Scrigroup - Documente si articole

Username / Parola inexistente      

Home Documente Upload Resurse Alte limbi doc  


BulgaraCeha slovacaCroataEnglezaEstonaFinlandezaFranceza
GermanaItalianaLetonaLituanianaMaghiaraOlandezaPoloneza
SarbaSlovenaSpaniolaSuedezaTurcaUcraineana

ēkaģeogrāfijaķīmijaBioloģijaBiznessDažādiEkoloģijaEkonomiku
FiziskāsGrāmatvedībaInformācijaIzklaideLiteratūraMākslaMārketingsMatemātika
MedicīnaPolitikaPsiholoģijaReceptesSocioloģijaSportaTūrismsTehnika
TiesībasTirdzniecībaVēstureVadība

Latvijas tiesību vēsture

tiesības

+ Font mai mare | - Font mai mic



DOCUMENTE SIMILARE



Latvijas tiesību vēsture

20.jautajumi

Baltijas guberņu tiesu iekartas reformas (1889) raksturojums

1889.gada notika Baltijas guberņu tiesu iekartas reforma.



Reformas pamatojums bija Krievijas 1864.gada Tiesu iekartas likuma (ustava) attiecinašana uz Baltijas guberņam.

Reformas rezultata tika nomainīta vacu - zviedru tiesu iekarta.

Baltijas guberņu tiesu iekartas reformas rezultata Baltija izveidojas tiesu iekarta mūsdienu izpratnē.

Pēc zemnieku brīvlaišanas (1817. – 1861.) izveidojas īpaša zemnieku kartai paredzēta tiesu iekarta, Vidzemē jau no 1804.g. saskaņa ar Vidzemes zemnieku likumiem.

Tiesu iekarta Latvija, līdz 1889.g. tiesu reformam

o       Vidzemē:

Hoftiesa

Zemes tiesa

Kartības tiesa

o       Kurzemē:

Virsgalma tiesa

Virskapitana tiesa

Kapitana tiesa

o       Pilsētas tiesas līdz 1889.g. reformai attīstījas pēc Vacu tiesu sistēmas parauga:

Vacu tiesu iekartai bija raksturīga daudzu specializētu tiesu pastavēšana pirmaja instancē, ta pie pilsētas tiesu iekartas Rates tiesai bija pakartotas: Fogta tiesa; Landhofa tiesa; Bariņu tiesa; Tirdzniecības tiesa; Ķemerejas un cunftu tiesa; Krimninadeputacija;

Un pienaca šitas brīdis: 1864.gada Krievija pieņemtais un 1889.gada uz Baltijas guberņam attiecinatais Tiesu iekartas likums, viss izmainījas


Tiesu iekarta Latvija, pēc 1889.gada tiesu reformam:

o       Tiesu iekartas izveidi ietekmēja Francijas tiesu iekartas paraugs (taču lai mazinatu korupciju, Baltija gan netika ieviests zvērinato sols);

o       Pēc 1889.g.. reformas, Profesionaļi, juristi ka tiesneši visparīgas tiesas.

o       Likums tiesu iestades iedalīja divas kategorijas: Vietējas tiesas un visparīgajas tiesas.

Vietējas tiesas:

o       Pagasta tiesa

o       Pagasta virstiesa

o       Miertiesa

o       Miertiesnešu sapulce (ka kasacijas un uzraudzības institūcija)Talaka institūcija Senats (visparīgas tiesas)

Visparējas tiesas par tiesnešiem varēja būt tika vīrieši. Tiesnešiem vismaz ģimnazijas izglītība, vecuma cenzs, piederība pie kristīgas ticības. Miertiesnesis - autoritate sabiedrība, nekustama īpašuma cenzs 3400 zelta rubļi.

Visparīgas tiesas:

o       Apgabaltiesa: ka 1. instance: Koleģiala tiesa 3 tiesnešu sastava, bez piesēdētajiem. Kriminallietas (noziegumi), civillietas (nekustama īpašuma strīdi, prasības sakot no 500 R.). Tiesneši- universitates izglītība, 25 gadi, 2 -3 g. juridiska pieredze.

Pie apgabaltiesas izveidojas Zemes gramatas mūsdienu izpratnē;

Pie apgabaltiesam darbojas advokatu kolēģijas.

o       Tiesu palata - ka 2.instances tiesa (apelacijas instance) - varēja neskatīt visu lietu, bet tikai apelētas daļas. Pirmais runaja tas, kas iesniedz apelaciju. Tiesu palatas sastavs: Kriminallietu kolēģija (3 tiesnešu sastava), Civillietu kolēģija (3 tiesnešu sastava)

o       Senats – ka 3. instances tiesa (kasacijas instance): skatīja arī lietas par administratīvajiem parkapumiem, ko bija taisījuši ierēdņi. Senata darbojas tiesneši – senatori, kas papildus tiesvedībai nodarbojas arī ar zinatni, apkopojot tiesu praksi un uz tas bazes publicēja rezolūcijas. Senats sastavēja no 3 departamentiem: Kriminallietu departaments, Administratīvo lietu departaments, Civillietu departaments

Zemnieku tiesas:

o       Vidzemē: Pagasta tiesa – Draudzes tiesa – Apriņķa tiesa

o       Kurzemē: Pagasa tiesa – Miertiesnesis – Apriņķa tiesa

Miertiesnesis - uzdevums nest mieru sabiedrība, pirmais uzdevums samierinašana, lai lieta nenonak tiesa, samierinat muižniekus ar zemniekiem

Prokuratūra (fiskals): Krievijas ģeneralprokurors pildīja tieslietu ministra pienakumus.

o       Latvija paradas 1889.g., pirms tam darbojas fiskals, kas sakuma parstavēja valsti nodokļu jautajuma, vēla da jebkur. Pamatuzdevums veikt visparējo uzraudzību, varēja iejaukties jebkuras pašvaldības darba. Uzturēja prasību valsts varda kriminallietas un administratīvajas lietas(parkapumi)

o       Parstavēt personas, kas pašas sevi nevar parstavēt: Nepilngadīgie; Garīgi slimie; Daļēji ierobežotas personas - iegrimis melanholija.

o       Prokuratūrai raksturīgas pakļautības attiecības, augstakie prokurori varēja atcelt zemakos. Prokurori ieceļ amata viens otru, ģeneralprokurors ieceļ citus prokurorus. Ģeneralprokurors - senata virsprokurors - tiesu palatas prokurors - apgabaltiesas prokurors.

Advokatūra - Aizstavība, parstavība, pēc norīkojuma (valsts jeb tiesas uzdevuma); Zvērinati advokati - varēja praktizēt visa Krievijas teritorija, prasības ka tiesnešiem + prakse 5 g., + studijas 5 g. + kvalifikacijas eksamens + vīrietis +kristietis;

Privatadvokati - jebkura persona, kurai laba slava sabiedrība, varēja stradat tikai pie tas tiesas, kura viņu ir pielaidusi.

LR (1918 – 1940) tiesu iekartas raksturojums

Nosacīti laika posma no 1918. – 1940.gadam LR attīstību var iedalīt 3 periodos:

1.perods (1918. – 1922.g) laika posms, no LR nodibinašanas līdz Satversmes pieņemšanai – tika izveidota LR tiesu sistēma.

2.periods (1922. – 1934.g) laika posms no Satversmes pieņemšanas līdz Ulmaņa apvērsumam – tiesu sistēmas pilnveidošanas laiks.

3.periods (1934. – 1940.g) laika posms no Ulmaņa apvērsuma līdz Padomju okupacijai.

1.tiesu veidošanas posms 1918.-1922.

1918.g. 6.dec. nolikums “Par Latvijas tiesam un tiesašanas kartību” – noteica tiesu iekartas un procesualo tiesību pamatus, saskaņa ar kuru LR izveidojas sekojoša tiesu sistēma:

o       Tiesu iestades tika parņemtas no vacu okupacijas parvaldes.

o       Latvijas tieslietu ministrijai tika uzdots organizēt Latvijas tiesas atbilstoši vajadzībam vietas un skaita ziņa.

o       Pagasta tiesas atjaunoja, izņemot no to kompetences kriminallietas. Izskatamo civilprasību summa bija 300 rubļi.

o       Par parsūdzības instanci pagasta tiesai noteica miera tiesu, kuras sēdēs vajadzēja pieaicinat 2 pagasta tiesu priekšsēdētajus,

o       Likvidējot zemnieku virstiesu, jo LR pagasta tiesam bija pakļauti visi pagasta iedzīvotaji neatkarīgi no to piederības kartai.

o       Pagasta kriminallietas nodeva miertiesnesim, saglabajot agrako miera tiesas kompetenci kriminallietas.

o       Miera tiesas miertiesnesis izsprieda civillietas par summu līdz 1500 rubļi, izņemot tas, kuras bija pagasta kompetencē.

o       Likvidēja miertiesnešu sapulci ka otro (apelacijas instanci miera tiesam) miera tiesas instanci.

o       Apgabaltiesa – pirmas instances tiesa lietam, kas parsniedz miertiesu kompetenci, apelacijas tiesa miera tiesu spriedumiem

o       Zvērinatu piesēdētaju piedalīšanos lietas, kas jaizspriež zvērinato piesēdētaju klatbūtnē. Tiem vajadzēja nakt no pašvaldības locekļu vidus, būt vecakiem par 25 gadiem.

o       Tiesu palatai tika saglabata iepriekšēja kompetence ka apelacijas instancei uz apgabaltiesas lēmumiem. Sastavs: Kriminallietu kolēģija (3 tiesnešu sastava), Civillietu kolēģija (3 tiesnešu sastava)

o       Senats, kasacijas instance, paredzot taja izveidot civillietu, kriminallietu un administratīvo lietu nodaļas.

o       Tiesvedības valoda – latviešu.

o       Tieslietu ministrija noteica, ka privatpersonas var tiesas lietot arī vacu vai krievu valodu.

o       Kara tiesas Latvija (lauku kara tiesa, pulka tiesa, kara tiesa, kara virstiesa) darbojas uz Krievijas kara likumu kopojuma (1869.). Kara tiesas neparedzēja apelaciju, bet tikai kasaciju. Piekritība kara apstakļos bija gan militarpersonu gan civilpersonu kriminallietas.

1921.g. 29.dec. valdības noteikumi “Par prasību un mantojumu lietu izņemšanu no pagastu tiesu piekritības” – tika sašaurinata pagastu tiesu kompetence.

o       Pagasta tiesas no 1922.g.1.janv. tika noliegts pieņemt izspriešanai jaunas civilprasību un mantojumu lietas. Tas nodeva miera tiesu un apgabaltiesu piekritība. Pagasta tiesu piekritība atstaja lietas par aizbildnību, aizgadnību un adopciju, ka arī tam noteica aktu apliecinašanas tiesības.

o       Pagasta tiesas priekšsēdētaju, locekļus, ka arī kandidatus tiesas amatiem ar 1922.g. 28.okt. valdības noteikumiem “Par pagasta tiesas locekļu vēlēšanas kartību” uz 3 gadiem ievēlēja pagasta padome. Minimalais skaits – 4, bet to noteica pagasta padome.

1921.g. 4.marta likums “Par administratīvajam tiesam”, kas tika izstradats pēc Krievijas Pagaidu valdības 1917.g. izstradata likumprojekta. Iepriekš administratīvi procesualas tiesības nebija. Sastavēja no 5 nodaļam – Administratīvo tiesu iekartas; Tiesašanas kartība; Spriedumu parsūdzēšanas kartība; Tiesas izdevumi; Spriedumu izpildīšana.

o       Tiesu vara administratīvajas lietas tika noteikta miertiesnešiem, apgabala tiesam un Senatam.

o       Administratīvas lietas skatīja sevišķajas tiesas nevis visparējas tiesas.

Administratīvo tiesu piekritība bija noteikti: valdības organu protesti pret pašvaldības iestažu un to amatpersonu lēmumiem, rīkojumiem, rīcību un nolaidību. valdības iestažu un ierēdņu sūdzības par pašvaldības iestažu un to amatpersonu lēmumiem, rīkojumiem, rīcību un nolaidību. Pašvaldību domju un privatu fizisku un juridisku personu sūdzības par valsts un pašvaldības iestažu vai to amatpersonu lēmumiem, rīkojumiem, rīcību un nolaidību. Lietas, kuras likumos sevišķi piešķirtas admin. tiesu parziņai.

o       Miertiesnešu piekritība nodeva sūdzības par pagasta un miesta pašvaldības iestadēm un amatpersonam.

o       Apgabala tiesa - sūdzības par pilsētas un apriņķa iestadēm un amatpersonam, sūdzības par valsts parvaldes iestadēm un ierēdņiem, kuru parziņas rajons bija apriņķis vai pilsētas.

o       Senata sapulce vai arī ta administratīvais departaments – sūdzības par ministriem, ka arī centralajam un apgabala iestadēm un viņu priekšniekiem.

1917. – 1920.gads – revolucionari romantisko socialistisko tiesību laiks (Iskolata republika un LPSR jeb P.Stučkas republika). Romantisms – atteikšanas no agrakajam valsts tiesībam. Jau 1918.g. atgriežas atpakaļ, kas nav pretruna ar revolucionari tiesisko apziņu. Ir negatīvs – ir slikti tiesneši, jasalauž vecie. Privatīpašums. Ka visvieglak atbrīvoties no privatīpašuma? Stučka pateica: 1. nacionalizēt nekustamo īpašumu un 2. atcelt mantošanas tiesības, jo ta varēja tikt vaļa no parēja īpašuma, jo neviens jau nezinaja, cik katram majas ir rotaslietas vai kada cita bagatība. Kad kads nomira, tad vienkarši atnaca un aprakstīja mantu. Tiesības uz darbu. Perversa nokrasa. Pērtiķis ir bez astes, mērkaķis – ar asti. Sabiedriski lietderīgs darbs. Aristokrati ir pielīdzinati mērkaķiem. Definēja sieviešu un vīriešu līdztiesību.

2.tiesu veidošanas posms 1922.-1934.

1918.g. 6.dec. nolikums “Par Latvijas tiesam un tiesašanas kartību” - tiesu iekarta bija tada, kadu to noteica šis nolikums.

1929.g. 30.nov. Saeima uzdeva valdībai izstradat zvērinato tiesu likumprojektu ar vienotu tiesas kolēģiju. Bet Ulmaņa apvērsuma rezultata projekts netika pieņemts.

1929.g. TM nodibinaja komisiju nepilngadīgo tiesašanas reformai. 1940.g. parvilka svītru šim projektam.

1933.g. 21.jūn. likumu paplašinaja pagasta tiesu kompetenci. Piešķīra tiesību sniegt palīdzību mantojumu lietu kartošana – sastadīt un apliecinat testamentus, apliecinat citus aktus. Testamentus varēja apliecinat par jebkuru summu, bet darījumus, kurus slēdza pagasta iedzīvotaji līdz 1000 Ls vērtība. Attiecinaja šo arī uz Latgali, kas pabeidza tiesu iekartas unifikaciju Latvija.

3.tiesu veidošanas posms 1934.-1940.

Pieņemts jauns likums par bariņtiesam un pagasttiesam:

o       Uz pilsētu bariņtiesam attiecas CL un citos NA paredzēta aizbildniecības un aizgadnības lietu parzinašana.

o       Bariņtiesas priekšsēdētajam un tas locekļiem bija jabūt juridiskai izglītībai. Amata iecēla pilsētu valdes, uzraudzību veica apgabaltiesa.

1937.g. 22.dec jauns pagasttiesu regulējošs likums. Mērķis – vietējo lauku tiesu funkcionēšanu pieskaņot CL.

1935.g. 31.janv grozījumi Tiesu iekartas likumos par zvērinatajiem advokatiem un to palīgiem.

o       Advokati darbojas pie tiesu iestadēm lietu vešanai pēc pravnieku, apsūdzēto lietas dalībnieku izvēles un viņu interesēs., ka arī likumos noteiktajos gadījumos.

o       Zvērinatu advokatu padome bija iekšējas darbības, koordinacijas, parvaldes, uzraudzības un izpildu institūcija, kuru ievēlēja biedru kopsapulcē.

o       Advokats – LR pilsonis; 25 gadu vecums; LU tiesību zinatņu kandidata grads vai diploms par augstako juridisko izglītību kada no Krievijas augstskolam līdz 1918.g. 18.nov. vai citas arvalstu augstskolas diploms; valsts valoda; 5 gadu tiesu darba prakse.

LPSR tiesu sistēmas un arbitražas raksturojums

Pēc padomju okupacijas un Latvijas iekļaušanas PSRS sastava 1940. gada 11. novembrī tika izdots Augusta Kirhenšteina parakstīts Latvijas PSR Augstakas Padomes prezidija dekrēts par Latvijas PSR tiesu sistēmas parveidošanu.

LPSR tiesu sistēma ir skatama kopa ar PSRS tiesu sistēmu jo ir tas sastavdaļa.

Saskaņa ar likumu par PSRS un savienoto un autonomo republiku tiesu iekartu LPSR:

o       Miertiesas parveidoja par Tautas tiesam,

o       apgabaltiesas par ta paša nosaukuma tiesam, kas darbojas uz PSRS likuma pamata,

o       Tiesu palatas - par Latvijas PSR Augstako tiesu,

o       Senatu likvidēja vispar.

1940.g. 26.nov. LPSR TKP lēmumiem “Par tautas tiesu sadalījumu LPSR”;

o       izveidoja 104 tautas tiesas.

o       Apgabaltiesas nemainījas – Rīga, Liepaja, Valmiera, Gulbenē un Daugavpilī.

PSRS tiesu iekarta paredzēja arī specialas tiesa – kara tribunalus, dzelzceļa un ūdens transporta līnijtiesas

Kompetence starp tiesu institūcijam tika noteikta neskaidri, tas tika darīts ar mērķi nepieciešamības gadījuma iejaukties lietas izskatīšana vai parņemt to.

