata, tad tiesnesis prasību nodrošinas, ja vien prasītajam nav jauni pieradījumi. Prasītajs jadoma apzinas blakus sūdzības izskatīšanas ilgumu apelacijas instances tiesas, un minēto trīs mēnešu laika jebkura gadījuma prasību nodrošinat nebūs iespējams. Ta vieta, prasītajs iespējams jau būtu panacis sev labvēlīgu spriedumu.

Gadījuma, ja tiesnesis apmierina pieteikumu par prasības nodrošinajumu, tad savas tiesības parsūdzēt to, protams, var izmantot atbildētajs un visai bieži lēmumi par prasības nodrošinašanu arī tiek parsūdzēti principa pēc vai laika vilcinašanas pēc, neskatoties uz to, ka parasti šads prasības nodrošinajums nerada atbildētajam nekadus zaudējumus un neliedz apķīlato lietu izmantot. Cits jautajums, ja prasības nodrošinašana atbildētajam nes ievērojamus zaudējumus un traucē uzņēmējdarbību. Alternatīvs risinajums gan ir, ja atbildētajam liek iemaksat tiesas depozīta konta prasības summas apmēru ka garantu sprieduma izpildei. Tatad prasītajam ir jarēķinas, ka atbildētajs šadu lēmumu var parsūdzēt, kas atkal aizņems laiku, tapēc ir lietderīgi rūpīgi apsvērt, vai prasības nodrošinašana ir nepieciešama.

Arī formalas apelacijas sūdzības ir civillietu izskatīšanas kavēklis. Tas ir ļoti raksturīgs prasības par izlikšanu no dzīvojamam telpam, arī parada piedziņas, lai novilcinatu sprieduma izpildi. Tiesai nav pamata nepieņemt šadas apelacijas sūdzības, ja ir ievērotas visas likuma noteiktas prasības un termiņi. Iesniedzot šadu formalu apelacijas sūdzību, lietas izskatīšanu var novilcinat vismaz uz gadu, pat diviem, kas pavisam noteikti ir atbildētaja interesēs. Bez tam atbildētajs var lūgt tiesu atlikt lietu slimības dēļ, neierasties uz tiesu, lai gan lietas rezultats ir zinams abam pusēm. Izlikt viņu var tikai uz tiesas sprieduma pamata un neka citadi, tapēc tas netraucēti var lietot dzīvojamas telpas līdz sprieduma stašanas spēka brīdim, ta radot zaudējumus prasītajam.  Parasti arī īres paradu  piedzīt ir apgrūtinoši, ja atbildētajam nekas nepieder. Ka risinajums varētu būt specialo īres tiesu izveidošana, kadas bija jau agrak.

Ka vēl viens piemērs, kur lietas izskatīšana, autoresprat, tiek kavēta bez nopietna pamata, ir tas, ka apelacijas instances tiesas ļoti bieži, izskatot blakus sūdzības un atceļot attiecīgo lēmumu, nodod jautajumu atkartotai skatīšanai tai pašai tiesai. Pieņemams, ka trīs vairak pieredzējušu tiesnešu viedoklis ir vairak ņemams vēra, un ja jau reiz apelacijas instances tiesa norada uz nepilnībam pirmas instances tiesas lēmuma, tad nesaprotama liekas vajadzība nodot tam pašam tiesnesim atkartotai skatīšanai, ja ir iespējams lēmumu pieņemt uzreiz, jo parsvara atkartoti skatot šo jautajumu, tiesa vadīsies pēc apelacijas instances tiesas lēmuma. Kavēšanas izpaužas apstaklī, ka pieņemot lēmumu pēc iepriekšēja atcelšanas, ir jagaida 10 dienas lēmuma parsūdzēšanas termiņš, ka rezultata ir jaatliek lietas izskatīšana. Bez tam, pastav iespēja, ka arī otrs lēmums tiks parsūdzēts, jo atsevišķos jautajumos likums nedod pietiekami skaidrus kritērijus apstakļu vienadai izpratnei no tiesnešu puses, ka tas, piemēram, ir prasības nodrošinajuma jautajumos.

Visai kūtri tiek izmantota saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšana. Ta piemēram, saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšana ir pieļaujama pēc notariali apliecinatiem un tiem juridiska spēka pielīdzinatiem terminētiem līgumiem par naudas samaksu vai par kustamas mantas atdošanu. Tiesnesis šadu pieteikumu izskata septiņu dienu laika un šadam lēmumam ir izpildu dokumenta spēks. Ņemot vēra iepriekšminēto, ir vērts apsvērt, vai terminētu maksajuma līgumu nebūtu lietderīgi apstiprinat pie notara.

Runajot par lietu izskatīšanas novilcinašanu, tiesneši, skaidrojot situaciju, norada uz biežu procesa dalībnieku nedisciplinētību, kas izpaužas gan vajadzīgo dokumentu un citu pieradījumu neiesniegšana, gan tiesas sēžu ignorēšana. Tas rada nepieciešamību vairakkart atlikt lietas izskatīšanu, dezorganizē darba planošanu un palielina tiesnešu noslogotību, tai mijoties ar tukšam dienam lietu atlikšanas dēļ.

Apzinoties lietu izskatīšanas ilgumu, piemēram, Rīgas apgabaltiesa, kur lietas tiek nozīmētas vairak ka gadu uz priekšu, nav šaubu par šīs problēmas aktualitati.

Kadi tad ir tie iemesli, kapēc lietas tiek skatītas pat 10 gadu garuma?!