PSRS tiesas tiesaja valstiski svarīgas lietas, bet republiku tiesam piekrita republikas un vietēja rakstura kompetences lietas, taču PSRS augstakajai tiesai bija tiesības jebkuru lietu izņemt no republikas tiesiskas skatīšanas un tiesat pie sevis;

PSRS AT(PSRS Augstaka tiesa)

LPSRS AT(LPSR Augstaka tiesa)

TT (pilsētas, rajona tautas tiesa)

LPSR Augstaka tiesa skatīja civillietas un kriminallietas otraja instancē, ka arī dažas kriminallietas pirmaja instancē, piemēram, par slepkavībam pastiprinatos apstakļos, bandītismu, valsts noziegumiem. Šie spriedumi bija galīgi un nebija parsūdzami.

Tiesu sistēma PSRS:

PSRS kopējas tiesas

o       PSRS augstaka tiesa – noteikta kompetence, izskatīja PSRS nozīmes lietas, ka arī jebkuru lietu, kas tika izņemta no republikas kompetences. PSRS Augstako tiesu ievēlēja PSRS Augstakas Padomes deputati.

PSRS specialas tiesas:

o       PSRS kara tribunals

o       Dzelzceļa un ūdens transporta līnijtiesas;

o       Biedru tiesa - Komjauniešu un kompartijas biedru tiesa. Izskatīja morala rakstura jautajumus, nosodījumus. Izveidojas 1961.gada. Raksturīgas lietas – ģimenes un laulības lietas – morale, par pavedinašanu, nepiedienīga dzīvesveids, Skatīja arī politiska rakstura jautajumus. Ja nebija komjaunietis, tad vajadzēja kadu, kas parunajas.

Republikas tiesas (nepastavēja 2 instances, jeb apelacijas tiesas, nebija apelacijas instances):

o       LPSR augstaka tiesa – kasacijas instance;

o       Rajona tautas tiesa – rajona / pilsētas tiesas, ievēlēja rajona iedzīvotaji; Tiesnešus ievēlēja uz 5 gadiem, uz laiku. Piesēdētajus – uz 2.5 gadiem.

1954.gada pieņēma lēmumu par tiesu revīzijas instances (prezidiji) izveidošanu pie tiesam – šī instance varēja revidēt zemako tiesu lēmumus, ta piemēram AT prezidijs bija zemaka revīzijas institūcija un varēja revidēt rajona tautas tiesu lēmumus, PSRS AT prezidijs varēja revidēt LPSR AT lēmumus.

Šķīrējtiesa – skatīja civillietas, bet neskatīja laulības šķiršanu un darba strīdus.

Arbitraža – saimnieciska tiesa, skatīja strīdus starp juridiskajam personam – valsts uzņēmumu strīdi. Spriedumi stajas spēka to pasludinašanas brīdī, bet varēja tiesu lūgt atlikt to izpildi. Liecinieku liecības nebija saistošas, visu izšķīra dokumentari pieradījumi. Nebija saistoši arī pušu iebildumi. Arbitrs nevarēja pieņemt lēmumus, kas bija pretruna ar valsts interesēm = valsts planam. PSRS ministrijas arbitraža, LPSR ministrijas arbitraža.

Bija 3 līmeņa arbitražas. Pielīdzinas tiesai kaut nav tiesas.

Arbitri ir juristi pēc izglītības.

Lietu izskata 1-personiski, gan koleģiali. Ja parsūdz, tad lietu skata 3 arbitri.

Pirmoreiz lietu skata 1-personiski.

Arbitražas procesa vēra neņem liecinieku argumentus.

Lietu izskata pēc būtības, objektīvi.

Arbitražas spriedumi stajas spēka pasludinašanas brīdī. Var lūgt apturēt izpildīšanu.

Kompetence nebūs strikti nodalīta.

Arbitražas skata lielas uzņēmumu lietas, starprepublikanisko sadarbību.

Praksē PSRS MP arbitraža skata lietas, ja prasība sakas no 50 000 rubļiem, vai 5 miljoni, ja ir strīdi par priekšlīgumiem. Priekšlīguma strīdi – saistīti ar valsts planu.

Republiku arbitražas skata lietas zem iepriekš minētajam summam. Bet augstaka arbitraža jebkuru lietu var izņemt ara, ja ir gribēšana.

No 1959.g. sasniedz 1889.g. līmeni, jo prasa beidzot augstako juridisko izglītību. Pēc padomju okupacijas vecie tiesneši nebija izmantojami. Bija 2-gadīga juristu skola.

PSRS MP arbitraža jeb saimnieciska tiesa

LPSR MP arbitraža

Ministri/resoru arbitražas

Procesualo tiesību raksturojums (1889 – 1940)

Periods 1889. – 1918.g

1889.g.9.jūlija vienlaicīgi ar Tiesu iekartas ustavu spēka stajas arī Civilprocesa un kriminalprocesa ustavs.

Kriminalprocess:

Notika atteikšanas no formalas pieradījumu izvērtēšanas teorijas un pareja uz brīvo pieradījumu izvērtēšanas teoriju.

Formala pieradījumu teorija – pieradījumu nevienlīdzība; brīva pieradījumu teorija – pieradījumu vienlīdzība;

Kriminalprocesualas tiesības izveidojas mūsdienu izpratnē.

Kriminallietas izmeklēšanas stadijas:

o       Iepriekšēja izmeklēšana - izziņa, izmeklēšana, izmeklēšanas tiesnesis

Liecības;

Lietiskie pieradījumi - lietas saistītas ar noziegumu, vai kas saglabajušas pēdas;

Dokumentarie pieradījumi;

Ekspertīzes - no zviedru laikiem, bet oficiali no 1889.g.

Izziņa veica policija - vac un nostiprina pieradījumus

Izmeklēšana - veic izmeklēšanas tiesnesis, atradas tiesas sastava;

Kriminalvajašana - veic prokurors

o       Nodošana tiesai;

o       Tiesas sēdes sagatavošana;

o       Lietas izskatīšana un sprieduma vai lēmuma pasludinašana;

o       Sprieduma parsūdzēšana;

o       Sprieduma izpildīšana;

Civilprocess:

Process, kas paredz privatu interesi

Zvēresta institūts – kalpo ka vienas puses pieradījums, zvēr uz Bībeles un tikai 1. instances tiesa.

Tiesašanas kartība visparējas tiesas –

o       Reaģēšanas formas:

Atbilde – noraida vai atzīst prasību

Ieruna – var paralizēt procesu, t.i. procesu aptur,

Noraidījums – vai nu uz procesuala vai materiala pamata noraida prasību,

Pretprasība – var celt tikai par vienas šķiras lietam;

o       Uz tiesu aicina 1 mēnesi iepriekš, ja cilvēks dzīvo arpus Krievijas tad 1 gadu iepriekš, ja nezina kur dzīvo, tad publicē sludinajumu avīzē.

Saīsinatai process – panak atru un vienkaršu lietu izskatīšanu (14 dienas), lietas izskata tiesnesis vienpersoniski, paradas atpakaļ izpildīšana – atceļ nepatiesas prasības. Var būt tikai par noteiktiem formaliem dokumentiem:

o       Obligacijas;

o       Vekseļi;

o       Darba gramatiņas;

Apsardzības process – konstatē faktus ar juridisku nozīmi, ja nepastav strīds, tad lietu izskata tiesnesis vienpersoniski, lietu sak uz lūguma nevis prasības pamata.

o       Adopcija

o       Bērna leģitimacija

o       Personas atzīšana par bezvēsts promesošu

o       Apstiprinašana mantojuma

Procesualas īpatnības miera tiesas (miera tiesa, ta ka tagad rajona tiesa):

o       Prasību varēja iesniegt mutvardos;

o       Pieradījuma līdzeklis – zvērests (baznīcas)

Periods 1918. – 1922.g

Tika veikti grozījumi un papildinajumi Krievijas tiesu iekartas likuma, Civilprocesa likuma un Kriminalprocesa likuma, kas tika izdoti 1864.g., bet Baltijas novada stajas spēka pēc 1889.g. tiesu reformas.

1918.g. 6.dec. nolikums “Par Latvijas tiesam un tiesašanas kartību” – noteica tiesu iekartas un procesualo tiesību pamatus.

o       Par procesualo tiesību avotiem atzina vietējos un Krievijas likumus, kas bija spēka Latvija līdz 1917.g. 24.okt., paredzot kriminallietu iztiesašanu pēc Krievijas 1903.g. Sodu likumiem.

o       Tika pieļauta civillietu iztiesašana pēc Vacijas procesualajam normam, ja puse to vēlētos un tiesa uzskatītu par iespējamu.

o       Noteica tiesības parsūdzēt gada laika okupacijas tiesas izspriestas lietas.

o       Par parsūdzības instanci pagasta tiesai noteica miera tiesu, kuras sēdēs vajadzēja pieaicinat 2 pagasta tiesu priekšsēdētajus, likvidējot zemnieku virstiesu, jo LR pagasta tiesam bija pakaļauti visi pagasta iedzīvotaji neatkarīgi no to piederības kartai. Pagasta kriminallietas nodeva miertiesnesim, saglabajot agrako miera tiesas kompetenci kriminallietas.

o       Miertiesnesis izsprieda civillietas par summu līdz 1500 rubļi, izņemot tas, kuras bija pagasta kompetencē.

o       Zvērinatu piesēdētaju piedalīšanos lietas, kas jaizspriež zvērinato piesēdētaju klatbūtnē.

o       Tiesu palatai tika saglabata iepriekšēja kompetence ka apelacijas instancei uz apgabaltiesas lēmumiem.

o       Tika nodibinata arī kasacijas tiesas instance – Senats, paredzot taja izveidot civillietu, kriminallietu un administratīvo lietu nodaļas.

o       Tiesvedības valoda – latviešu.

o       Ar 1920.g. 4.dec. TM cirkularu noteica, ka privatpersonas var tiesas lietot arī vacu vai krievu valodu.

o       Līdz 1922.g. 1.janv. advokati varēja iesniegt dokumentus tiesai arī krievu valoda un lietot krievu valodu tiesas sēdēs.

o       Vacu valodu advokati varēja lietot ar tiesas atļauju.

1921.g. 11.aug. valdības noteikumi “Par kara stavokli” papildinajums paredzēja atkapes no parastas procesualas kartības pastiprinatas apsardzības stavokļa gadījuma. Kara tiesas Latvija (lauku kara tiesa, pulka tiesa, kara tiesa, kara virstiesa) darbojas uz Krievijas kara likumu kopojuma (1869.). Kara tiesas neparedzēja apelaciju, bet tikai kasaciju. Piekritība kara apstakļos bija gan militarpersonu, gan civilpersonu kriminallietas.

1921.g. 29.dec. valdības noteikumi “Par prasību un mantojumu lietu izņemšanu no pagastu tiesu piekritības” – pagastu tiesu kompetenci vēl sašaurinaja. Pagasta tiesas no 1922.g.1.janv. tika noliegts pieņemt izspriešanai jaunas civilprasību un mantojumu lietas. Tas nodeva miera tiesu un apgabaltiesu piekritība. Pagasta tiesu piekritība atstaja lietas par aizbildnību, aizgadnību un adopciju, ka arī tam noteica aktu apliecinašanas tiesības.

Tika radītas administratīvas procesualas tiesības. 1921.g. 4.marta likums “Par administratīvajam tiesam”, kas tika izstradats pēc Krievijas Pagaidu valdības 1917.g. izstradata likumprojekta:

o       tas sastavēja no 5 nodaļam – Administratīvo tiesu iekartas; Tiesašanas kartība; Spriedumu parsūdzēšanas kartība; Tiesas izdevumi; Spriedumu izpildīšana;

o       Tiesu vara administratīvajas lietas tika noteikta miertiesnešiem, apgabala tiesam un Senatam.

o       Administratīvas lietas skatīja sevišķajas tiesas nevis visparējas tiesas.

o       Administratīvo tiesu piekritība bija noteikti: valdības organu protesti pret pašvaldības iestažu un to amatpersonu lēmumiem, rīkojumiem, rīcību un nolaidību. Valdības iestažu un ierēdņu sūdzības par pašvaldības iestažu un to amatpersonu lēmumiem, rīkojumiem, rīcību un nolaidību. Pašvaldību domju un privatu fizisku un juridisku personu sūdzības par valsts un pašvaldības iestažu vai to amatpersonu lēmumiem, rīkojumiem, rīcību un nolaidību. Lietas, kuras likumos sevišķi piešķirtas administratīvo tiesu parziņai.

o       Miertiesnešu piekritība nodeva sūdzības par pagasta un miesta pašvaldības iestadēm un amatpersonam.

o       Apgabala tiesa - sūdzības par pilsētas un apriņķa iestadēm un amatpersonam, sūdzības par valsts parvaldes iestadēm un ierēdņiem, kuru parziņas rajons bija apriņķis vai pilsētas.

o       Senata sapulce vai arī ta administratīvais departaments – sūdzības par ministriem, ka arī centralajam un apgabala iestadēm un viņu priekšniekiem.

o       Protestus un sūdzības tiesai varēja iesniegt 1 mēneša laika. Tiesa varēja prasīt rakstiskus paskaidrojumus no iestades vai personas, pret kuru tika celts protests.

o       Lietas izskatīja atklata tiesas sēdē uz sacīkstes principa.

o       Lietas izskatīšanu tiesa izbeidza, ja administratīva iestade grozīja savu lēmumu ta, ka zuda sūdzības pamats.

o       Miertiesneša spriedumi bija parsūdzami apgabaltiesas, bet tie – Senata administratīvaja departamenta. Senata spriedumi nebija parsūdzami.

1922.g. 12.okt. valdības noteikumi – grozīja kriminalvajašanas kartību lietas par amatpersonu dienesta noziedzīgajiem nodarījumiem.

Periods 1922. – 1934.g

Bija jūtams reformu gars. Ieceres īstenojas lēni. Traucēja politiska rakstura apsvērumi. Iekšpolitika laiku pa laikam saasinajas, veidojot piesardzīgu konservatīvu attieksmi pret krasam tiesību reformam.

Civilprocesualas tiesības attīstījas pilnveidojot no Krievijas parmantoto Civilprocesa nolikumu, ka arī apkopojot tiesu un sevišķi Senata Kasacijas departamenta praksi.

o       Materials izkartots 4 gramatas un 1779 pantos. I gramata – “Tiesašanas kartība miertiesas”, II – “Tiesašanas kartība visparējas tiesu iestadēs”, III – “Izņēmumi no visparējas tiesašanas kartības”, IV – “Sevišķa tiesašanas kartība”. Pēdēja gramata raksturoja tiesas procesa īpatnējas normas Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē, ka arī apsardzības lietu process Latgalē.

o       1923.g. baznīcas zvēresta aizstašana ar laicīgo zvērestu tiesa.

o       Tiesu nodevu palielinašana par prasības pieteikumu tiesa līdz 4% no lietas vērtības, atbrīvojot prasības par summu, kas neparsniedz 10 latus, no nodevas.

o       1929.g. 24.maija likums noteica laulības attiecībam izrietošo lietu par uzturu, ka arī lietu par vecaku savstarpējam tiesībam un pienakumiem skatīšanu slēgtajas tiesas sēdēs.

o       1932.g. Saeimas kodifikacijas nodaļas īstenota “Civilprocesa nolikuma” oficiala izdevuma izdošana latviešu valoda.

Kriminalprocesa tiesību avots bija 1889.g. uz Baltiju attiecinatais 1864.g. Krievijas “Kriminalprocesa ustavs”, kurš bija grozīts un papildinats atbilstoši Latvijai.

1924.g. 11.nov. likums “Par preses lietu tiesašanas kartību”. Pieskaņots 1924.g. febr. Pieņemtais Preses likums.

1929.g. 28.maija likums – nodrošinata deputatu imunitates ievērošana kriminalprocesa.

Periods 1934. – 1940.g

Civilprocesualas tiesības.

o       Grozījumi tika izdarīti Civilprocesa nolikuma, lai tos pieskaņotu Civillikumam, lai paaugstinatu tiesnešu atbildību par pieņemtajiem spriedumiem un lēmumiem, ka arī paatrinatu lietu izskatīšanas tempus.

o       Samazinaja vecuma barjeru brīvas mantas parstavēšanai. No 16 gadu vecuma personas varēja būt prasītajas un atbildētajas tiesa par savu brīvo mantu.

o       1939.g. 11.maija grozījumi noteica – pirmaja instancē tiesas priekšsēdētajs vai tiesas kolēģija katra laika varēja nodot referentam lietu 1-personiskai izskatīšanai, ja tas sekmētu atraku lietas pabeigšanu.

Kriminalprocesualas tiesības.

o       Kriminalprocesualo tiesību joma likuma avots saglabajas cariskaja Krievija 1864.g. kodificētais kriminalprocesualo tiesību nolikums, kuru LR partulkoja latviešu valoda ka kriminalprocesualos likumus.

o       1939.g. 11.maijs – kriminallietas pirmaja instancē iztiesaja 1-personiski.

o       Kriminalvajašanu par dienesta noziegumiem, kurus izdarīja prezidents, tiesneši, prokurori u.c. varēja uzsakt ar Senata apvienotas sapulces lēmumu.

o       Apelacijas un kasacijas sūdzības un protestus atbilstoši piekritībai izskatīja Tiesu palata, senata kriminaldepartaments vai Senata apvienota sapulce.

o       Masu medijiem bija cenzūra. Apgabaltiesas prokurors varēja apķīlat izdevumus, ja satura konstatētas Sodu likuma paredzētas noziedzīga nodarījuma pazīmes.

LPSR procesualo tiesību un labošanas darbu darba tiesību raksturojums

1940. gada tiek atcelti visi Latvijas likumi un to vieta stajas attiecīgie PSRS likumi.

Saskaņa ar PSRS tiesībam visu triju līmeņu tiesas iegūst tiesības lietas skatīt 1 instancē.

Padomju procesualas tiesības nepazīst apelacijas lietvedību – nepastav 2. instance – apelacija.

Visu līmeņu tiesas ir 2 tautas piesēdētaji, piesēdētajam japakļaujas tiesneša autoritatei.

Ja nav likuma tad jaspriež pēc visparējiem principiem un stradnieku un zemnieku vadības visparējiem principiem.

Tiesas varēja būt slēgta sēde, lai aizsargatu publiskas intereses un puses intīmo dzīvi.

Politisko noziegumu izdarītajiem visas garantijas tika atceltas

Lietas par terorismu noteica saīsinato procesu un atcēla prokurora un advokata piedalīšanos un prasību par kasaciju vai apžēlošanu. Spriedumu izpilda uzreiz un nosaka arī radinieku kopatbildību, līdzīgi ar lietam par diversijam, līdzīgi procesualie ierobežojumi bija arī par kaitniecību un diversijam.

Darbojas arī troikas, kas balstoties uz lietas materialiem varēja notiesat cilvēku bez viņa klatbūtnes un mainīt soda pakapi. Valsts varas patvaļu pastiprina troiku piespriestas administratīvas deportacijas.

Lietas parskata kasacija (līdz sprieduma stašanas spēka, prokurors, vai abas puses.)un uzraudzības kartība nav laika ierobežojuma.

Tika nodibinata valsts arbitraža, kas skatīja mantiskos strīdus starp sabiedriska sektora iestadēm un uzņēmumiem. Darba konfliktus regulē novērtēšanas – konfliktu komisija, samierinašanas kamera, šķīrējtiesas daba tautas komisariata uzraudzība.

Biedru tiesas, katra uzņēmuma kura virs 100 darbiniekiem, sastavu ievēl no trieciennieku vidus, skata tadus gadījumus ka huliganisms, sīkas zadzības līdz 50 rubl.

Brīvības atņemšanas sodiem bija raksturīgs – vīriešu nošķiršana no sievietēm, pilngadīgo – nepilngadīgo, personas, kas sodītas atkatoti un 1x, šķirti tur arvalstniekus un bezvalstniekus.

No 1947 līdz 1951 gadam atcelts navessods (tas ir Staļina represiju laiks). Staļins naca ar ideju, ka navessodu vajadzētu atcelt visa Eiropa.

Pēc 1951.gada, navessodu atjaunoja;

Paradījas jēdziens: sociala īpašuma izlaupīšana lielos apmēros, sods līdz 25 gadiem. Taču augstakas tiesas nebija noteikušas, kas ir lieli apmēri, ta ka zemakstavošas tiesas tos interpretēja pa savam – aktīvi izpaudas revolucionaras apziņas izpratne.

Padomju procesualas tiesības

o       Civilprocess

KPFRS civilprocesa kodekss no1940;

LPSR civilprocesa kodekss no1963;

o       Kriminalprocess

KPFSR kriminalprocesa kodekss no1940

LPSR kriminalprocesa kodekss no 1961

o       Administratīvais parkapumu tiesības.

Procesualo tiesību pamatprincipi (attiecas uz civilprocesu un kriminalprocesu)

o       Līdztiesība

o       Objektivitate – arī audzinoša nozīme. Ja bija slikts advokats, tad tiesnesim bija pienakums palīdzēt.

o       Pušu līdztiesība – nak no zviedru laikiem

o       Sacīkstes princips – ierobežots ar objektivitates noskaidrošanu. Tikai civilprocesa

o       Dispozitivitate – tiesnesis skata lietu NA ietvaros. Līdz 1959.g. bija spēka arī analoģija. Pēc 1959.g. PSRS tiesu iekartas pamati stajas spēka.

o       Tiešums – viens tiesas sastavs lietu sak skatīt un beidz. Ja tiesa nevar turpinat skatīt lietu, tad visu sak no gala tikai jau cita tiesa

o       Mutiskums – pieradījumi ir mutiski, kaut ir protokols.

o       Atklatums – intīmos jautajumus skata aizklati, ja tiesas sastavs to nosaka.

Civilprocess izskata lietas, kas rodas:

o       Civilajam, laulības, ģimenes, darba un kolhozu tiesiskas attiecībam.

o       Sakas ar prasības pieteikumu

o       Administratīvi tiesiskam attiecībam. Sakas ar sūdzībam.

o       Sevišķa tiesašanas kartība. Sakas ar lūgumu.

o       Civillikums neparedzēja pravas partraukšanu, ja pravnieki bija vienojušies, ka arī prokurors vienpersoniski ierosinat civillietu neatkarīgi no pušu vēlēšanas, ja to uzskatīja par vajadzīgu.

Kriminalprocess:

o       Izziņa

o       Pirmstiesas izmeklēšana mūsdienu izpratnē;

o       Nodošana tiesai;

o       Tiesas izmeklēšana;

o       Lietas izskatīšana un sprieduma vai lēmuma pasludinašana;

o       Sprieduma kasacija vai apžēlošana

o       Sprieduma izpildīšana;

o       No 1940. gada Kriminalprocesa likumu papildina ar lietu caurskatīšanu neatliekama kartība, ta notika 24 stundu laika pēc apcietinašanas, ja spriedumam piekrīt apsūdzēta persona, tad spriedums stajas spēka uzreiz, ja nē spriedums japarsūdz 3 dienu laika, tas ierobežo apsūdzēta procesualas tiesības. Mērķis nepieļaut atklatas politiskas akcijas pret okupacijas režīmu.

o       LPSR kriminalprocesa principi:

atklata lietas izskatīšana, izņemot lietas par valsts noslēpumiem un pilsoņu intīmo dzīvi,

vainu pieradošu un attaisnojošu apstakļu noskaidrošana iepriekšēja izmeklēšana,

obligata aizstavības piedalīšana, lietas, kur piedalījas prokurors.

o       Kriminalatbildība par smagiem noziegumiem iestajas no 14 gadu vecuma (agrak no 12 g.)

o       Pilna kriminalatbildība iestajas no 18 gadu vecuma.

o       Hruščovs ieviesa Ļeņiniskos tiesību principus = nosakot ka sodam ir jabūt profilaktiskai nozīmei, to nosaka nevis bardzība, bet gan neatvairamība (valsts pienakums ir atklat jebkuru noziegumu), visparēji sodi tika samazinati no 3-10 gadiem, tikai īpašos gadījumos, piesprieda sodu līdz 20 gadiem.. 20 gadus piesprieda gadījumos, kad tika apžēlots navessods.

Administratīvas tiesības:

o       Administratīvo parkapumu kodekss Latvija no 1984.gada.

o       No kriminalnozieguma administratīvais parkapums atšķiras ar mazaku atbildības pakapi.

o       Sodīt par administratīvo parkapumu varēja no 16 gadiem, biežak piemērotais soda veids – 15 sutkas (diennaktis) un sabiedriskie darbi.

o       Varēja atvilkt 20% no algas.

Labošanas darba tiesību raksturojums

Labošanas darbu regulē Labošanas darbu kodekss, stajas spēka 1970. gada.

Par labošanas līdzekli uzskata darbu, tapēc soda izciešana vienmēr saistījas ar sabiedriski lietderīgu darbu.

Labošanas iestades dalas:

o       Cietums(smagi noziegumi, bīstami recidīvisti),

o       Labošanas un audzinašanas darba kolonija.

o       Nometinajums, - nevar pamest teritoriju bez atļaujas, kaut arī dzīves vietu izvēlas pats, izsūtītie nedrīkst ierasties aizliegta apvidū.

o       Labošanas darbus varēja izciest arī darbavieta,

o       Ja persona nelabojas pēc soda izciešanas tad viņam pēc dzīvesvietas varēja noteikt policijas uzraudzību.

Cariskas Krievijas kriminaltiesības un LR 1933.gada Sodu likuma raksturojums

Kriminaltiesību attīstības periodika:

Līdz 1846.gadam kad stajas spēka likums “Par kriminalsodiem un labošanas sodiem”;

Līdz 1903.gadam, kad daļēji stajas spēka “Soda likums”;

Līdz 1933.gadam, kad stajas spēka Latvijas soda likums;

Līdz 1940.g.adam, kad stajas spēka KPFSR kriminalkodekss;

Periods līdz 1848. g.

Kriminaltiesību avoti (pamata zviedru tiesības, Pēteris I parrakstīja Karļa 11. Soda likumu, pielagojot to Krievijas vajadzībam): Karļa 11. Kara soda likums (pirmais likums latviešu valoda); Tiesu prakse; Pētera I Kara soda likums + senata tiesu prakse; Kurzemes statūti;

1846.gada likums “Par kriminalsodiem un labošanas darbiem

o       pirmo reizi kriminaltiesību vēsturē Latvija paredzēja visparējo daļu mūsdienu izpratnē;

o       atcēla nežēlīgos navessodu uzpildes paņēmienus, palika pakaršana miera laika, nošaušana kara laika;

o       Paredzēja sodu kapnes

Kriminalsodi: Navessods; Katorga; Izsūtījums: uz Sibīriju; uz Kaukazu, izolacija. Katorga un izsūtījums varēja būt terminēta vai uz mūžu. Katorga vienmēr saistījas ar fizisku darbu, bet izsūtīšana ne vienmēr.



Labošanas sodi – pamatideja, ka pēc to izciešanas cilvēks ir labojies, šie sodi bija terminēti.

Morala rakstura sodi = disciplinarsodi, kriminaltiesību sastava, tie tika izteikti tiesas priekša.

o       Kriminaltiesību subjekts : Līdz 14 gadiem, līdz 18 gadiem (arsts noteica ar slēdzienu, vai var saukt pie atbildības vai nē, ja nebija fiksēts absolūtais nepieskaitamības vecums);

o       Nozieguma pieskaitamība un noziedzīgums: Garīga nepieskaitamība; Vecuma nepieskaitamība: Līdz 12 gadiem; No 12 līdz 18 gadiem; Vēl kriminalatbildību izslēdza noilgums, apžēlošana vai piedošana. Japierada bija likuma vai dienesta pavēlēs izpilde, nepieciešamo aizstavēšanas robežu neparkapšana, citu vai savas mantas, dzīvības vai brīvības aizstavēšana, ja nodarītais kaitējums bijis salīdzinoši mazsvarīgs salīdzinot ar aizsargajamo objektu.

o       Subjektīva puse (vainas apziņa): Nodoms (tīšs nodarījums, nekadas žēlastības); Neuzmanība (parasti nepiesprieda augstako soda mēru, mīkstinaja sodu soda ietvaros); Gadījums (parasti nesodīja, uzskatīja, ka ta ir Dieva griba)

o       Vainas veidi: Ar nodomu (tīši);Aiz neuzmanības

o       Nozieguma izdarīšanas stadijas: Sagatavošanas (sodīja vieglak neka mēģinajumu); Mēģinajums (sodīja vieglak neka noziegumu); Pabeigts noziegums;

o       Līdzdalība (galvenais darītajs un līdz darītaji atbildēja vienadi): Izdarītajs; Līdz darītaji: Padomdevēji (intelektuala līdzdalība); Palīdzības sniedzēji; Pabalstītaji ( tie, kas iesaistas pēc nozieguma izdarīšanas, piem. uzpircēji); Neziņotaji; Uzkūdītaji;

o       Sods ka valsts atriebība par darbībam vai bezdarībam, kas atzītas par noziedzīgam:

Ieskicējas principi: nevar sodīt par to par ko nav likuma (nevar sodīt pēc analoģijas);

Teokratiska teorija – izvirza atmaksas principu, lai valsti glabtu no asinsizliešanas un par vainīgajiem naktu Dieva sods. Spriedumi tika pasludinati nevis valsts varda, bet gan Dieva varda.

Sodam bija jabūt samērīgam ar vainu. Simboliska attiecība – Dieva zaimotajiem grieza mēli.

Relatīva teorija - ģenerala prevencija, sodus piemēroja, lai svarstīgos elementus ar iebiedēšanu atturētu no nozieguma izdarīšanas.

Soda iedalījums pēc gala rezultata: Navessodi, kropļojošie sodi, sodi tika piemēroti lai iebiedētu ar mērķi atturēt svarstīgos elementus no nozieguma izdarīšanas. Sodu iedalījums pēc to galīga rezultata: Navessods; Kropļošanas sods; Brīvības sods; Miesas sods; Goda sods; Mantas sods; Sodus iedalīja arī godpilnajos (galvas nociršana ar plakanu zobenu) un kaunpilnajos (pakaršana, rats);

o       Paradas izpratne par vainu pastiprinošiem un vainu mīkstinošiem apstakļiem: Vainu mīkstinošie apstakļi – alkohola reibums, jaunība (ka pieredzes trūkums), bads, aukstums Vainu pastiprinošie apstakļi – atkartots noziegums, vispar bīstama karta izdarīts noziegums, bezkaunīgi, ciniski, mežonīgi izdarīs noziegums.

o       Kriminaltiesību sevišķas daļas struktūra: Noziegumi pret reliģiju (ka smagakie noziegumi) :Dieva un svēto rakstu zaimošana; Nepatiess zvērests; Noziegumi pret valsti (nakošie smagakie); Noziegumi pret cilvēka dzīvību un veselību: Pašnavība; Tīša un netīša nonavēšana; Slepkavība; Noziegumi pret īpašumu: Zadzība (piesavinašanas); Laupīšana (vardarbības elements); Krapšana (viltus); Noziegumi pret tikumību: Izvarošana (pielīdzinaja laupīšanai); Netiklība (civillaulība); Laulības parkapšana (vienkarša un dubulta(abas puses parkapj)); Bigamija (vismaz 2 sievas – augstakais soda mērs); Asinsgrēks; Sodomija(ar lopu, sieviete ar sievieti, vīrietis ar vīrieti);

1903.gada Soda likums

Soda likums, kas gandrīz atbilst visam mūsdienu prasībam;

Krievijas impērijas 1903.gada Soda likums ir pamats 1933.gada Latvijas Soda likumam;

Daļēji (1 –11.nodaļa un daži panti)1903.gada Soda likums stasies spēka jau 1903.g., pilnība tikai 1917.gada 14 maija.

Pēc likumprojekta apstiprinašanas Krievijas aprindas to nepieņem un spēka ir tikai 1-11. nodaļa un daži citi panti.

Pilnība 1917.gada to ievieš vacieši, kas to partulko, un pielieto visas Austrum frontes virspavēlniecības apgabala.

Def. Par noziedzīgu atzīstams nodarījums, kurš ta izdarīšanas laika aizliegts likuma, piedraudot ar sodu.

1903.gada Soda likuma sevišķa daļa

o       Ticības aizsardzības noteikumu parkapšana;

o       Nepaklausība likumīgajai varai; Pretdarbība taisnai tiesai;

o       Sabiedriskas un personiskas drošības aizsardzības noteikumu parkapšana;

o       Sabiedriska miera aizsardzības noteikumu parkapšana;

o       Algota darbaspēka noteikumu parkapšana;

o       Nonavēšana;

o       Miesas bojajums vai vardarbība pret personu;

o       Noziedzīgi nodarījumi pret personas brīvību;

o       Goda aizskaršana;

o       Zagšana, laupīšana, izspiešana un krapšana.

Sodamības absolūtais pamats (izslēdz vai mīkstina sodamību):

o       Garīga nepieskaitamība - psihiska slimība, ..

o       Vecuma nepieskaitamība – līdz 12.g. (12 – 18 gadi nesodīja ar augstako, vieglaks sods, dažreiz šai grupai pielīdzinaja cilvēkus līdz 21.g. ja bija garīga atpalicība)

Sodamības relatīvais pamats (tas bija japierada pirmstiesas vai tiesas izmeklēšanas laika):

o       Izpildot likumu vai dienesta pavēli;

o       Neparkapjot nepieciešamas aizstavēšanas robežas;

o       Aizstavot mantu, dzīvību, brīvību;

o       Nodarītais kaitējums mazaks neka aizsargatais objekts

1903.gada Soda likums paredz 8 sodu veidus: naves sodu, katorgu jeb spaidu darbus, izsūtījumu nometinajuma, ieslodzījumu parmacības nama, ieslodzījumu cietoksnī, ieslodzījumu cietuma, arestu, naudas sodu.

Noziegumu iedalījums

o       smagi noziegumi (paredz navessodu vai ieslodzījumu parmacības nama),

o       noziegumi (ieslodzījums cietuma vai cietoksnī),

o       parkapumi (arests vai naudassods)

Vainu mīkstinošie apstakļi - konstatacija tiesnešu ziņa;

Vainu pastiprinošie apstakļi - atkartots noziegums, noziegums huliganisku motīvu dēļ, noziegumi ko izdarījušas amatpersonas izmantojot savu dienesta stavokli.

Vainas formas: aiz neuzmanības, ar nodomu.

Noilgums – navessods 15 gadi, smagi noziegumi 10, parēji noziegumi cietuma vai parmacības nama– 8, parēji noziegumi – 3 gadi, parkapumi -1.

Mēģinajums; mēģinajums izdarīt noziegumu vai smagu noziegumu tiek sodīts, bet sods ir mīkstaks. Parkapuma un mēģinajums veikt noziegumu ar acīmredzami nederīgu līdzekli nav sodams.

Par gatavošanos sodīja tikai dažreiz.

Likums Paredz sodu mīkstinašanu, bet nenorada to mīkstinašanas apstakļus.

Vairaki panti noteica, ka notiesatais mantiskas un nemantiskas tiesības, piem notiesašana piespriežot ieslodzījumu parmacības nama vai cietuma cilvēks zaudē savas kartas priekšrocības.