Ka jau autore minēja, lietas atlikšanas iemesli ir atrunati LR CPL 209.panta un 210.panta, kuros ka viens no iemesliem tiek minēts apstaklis, kad tiesa neierodas viens no lietas dalībniekiem un viņam nav paziņots par tiesas sēdi. Te varētu būt arī prasītaja vaina, jo nereti prasības pieteikumos tiek noradīta nepareiza atbildētaja adrese, kas, protams, apgrūtina tiesas darbu un aizkavē lietas izskatīšanu. Jaatzīmē, ka ir gadījumi, kad dalībniekiem par tiesas sēdi netiek paziņots tiesas darbinieku nolaidības dēļ.

Praksē pats izplatītakais lietas atlikšanas iemesls – lietas dalībnieks, visbiežak atbildētajs, neierodas uz tiesas sēdi tadu iemeslu dēļ, kurus tiesa atzīst par attaisnojošiem, un proti, ta ir slimošana.

Nevienam nav noslēpums, cik viegli mūsdienas ir saņemt slimības lapu, un to izmanto lietas dalībnieki. Ir gadījumi, kad pirms katras tiesas sēdes atbildētajs regulari iesniedz slimības lapu. Ka piemēru, var minēt Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa 2004.gada 5.marta izskatīto I.P. prasību pret O.P. par laulības šķiršanu. Atbildētajs kategoriski atteicas no laulības šķiršanas, taču savus iemeslus nepamatoja tiesas sēdē, bet gan regulari pirms katras tiesas sēdes iesniedza slimības lapu, ka attaisnojumu savai prombūtnei.

Ka redzams no Latvijas Tiesu informacijas sistēmas (skatīt pielikumu Nr.4), lietas izskatīšana tika atlikta piecas reizes, līdz sestaja tiesas sēdē laulība tika šķirta bez atbildētaja klatbūtnes. Tas, protams, bija LR CPL 236.panta pirmas daļas parkapums, taču tiesnese vairs nesaskatīja iespēju turpinat šo bezjēdzību, turklat to, ka atbildētajs neslimo, praktiski nav iespējams pieradīt. Turklat, izskatot lietu, ar liecinieces liecībam tika pieradīts, ka atbildētajs ir izturējies pret prasītaju vardarbīgi, kas noteikti uzskatams par laulības šķiršanas iemeslu.

Interesants ir fakts, ka tiesas procesa gaita tika pieņemts lēmums par atbildētaja O.P. piespiedu atvešanu uz tiesas sēdi. Policijas darbiniekiem neizdevas šo lēmumu izpildīt, jo O.P. no rīta bija devies uz darbu, kaut arī skaitījas slims. Dienas vidū  tiesas sēžu sekretarei izdevas sazvanīt atbildētaju, kurš paskaidroja, ka darbu viņš kavēt nedrīkst, tas ir svarīgi, taču uz kaut kadu tur tiesu viņš nevarot nak, lai liekot viņu miera, viņam esot slimības lapa. Nu ka lai reaģē uz tadu attieksmi pret tiesu?!

Tiesnese šaja gadījuma rīkojas pareizi, izskatot lietu, jo savadak šīs lietas izskatīšana varēja vilkties bezgalīgi. Interesants ir fakts, ka dotais spriedums vēl nav stajies spēka, jo atbildētajs ir iesniedzis apelacijas sūdzību un tagad lieta tiek izskatīta Apgabaltiesa.

Jaatzīmē, ka ir gadījumi, kad tiesneši, kaut arī lieta ir slimības lapa ka pieradījums par prasītaja vai atbildētaja  attaisnojošu neierašanos, tomēr izlemj skatīt lietu, tadējadi liedzot lietas dalībniekam aizstavēt savas tiesības tiesa. Tada nostaja arī nav pareiza, jo ne jau vienmēr slimošana ir fiktīva. Ja slimības lapas tiek iesniegtas regulari, tad jau tas liecina par apzinatu tiesas maldinašanu.

Ka piemēru var minēt maģistra darba 3.nodaļas apakšnodaļa “Prasītajs lietas, kas uzsaktas pēc citu personu iniciatīvas” aplūkoto spriedumu lieta, kura prokurors cēlis prasību citas personas interesēs. (skatīt pielikumu Nr.3)

Ka redzams sprieduma, tiesnesis nav uzskatījis par attaisnojošu atbildētajas S.M. neierašanas iemeslu – slimošanu, kaut arī lieta atradas arsta izdotas slimības lapas kopija. Tiesnesis uzskatīja, ka no slimības lapas nav redzams, ka S.M. ir noteikts gultas režīms, un viņa nevar ierasties tiesa, tapēc noraidīja S.M. lūgumu par lietas atlikšanu.

Jaatrod vidus ceļš starp abiem šiem gadījumiem, dodot pusēm iespēju sniegt tiesa savus paskaidrojumus, taču nedrīkst arī pieļaut, ka puses atklati ņirgajas par tiesu, ignorē to.

Kads tad ir šis problēmas atrisinajums? Problēma ir jarisina valstiska līmenī, cīnoties ar arstu korumpētību, nepieļaujot situacijas, ka cilvēkiem nav problēmu saņemt slimības lapas. Varētu jau tiesas sadarboties ar arstniecības iestadēm, bet kurš tad  arsts atzīsies, ka ir nepamatoti izrakstījis slimības lapu.