1933.gada Soda likums

1933.gada Soda likumu nevar uzskatīt Krievijas sodu likuma kopiju, jo taja tika izmantota arī jaunaka Eiropas valstu pieredze kriminaltiesību joma, piemēram, Italijas, Vacijas, Šveices KK.

Salīdzinot ar 1903.gada Soda likumu, tas ir palidinats ar 53 jauniem pantiem.

8 sodu veidu vieta ir noteikti 5 sodu veidi:

o       spaidu darbi,

o       parmacības nams,

o       cietums,

o       arests,

o       naudas sods.

Noziegumu iedalījumus

o       smags noziegums (draud spaidu darbi),

o       noziegums (drošības ieslodzījums no 5 līdz 15 gadiem.)

o       parkapums (darba nams no 6 mēn. līdz 2 gadiem.)

Latvija bija viena no pirmajam Eiropas valstīm, kas atcēla navessodu, aizvietojot to ar spaidu darbiem uz mūžu vai kadu noteiktu laiku. Izņēmums ir kara tiesa, kurai paliek tiesības piespriest naves sodu.

Atceļ ieslodzījumu cietoksnī un izsūtījums nometinajuma.

Tika atcelti sodi, kas saistīti ar kartu privilēģijam, piemēram kartas titula zaudēšana, ka arī kartu privilēģija – majas arests.

Spaidu darbos notiesatie vairs nezaudē savu civiltiesības, bet persona zaudēja tiesības uz pensiju un spēju iegūt dažus amatus, ka arī apbalvojumus.

Ja noziegums nebija ļaunpratīgs tad tiesības varēja atgūt pēc 15 gadiem pēc soda izciešanas no spaidu darbiem, parmacības nama – 10 gadi, cietuma – 5 gadi.

Noilguma termiņš ir daudz garaks, piemēram, smagiem noziegumiem 15 gadi, dienesta parkapumu 2 gadi (Krievija 1).

Reibuma izdarīto noziegumu izdarītajus varēja sodīt ar ievietošanu arstniecības iestadē.

Personu nevarēja sodīt, ja viņa nezinaja par nodarījuma sodamību.

Līdzdalībniekus soda, ja to tieši nosaka likums.

Nesoda mēģinajumu, bet soda tīšus un neapzinatus noziegumus.

Attaisno noziegumu, kas izdarīts

o       pildot pavēli vai likumu, ka arī

o       galējas nepieciešamības stavoklī.

Vainu mīkstinoši un pastiprinoši apstakļi:

o       Vainu mīkstina, piemēram, nepilngadība.

o       Vainu pastiprina – atkartots noziegums, recidīva gadījuma.

Salīdzinajums ar 1933. gada Latvijas Soda likumu:

1903. g.Krievijas Soda likums

1933.g. Latvijas Soda likums

Navessods

Nav – pirmais mēģinajums atteikties, Ulmanis atjaunoja

Katorga

Spaidu darbi vai mūža ieslodzījums, vai 4 – 15 g.

Izsūtījums

Nav (nav uz kurieni)

Parmacības nams

Parmacības nams

Cietoksnis

Nav (dargs prieks, atjaunošana)

Arests

Arests

Naudas sods

Naudas sods

LPSR kriminaltiesību īpatnības

2 attīstības posmi:

o       Līdz 1961.gadam, kad Latvija spēka bija KPFSR kriminalkodekss;

o       Pēc 1961.gadam, kad Latvija darbojas LPSR kriminalkodekss;

Pirms tam tika grozīts Sodu likums, kura tika iekļauta pirmstermiņa atbrīvošana.

Paradas jauni nozieguma sastavi, piemēram, par spekulaciju 10 gadu cietumsods ar mantas konfiskaciju, sociala īpašuma izlaupīšana lielos apmēros, sods līdz 25 gadiem. Taču augstakas tiesas nebija noteikušas, kas ir lieli apmēri, ta, ka zemakstavošas tiesas tos interpretēja pa savam;

Staļinisma iezīme bija kriminalas represijas – nosakot bargakus sodus un paplašinot noziegumu loku.

No 1947 līdz 1951 gadam atcelts navessods (tas ir Staļina represiju laiks). Staļins naca ar ideju, ka navessodu vajadzētu atcelt visa Eiropa.

Pēc 1951.gada, navessodu atjaunoja;

Kriminalkodeksa piemērošanai nosaka atpakaļejošu spēku. Tadējadi varēja cīnīties pret 1918- 1920. gada brīvības cīnītajiem.

Raksturīga arī kopatbildības un objektīvas pieskaitīšanas principu piemērošana ša laika padomju kriminaltiesības.

Padomju kriminaltiesības šaja posma tika atzīta arī likuma piemērošana pēc analoģijas = varēja sodīt arī tad ja nebija likuma.

Cīņa ar padomju režīma politiskajiem pretiniekiem tik pielietotas arpus tiesas represijas – deportacijas, nošaušanas, ieslodzījumi koncentracijas nometnēs un cietumos.

Pēc otra pasaules kara ir vērojama sodu bardzības pieaugums, tas skaidrojams ar pagaidu nepieciešamību ņemot vēra pēc kara apstakļus. Par sīku zadzību var sodīt pat ar 10 gadiem cietuma.

Tūkstošiem cilvēku gaja boja arī naves nometnēs bez tiesa sprieduma.

Daudz deklaratīvu lēmumu, kas ņemot vēra kopējos apstakļus ir smieklīgi, piemēram, sods par kara propagandas izplatīšanu.

Par sīkam zadzībam darba vieta nosaka sodu darba vieta, par atkartoti brīvības atņemšanu 1-2 gadi.

Pēc Staļina naves 1953.g. pamazam notiek sodu liberalizacija

1958. gada vairs nepieļauj sodu analoģijas lietojumu, līdz ar to var sodīt tikai par likuma aizliegto.

Vainu pastiprinošai normai nav atpakaļejošs spēks, bet vainu mīkstinošai ir gan.

Tiek svītroti tadi sodi ka izraidīšana no valsts un vēlēšanu tiesību atņemšana.

Pie kriminalatbildības var saukt 16 gadus sasniegušu pieskaitamu personu, par noziegumiem, kas izprotami jau no mazotnes no 14 gadu vecuma (agrak no 12 g.) Pilna kriminalatbildība iestajas no 18 gadu vecuma

Hruščovs ieviesa Ļeņiniskos tiesību principus = nosakot, ka sodam ir jabūt profilaktiskai nozīmei, to nosaka nevis bardzība, bet gan neatvairamība (valsts pienakums ir atklat jebkuru noziegumu), visparēji sodi tika samazinati no 3-10 gadiem, tikai īpašos gadījumos, piesprieda sodu līdz 20 gadiem.. 20 gadus piesprieda gadījumos, kad tika apžēlots navessods.

Sakot ar Hruščovu, nepastav mūža ieslodzījums;

1956.gada atcēla kriminalatbildību par patvaļīgu aiziešanu no darba, darba kavēšanu.

1955., 1956 gados legalizē abortus, pirms tam par abortu izdarīšanu tika paredzēta kriminalatbildība;

Sodi dalījas pamatsodos un papildsodos, ka arī pastavēja navessods.

No kriminalatbildības varēja atbrīvot lietu nodod biedru tiesai vai atbrīvot pret sabiedrības galvojumu.

KK sevišķa daļa izdala tas darbības, kas tiek uzskatītas par noziegumiem.

Svarīga bija apdraudēta objekta nozīmi.

Ļoti daudz bija politisko noziegumu, vai noziegumu pret valsti, to skaita bija noziegumi par valūtas operacijam , par ko tika pat piemēroti navessodi.

Šaja laika spēcīgi attīstījas kriminoloģijas nozares un metodes.

Pirmie svarīgakie ir valsts noziegumi, citi noziegumi pret valsti.

Mazak aizsargati ir pilsoņi, jo par smagu noziegumu pret pilsoni soda ar 10-3 gadu cietumsodu.

Par socialistiska īpašuma izlaupīšanu augstaki soda mēri neka par personiska.

Atbildība par pilsoņu darba vai amata noziegumiem nav tik liela.

Militarie noziegumi tiek pielīdzina valsts noziegumiem

Līdz 1985. gadam notiek kriminalatbildības sašaurinašana par mazak bīstamiem noziegumiem un paraudzinašana ar administratīviem vai sabiedrisku ietekmēšanu, atbildību palielina par sabiedriski bīstamiem noziegumiem. Īpašu uzmanību pievērš kukuļošanai.

LPSR konstitucionalo tiesību īpatnības un padomju tiesību principu raksturojums

LPSR konstitucionalo tiesību īpatnības

Ta ka LPSR bija PSRS republika, tad uz to pilnība attiecas PSRS konstitucionalas tiesības.

PSRS bija federatīva valsts, kura pastavēja Savienības likumu prioritate par republiku likumiem;

Saimniecisko darbību PSRS un līdz ar to arī LPSRT koordinēja PSRS MP (Ministru padome);

Augstaka tiesību institūcija (instance) PSRS AT (PSKP ietekmē);

Valstij bija kopēja arpolitika, aizsardzības politika un vienota naudas sistēma;

PSRS Konstitūcija paredzēja katras republikas brīvas tiesības izstaties no PSRS sastava, bija noteikta konkrēta izstašanas kartība;

PSRS tiesības bija socialistisko tiesību skolas paraugs, un šīm tiesībam piemīt tiesību pozitīvisms (tiesību pozitīvisma īpašības):

o       Likums ir likums

o       Likumam ir piespiedu raksturs

o       Valstij ir piespiešanas mehanisms (imperatīvs raksturs);(Engelss ir teicis, ka valsts un brīvība ir nesavienojami jēdzieni)

o       Interešu filozofija (R. Jērings) = intereses veido tiesības;

o       Socialas tiesības veidoja vadošais spēks = proletariats

PSRS Normatīvo aktu hierarhija:

Konstitūcija (PSRS un LPSR), Kolīzijas gadījuma par primaro uzskatīja PSRS konstitūciju;

PSRS AP un LPSR AP likumi. Kolīzijas gadījuma, priekšroka tika dota kopējiem PSRS likumiem. Formali tika atzīti starptautisko līgumu un konvenciju prioritate par valsts likumiem;

PSRS APP un LPSR APP dekrēti;

PSRS MP un LPSR MP lēnumi un rīkojumi;

Valsts komiteju, ministriju un resoru pavēles, lēmumi un instrukcijas;

Vietējo valsts varas un parvaldes organu lēmumi un rīkojumi;

Paražu tiesības un tiesu prakse netika uzskatīta par tiesību avotu. Tomēr paražas tika atsevišķos gadījumos atzītas par tiesību avotu, galvenokart saistība ar jūras tiesībam un lai gan tiesu prakse netika atzīta par tiesību avotu, tomēr PSRS AT un LPSR AT plēnumu lēmumu materiali bija saistoši padomju tiesam;

Par tiesību avotu faktiski atzina socialistiskas kopdzīves morales normas;

LPSR Konstitucionalo tiesību avotu:

o       Marksisms un zinatniskais komunisms

o       1919.g. 15 janvara LPSR konstitūcija, jeb pirma padomju konstitūcija (Stučkas konstitūcija);

o       1940.g. 25.augusa LPSR konstitūcija, jeb otra padomju konstitūcija (Staļina konstitūcija);

o       1978.g. 18 aprīļa LPSR konstitūcija, jeb treša padomju konstitūcija (Brežņeva konstitūcija)

No 1950.-1978.g. LPSR konstitūcija ir grozījumi un papildinajumi, kas ir saistīti ar administratīvi teritoriala dalījuma izmaiņu atspoguļojumu un ministriju pardali starp koprepublianisko un republikanisko pakļautību.

LPSR jaunas konstitūcijas izstrade sakas 1977.g. 14.jūnija.

Konstitūciju pieņēma nevis tautas demokratiski izteiktas gribas rezultata, t.i., referenduma, bet to “tautas varda” izdarīja LPSR AP arkartēja 8.sesija 1978.g. 18.aprīlī.

LPSR Konstitūcijas struktūrai un saturam vajadzēja saskanēt ar PSRS konstitūcijas 76.panta prasībam par savienoto republiku konstitūciju atbilstību Padomju Savienības kopējam pamatlikumam:

o       LPSR sabiedriskas iekartas un politikas pamati

o       Valsts un persona

o       LPSR nacionali valstiska un administratīvi teritoriala iekarta

o       LPST Tautas deputatu padomes un to ievēlēšanas kartība

o       LPSR augstakie valsts varas un parvaldes organi

o       vietējie valsts varas un parvaldes organi

o       LPSR ekonomiskas un socialas attīstības valsts plans un LPSR valsts budžets

o       tiesas spriešana, arbitraža un prokuratūras uzraudzība

o       LPSR ģerbonis, karogs, himna un galvaspilsēta

o       LPSR konstitūcijas juridiskais spēks un grozīšanas kartība.

LPSR tika definēta ka visas tautas valsts vara valstī pieder tas tautai, ko ta realizē ar tautas deputatu padomju starpniecību

Padomes tika nosauktas par valsts politisko pamatu jeb varas organiem. Tas darbojas saskaņa ar demokratiska centralisma principiem.

Par ekonomiskas sistēmas pamatu tika noteikts ražošanas līdzekļu socialistiskais īpašums valsts un kolhozu-kooperatīvu īpašuma veida.

Kolhozu aizņemta zeme tika nodota bezmaksas un beztermiņa lietošana

PSRS bija noteikta vienota pilsonība

Sociali ekonomiskaja joma – garantētas tiesības uz atpūtu, veselības aizsardzību, materialo nodrošinajumu vecuma, slimības un darba nespējas gadījuma, bezmaksas izglītība

Valsts garantēja katram darbavietu un tiesības uz dzīvokli

Ģimene ir valsts aizsardzība

Pilsoņu pienakumi – ievērot konstitūciju, likumus, godīgi izturēties pret sabiedriskajiem pienakumiem.

Par deputatu varēja kļūt – pieskaitams, rīcībspējīgs LPSR pilsonis no 18 gadu vecuma. Mažoritara vēlēšanu sistēma pa vēlēšanu iecirkņiem; Deputati pildīja savas pilnvaras nepartraucot darbu ražošana. Gaja pildīt savus deputatu pienakumus tikai sesiju laika; Deputati saņēma vidējo algu.

Vadoša vieta bija LPSR AP, ko ievēlēja uz 5 gadiem 325 cilvēku sastava.

Bija vecako padome, kas sastavēja no zemakstavošo deputatu parstavjiem. Viņi veica LPSR AP izskatamo jautajumu iepriekšēju apspriešanu.

Likumdošanas iniciatīva piederēja – LPSR APP, LPSR MP, LPSR AP komisijam, LPSR AP deputatiem, LPSR AT un LPSR prokuroram. Likumus pieņēma ar vienkaršu balsu vairakumu. LPSR APP Augstakas Padomes starplaikos realizēja augstako varu republika.

LPSR MP bija republikas valdība jeb augstakais parvaldes organs

Padomju tiesību principi:

  1. Tiesību partejiskums – tiesībam piemita vienas šķiras, jeb vienas kategorijas cilvēku intereses.
  2. Tiesību piespiedu raksturs – neievērošanas gadījuma tika piemērotas tiesiskas sekas. Tika uzskatīts, ka tiesības parstav vairakumu, bet tiem kas ir mazakums ir japakļaujas vairakuma gribai, šī pieeja pēc padomju ideologu apliecinaja to, ka PSRS ir pati demokratiskaka valsts pasaulē.
  3. Tiesību parejošais raksturs – (pēc padomju izpratnes) tiesības rodas līdz ar valsti, ja valsts parstaj eksistē, tad pazūd arī tiesības. Tiesības tika skatītas nesaraujama saiknē ar valsti. Ir valsts ir tiesības, nav valsts – nav tiesību.
  4. Dabisko tiesību noliegšana – formacijas teorija: ciklveida teorija, kas nosaka, ka cilvēcei ir bijušas 5 formacijas, kur katrai formacijai bijušas savas tiesības uz savas 2 šķiras, vieni, kas apspiež, otri, kurus apspiež, šī teorija noliedza dabisko tiesību teoriju, jo dabisko tiesību teorija uzskatīja, ka daļa tiesību ir iedzimtas, stabilas, taču formacijas teorija uzskatīja, ka katra sabiedrība ir savas tiesības, ko šī sabiedrība ir izveidojusi, nekas nav iedzimts. Cilvēces formacijas:

Pirmatnēja kopienas iekarta;

Verdzības iekarta;

Feodalisms;

Kapitalisms;

Komunisms;

  1. Socialistiskais tiesiskums – revolucionara tiesiska apziņa. PSRS sakuma posma vecas tiesības tika atceltas, jaunas vēl nebija radītas, tika izveidots princips, ka nepieciešamības gadījuma var izmantot vecas cara laika tiesības, ja vien tas nav pretruna ar revolucionaro apziņu.
  2. Proletariata diktatūra – pastav tik ilgi, kamēr pastav šķiru antagonisms. Diktatūra ir instruments, kas šo antagonismu spēj novērst.
  3. Demokratiskais centralisms – visi varas organi ir ievēlēti un ir atbildīgi vēlētaju priekša, tapēc ievēlētas personas ir atsaucamas un augstaku varas organu lēmumi ir saistoši zemakiem varas organiem. Pakļautības hierarhija:

PSRS AP(Augstaka padome); MP (Ministru padome); AT(Augstaka tiesa)

LSRS AP(Augstaka padome); MP (Ministru padome); AT(Augstaka tiesa)

Rajona TDP (Tautas deputatu padome); IK (izpildu komiteja); TT (Tautas tiesa)

Ciems, CP (Ciema padome)

  1. PSKP vadoša un virzoša loma – 6.pants konstitūcija = partija varēja ietekmēt gan AP, gan MP, gan arī AT, līdz at to nepastavēja faktiska varas dalīšana, pastavēja tika formala varas dalīšana. Visu noteica KPSS (jarakst krievu burtiem)
  2. Kas nestrada tam nebūs ēst
  3. No katra pēc spējam, katram pēc padarīta darba
  4. Plansaimniecība – planošanas cikls 5 gadi (piecgadu plani), Hruščovs gribēja 7 gadus, bet nekas nesanaca.

o       Pastavot administratīvi – komandējošajai saimniecības sistēmai, viss tika centralizēti noteikts no Maskavas, no augšas.

o       Pretēji deklarētajam, neviena piecgade īstenība netika izpildīta. Tika planots piecgade ekonomiskais pieaugums 25% ar mērķi apdzīt kapitalistiskas valstis.

o       1966, 1967 gados saka darboties saimnieciska aprēķina sistēma, kas nozīmēja iespēju atkapties no planota. Ja uzņēmums izpildīja saistības ar valsti, tad ar parpalikušo produkciju varēja rīkoties pēc saviem ieskatiem, ta radas 13., 14., un pat 15 mēnešu algas, daļa sabiedrības saka dzīvot stipri particīgak., kaut kas līdzīgs NEPam.

o       Plansaimniecības (+):

Varēja 5 – 10 gadus uz priekšu planot valsts attīstību, tas nodrošinaja zinamu stabilitati;

Nebija bezdarba;

Pastavēja sadale – tika organizēta darba spēku resursu sadale, katrs studējošais jau iepriekš zinaja kur stradas.

o       Plansaimniecības (-):

Preču deficīts;

Planotais netika pildīts;

Tika ierobežots darba stimuls (vaja darba spēka atdeve un darba kvalitate)

  1. Privatīpašums – personiskais īpašums; Valsts = visas tautas = socialistiskais īpašums. Jēdziens privatīpašums netika atzīts, bet bija personīgais īpašums.

privatais īpašums, tika uzskatīts, ka balstas uz bezstrades ienakumiem,

personīgais īpašums nozīmēja, ka ta uzdevums ir apmierinat personas vajadzības un ta vienīgais avots darba alga.

Nacistiskas Vacijas okupacijas laika tiesību raksturojums Latvija

Latvijas ģeneralapgabala no 1941. gada 2. jūlija spēka bija tiesību normas, kuras tika pieņemtas Latvijas brīvvalstī līdz 1940. gada 17. jūnijam, ciktal tas nerunaja pretī:

o       Vacijas valsts parvaldei un interesēm;

o       nav grozītas vai atceltas pēc 1941. gada 1. jūlija

o       nav noteikts kadi īpaši noteikumi

Par spēka neesošiem atzina

o       padomju notaru lēmumi testamentu un mantinieku apstiprinašanas lietas

o       padomju tiesas spriedumi un lēmumi, ar kuriem grozīti vai atcelti Latvijas brīvvalsts tiesas spriedumi un lēmumi, kas bija spēka līdz 1941. gada 2. jūlijam,

o       padomju tiesas spriedumi, kuri vēl nebija stajušies spēka līdz 1941. gada 2. jūlijam, ja to atcelšana nerunaja pretī veselīgai tiesiskai izjūtai.

Automatisku atbrīvošanu no soda izciešanas neattiecinaja uz kriminal­noziegumu izdarījušam personam.

Normatīviem aktiem bieži tika noteikts atpakaļejošs spēks laika ziņa, pie tam arī par kriminal­tiesiskiem nodarījumiem, ar kuriem tika pastiprinatas soda sankcijas.

Vacietībai tiesības bija prioritara loma, ta, piemēram, izdotie rīkojumi un noteikumi bija japublicē latviešu un vacu valoda, pie tam, ja tekstos bija atšķirības, oficialais skaitījas tulkojums vacu valoda.

Tiesu sistēma:

Latvija tiesu iekartu vacu okupacijas laika nosacīti varētu iedalīt divas grupas pēc nacionala principa:

o       1.vacu tiesas

o       2.vietējas tiesas.

o       Arkartējas un sevišķa kara tiesa.

1942. gada 1. janvarī .tika izveidota divpakapju vacu tiesu sistēma:

o       Vacu tiesa ka pirmas instances tiesa tika izveidota katra ģeneralkomisara atrašanas vieta.

o       Pie katras vacu tiesas bija janodibina arī sevišķa tiesa.

o       Vacu virstiesa ka otras instances jeb apelacijas tiesa tika izveidota reihskomisara atrašanas vieta

Vacu tiesa lietas izskatīja viens tiesnesis. Savukart vacu virstiesa un sevišķa tiesa bija koleģials veidojums. Vacu virstiesa lietas izskatīja trīs tiesnešu sastava, bet sevišķa tiesa viens tiesnesis ka priekšsēdētajs ar diviem piesēdētajiem.

Vacu tiesam piekrita visas civillietas un kriminallietas, ciktal tas nebija nodotas citam tiesam, ja vismaz viena no pusēm bija valstsvacietis vai vacu tautības parstavis, vai ari lieta skara valsts intereses

Apelaciju par taisīto spriedumu varēja iesniegt:

o       civillieta, ja sprieduma tas tieši tika noradīts;

o       kriminallietas, ja sods bija noteikts virs viena mēneša cietuma vai naudas sods virs 500 RM.

Vacu tiesu spriedumi, ja sprieduma nebija noteikts citadi, ka ari vacu virstiesas spriedumi un lēmumi nebija parsūdzami

Neraugoties uz to, Austrumu lietu reihsministrs viena gada laika no sprieduma vai lēmuma taisīšanas varēja prasīt jebkuras civillietas jaunu izskatīšanu, bet kriminallieta taisīto spriedumu atzīt par spēka neesošu. Šaja gadījuma, ja notika jauna lietas izskatīšana, ta piekrita Vacu virstiesai.

Arkartējas tiesas sastavēja no policijas vai SS virsnieka ka priekšsēdētaja un diviem viņa padotajiem ka piesēdētajiem. Šim veidojumam bija diezgan liela līdzība ar padomju 'troikam'. Pie teikta japiebilst, ka šo tiesu jurisdikcijai nebija pakļauti vacieši.

Blakus vacu tiesam ar 1942. gada 13. marta rīkojumu 'Par vietējo tiesu iestažu pagaidu darbību Latvijas ģeneralapgabala'28, kurš stajas spēka 1942. gada 1. aprīlī, daļēji tika atjaunota agrakas brīvvalsts tiesu iekarta.

Tika atjaunota divpakapju tiesu sistēma, jo Senats savu darbību neatjaunoja.

o       Miertiesam ka pirmas instances tiesam piekrita visas civillietas saskaņa ar Latvijas Civilprocesa likumu, kuras izrietēja no civiltiesiskiem strīdiem un lietas apsardzības kartība, ka arī visi īres līgumu strīdi neatkarīgi no to summas. Kriminalaja jurisdikcija atbilstoši Latvijas Soda likumam miertiesas varēja ka augstako piespriest cietuma sodu.

o       Apgabala tiesa bija otras instances tiesa, kura izskatīja visas lietas, kuras nepiekrita miertiesam, ka arī lietas apelacijas kartība par miertiesu taisītiem spriedumiem un lēmumiem. Atsevišķos gadījumos apgabaltiesas, ja bija jaizskata principialas dabas jautajums, lietu varēja nodot izskatīt Tiesu palatai pirmaja instancē.

o       Tiesu palata tadējadi lietas izskatīja pēc būtības pirmaja instancē un apelacijas kartība.

Lietu piekritības strīdus izšķīra vacu virstiesa

Rīgas tiesu palatas virsprokurors varēja jebkuru lietu nodot vacu tiesas izskatīšanai, bet vacu tiesas virsprokurors jebkuru lietu - vietējam tiesam.

Zinama izvēle civil­tiesisku strīdu risinašanai tika pieļauta vaciešiem. Neraugoties uz to, ka vacieši bija pakļauti vacu tiesu jurisdikcijai, tomēr, pēc viņu vēlēšanas, tie varēja lūgt lietu izskatīt ari vietējas tiesas.

Lai kļūtu par vietējas tiesas amatpersonu, bija rakstiski jaapliecina lojali­tate pastavošai okupacijas varai, ka arī jadod solījums taisnīgi un apzinīgi pildīt uzliktos pienakumus. Tiesu amati bija liegti visiem ebrejiem, ka arī personam, kuras atradas laulība ar ebrejiem vai pat svainības attiecības taisna līnija.

1944. gada 9. februari iekšlietu ģeneraldirektors O. Dankers izdeva rīko­jumu 'Par sevišķas kara tiesas nodibinašanu un tiesašanas kartību sevišķa kara tiesa'. Saskaņa ar rīkojumu sevišķas kara tiesas darbībai bija jabalstas uz agrako Latvijas brīvvalsts likumu par kara tiesam un tiesašanas kartību tajas ar tiem izņēmumiem, kuri tika noteikti šaja rīkojuma. Lietas tika izskatītas trīs tiesnešu sastava bez iepriekšējas izmeklēšanas. Tikai nepiecie­šamības gadījuma veica izziņu. Savukart, notiesajošs spriedums stajas spēka tikai pēc tam, kad to bija apstiprinajis ģeneralinspektors.

Procesualas tiesības

1943. gada 8. novembrī tika izdoti noteikumi 'Par vietējo kriminalprocesa likuma priekšrakstu saskaņojumu ar vacu kriminalprocesa likumu Latvijas ģeneralapgabala'. Noteikumi stajas spēka 1943. gada 1. decembrī.

Ar papildinajumu palīdzību bija mēģinajums zinama mēra atslogot tiesu darbu. Ta, piemēram, prokurors varēja atcelt privatsūdzības kartība ierosinatu kriminalvajašanu, bet tiesa- izbeigt nenozīmīgu kriminallietu vai arī to atlikt, ja tas neizsauca publisku interesi .

Izskatot lietu, apelacijas kartība tika pieļauta reformatio in peius, t.L, vainīgajam varēja piespriest arī bargaku sodu neka lietu skatot pirma in­stancē.

Kriminallietas atjaunošana tika pieļauta, ja tika iesniegti jauni piera­dījumi, kas paši par sevi vai kopa ar agrakiem varēja noderēt par pamatu:

o       notiesata attaisnošanai vai arī ievērojami vieglaka soda piespriešanai,

o       attaisnota notiesašanai vai ievērojami smagaka soda piespriešanai.

o       ievērojami citada lēmuma taisīšanai sabiedrības aizsardzības un laboša­nas līdzekļu piemērošanai.

Kriminaltiesības

Līdzīgi visam tiesību nozarēm, arī kriminaltiesības viena teritorija dzīvo­joši cilvēki tika pakļauti dažadiem Sodu likumiem, dalot tos tikai pēc vienas pazīmes - nacionalas.

Ta LR pilsoņiem saistošs bija Latvijas 1933. gada Sodu likums, savukart vaciešiem- Vacijas Sodu likums.

Otra iezīme kriminaltiesību ziņa bija zinama vacu Soda likuma normu vai to satura piemērošana vietējiem iedzīvotajiem papildinajumu forma pie jau spēka esošam tiesībam.

Okupacijas režīma interesēs tika ieviesta vienota piecu pamat sodu veidu sistēma:

o       naves sods;

o       spaidu nams (paredzēja brīvības atņemšanu no viena līdz 15 gadiem);

o       cietums (no vienas dienas līdz 5 gadiem);

o       arests (no vienas dienas līdz 6 nedēļam);

o       naudas sods.

Attiecība uz papildsodiem un blakussodiem tika noradīts, ka tie nosakami pēc vietējam tiesībam .

Pastiprinatu interesi okupacijas vara izradīja tikai par naves soda piemē­rošanu, lai pastavošos noteikumos papildinajuma forma tika iestradats, ka augstakais soda mērs ir piemērojams visam pieskaitamam personam, kuras ir sasniegušas zinamu vecumu, tai skaita arī sievietēm.

Tikai 1943. gada 20. marta izdotajos noteikumos tika noradīts, ka naves sodam nav pakļautas sievietes grūtniecības stavoklī, sods nav izpildams publiski, ka arī ta izpildī­šana ir iespējama tikai pēc apžēlošanas lūguma noraidīšanas.

Runajot par 1942. gada 28. janvara noteikumiem, tie pare­dzēja, ka kriminalatbildība iestajas no 14 gadu vecuma.

Savukart, sakot ar 16 gadiem, tika pieļauta personas sodīšana ka pilngadīgas, ja ta attiecība pret izdarīto būtu uzskatama par vainīgu.

Neraugoties uz to, ka pēc LR likumiem pilngadība iestajas no 21 gada vecuma, noteikumos tika paredzēts, ka pilna kriminalatbildība iestajas jau no 18 gadiem.

Par paraduma noziedznieku uzskatīja personu, kura nelabojas un noziegu­mu izdarīja atkartoti.

Par varmacīgu noziedznieku tika dēvēta persona, kas noziegumu izdarīja ar ieročiem vai to piedraudējumu, vai ari veica tadas pašas darbības neatkarīgi no bruņojuma uzlidojumu laika. Par šadu rīcību tika paredzēts naves sods.

Atrašanas alkoholiska reibuma stavoklī, izdarot noziegumu, netika uzskatīta par vainu pastiprinošu apstakli.

Ievērības cienīgs fakts ir arī tas, ka šiem noteikumiem tika noteikts atpakaļejošs spēks.

Bez tam bargi sodi tika paredzēti par arzemju radiostaciju klausīšanos, kara gūstekņu pabalstīšanu, apmelojošu ziņu izplatīšanu, partikas slēpšanu un realizēšanu bez atļaujas u.tml.

Tuvojoties frontes līnijai, 1944. gada tika pastiprinati sodi par noziedzī­giem nodarījumiem un pazeminats kriminalatbildības iestašanas vecums.

Tīri ideoloģiskam nacistiska režīma interesēm tika radīti Berlīnē 1942. gada 17. decembri izdotie noteikumi 'Par Soda likumu priekšrakstu papildinašanu ieņemtos Austrumu apgabalos'.



Normatīvais akts ar naves soda piedraudējumu aizliedza ar vardarbību vērsties pret Lielvacijas valsti un tas varu Austrumu ieņemtajos apgabalos, musinat uz nepaklausību, bojat visa veida mantu, pazemot vacu tautu, naidīgi izturēties pret Lielvaciju u.tml.

Bez tam tika noradīts, ka tads pats soda sagaida personas, kuras ar vardarbību vēršas pret valsts vacieti vai vacieti, nacional­socialistiskas stradnieku partijas organizaciju vai tas biedru, ka arī jebkuru ierēdni, policistu, ieskaitot tas palīgspēkus un bruņotos spēkos.

Īpaši jaatzīmē, ka sakara ar šiem noteikumiem tika izdarīta atkape no visparīgiem principiem, jo naves sodam tika pakļauti arī nepilngadīgie.

Zemes reformu juridiskais raksturojums Latvija (19. – 20.gs.)

1.Zemes reforma (19.gs.)

19.gs. zemnieku brīvlaišana un Saistību tiesību attīstība bija viens no iemliem 1. zemes reformai.

Sucum cuiqve – Jedem das Seine = zeme mana (muižniekiem) – Laiks tavs (zemniekiem). Zemnieku putna brīvība pēc dzimt būšanas atcelšanas - cilvēks brīvs, bet viņam nekas nepieder.

1823.g. sakas maju pirkšana (pēc brīvlaišanas, pirmais posms, zemniekiem nav naudas, nav kredītu iespēju, pirkto maju skaits ļoti neliels)

1865.g. nakošais maju pirkšanas posms – maju pirkšana par dzimtu. Bankas paradas 19 gs. Sakuma, kredītu iespējas tiek radītas 19 gs 60. gada (4 – 7%). Kreditēšanas iespējas deva grūdienu maju pirkšana. Civiltiesiskaja apritē paradas nomas līgums:

o       Īstermiņa nonas līgumi (6-612 g.);

o       Ilgtermiņa nomas līgumi (12 – 50 g.);

o       Mūža nomas līgumi (99 gadi);

o       Beztermiņa līgumi.

Nomas līgumu veidi:

o       Klaušu noma = darba noma, cilvēks atstrada;

o       Nodevu noma = cilvēks strada sava laba, kopj savus lauku, bet daļu no produkcijas atdod;

o       Jaukta noma = nauda + nodevas;

o       Naudas noma = noma mūsdienu izpratnē, mūsdienas nevienu citu nomas veidu praktiski neizmanto;

o       Mūža noma = 99 gadi;

o       Dzimts noma = rente = beztermiņa mantojamais līgums;

o       Divkaršas mantošanas noma = šīs veids ta īsti neiedzīvojas, paradījas tikai Vidzemē, 2 reizes varēja nodot mantojuma (3 paaudzēm), bet 4 paaudzei, jaunas nomas attiecības.

1. Zemes reforma dod jēdzienu - nedalamais zemes minimums (2 veidos):

o       Vidzemē: ar ierobežojumu – piem.: Muižam (saimniekiem) = 300 desetīnas (1 des. = 1.09 ha) = 1/8 arkla;

o       Kurzemē nebija ierobežojumu.

Tika ieviests arī zemes maksimumu vienai personai pagasta varēja būt tikai 1 arkls.