Ta ka problēma paliek, lietu izskatīšanas ievelkas gadiem. Protams, ir jau arī citi iemesli, kapēc lietas izskatīšana ievelkas, ka piemēram, pieradījumi, papildinajumi tiek iesniegti tiesas sēdē un puse var lūgt atlikt lietas izskatīšanu, lai iepazītos ar dokumentiem. Ir gadījumi, kad uz tiesas sēdi ierodas atbildētaja parstavis, kurš nav iepazinies ar lietas materialiem, un lūdz atlikt lietas izskatīšanu, lai iepazītos ar tiem. Jaatzīmē, ka puses ir tiesīgas lūgt lietas izskatīšanas atlikšanu, lai iesniegtu papildus pieradījumus, abas puses var lūgt lietas atlikšanu, lai vienotos par mierizlīgumu. Ta ka iemeslu tam, ka lietas izskatīšanas process ievelkas, ir daudz.

Idealais civilprocesualais modelis, ka lietai jabūt izskatītai, ir tas izskatīšana viena noteikta datuma, kura tiek uzklausīts pušu viedoklis, parbaudīti pieradījumi un pieņemts nolēmums.

LR CPL 1.panta otra daļa paredz personai, kas griezusies tiesa, tiesības uz lietas izskatīšanu likuma noteiktaja procesualaja kartība. Tomēr  tas nemudina tiesu atrak iztiesat lietu un piemērot tai civilprocesa likuma noteiktas tiesības, kad jautajums izšķirams pēc tiesas ieskata, ta, lai lietas iztiesašana tiesa būtu savlaicīga.

LR CPL 1.panta otro daļu varētu papildinat ar vardu “savlaicīgu”, tas ir – personai, kas griezusies tiesa, ir tiesības uz tas lietas savlaicīgu izskatīšanu likuma noteiktaja procesualaja kartība.

Ir vēl kada problēma prasītaju un atbildētaju tiesību un pienakumu realizacija,  un proti, tiesam un tiesnešiem nav vienotu, saskaņotu prasību. Ir tiesneši, kas prasa, lai prasības pieteikumam pievienotie dokumenti būtu iesniegti vai nu oriģinalu veida vai arī apstiprinati likuma noteikta kartība. Tai paša laika ir tiesneši, kuri prasa oriģinalos dokumentus uzradīt tiesas sēdē, bet lieta var būt kopijas.

Viedokļu atšķirību iemesls ir tads, ka daudzi tiesneši bieži vien pamatojas uz LR CPL 111.panta otro daļu, kas nosaka, ka rakstveida pieradījumi tiesa ir jaiesniedz oriģinala vai arī noteikta kartība apstiprinatu norakstu  veida, neievērojot dota panta trešo daļu, kas nosaka, ka dokumenti ir jaiesniedz oriģinalu vai apstiprinatu norakstu, veida tad, ja likumos vai Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos noteikts, ka konkrētos faktus var pieradīt tikai uzradot dokumentus oriģinala vai noteikta kartība apstiprinatu norakstu veida.

Jaatzīmē, ka visai kūtri tiek piemēroti Civilprocesa likuma ieviestie  tiesību institūti. Maz tiesnešu praktizē sagatavošanas sēžu nozīmēšanu. Tiesnešiem vajadzētu praktizēt sagatavošanas sēžu nozīmēšanu, jo pretēja gadījuma nav nozīmes likumdevējam un tiesību specialistiem meklēt iespējas, ka civilprocesu padarīt atraku un, praktiski ir iespējams, ja tas netiek izmantots. Ir nepieciešams aicinat tiesnešus praktizēt minētos tiesību institūtus.

Ta ka tiesu vilcinašanas iemesli ir arī taja apstaklī, ka tiesas fiziski ir noslogotas ar lietu daudzumu, ir jameklē alternatīvas strīdu risinašanas iespējas. Ar likumdošanas palīdzību radīt iespējas nodibinat strīda iesaistīto pušu strīdu komisijas, paredzot visparīgus noteikumus to realizacija. Tapat tiesnešiem būtu pusēm jaizskaidro viņu tiesības lietu izšķirt šķīrējtiesa, pat izskaidrojot to plusus attiecība pret valsts tiesam. Autores priekšlikums ir radīt vairak šķīrējtiesu ar konkrētu specializaciju, piemēram, autortiesību un blakustiesību joma.

Novēroju, ka tiesneši atsevišķos gadījumos cenšas atrak tikt vaļa no lietas neizvērtējot šadas rīcības lietderību un arī tiesiskumu. Tatad pirms pieņemt lietas dalībniekiem nelabvēlīgu lēmumu, ir jaizvērtē, vai tas būs tiesisks, un lietderīgs.

Tiesneši nereti laika ekonomijas nolūka pieļauj nebūtiskas atkapes no likuma normam, kas, autoresprat, ir pareizi. Piemēram, kad pieteicējs ir sajaucis terminus, bet tiesnesim ir skaidrs, ko pieteicējs ir vēlējies. Uz pieļautajam nepilnībam tiesnesim būtu janorada mutiski tiesas sēde. Tapat ir arī pretēji precedenti, kad tiesneši parak pieturas pie likuma burta. Tas protams ir pieļaujami, bet gan sava, gan lietas dalībnieka laika ekonomijas nolūka tas nav lietderīgi.

Lai gan arī no valsts puses ir dzirdēta nožēla par tiesu ilgajiem procesiem, tomēr arī pati valsts nenodrošina lietu atru izskatīšanu, ka tas ir gadījumos, kad ir nepieciešams tulkot prasības pieteikumu atbildētajam, jo šada procedūra aizņem vismaz paris mēnešus.