Pēc 1. zemes reformas izveidojas sekojoša saimniecības struktūra:

o       Lielgruntnieki (muižnieki)

o       Mazgruntnieki (saimnieki līdz 100 des. viena pagasta);

o       Darznieki (5-10 ha)

2.Zemes reforma

Principi: Taisnīgums; Priekšrocības; Socialais miers

Kļūdas (pēc Lazdiņša):

o       Centralizēta lauksaimniecības vadība

o       Laucinieku zema izglītība

o       Ekonomiski nepamatota sīksaimniecību izveide

o       Vieglpratīga attieksme pret kredītiem

o       Nespēja radīt normalu darba tirgu laikos

o       Nelietderīga nenoslogota darba spēka koncentracija laukos

Agraras reformas pamatojums bija gan vēsturiski tiesisks, gan nacionalpolitisks, gan socialpolitisks, gan ekonomisks.

L/s zeme, meži bija baltvacu muižnieku rokas. Bija laukos liels bezzemnieku skaits. Lielinieciska Latvijas Padomju valdība, veicot agrarreformu 1919.g., zemi bezzemniekiem nesadalīja, bet to nacionalizēja, parvēršot muižas par padomju saimniecībam.

Tautas Padome un Pagaidu Valdība neatzina lielinieku vadības izdotos normatīvos aktus, tadēļ Latvijas Satversmes Sapulce no jauna īstenoja agraro reformu.

Vēsturiski tiesiskais pamatojums (diezgan muļķigs – ta doma afanarennijs ekonomists un tirgus analītiķis Lazdiņš, bet ir jau muļķigs točna)– muižniecība muižas nebija pirkusi, bet ieguvusi no lēņu kungiem, Latvijas iekarošanas gaita. Latviešiem bija tiesības pieteikt pirmtiesības uz senču zemi. Muižniekiem zemi atsavinaja, atstajot tikai 50 ha.

Zemi piešķīra “pilsoņiem, kas cīnījušies par Latvijas brīvību un to pilsoņu ģimenēm, kuru apgadnieki krituši šinīs cīņas”.

Socialpolitiskais pamatojums – samazinaja bezzemnieku un sīkzemnieku skaitu. Izveidojas vidējas saimniecības, kur saimniekoja īpašnieka ģimene. Veidojas vidusšķiras slanis.

1919.g. sakuma Pagaidu Valdība izdeva rīkojumu “Par bezzemnieku apgadašanu ar zemi” – nodibinats valsts zemes fonds, kur iesaistīja visas valsts muižam, zemnieku agrarbankai un valstij piederošas meža zemes, kuras noder zemkopībai.

Privatmuižu zeme vēl tobrīd netika iekļauta valsts zemes fonda. Zemi piešķīra bezzemniekiem, kas spēj to apsaimniekot, sīkzemniekiem noma līdz Latvijas Satversmes Sapulces sasaukšanai.

Agraro jautajumu kartošanu uzdeva agrarajai padomei un agrarajam komisijam uz vietam.

Svarīgakais Agraras Reformas normatīvais akts bija AGRARAS REFORMAS likums. LSS pieņēma par daļam.

o       1920.g. 16.sept. I daļa “Valsts zemes fonds”

Valsts zemes fonds sastav no valsts zemēm, muižam, mežiem; privatam zemēm un muižam.

Paredzēja atsavinat pie saimniecībam piederošo valstij vajadzīgo, derīgo inventaru

Atsavinata zeme un muižas nonaca Zemkopības ministrijas rīcība.

Tika atcelti uz atsavinato zemi noslēgtie rentes līgumi un noteiktie personalservitūti, ka arī realnastas par labu kartu iestadēm, baznīcam un privatpersonam.

Atlīdzību par atsavinato zemi noteiks ar īpašu likumu. Latvijai naidīgajam personam atlīdzību neizsniegs. Par inventaru maksas atbilstoši tirgus vērtībai.

o       1920.g. 17.sept. IV daļa “Zemes ierīcības komitejas” Komitejas izveidoja pagastos, pilsētas, miestos, apriņķos.

o       1920.g. 21.dec. II daļa “Valsts zemes fonda izlietošana”

Valsts īpašuma paliek meži, ūdeņi, l/s nederīgas zemes, vēsturiskas vietas, zeme ar svarīgu arheoloģisko nozīmi, ievērojami dabas jaukumi un ar apakšzemes bagatībam.

Jaunveidojamo saimniecību platība ne lielaka ka 22 ha.

Zemnieku saimniecības uz muižas zemes, kas bija mazakas par 100 ha, neparedzēja dalīt.

Uz valsts fonda zemi ir tiesības ikvienam Latvijas pilsonim, kuram zemes nav vai ir mazak par likuma noteikto normu. Zemi piešķīra dzimtsīpašuma vai dzimtsnoma.

o       1922.g. 3.maijs III daļa “Agraras iekartas nostiprinašana”

Aizliegts vienas rokas apvienot vairak neka 50 ha l/s zemes, ja zemes platība parsniedza 22 ha, to varēja darīt ar valdības atļauju, ja zemes gabaliem bija kopīga robeža.

Mantoto zemes īpašumu vajadzēja labpratīgi likvidēt 3 gadu laika, ja tas parsniedza 50 ha.

1 saimniecības zemes min – 10 ha un turpmako dalīšanu aizliedza.

Zemei (20 – 30 gados) piesaistīja 280 000 jaunu iedzīvotaju jeb 15% no visiem Latvijas iedzīvotajiem. Mazinaja socialo attiecību spriegumu un stabilizēja Latvijas valsti.

Turpmak Saeima pieņēma arī citus likumus Agraras Reformas īstenošanai un nodrošinašanai.

Saeima balsoja par socialdemokratu likumprojektu, kurš noteica, ka neizmaksa vaciešiem kompensacijas. (o dajot! kruta)

Likums “Par atlīdzības nokartošanu valsts zemes fonda ieskaitīto zemju un muižu īpašniekiem”, kur vacu deputatu frakcija balstījas uz 1923.g. 24.maija likumu “Par nekustamu īpašumu piespiedu atsavinašanu valsts vai sabiedriskajam vajadzībam” (pielaižama vienīgi par atlīdzību – 1.2 miljardi zelta franku apmēra). Likums tomēr noteica ar privatmuižu zemi nodrošinato hipotekaro paradu nomaksašanu no valsts kases līdzekļiem.

1925.g. maija vacieši iesniedza petīciju Tautu Savienība (Naciju Līga). 1925.g. 3.nov. latvieši iesniedza atbildes tekstu. Agraras Reformas mērķis – sociala taisnīguma īstenošana Latvijas laukos – tika sasniegta.

1928.g. 26.maija likums noteica zemes iegūšanas priekšrocības Latvijas brīvības cīnītajiem.

Bija jamaksa ½ no zemes cenas (cena bija 10-20 Ls/ha).

Kara invalīdiem bija bez maksas.

1929.g. Saeima iesniedza tautas ierosinatu likumprojektu, kurš prasīja Agraras reformas likuma II daļu papildinat ar piezīmi, kas neattiecinaja Latvijas brīvības cīnītaju priekšrocības zemes iegūšana uz tiem Latvijas pilsoņiem, kuri sastavēja 1919.g. vacbaltu landesvēra.

Saeima to pieņēma, jo landesvērs bija naidīgs pret Latvijas valsti.

Latgalē.

1924.g. 20.jūn. likums, kurš paredzēja nodibinat īpašuma tiesības uz šņoru zemēm, kuras sadžas kopiena piešķīra atsevišķai ģimenei lietošana.

1924.g. likums par kredītiem lauku būvniecībai, kurus ar valdības noteikumiem daļēji dzēsa, ja ēka tika būvēta no ugunsdroša materiala. (debil)

1927.g. noteikumi par Finansu ministrijas aizdevumiem labības noliktavu, elevatoru un kaltētavu ierīkošanai.

1928.g. jauni valdības noteikumi par valsts pabalstiem zemes melioracijai.

3.Zemes reforma (Padomju 1940 agrara reforma)

Nacionalizacija

o       Visu zemi pasludina par valsts īpašumu

o       Zemniekiem noteiktais zemes maksimums 30 ha.

o       Zemes fonds:

Jaunas sīksaimniecības tikai 10 ha, līdz ar to tas nespēj ekonomiski attīstīties.

Piegriezumi pie jau esošas zemes, bet nedrīkst kopa parsniegt 10 ha;

o       Nacionalizacijas pamata ir idejiski apsvērumi – iznīcinat buržuazisko šķiru.

o       Kolhoznieka sēta - īpašs termins:

Kolhoznieku sētas manta un šīs sētas locekļu manta pieder kolhoznieka sētas locekļiem uz nedalīta kopīpašuma tiesībam. Sētas parstavis ir sētas galva.

Mantojums uz kolhoznieka sētu neattiecas, ja sēta paliek kaut viens tas apsaimniekotajs, tikai tad ja sēta nepaliek neviens, tad mantu manto pēdēja apsaimniekotaja mantinieki.

Mēģinajums apturēt cilvēku aizplūšanu no laukiem

o       1944. Zemes platību gan palielinaja līdz 15 ha, šie pasakumi iznīcina vecsaimniecības, bet jaunajas nav ne lopu, ne inventara, šo politiku īsteno apzinati, lai jaunas saimniecības nespētu izturēt un apvienotos kolhozos.

o       Lauksaimnieku izputinašanu turpina nodokļu politika.

o       1949. gada veic izsūtīšanu, kuras mērķi ir iebiedēt cilvēkus, lai veiktu zemnieku iebiedēšanu, rezultats nakamajas 2 nedēļas nodibinajas 1740 jauni kolhozi.

o       Ta rezultata rodas mazi kolhozi, kas nespēj darboties. Vairums cilvēku, kas prata stradat ir izsūtīti.

o       Situaciju pasliktina nepiemērotu kultūru audzēšana. Kolhoznieki saņem mazas samaksas vai pat paliek parada kolhoziem. 1949. gada izsūtījumi bija noveduši pie akūta darbaspēka trūkuma, līdz ar to stradniekus ieveda no citam zemēm.

Protekcija

Saimnieciskais aprēķins

o       1966 – 1967 gada stajas spēka saimnieciskais aprēķins, tas nozīmēja ka kolhozi, kas par savam saistībam ar valsti ir norēķinajušies, drīkst savu produkciju izmantot pēc saviem ieskatiem.

o       Tas deva stimulu spēcīgako kolhozu attīstība un tur stradajošie saka pelnīt ievērojami labak neka citur.

o       Kolhozs bija tiesīgs pats realizēt savu atlikušo produkciju un daļu ienakuma vai produkcijas nozvirzīt kolhoznieku algam.

o       Tomēr lielakaja daļa kolhozu šī sistēma nedarbojas.

Breša zemnieki

o       Ar 1989.gada 6. maija LPSR likumu “Par zemnieku saimniecībam” tika noteikts:

Zeme paliek valsts ekskluzīvs īpašums;

Zemnieki saņemzemi mūžīga lietošana ar tiesība to nodot mantojuma;

Zemi piešķīra ar Tautas deputatu padomes izpildkomitejas lēmumu;

Tas bija liels solis uz priekšu jo tika palielinatas zemnieku tiesības uz ražošanas līdzekļiem;

Tomēr zemes piešķiršana bija atkarīga no kolhoza vai sovhoza parvaldes organu lēmuma;

Šada veida izveidojas ap 8000 jaunu saimniecību;

Tika atzīts, ka zemnieku saimniecība, tapat ka valsts un kooperatīvie uzņēmumi ir sabiedriski derīga darba forma.

Laulības tiesību raksturojums (19.gs.)

Avoti:

o       Zemnieku likumi

o       1864.g. Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļa Bunges civillikums – spēka Baltija;

o       1832.gada Krievijas civillikums, saukts arī par Spersenska civillikumu – spēka Latgalē;

o       1832.gada Pareizticīgas baznīcas nolikums, kas bija iekļauts Krievijas civillikuma;

o       1832.gada ev. Luteraniskas baznīcas nolikums;

o       Kanoniskas tiesības;

o       Citu konfesiju tiesības, kuras bija sankcionējusi Krievijas valdība.

Tiesības brīvi staties laulība, ko slēdz baznīca pēc attiecīga apvidus tradīcijam.

Nevar nepamatoti likt šķēršļus, taču jasaņem vecaku un radinieku (no kuriem atkarīgi) atļauja.

Muižniekam paziņo tikai faktu.

Ja citas kartas persona (brīva) vēlējas precēt zemnieka meitu, tad nakamajam vīram vajadzēja pie macītaja uzradīt, ka viņam ir patstavīga dzīves vieta un godīgs ienakumu avots.

Atlīdzību par līgavu nevarēja prasīt, taču neattiecas, ja sieviete tika aizprecēta uz citu guberņu – tad virskonsistorija bija jamaksa 25 rubļi. 25 rbļ. Bet, ja sieviete ieprecējas Vidzemē, tad maksaja virskonsistorija.

Zemnieku brīvlaišanas likumi parņēma noteikumus par baznīcas laulību un tiesību brīvi precēties un detalizēti apraksta ģimenes izveides procedūru.

Laulības noslēgšana sastavēja no:

o       Saderinašanas – nerada juridiskas saistības, priekšnoteikums laulības noslēgšanai;

o       Laulība – rada juridiskas saistības;

Saderinašanas, solījums nav juridiski saistošs ne līgavai, ne līgavainim, tomēr atkapšanas ir liels negods.

Saderinašanas sakas ar trīskartēja uzsaukšana – 3 svētdienas pēc kartas, ja neviens nepiesakas uz to, ka potencialajai laulībai varētu būt apgrūtinajumi, tad viss Ok!

Saderinašanas atsaukšanas gadījuma

o       ja saderinašanas atsaukšana bija pamatota ar vēra ņemamu iemeslu vai abpusēju vienošanos, tad pie atkapšanas bija jaatdod saņemtas davanas,

o       ja saderinašanas solījums bija lauzts bez redzama iemesla, vainīgajai pusei bija jaatdod visas saņemtas davanas, bet cietušajai pusei nebija pienakums tas atdot.

Lai statos laulība bija nepieciešama vecaku vai tiem pielīdzinato personu piekrišana.

Laulības noslēgšanu apliecinaja 2 liecinieki.

Kurzemes un Vidzemes zemnieku likumi paredzēja ka neparvaramus laulības šķēršļus: radniecības tuvums; jau atrašanas laulība; nepietiekošs vecums; 2 viena dzimuma personu kopdzīve tika uzskatīta par kriminaltiesisku parkapumu (sodomija).

Šķēršļi laulības noslēgšanai:

o       Nepietiekams vecums (Krievijas civillikuma ne vēlak ka 80 gados);

o       Garīga slimība;

o       Vecaku piekrišana (līdz 21.gadam, izņemot atsevišķus gadījumus);

o       Precības vairak ka 3 reizes;

o       Precības ar paganu (cilvēkam nav nekadas ticības, tas bija luteraņu tradīcijas)

Pilngadība

o       Nepilna pilngadība no 17 g. (21.gadu vecs vīrietis varēja rīkoties ar visu, bet līdz 21.g. bija nepieciešama kuratora klatbūtne darījumos ar nekustamo īpašumu)

o       Pilna pilngadība no 21 g.

o       Precību pilngadība: Vīrietis no 18 g.; Sieviete no 16 g.

Pēc precībam sieva iegūst vīra kartas tiesības un pienakumus (uzvardu, socialo stavokli) un saglaba tos pēc vīra naves līdz nakamajam precībam. Izņēmums – brīvzemniece apprec dzimtcilvēku - sieva paliek brīva, bet vīrs paliek dzimtcilvēks un bērni arī.

Laulība dzimuša bērna stavoklis ir no tēva, arlaulība – no mates, kaut arī bērnu uztur abi vecaki. Ja tēvs sevi par tadu neuzskatīja, tad noteica paternitati un no tēva piedzina alimentus. Zemnieku likumi paredzēja adopciju, adoptētie bērni tiesības tika pielīdzinati laulība dzimušajiem.

Laulības šķiršana:

o       Katoļiem un pareizticīgajiem laulība bija sakraments, laulību pamata varēja šķirt, ja laulību uzskata par spēka neesošu, tados gadījumos ka vairakkartēja precēšanas un asinsradniecība, taču bija arī citi laulības šķiršanas pamatojumi, tadi ka: Laulības parkapšana (Pareizticīgie, luteraņi); Bigamijas (Pareizticīgie, luteraņi); Impotence (Pareizticīgie, luteraņi); Bezvēsts prombūtne (Pareizticīgie, luteraņi); Kartas tiesību zaudēšana (Pareizticīgie, luteraņi), attiecas tikai uz priviliģētajam kartam.

o       Laulības šķiršana luteraņiem bija Civiltiesiska līguma partraukšana: Ilgstoša slimība; Riebums pret otru laulato, nespēja dzīvot kopa; Izlaidīgs dzīves veids; Trakums, nepanesama ņirgašanas; Dzīvības apdraudēšana; Goda apdraudējums; Laulata pamešana un atteikšanas atgriezties (attiecas uz sievietēm)

Tika noteikta baznīcas laulība – pēc pastavošajam reliģijam.

Laulību tiesības BVLK papildinaja arī vacu bruņniecības un birģeru kartu likumi, ka arī viņu vietējas parašas.

Sieva iegūst vīra uzvardu un viņa dzimtai piešķirtos titulus.

Sieva tos nezaudēja pat tad, kad vīram tos atņēma ar tiesas spriedumu

Augstakas kartas vīra tiesības pargaja uz viņa sievu.

Sievas kartas tiesības nepargaja ne uz vīru, ne bērniem, bet viņa pati ka laulības laika, ta arī pēc laulības izbeigšanas paturēja savas augstakas kartas tiesības, kuras viņa bija ieguvusi piedzimstot vai agrakaja laulība.

Sievai bija tiesības prasīt no vīra viņas kartai un mantas stavoklim atbilstošu uzturu neatkarīgi no ta, vai viņa, iestajoties laulība, bija ienesusi mantu vai ne.

Ģimenes tiesību raksturojums (19.gs.)

Avoti

o       Zemnieku likumi

o       1864.g. Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļa Bunges civillikums – spēka Baltija;

o       1832.gada Krievijas civillikums, saukts arī par Spersenska civillikumu – spēka Latgalē;

o       1832.gada Pareizticīgas baznīcas nolikums, kas bija iekļauts Krievijas civillikuma;

o       1832.gada ev. Luteraniskas baznīcas nolikums;

o       Kanoniskas tiesības;

o       Citu konfesiju tiesības, kuras bija sankcionējusi Krievijas valdība.

Ģimenes tiesību institūti (sadaļas):

o       Laulato personiskas attiecības

o       Laulato mantiskas attiecības;

o       Vecaku vara;

o       Radniecība;

o       Aizbildniecība;

o       Aizgadniecība.

Laulato personiskas attiecības:

Vīra vara:

o       Laulato personisko tiesību pamata bija romiešu vīra varas institūts, kas sevī ietvēra sievas aizbildnības tiesības. Vīrs skaitījas sievas likumīgais aizbildnis.

o       Vīram bija tiesības: prasīt no sievas paklausību un pakļaušanos viņa gribai; noteikt dzīves vietu

o       prasīt, lai sieva piedalas vīra majas saimniecība un trūkuma gadījuma viņu uztur;

Ka parstavis un padomdevējs vīrs tiesīgs aizstavēt sievas tiesības tiesa un arpus tas, vajat tiesas ceļa pret sievu izdarītus parkapumus un noziegumus

Kura torija – aizbildniecība, uzraudzība, vīrs padomdevējs, kura padomi ir saistoši;

Sieva seko vīram – sieva nonaca vīra pavalstniecība, vīrs nosaka ģimenes dzīvesvietu, ja ir stajies spēka spriedums par vīra noziegumu, tad sievai ir izvēles tiesības sekot vīram vai nē;

Sieva seko vīram pavalstniecība nozīmē, ka sievai iegūst vīra uzvardu, titulus, kartas piederību (Vīra tiesības uz sievu pariet, bet sieva saglaba privilēģijas, bērni seko tēvam)

Laulato mantiskas attiecības (4 daļas):

Vīrs ģimenes mantas, bērnu parvaldnieks - parvalda ka labam saimniekam pienakas, rīkojas ar ģimenes mantu, gan ienesto, gan kopējo, bet vienpersoniski nevar pardot, ieķīlat, piesavinaties un jadod norēķins pēc pirma pieprasījuma (bērna vai sievas pieprasījuma) ja iet runa par nekustamo īpašumu.

Atsavinot savu nekustamo atsevišķo mantu, sievai jaizprasa vīra padoms.

Pūrs – kustama manta, ko sieva iestajoties laulība, ienes līdzi ģimenē’(rotas lietas, drēbes, parfimērija, visas sievas lietas) vīram nav nekadas teikšanas par sievas pūru, tas ir sievas garants.

Līdzdeva - viss tas, kas nav pūrs, nekustama manta, kapitals (akcijas, nauda), citas mantas, ko sieva ienes laulība, lai atvieglotu laulības dzīvi. Ar to ka parvaldnieks var rīkoties vīrs, bet lai novērstu risku, ka vīrs neveiksmīgi rīkojoties ar līdzdevu to izputina, no vīra pretī tiek prasīta rīta davana;

Rīta davana - kompensacija, pretstatījums līdzdevai, ja ir līdzdeva, tad parasti bija arī rīta davana;

Mantiskas attiecības pilsētas (tikai Vidzemē – Rīga, Tērbata) – bija mantas kopība .

Mantiskas attiecības laukos - bija mantas šķirtība;

Līgumiskas mantiskas attiecības - no 19. gs.

Vecaku vara

Tēva pēdējais vards – ja vecaki nevar par kaut ko vienoties, līdz 1940.g. nebija jagriežas tiesa, ka tēvs pateica, ta arī bija (tēvs bērni; vīrs – sieva)

Bērnu pienakums pakļauties (majas parmacība) – līdz 21.gadam, ja nepakļavas varēja nodot valsts parraudzība.

Vecaku vara par dēliem līdz pilngadībai – 21 gads, par meitam - līdz apprecas. Vecaki ir bērnu likumīgie parstavji un tapēc var rīkoties ar bērnu mantu.

Arlaulības bērna tiesisko stavokli nosaka mates tiesības

Leģitimacija – arlaulības bērna padarīšana par likumīgu – adopcija, laulība, lūgums valdniekam.

Adopcija – atgadina dabu – 18.g. starpība starp adoptētaju un adoptēto, jo vīrieši varēja precēties no 18 gadiem.

Audžu bērns – neieguva neko, ta bija labdarība, ko piešķīra audžu vecaki, salīdzinot ar adopciju. Adopcija bērs šo to iegūst, bet audžubērns neko.

Radniecība

Asins radniecība - sastavēja no pakapē un līnijam (taisnas līnijas, sanu līnijas):

Def. Asinsradniecība ir divu vai vairaku personu starpa ar dzimšanu radušas attiecības.

Romiešu tiesību izpratne: radniecība skaitas tiktal, ciktal to var pieradīt (no šī varianta krievu laikos saka atteikties);

Ģermaņu tiesību princips: Agnatiska radniecība pa tēva līniju ; (Kognatiska radniecība( pa mates līniju))

Pakapes – vienas personas tiešu izcelšanos no otras personas, sauc par pakapi.

Vairaku pakapju turpinošu nepartrauktu sakaru sauc par līniju.

Taisnas līnijas – augšupējie, lejupējie (bērni, vecaki).

Sanu līnijas – ja cilts tēvs, cilts mate ir treša persona.

Svainība - viena laulata attiecību ar otra asinsradiniekiem, sauc par svainību. Svainības attiecības nezūd pēc laulības šķiršanas (pēc Luteraņu baznīcas).

Aizbildnība - publiska klauša (pienakums), sabiedrības interesēs, kuras mērķis ir miers sabiedrība, par nepilngadīgajiem.

Tutela – publiska klauša, pilnakus sabiedrības interesēs;

Nepilna pilngadība no 17 g. (21.gadu vecs vīrietis varēja rīkoties ar visu, bet līdz 21.g. bija nepieciešama kuratora klatbūtne darījumos ar nekustamo īpašumu);

Aizbildņus un aizgadņus parasti izvēlas no tuvakajiem radiniekiem, priekšroka no tēva puses. Ta bija goda lieta un nevar attiekties bez dibinata iemesla. Parstavamo lietas karto uz sastadīta un pagasta tiesa apstiprinata mantas inventara saraksta pamata,

Aizgadnība – jeb kuratorija (Cura – par gara slimiem, sievietēm (asistents), mantu, izšķērdētajiem)

Mantošanas tiesību raksturojums (19.gs)

Avoti

o       Zemnieku likumi

o       1864.g. Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļa Bunges civillikums – spēka Baltija;

o       1832.gada Krievijas civillikums, saukts arī par Spersenska civillikumu – spēka Latgalē;

Mantojums = nekustamas, kustamas mantas, saistību un tiesību kopums, kas piederēja mirušajam naves diena.

Universalsuksecija - paredz mantas kompleksu (nedalītu) pareju; Pariet tikai mantiskas tiesības, bet nepariet personiskas tiesības.

Legats - singularsuksecija = tiek pērņemts ne viss mantojums, bet tikai daļa, vairakas lietas, zinama summa, zinama tiesība, tad mantojumu sauc par legatu, bet mantinieku pa legataru.

Iestašanos mantojuma sauc par mantošanas tiesību, bet personas par mantiniekiem.

Mantojuma pieņemšana – pamatojas uz gribas izradīšanu ši mantojumu pieņemt, japiesakas 1 gada laika, bet ja mantojums ir parņemts faktiski, arī ta ir gribas izpausme.

Mantojuma masa - juridiskas personas paveids, juridiska persona, ta var nevien iegūt tiesības, bet arī uzņemties saistības.

Mantošana uz likuma un testamenta pamata = Romiešu tiesību izpratne;

Mantošana uz līguma pamata = Ģermaņu tiesību izpratne.

Mantošanas veidi: Likumīga, testamentara un līgumiska mantošana

Likumīga mantošana:

o       Pēc likuma aicinaja mantot: pardzīvojušo laulato, radiniekus, pagastu.

o       Baltijas zemniekiem bija tiesības ne tikai iecelt mantiniekus, bet arī atraidīt necienīgus mantiniekus. Par atraidīšanas pamatu varēja kalpot: 1-izdarīts noziegums vai parkapums 2-tuvako radinieku vienaldzība, ja dzīves laika testators bija atradies trūkuma un šīs personas varēja, bet nebija palīdzējušas trūkuma cietējam.

o       Asinsradinieki un laulatie (arī adoptētie);

Bērni var mantot tikai, ja nav izdalījušies no ģimenes. Ja nedzīvoja ģimenē, lai varētu mantot viņiem japievieno agrak saņemta manta vai ta ekvivalents. Īpaši tika izdalīts meitu pūru pievienojums.

Ja kads bērns bija miris pirms vecakiem, tad viņa daļu uz parstavniecības tiesības pamata manto lejupējie.

Sievas atstato mantojumu vienadas daļas ar bērniem manto atraitnis gan Kurzemē, gan Vidzemē.

Ja laulība ir neauglīga, pardzīvojušais patur ½ no laulības laika pavairotas mantas, ka arī savu ģimenē ienesto mantu, ½ mantoja miruša tuvakie radinieki.

Atraitnes Vidzemē pielīdzina vīra laulība dzimušajiem bērniem un kopa ar tiem līdzīgas daļas manto vīra atstato mantu.

Vīriešiem tika dota priekšroka zemes mantošana, Kurzemē izceļ vecaka dēla mantošanu, Vidzemē tas pastav ka paraža. Vidzemē vēlak visticamak zemi sak dalīt līdzīgi starp visiem dēlim, tomēr nosaka nedalamo zemes minimumu, kas bija 1/12 arkla apmēra.

Mantinieku šķiras (parstavība) – princips: Augstaka pakape atstumj zemako!!!:

Pirmas šķiras mantinieki - Lejupējie un laulatie;

Augšupējie, brali, masas un viņu bērni (manto pa ciltīm);

Pusbraļi, pusmasas un viņu bērni, bet ne talak!!!

Sanu līniju radinieki, kas varēja pieradīt radniecību (pakapes) = laimīgais mantinieks.

o       Korporacijas (ja nav iepriekšējo, tad, piemēram, pieņem pagasts);

o       Fisks (valsts kase) - Valstij piekrita bezsaimnieka manta, vai arī ja tai par labu tika taisīts testaments.

Testamentara mantošana:

o       Testamentam bija paredzēta rakstiska forma, ja testamenta atstajējs macēja rakstīt un bija spējīgs to izdarīt (var nebūt pašrocīgi rakstīts, bet pašrocīgi japaraksta 2 liecinieku klatbūtnē). Mutikska forma (2-3 liecinieku klatbūtnē, ja testamenta atstajējs neprata rakstīt, vai atradas uz naves gultas. Ja atklajas, ka uzrakstīt bija iespējams, mutvardu testaments zaudēja savu spēku). Atzina arī tadu testamentu, kas norunats mutiski un pierakstīts pagasttiesas īpaša gramata.

o       Vidzemē pierakstīt pēdējas gribas izteikumu bija atļauts arī macītajam, bet par spēka neesošiem atzina tadus testamentus, kurus bija norunajis lasīt un rakstīt nepratējs, bet pierakstījusi persona, kas nebaudīja sabiedrības uzticību.

o       Kurzemē, lai taisītu testamentu mutvardos, bija nepieciešama 3 uzticamu, neieinteresētu liecinieku klatbūtne, kuri vēlak tiesas priekša zem zvēresta varētu apliecinat testatora pēdējo gribu. Vidzemē šim nolūkam prasīja tikai 2 lieciniekus.

o       Testamentus varēja papildinat, grozīt vai pasludinat par spēku zaudējušiem, ka arī rakstīt jaunu testamentu.

o       Vidzemē - ģermaņu izpratne un zviedru laikiem – mantas atstajēja vienpusējs gribas izteikums par visu mantu vai tas daļu. (Universalsussekcioja)

o       Kurzemē – romiešu izpratne – pēdējais gribas izteikums, ar ko mantojuma atstajējs iecēla vienu vai vairakus mantiniekus. Kodicils - pēdējais gribas izteikums, ar ko ieceļ mantiniekus.

o       Zemnieku likumi ka testamentu taisīt nespējīgus atzina: nepilngadīgos, nepieskaitamas personas, cilvēkus, kuri bija atzīti par mantas izšķērdētajiem vai arī kaut kada cita iemesla dēļ bija atstadinati no īpašumu lietošanas.

o       Testamentu pasludinašana un jebkuri strīdi piekrita pagasta tiesai.

o       Testamentaras mantošanas formas

Savstarpējais testaments – varēja vienpusēji atkapties.

Davinajums naves gadījuma – apdavinatam bija japieņem ne vairak ka ¼, pie nosacījuma, ja viņš pardzīvo apdavinataju. Bija nepieciešama 2 liecinieku klatbūtne. Davinajuma ierakstu varēja papildinat, grozīt, pasludinat par spēku zaudējušu un taisīt no jauna, ka arī apgrūtinat ta pieņemšanu ar nosacījumiem. Likums noradīja, ka mantas atstajēja taisītie iebildumi nevar runat pretī likumiem un labiem tikumiem.

Fideikomiss - testaments vai līgums, nevarēja atsavinat un apgrūtinat, zinams summas limits (lai saglabatu dzimtas īpašumu).

Lai pieņemtu mantojumu, ir nepieciešams gribas izteikums, ja tas netiek konstatēts, tad to uzskata par atteikšanos no mantojuma.

Līgumiska mantošana:

o       Pēc līguma noslēgšanas nav iespējams vienpusēji atkapties;

o       Ja nomirst vien no līguma pusēm, tas vairs nav mainams;

o       Mūsdienas praktiski neizmanto.

Mantiniekam, kas pieņēma mantojumu, bija jaatlīdzina visi aizgajēja paradi. Kreditoru rinda ka pirmajam atlīdzība pienacas pagastam.

1864.g. Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļa (Bunges civillikums)

o       Mantošanas tiesību pamatos bija romiešu universalsukcesija, kas paredzēja mantas atstajēja mantas kompleksa (lietu, tiesību, prasījumu un paradu) ka vienas kopības pareju uz mantinieku.

o       Mantojums ka universala vienība var sastavēt no aktīva – dažadam lietam, mantiskam tiesībam, neiekasētiem rēķiniem, ka arī no pasīva – mantas atstajēja paradiem..

o       Mantinieks var nepieņemt mantojumu, ja viņš nojauš, ka tas būs pasīvs.

o       Pēc mantojuma pieņemšanas mantiniekam jasamaksa visi mantas atstajēja paradi.

o       Mantojuma ietilpst tikai mantiskas vērtības, bet ne mantas atstajēja personiskas tiesības – viņa laulība, amati, aizbildņa uzdevums.

o       BVLK paredzēja arī singularsukcesiju – atsevišķu lietu pareju , parasti ar īpašu novēlējumu – legatu. Legata priekšmets var būt tikai manta, bet ne paradi.

o       BVLK bija paredzēts blakus romiešu testamentam ka vienpusējam gribas izteikumam, arī mantošanas līgums, kas bija 2-pusējs gribas izteikums.

o       Līgumiskai mantošanas tiesībai ir priekšroka pret testamentaro un ka vienai, ta otrai pret likumisko.

o       Vidzemē visi 3 mantošanas veidi var pastavēt kopīgi uz tada pamata, lai viena noteikta daļa no visa sastava pienaktos testamentaram, otra – līgumiskam, treša – likumiskam mantiniekam.

o       Kurzemē, kaut gan līgumiska mantošanas tiesības var pastavēt kopīgi ar testamentaro, ka arī likumisko mantošanas tiesību, tomēr abu pēdējo mantošanas tiesību savienošana nav pieļaujama.

o       BVLK paredzēja 4 mantinieku kategorijas:

1-as kategorijas mantinieki – lejupējie mantinieki: bērni un mirušo bērnu bērni

2-as kategorijas mantinieki – tuvakie augšupējie radinieki, ka arī viņa īstie braļi un masas, ka arī īsto braļu un masu bērni, kuru vecaki bija miruši pirms mantojuma atstajēja naves.

3-as kategorijas mantinieki – pusbraļi un pusmasas un to bērni, kuru vecaki bija miruši pirms mantojuma atstajēja naves.

4-as kategorijas mantinieki – parējie tuvakas pakapes saņu līnijas asinsradinieki. Šiem mantiniekiem nebija parstavības tiesību.

Lietu (īpašuma) tiesību raksturojums (19.gs)

Avoti:

o       1864.gada Baltijas vietējo likumu kopojums 3. daļa jeb Bunges civillikums – spēka Baltija;

o       1832.gada Krievijas civillikums, saukts arī par Spersenska civillikumu – spēka Latgalē;

o       Zemnieku likumi.

Institūti (īpašima tiesību sadaļas (7 gab.)):

o       Lietu veidi (Romiešu izpratne);

o       Valdījums (Romiešu izpratne);

o       Īpašums (Romiešu izpratne);

o       Servitūti (Romiešu izpratne);

o       Realnasta (ģermaņu tiesību izpratne);

o       Ķīla (Romiešu izpratne);

o       Izpirkuma tiesības (ģermaņu tiesību izpratne);

Lietu veidi:

o       Ķermeniskas / bez ķermeniskas;

o       Kustamas / nekustams (tikai zeme);

o       Atvietojamas / neatvietojas (glezna);

o       Patērējams / nepatērējamas;

o       Dalamas / nedalamas;

o       Atsevišķas lietas / lietu kopības;

o       Galvenas lietas (zeme) / blakus lietas (maja);

o       Lauku muižas = zemes gabali: Kroņa muižas (valsts muižas); Bruņinieku muižas (tikai dižciltīgajiem); Citas muižas; Pastorati un citas baznīcas zemes; Atsevišķi zemes gabali.

o       Kurzemē: Vidmes amatpersonu zemes), sīkpilsoņu lēņi = pilsoņu iegadati zemes īpašumi laukos (dačas).