Diemžēl arī aizmuguriska sprieduma taisīšana netiek praktizēta. Analizējot šo Civilprocesa institūtu sīkak konstatēju, ka praktizējot aizmuguriska sprieduma taisīšanu, varētu liela mēra lietu izskatīšanu padarīt ievērojami efektīvaku. Ta ka aizmugurisku spriedumu var taisīt pēc prasītaja lūguma, tad es ieteiktu likuma noteikt, ka aizmugurisku spriedumu var taisīt arī pēc tiesas iniciatīvas, ja lieta esošie pieradījumi ir pietiekoši lietas izlemšanai. Bez tam, praktizējot aizmuguriska sprieduma taisīšanu, tas iespējami veicinatu arī sagatavošanas sēžu praktizēšanu, ta ka to var taisīt arī sagatavošanas sēdē.

Lai efektīvak apzinatu likuma nepilnības, es ieteiktu tiesas un Tieslietu ministrijai šaja joma vairak sadarboties. Piemēram, ja tiesnesis konstatē, ka kada tiesību norma ir pretruna ar augstakstavošu tiesību normu vai tiesību principu, vai atklajot kadu citu nepilnību, tiesnesim būtu pienakums par to ziņot Tieslietu ministrijai, līdzīgi ka tas ir noteikts administratīva procesa  likuma.

Kopuma jasecina, ka Civilprocesa likums paredz visai plašas iespējas lietu izskatīšanas atruma un efektivitates palielinašanai, civilprocesa likums ik pa laikam tiek pilnveidots, bet šīs iespējas ka lietas dalībnieki, ta tieneši tikai daļēji izmanto, ka rezultata nav panakts optimalais efekts. Tapat svarīga ir lietas dalībnieku attieksme pret lietas izskatīšanu, kas izpaužas viņu darbības, un tiesnešu nostaja pret lietas dalībnieku rīcību, attiecīgi vērtējot to. Lai panaktu atru civillietu izskatīšanu, joprojam ir nepieciešama problēmu aktualizacija, jauno civilprocesa institūtu publiska apspriešana un ka lietas dalībnieku, ta arī tiesnešu attieksmes mainīšana.

5.5.TIESAS IZDEVUMU SAMAKSAS PROBLĒMAS

Iesniedzot prasības pieteikumus, prasītaji nereti iebilst, ka citas tiesas ir savadakas prasības. Šie iebildumi attiecas gan uz prasībam dokumentu noformēšana, gan arī ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu samaksa.

Ir tiesas ( tai skaita arī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa), kas prasa, lai pie prasības iesniegšanas tiktu samaksati ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi, taču, diemžēl, ir tiesas, kur šos maksajumus neprasa. Cilvēki nesaprot, kurai tiesai ir taisnība, un ne tikai šaja jautajuma, bet arī ar dokumentu iesniegšanu saistītajos jautajumos.

LR CPL 128.panta vai 129.panta ir noteiktas prasības gan prasības pieteikumam, gan klat pievienotajiem dokumentiem, savukart, LR CPL 39.panta, noteikts, kados gadījumos jamaksa ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi.

Pirms lieta nav pieņemta tiesas tiesvedība un nav izskatīta pēc būtības, grūti ir spriest par ar lietas izskatīšanu saistīti izdevumu apmēru, tapēc šie izdevumi būtu piedzenami pēc tiesas nolēmuma pieņemšanas.

Problēma ir arī taja, ka nav īsti skaidrs, kada apmēra ir jamaksa ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi – viena tiesa lūdz samaksat mazaku summu, cita – lielaku. Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa, pieņemot prasības pieteikumus, ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu minimala summa ir noteikta  LVL 2,00, bet par katru nakamo dalībnieku summa palielinas par LVL 1,40. Japiebilst, ka arī tiesnešu starpa nav vienpratības šaja jautajuma. Ir tiesneši, kas uzskata, ka prasības pieteikums jasūta ierakstīta sūtījuma par LVL 0,40, bet pavēsti prasītajam  ar parasto sūtījumu, kas izmaksa LVL 0,15. Nav arī skaidrības, vai prasības pieteikums atbildētajam jasūta vienkarši ierakstīta sūtījuma, kas izmaksa LVL 0,40, vai arī kopa ar pasta paziņojumu, kas izmaksa LVL 0,70. Pareizi būtu gan prasības pieteikumus, gan pavēstes sūtīt ar pasta paziņojumu, lai tiesa redzētu, kad adresats ir saņēmis sūtījumu. Tas novērstu domstarpības par procesualo termiņu neievērošanu.

Lai atrisinatu iepriekš minētas problēmas, visas tiesas ir jabūt vienadam prasībam, šeit varētu būt runa par tiesu savstarpējo sadarbību. Problēmu rada tas, ka ir tiesneši, kas strada, pamatojoties uz Latvijas Republikas Civilprocesa likuma noteiktajam prasībam, bet ir tiesneši, kas pieļauj atkapes no likuma.

                                   SECINAJUMI UN PRIEKŠLIKUMI

Prasītajs un atbildētajs ir galvenie prasības tiesvedību lietu dalībnieki, kuru intereses nav saskanīgas. Šo personu piedalīšanas lieta arī raksturo prasības tiesvedību. Līdz ar to var secinat, ka prasītaja un atbildētaja jēdziena, to tiesību un pienakumu regulējums ir viens no civilprocesa pamatjautajumiem.

Gan prasītajam, gan atbildētajam ir jazina, ka rīkoties situacija, kad iestajas civilprocesualas attiecības, ka izmantot savas procesualas tiesības un ka pildīt savus procesualos pienakumus.

Diemžēl, jasecina, ka praksē gan prasītajs, gan atbildētajs bieži vien piemirst savus procesualos pienakumus, taču vienmēr atceras savas tiesības.

Tapēc ir svarīgi panakt, lai prasītajs un atbildētajs ne tikai izmantotu savas tiesības, bet arī godpratīgi pildītu savus pienakumus.

Runajot par prasītaja un atbildētaja tiesību realizēšanu, tad jasaka, ka tiesa uzklausa pušu iebildumus, lūgumus, līdz ar to tiesību realizacija izteiktu problēmu nav, taču prasītaji un atbildētaji savus procesualos pienakumus bieži vien nepilda vai arī pilda neapzinīgi.

Maģistra darba gaita autore nonaca pie sekojošiem secinajumiem:

1. Puses par savu neierašanos uz tiesas sēdi nereti paziņo telefoniski, tadējadi neievērojot LR CPL 74.panta septītas daļas 2.punkta noteiktas prasības, ka tiesai par saviem neierašanas iemesliem ir japaziņo laicīgi un rakstveida. Puses nesaprot, ka viņu telefonu zvanu nevar pievienot pie lietas materialiem, ka ir jabūt pieradījumiem.

2. Arī tad, kad puses noslēdz izlīgumu, it īpaši laulības šķiršanas lietas, tas nepaziņo par to tiesai, līdz ar to kavējot tiesas darbu. Ja puses rakstiski paziņotu par izlīgumu, tiesa varētu, pieņemot lēmumu, lietu izbeigt, pievēršoties citu lietu izskatīšanai.

3. Ja prasītajam vai atbildētajam tiek noteikts termiņš procesualo pienakumu izpildīšanai, trūkumu novēršanai, tad šie pienakumi tiek pildīti pašas noteikta termiņa beigas, piemēram, ja atbildētajam ir noteikts, ka savus paskaidrojumus var iesniegt 30 dienu laika no prasības pieteikuma saņemšanas, tad visbiežak atbildētaji savus paskaidrojumus iesniedz tiesa ja ne gluži 30.diena, tad nu 25.diena bieži vien. Puses nesaprot, ka jo atrak viņi izpildīs tiesas noradījumus, jo raitak uz priekšu virzīsies tiesvedības process.

Lai atrisinatu šo problēmu, tiesai biežak ir japiemēro procesualas sankcijas. Procesualo sodu piemērošana  liegtu pusēm kavēt tiesvedības procesa virzību.

Piemēram, LR CPL 150.panta pirma daļa paredz tiesnesim tiesības uzlikt lietas dalībniekam naudas sodu līdz LVL 50.00, ja tas bez attaisnojoša iemesla tiesneša noteiktaja termiņa neiesniedz paskaidrojumus vai neatbild uz tiesneša pieprasījumu. Tiesības tiesnesim piemērot ka sankciju naudas sodu ir noteiktas arī gadījuma, ja lietas dalībnieks bez attaisnojoša iemesla neierodas uz tiesas sēdi.

Minētie panti būtība paredz sankciju lietas dalībniekiem par to pienakumu nepildīšanu, kuru izpildi paredz likums vai tiesneša pieprasījums. Un tieši šo sankciju pielietošana praksē var mudinat lietas dalībniekus godpratīgi pildīt savus civilprocesualos   pienakumus.

4. Lai lietu nekavētu atbildētaja neieinteresētība strīdus atrisinašanai, Latvijas Republikas Civilprocesa likums paredz arī iespēju prasītajam lūgt tiesu taisīt aizmugurisku spriedumu gadījumos, kad atbildētajs nav iesniedzis paskaidrojumus par prasību un nav ieradies pēc tiesas aicinajuma, nepaziņojot neierašanas iemeslus. Iespēja taisīt aizmuguriska spriedumu ir tiesai dota jau sagatavošanas sēdes laika, ja atbildētajs nav sniedzis paskaidrojumus, nav ieradies uz sagatavošanas sēdi un nav paziņojis savas neierašanas iemeslus.

5. Tiesu praksē ar mērķi motivēt tiesvedības puses pildīt savus procesualos pienakumus maz tiek pielietotas tas iespējas, ko sniedz LR CPL normas. Piemēram, netiek noteiktas sagatavošanas sēdes, kur varētu uzzinat pušu viedokļus un ta sagatavot lietas izskatīšanu vienas sēdes laika. Ja praksē biežak nozīmētu sagatavošanas sēdes, tas gan disciplinētu tiesvedības dalībniekus, gan palīdzētu civilprocesam kļūt dinamiskakam un tadējadi dotu labumu visai sabiedrībai.

6. Ka svarīgs faktors, kas ietekmē problēmu risinajumu civilprocesualajas attiecības, jamin mūsu sabiedrības  juridiskas kultūras trūkums. Diemžēl cilvēku domašana  ir palikusi ietekme no  padomju laiku kultūras. Ir jamainas paaudzēm, lai arī Latvija, tapat ka citas Eiropas valstīs, attīstītos juridiskas kultūras līmenis, tiesašanas kultūras līmenis.

7. Valsts nodrošinatas juridiskas palīdzības likums praksē darbojas aptuveni pusotru gadu, līdz ar to šaja laika posma ir manamas gan likuma pozitīva puse, gan likuma nepilnības.

Tas tad arī būtu būtiskakas problēmas prasītaja un atbildētaja civilprocesualo tiesību un pienakumu realizacija. Problēmas, protams, ir  krietni vien  vairak,  taču  maģistra  darba  ir

aplūkotas praksē visbiežak sastopamas.

Apkopojot maģistra darba izklasta apskatītos jautajumus, autore varētu  ieteikt sekojošus priekslikumus:

1. Turpinat Valsts nodrošinatas juridiskas palīdzības likuma realizaciju praksē, pilnveidot to, lai paredzētu iespēju personai, kurai nav materialu iespēju nodrošinat sev juridisko palīdzību, un kura atbilst likuma noteiktajiem kritērijiem, saņemt valsts apmaksatu juridisko palīdzību.

2. Lai novērstu prasītaju un atbildētaju neapzinību savu procesualo pienakumu pildīšana, tiesnešiem biežak būtu japiemēro sankcijas par procesualo pienakumu nepildīšanu.

3. LR CPL 26.nodaļu papildinat ar 225.1 pantu, kas paredzētu izņēmumus prasības atkartotai iesniegšanai pēc tiesvedības izbeigšanas tadas civillietas ka laulības šķiršana un paternitates noteikšana.

4. Grozīt LR CPL 54.pantu un noteikt, ka arī lietas dalībniekus uz tiesas sēdi izsauc, ta ka likuma ir redzamas pretrunas, jo aicinajums uz tiesu nozīmē pušu tiesības ierasties tiesa, taču LR CPL  74.pants uzliek pusēm par pienakumu ierasties tiesa.

5. Papildinat LR CPL ar 213.1 pantu, kas nosaka, ka pēc pirmas atlikšanas reizes lietas dalībniekam japaziņo, lai gadījuma, ja lietas dalībnieks nevarēs piedalīties lietas izskatīšana, tam nepieciešams nodrošinat parstavja dalību lietas izskatīšana, pretēja gadījuma lietu izskatīs bez lietas dalībnieka klatbūtnes tiesas sēdē.

6. LR CPL vairak jaievieš rakstveida process.

7. Radīt vairak šķīrējtiesu ar konkrētu specializaciju, piemēram, autortiesību un blakustiesību joma.

8. Sekmēt tiesu savstarpējo sadarbību, lai nodrošinatu visas tiesas vienadas prasības.

9. Vispusīgu un objektīvu civillietu iztiesašanu nolūkos papildinat LR Civilprocesa likuma 77.pantu ar ceturto daļu, nosakot tiesas tiesības pēc savas iniciatīvas aizstat atbildētajus vai pieaicinat otru atbildētaju lieta.

10. Lai izvairītos no gadījumiem, kad prasība janoraida tikai tadēļ, ka puses nelūdz pieaicinat trešo personu, papildinat LR Civilprocesa likuma 78.pantu ar ceturto daļu, nosakot tiesas tiesības pēc savas iniciatīvas pieaicinat trešo personu lieta.

11. Papildinat LR CPL ar 26. nodaļu, kas regulētu pirmstiesas samierinataju darbību.

Šeit jaatzīmē, ka Latvija jau darbojas Latvijas Arpustiesas Samierinataju Asociacija. Strīdi, kuros visbiežak tiek iesaistīti samierinataji ir: debitoru un kreditoru, patērētaju un ražotaju, darba ņēmēju un darba devēju, līzinga devēju un līzinga ņēmēju strīdi. Samierinataji tiek pieaicinati arī tados strīdos, kas attiecas uz intelektualo īpašumu, veselības aizsardzību, zemes lietošanas tiesībam, satiksmes negadījumiem, nekustamo īpašumu, preču zīmēm u.c.

Samierinataju institūta ietveršana civilprocesa likuma samazinatu tiesa izskatamo strīdu skaitu, atvieglotu tiesu darbu. Tas varētu būt daudzu problēmu  risinajums.

Jasecina, ka civilprocess ir tada tiesību zinatnes nozare, kura vienmēr būs kadas neatrisinatas problēmas, tai skaita arī prasītaja un atbildētaja jēdziena izpratnē, pušu procesualo tiesību un pienakumu izpratnē. Neskatoties uz to, ir japanak, lai problēmu tiesvedības procesa būtu pēc iespējas mazak, lai lietas tiktu izskatītas savlaicīgi. Japanak, lai puses un tiesas sadarbotos, uzklausītu viens otru, jo gan prasītajs, gan atbildētajs, gan tiesas tomēr ir ieinteresētas, lai lietas tiktu izskatītas pēc iespējas savlaicīgak un objektīvak.

IZMANTOTAS LITERATŪRAS UN AVOTU SARAKSTS

1. Normatīvie akti

1.      Latvijas Republikas Satversme. /Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Satversmes Sapulces 1922.gada 15.februara kopsēdē; stajies spēka 11.07.1922.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 15.12.2005.// Latvijas Vēstnesis,    7.01.1993.,Nr.43

2.      Eiropas Cilvēktiesību  un  pamatbrīvību  aizsardzības  konvencija./ Starptautiskais normatīvais akts. Pieņemts 1950.gada 4.novembrī Eiropas Padomē; stajies spēka 1.11.1998. saskaņa ar Konvencijas 11.protokolu; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 11.05.1994.// http://www.coecidriga.lv/tulkojumi/5.htm

3.      Visparēja  cilvēktiesību  deklaracija. /Starptautiskais normatīvais akts. Pieņemts ANO Ģenerala Asambleja 1948.gada 10.decembrī; stajies spēka 24.3.1992.//  www.humanrights.lv/doc/vispaar/vispcd.htm

4.      Likums Par tiesu varu./ Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Augstaka Padomē 1992.gada 15.decembrī; stajies spēka 1.1.1993.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 23.02.2006.// Ziņotajs, 14.1.1993., Nr.1.

5.      Civillikums. Ceturta daļa: Saistību tiesības./ Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Ministru kabineta 1937.gada 28.janvarī; stajies spēka 1.3.1993.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 26.01.2006.// Ziņotajs, 30.1.1992., Nr. 4

6.      Civilprocesa likums./Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeima 1998.gada 14.oktobrī; stajies spēka 1.03.1999.; ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 07.09.2006..// Latvijas Vēstnesis 3.11.1998., Nr.326/330

7.      Valsts nodrošinatas juridiskas palīdzības likums./ Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Saeima 2005.gada 17.marta; stajies spēka 1.06.2005.;     Latvijas  Vēstnesis 1.04.2005.,Nr.52

2. Literatūra

      8. Aigars G. Aizmugurisks spriedums: par grozījumiem Civilprocesa likuma.// “Mans

          īpašums” Nr.3, 2003

9.      Birziņa L. Romiešu tiesību vēsture. //LR Nacionalas Aizsardzības akadēmija, Rīga, 1996. – 86 lpp.

10.  Birziņa L. Vacijas tiesību vēsture (V- XX gs.). // Biznesa augstskola “Turība”,   

     Rīga, 1999. – 148 lpp.

11.  Bitans A. Civiltiesiska atbildība un tas veidi. // Izdevniecība AGB, Rīga, 1997. - 208 lpp.

12.  Bukovskis V. Civīlprocesa macības gramata. // Rīga, 1933. – 792 lpp.

13.  Civilprocesa likums. Latvijas civilprocesa kodekss (izvilkums). // Izdevējs –      firma “AFS”, Rīga, 2003.- 236.lpp.

      14. Grudulis M. Mg.iur.Tiesas ieskats ka tiesību metode.// Jurista vards. – Rīga,

           22.02.2005., Nr. 7

      15. Jakubaņecs V.  LPA Tiesību teorijas un politoloģijas katedras vadītajs, 

          profesors (sastadītajs).Juridiski terminoloģiska,    skaidrojoša vardnīca. //

          Izdevējs – “P&K” tipografija, Rīga, 1999. – 247 lpp.

      16. Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. // „Zvaigzne”, Rīga, 1977. – 228 lpp.

17. Krastiņš I. (darba grupas vadītajs ).Juridisko terminu vardnīca.  //Izdevējs

     “Nordik”, Rīga, 1998.- 302 lpp.

     18. Latvijas tiesību vēsture (1914-2000). // Fonds Latvijas Vēsture, Rīga, 2000. –

           528 lpp.

     19. Līcis A. Civilprocesa likuma komentari, Rīga, 2001.g, ,izd. “Tiesu namu aģentūra”,

             221.lpp

     20. Līcis A. Prasības tiesvedība un pieradījumi.  // Tiesu namu aģentūra, Rīga,

           2003. – 127 lpp.          

     21. Pelūde A. Cik taisnīga ir tiesa?// – Žurnals “Ieva”, Rīga, 17.12.2003., Nr.51 

      22. Strods A. “Par civilprocesa nepilnībam likuma un praksē” // “Jurista vards”, Nr.24,    

             01.07.2003

      23. Tieslietu ministre Solvita Aboltiņa intervija “Jurista Vardam”. Tiesu varai 

          pašai jaspodrina savs gods.// Jurista     vards.  - Rīga,  8.02.2005., Nr.5

      24. Torgana K. un Dudeļa M. visparīga zinatniska redakcija.  Civilprocesa  likuma

           komentari. // Izdevējs – Tiesu    namu aģentūra, Rīga, 1999. – 592 lpp.

      25. Torgana K.visparīga zinatniska redakcija. Civillikuma komentari. Saistību

           tiesības (1401.-2400.p.). // Rīga, Mans īpašums, 2000. – 688 lpp.

      26. Zemītis G. Arvalstu valsts un tiesību vēsture.  // Biznesa augstskola “Turība”,

           Rīga, 2003. – 304 lpp.

      27. Гражданский процесс: Учебник/ отв. ред. проф. В.В.Ярков/. // Москва,

           Издательство БЕК, 1999. – стр.624

      28. Под редакцией профессоров  И.Б.Новицкого и И.С.Перетерского.

           Римское частное право. // Юрист, Москва,  2003. –   стр. 544

      29. Римское частное право в схемах. // « Издательство ПРИОР», Москва,

           2000. – стр.112

         

3. Juridiskas prakses materiali

       30. Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas lietas materiali Nr.3-12/0334-04/7

       31. Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas lietas materiali Nr.3-11/033-05/8

       32. Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas civillieta Nr.C-32-0936-04/8

       33. Rīgas apgabaltiesas Civillietu kolēģijas civillieta Nr.CA-1495/12

       34. Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas civillieta Nr.C-32-0744-05/6

       35. Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas civillieta Nr.C-32-0130-04/10

       36. Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas civillieta Nr.C-30168-04/5

       37. Jūrmalas pilsētas tiesas civillieta Nr. C-0987-06/3

       38. Jūrmalas pilsētas tiesas civillieta C-0080-06/3

Interneta  materiali

       38. Likums Par tiesu varu - www.likumi.lv

       39. Latvijas Republikas Satversme -  www.nais.lv

       40. Procesualas tiesības - www.legal.lv

       41. Valsts nodrošinatas juridiskas palīdzības likums - www.tm.gov.lv

       42. Civilprocesa likums -  www.vestnesis.lv

       43. Ka iesniegt prasību tiesa -  www.zinisavastiesibas.lv

       44. Visparēja  cilvēktiesību  deklaracija -  http://www.humanrights.lv/doc/vispaar/pptpakc.htm

       45.Eiropas Cilvēktiesību  un  pamatbrīvību  aizsardzības  konvencija - http://www.coecidriga.lv/tulkojumi/5.htm

        46. Starptautiskais pakts par pilsoniskajam un politiskajam tiesībam -  www.humanrights.lv/doc/vispaar/pptpakc.htm

 

АННОТАЦИЯ

            Тема магистерской работы «  Правовой статус  истца и ответчика в гражданском  процессе, проблематика реализация их обязанностей и прав.».

Истец и ответчик -  главные участники гражданского  процесса. Стороны, в отличие от других участников процесса (кроме третьего лица), лично заинтересованы в рассмотрении спора.

Магистерская работа состоит из введения, пяти глав, и заключения и предложения. В первой главе рассмотрено  право персоны на судебную защиту. Во второй главе рассмотрено понятие иска и его обеспечения. В третьей главе рассмотрено история развития института сторон и их процессуальных прав и обязанностей. В четвёртой главе рассмотрены: значение гражданско-процессуальной правоспособности и дееспособности, понятие физического и юридического лица как истца и ответчика, процессуальные права и обязанности сторон, процессуальное участие, значение истца в делах заведённых по инициативе других лиц, а также о перенятии процессуальных прав стороны. В пятой главе рассмотрены существенные проблемы реализации процессуальных прав и обязанностей сторон, как обеспечение юридической помощи в Латвии, обеспечение юридической помощи в европейских странах,  проблемы комуникации общества и судов, принцип своевременного расмотрения дела, проблемы оплаты судебных расходов. В заключениях и предложениях даны предложения решений в магистерской работе расмотренных проблем.

В работе рассмотрено  понятие сторон, их процессуальные права и обязанности, указывая на существенные проблемы и предлагая их  решения. В работе использованы различные точки зрения, которые высказаны в юридической литературе, а также соответствующие примеры из судебной практики.

           

                                                                                             

ANNOTATION

Das Thema der vorliegenden Magistersarbeit lautet 'Kläger und Beklagter Rechtsstatus in der Zivilprozeß, Realisierungsproblemem zivilprozessualischen Rechten und Pflichten der Parteien '.

Kläger und Beklagter sind die wichtigste Teilnehmer in der Zivilprozeß. Parteien, unterschiedlich von anderen Teilnehmer (außer dritten Personen), persönlich in Streit Verhandlung interessiert sind.

Magistersarbeit besteht von Einleitung, funf Kapiteln, und Folgerung und Vorschlag. Im ersten Kapitel wird das Person  Rechten auf Gerichtsschutz betrachtet. Im zweiten Teil wird das Klagewesen und die Sicherstellung betrachtet. Das dritte Kapitel wird Kläger und Beklagter Institution, den Rechten und Pflichten historische Entwicklung gezeigt. Im vierten Kapitel zeigt: die Bedeutung der zivilprozeßliche Rechtsfähigkeit und Handlungsfähigkeit, physische und juristische Personen wie Kläger und Beklagter,  prozessualische Rechten und Pflichten der Parteien, prozessualische Beteiligung, Kläger Bedeutung in der Sachen, welche von anderen Personen angefangen sind, wie auch prozessualische Rechtübernehmung der Parteien. Im funfte Kapitel geht es um Realisierungsproblemem zivilprozessualischen Rechten und Pflichten der Parteien, als juristische Hilfe Fursor in der Latvian, als juristische Hilfe Fursor in der europaischen Lander, der Gerishts und Gesellshafts Kommunikations um problemem, Gerichtsverhandlung  Rechtzeitigkeit Prinzip, Gerichtskosten Bezahlung um problemen. Im Folgerung und Vorschlag ge wie auch die Lösung den Vorschläge gegeben.

Diese Arbeit zeigt den Parteien Begriff, die prozessualische Rechte und Pflichte, hinweisen auf wesentlichen Problemen und die Lösung anbieten. In der Arbeit sind verschiedene Meinungen ausgenützt, welche in der juristische Literatur niedergelegt sind, wie auch entsprechende Beispiele von der Gerichtspraxis.

PIELIKUMI



[1] Civilprocesa likums. Latvijas civilprocesa kodekss (izvilkums). - Izdevējs – firma “AFS”, Rīga, 2003.-7.lpp.

[2] Līcis A. Prasības tiesvedība un pieradījumi. - R.: Tiesu namu aģentūra, 2003, 43.lpp.

3 Visparēja  cilvēktiesību  deklaracija, http://www.humanrights.lv/doc/vispaar/pptpakc.htm

4 Starptautiskais pakts par pilsoniskajam un politiskajam tiesībam, www.humanrights.lv/doc/vispaar/pptpakc.htm








Politica de confidentialitate

DISTRIBUIE DOCUMENTUL

Comentarii


Vizualizari: 3326
Importanta: rank

Comenteaza documentul:

Te rugam sa te autentifici sau sa iti faci cont pentru a putea comenta

Creaza cont nou

Termeni si conditii de utilizare | Contact
© SCRIGROUP 2019 . All rights reserved

Distribuie URL

Adauga cod HTML in site