Valdījums: ir kartas tiesībam atbilstoša vara par lietu, bija 2 valdījuma veidi:

o       Labticīgais valdījums - pamats lietai piešķirt īpašnieku;

o       Ļaunticīgais valdījums – lietai īpašumtiesības nevar tikt piešķirtas legala ceļa.

Īpašums ir pilnīgas varas tiesības par lietu:

o       Īpašumtiesība ir tiesība valdīt, lietot savu īpašumu; iegūt iespējamo labumu; rīkoties ar lietu; atprasīt lietu ar īpašumtiesību prasījumu.

o       Īpašuma ierobežojumi saka veidoties tikai 19 gs., jo līdz tam uzskatīja, ka kas savas tiesības izmanto, tas nevienam nekaitē, līdz ar ot bija neliels ierobežojumu skaits: Kultūrvēsturiskus pieminekļus bija aizliegts iznīcinat (pilsdrupas, svētvietas); Publiskie ūdeņi; Celtniecības un darzkopības ierobežojumi – būvatļaujas nepieciešamība arī laukos, nevarēja stadīt to, kas kaitē apkartējiem

o       Privilēģijas (saistība ar nekustamo īpašumu): Bruņinieku muižas tiesības izgatavot degvīnu un alu; Turēt dzirnavas, krogus un dzertuves; Ierīkot miestus (ciemus) un rīkot tirgus;

o       Dalītais īpašums = (pamata lēņu tiesības, ko atcēla 18 gs.) vienai personai pieder īpašums, otrai tiesības to lietot, pastav 2 formas: 1) baznīca – valsts; 2) Valsts – vidmes

o       Kopīpašums – īpašuma tiesības, kas pieder uz vienu un to pašu lietu (nedalītu) vairakam personam ne noteiktas ķermeniskas daļas, bet tikai iedomatas daļas, tiek sadalīts tikai tiesību saturs: Pienakums apsaimniekot; Tiesības saņemt augļus; Pirmpirkuma tiesības; Lēmuma pieņemšanas vienbalsīgi.

Īpašuma apgrūtinajumi: Servitūti; Realnastas; Izpirkuma tiesības.

Servitūts = tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašums zu lietošanu ir arobežots par labu kadai personai vai noteiktam zemes gabalam:

o       Realservitūti = (predialservitūti) – par labu kaimiņa zemes gabalam, valdošas, kuram par labu un kalpojošais, kurš apgrūtinats;

o       Personalservitūti - par labu fiziskai vai juridiskai personai.

o       Atsevišķie lauku servitūti - ceļa, ganību, siena, ūdens lietošanas, ūdens vada, ūdens smelšanas, koku ciršanas, biškoku servitūti.

o       Atsevišķie ēku servitūti – atbalsta, iebūvēs, parkaras, notekas, izlejas, augstakas būves, gaismas un skata servitūti.

o       Lietojuma tiesība - lietojums ir kadai personai piešķirta tiesība lietot kadu svešu lietu un saņemt no tas labumus (nak no servitūta).

Realnasta uz nekustamo īpašumu gulstošs pienakums, pastavīgi dot zinamus izpildījumus nauda, grauada, daba vai pakalpojumos. Realnasta nodibinas ar likumu vai paražu.

Ķīlas tiesība – tiesība uz svešu lietu, uz kuru pamata šī lieta nodrošina kreditoram viņa prasījuma tiesību, ja paradnieks nepilda savu saistību (nesamaksa paradu): Rokas nauda; Hipotēka (jau no 15 gs.).

Izpirkuma tiesība - tiesība iegūt citam atsavinatu nekustamo mantu, atstumjot ieguvēju, sakara ar priekšrocību pret viņu un stajoties viņa vieta (Ja kadam, kam pienakas, netiek piedavat pirmpirkuma tiesība, rodas izpirkuma tiesība), pamata līgums, likums, testaments

Zemnieku dod tiesības uz kustama un nekustama īpašuma iegadi, tomēr zemes iegūšana līdz dzimtbūšanas atcelšanai un 19.gs 60 gadiem (19.gs. zemes reforma) bija ļoti ierobežota.

Atstatu kustamu lietu nedrīkstēja piesavinaties. Par tadas atrašanu bija jaziņo pagasta tiesai. Ja mantas vērtība bija zem 25 rbļ., tad pagasta tiesai bija šo faktu jadara zinams draudzei 3x pieejama veida. Ja mantas vērtība bija lielaka par 25 rbļ., tad Kurzemē bija jaziņo kapitana tiesai, bet Vidzemē jaievieto 7-kartīgs paziņojums vienkaršu laužu lasīta periodiska izdevuma.

Īpaša procedūra bija jūras krasta izskalotu vērtību legalizacijai. Tad taisīja paziņojumu valdības oficialaja laikraksta, bet atlīdzība bija paredzēta pēc valsts noteiktas takses.

Īpašuma aizsardzībai varēja izmantot aizturējuma vai apķīlajuma tiesību. Parasti to izmantoja pret dzīvniekiem vai lopiem, kas bija radījuši kadus zaudējumus. Par zaudējumu atlīdzību vienojas privata karta.

Saistību un darba tiesību raksturojums (19.gs)

Avoti:

o       1864.gada Baltijas vietējo likumu kopojums 3. daļa jeb Bunges civillikums – spēka Baltija;

o       1832.gada Krievijas civillikums, saukts arī par Spersenska civillikumu – spēka Latgalē;

o       Zemnieku likumi.

o       1832.gada Krievijas Tirdzniecības nolikums;

o       Krievijas Rūpniecības likums.

Saistību tiesības

Saistību tiesības ir prasījuma tiesības, tadas tiesības, uz kuru pamata, vienai personai – paradniekam, ir jaizdara par labu otrai personai – kreditoram, zinamas darbības, kuram ir mantiska vērtība.

Prasījuma tiesības nodibinamas:



o       ar tiesisku darījumu,

o       no neatļautas darbības,

o       pēc likuma.

Saistību tiesības līdz mūsdienam ir saglabajušas pandektisko formu, t.i., vacu tiesību skolas ietekmi (pandektu tiesības = jaunas romiešu tiesības, ko radījuši ģermaņi).

Darījumi: Tiesisks darījums ir atļauta karta izdarīta darbība zinamu tiesisku attiecību nodibinašanai, pargrozīšanai vai izbeigšanai:

o       Līgumi (vismaz divpusējas gribas izteikums);

o       Apsolījums (vienpusējs gribas izteikums – testaments, davinajums)

Ja gribai ir bijuši trūkumi(maldi, viltus vai spaidi), tad darījums nav spēka no paša sakuma.

Šaja laika galvenie līgumi bija pirkums, noma (zemes noma), kalpošana (dienēšana – darba tiesības).

Nomas līgumi - saistīti ar zemes reformu, jo tieši izmantojot zemes nomas līgumus, tiek veikta zemes reforma Latvija. Sucum cuiqve – Jedem das Seine = zeme mana (muižniekiem) – Laiks tavs (zemniekiem). Zemnieku putna brīvība pēc dzimt būšanas atcelšanas - cilvēks brīvs, bet viņam nekas nepieder.

o       Zemes reformas rezultata 19.gs.vidū paradas : Īstermiņa nonas līgumi (6-612 g.); Ilgtermiņa nomas līgumi (12 – 50 g.); Mūža nomas līgumi (99 gadi); Beztermiņa nomas līgumi.

o       Nomas līgumu veidi: Klaušu noma = darba noma, cilvēks atstrada; Nodevu noma = cilvēks strada sava laba, kopj savus lauku, bet daļu no produkcijas atdod; Jaukta noma = nauda + nodevas; Naudas noma = noma mūsdienu izpratnē, mūsdienas nevienu citu nomas veidu praktiski neizmanto; Mūža noma = 99 gadi; Dzimts noma = rente = beztermiņa mantojamais līgums; Divkaršas mantošanas noma = šīs veids ta īsti neiedzīvojas, paradījas tikai Vidzemē, 2 reizes varēja nodot mantojuma (3 paaudzēm), bet 4 paaudzei, jaunas nomas attiecības.

o       Zemes reforma paredzēja zemes iegūšanu brīvlaistajiem zemniekiem, zemes pardalīšanu, galvenokart uz nomas līguma pamata.

o       Pēc zemes reformas izveidojas sekojoša saimniecības struktūra: Lielgruntnieki (muižnieki); Mazgruntnieki (saimnieki līdz 100 des. viena pagasta); Darznieki (5-10 ha)

o       Kurzemes Zemnieku likums paredzēja, ka zemnieki varēja noslēgt jebkura veida līgumus, ja vien tie nebija pretruna ar likumiem un valsts un guberņas lēmumiem.

o       Zemnieki nevarēja noslēgt līgumus, kas ierobežotu viņu personīgo brīvību.

o       Privata dzīvē laucinieki varēja brīvi rīkoties ar viņiem piederošo mantu un darbaspēku.

o       Zemnieku likumi detalizēti aplūkoja zemes nomas un kalpošanas līgumus, parējas saistības regulēja vecas zemes tiesības.

o       Jau 1804. gada zemniekiem dod iespēju nomat zemi no muižniekiem. Stašanos darījumos ierobežoja vaku gramatu normatīvi, kas paredzēja nomas atlīdzības griestus, tas nozīmēja, ka ierobežoja gribas brīvību un bija pretruna ar tirgus saimniecību. Zemnieku likumi šos ierobežojumus atceļ, līdz ar to likvidē saimnieku „aizsardzības” normas. Tas rada nesamērīgu nomas maksu.

o       Līdz ar līdz 19. gs vidum ir jūtama zinama saimnieciska krīze, ko visasak izjūt saimnieki.

o       Pēc brīvlaišanas saglabajas visi 6 „brīvie” zemes nomas līguma veidi: klaušu, nodevu, jaukta, mūža, naudas noma, rente.

o       Tikai 30. gados Rīgas apkaimē paradas naudas līgumi, 40. gados Kurzemē, Vidzemē gadsimta 2. pusē.

o       Zemes nomas līgumu varēja noformēt rakstiski (līdz gadsimta vidum tas ir retums), mutiski.

o       Vidzemē var slēgt līgumu uz 3 gadiem, ja pirms tam ir pielīgta vairaku gadu zemes noma.

o       Līgumu pirms termiņa var lauzt tikai tiesa. Zemnieki varēja nomat gan pagasta, gan muižas zemi, bet saimnieki nevarēja nomat bruņinieku muižu zemi. Parējo zemi var pirkt tu pardot.

o       Zemnieku likumos nebija noteikts minimalais nomas līguma termiņš, līdz ar to vairums līgumu uz 3 gadiem.

o       Līdzīgi ar beztermiņa līgumiem, kuru katru gadu varēja uzteikt, tapēc sakas maju spridzinašana – maju nolaišana tajos neieguldot līdzekļus.

o       Stavokli pasliktina nomas maksas pieaugums. 19. gada 40. gados notika atgriešanas pie vaku gramata, kur noteicas nomas maksas griestus, bez tam tika noteikts, ka nomas līgums obligati jaslēdz rakstiski un tas stajas spēka pēc draudzes tiesneša parbaudes, viņiem vajadzēja novērst līgumu trūkumus, kas varēju radīt zaudējumus nomniekiem, bet šos likuma grozījumus nepublicēja, bet tikai nosūtīja tiesam zinašanai.

Kalpošanas (darba) darba tiesības pie saistību tiesībam

Sak veidoties 19.gs.sak, līdz 1.pasaules karam šo tiesību nozari sauca par kalpošanas vai dienesta līgumiem.

Darba tiesības ir cieši saistītas ar socialiem (ekonomikas) procesiem un darba tiesību attīstībai nav lokals, bet gan reģionals raksturs;

Darba tiesības ir nesaraujami saistītas ar brīvības jēdzienu. Personas brīvība (brīvs darbaspēks ir darba tiesību attīstības pamata)

Darba tiesības izdalas no civiltiesībam 20. gs sakuma, to stimulē darba aizsardzība, kas notiek socialistu ietekmē, veidojas arodbiedrības. Darba aizsardzību realizēja valsts.

20.gs. izveidojas moderna darbinieku aizsardzības sistēma, ko veidoja likums, darba koplīgums, darba līgums;

Darba tiesību attīstības virzītajspēks bija bērnu, jauniešu, sieviešu (vajakas sabiedrības daļas) darbaspēka aizsardzība un pakapeniska darba laika samazinašana;

Adamas Smits – (1723 – 90) ekonomists filozofs, viens no ekonomiska liberalisma pamatlicējiem, (izstradajis darba vērtības teorijas svarīgakas kategorijas) izstradaja teoriju, ka visparējo labklajību un ekonomisko attīstību nodrošina:

o       brīva konkurence tautas bagatība;

o       brīvs kapitala tirgus = tiek atbrīvots zemes tirgus - 19. gs. Sakuma izveidojas attiecība: uzņēmējs – hipotēka – banka (lai būtu uzņēmējs, bija nepieciešams iegūt zemi, ko ieķīlajot banka varēja iegūt kredītu.

o       brīva darbaspēka aprite = dzimtbūšanas atcelšana. Brīvs darbaspēks, jeb brīvības princips darba attiecības kļuva par pamatu darba tiesību attīstībai.

Darba tiesības mūsdienu izpratnē saka veidoties 19.gs sakuma Baltija tapat ka visa Eiropa, ta nebija lokala paradība, bet gan reģionala paradība.

Sociala spiediena rezultata, valdības spiež veikt darba aizsardzības pasakumus – tiek ierobežota gribas brīvība darba līgumos;

Pamazam notiek daļēja atteikšanas no civiltiesību principa – pacta sunta servanda = pieļauj iespēju lauzt darba līgumu vienpusēji (pofig ka tas ir līgums);

Darba tiesības 19.gs:

o       Darba dienas max garums 12 h (24 h perioda) un katru darba h nakts laika pielīdzinaja 1.5 h dienas laika.

o       19 gs. beigas rūpniecība nodarbinatajiem līdz 11.5 St. Bērniem 8 st., naktī līdz 8 st.;

o       Darbspējas vecumu: vīr. 17-60, sievietēm 15-55.

o       Par pilntiesīgiem kalpiem un kalponēm atzina abu dzimumu cilvēkus no 18 (pilngadīgi 21).

o       Darba ņēmēju struktūra: priekšstradnieks (saimnieka palīgs); meitas un puiši (pēc 18); 15-18 mazais puisis un maza meita (maksaja mazak); 9-14 govju gani; 8-9 cūku gani; 5-7 zosu gani.

o       Lielsaimniecības kalpoņu iedalījums: nama meita (stradaja majas) un lauka meita (nodarbinata tieši ražošana).

o       19.gs. II pusē kalpus iedalīja: gada, sezonas, dienas un gabaldarba.

o       Atalgojums bija atkarīgs gan no cilvēka, gan no apgabala, kur stradaja.

o       Pēc zemnieku likumiem kalpošanas līgumu bez parapstiprinajuma varēja noslēgt brīva, pilngadīga, pieskaitama un rīcībspējīga persona vai nu rakstiski vai mutvardos 2 liecinieku klatbūtnē vai mutvardos bez lieciniekiem dodot rokasnaudu.

o       Sieviete, kuram ir pilngadība un neprecēta var staties darba bez tēva atļaujas, sievai japrasa vīra atļauja.

o       Kalpošanas līgumi: uz 1 gadu; noteiktu laiku; tikai noteiktu darbu veikšanai, pēc darba devēja aicinajuma par atlīdzību, ko nosaka pēc padarīta; noteiktu darbu veikšanai pēc darba devēja pirma aicinajuma vai izpildītaja vēlēšanas par jau iepriekš zinamu atlīdzību; gabaldarba līgumi.

o       Kalpošanas līgumu nevarēja pirms termiņa lauzt vienpusēja karta, ja nevarēja vienoties, tad bija nepieciešama tiesas iesaistīšana.

o       Līguma laušanas gadījuma ja kalps vainīgs, kalpam bija jaatlīdzina zaudējumi, vai arī jaturpina stradat līdz noteikta termiņam, ja vainīgs bija saimnieks, tad viņam bija kalps jaņem darba vai arī jamaksa gan par nokalpoto, gan nenokalpoto, bet nolīgto laiku.

o       Visus strīdus par kalpošanas līgumiem skatīja pagasta tiesa.

o       Līgumi nebeidzas ar termiņa notecējumu, bet ja bija nepieciešams uzteikums - gada līgumiem – 2 mēn. (Kurzemē – 3 mēn.), mēnešu līgumiem – 2 ned. Ja to nedarīja, tad uzskatīja ka līgums ir pagarinats uz tadu pašu laiku.

o       Pēc darba beigam darba devējs dod atestatu (raksturojumu), ja tas bija nepamatoti slikts - var sūdzēties tiesa. Par parak sliktu atestatu rakstīšanu saimniekam sods nedraud, bet par labu gan. Ja pariet darba uz citu pagastu vajag atestatu no pagasta (atlaišanas vēstule) par visu saistību nokartošanu, t.i. nodokļu nomaksu utt.

o       Vienpusēja karta atteikties no kalpošanas līguma saistībam varēja arī darba devējs, ja: kalps izradīja ilgstošu nepaklausību; kalpam bija slikta uzvedība, kas atstaja ietekmi uz saimnieka bērniem; par zadzību; par vieglpratīga rakstura dzīves piekopšanu; par acīmredzamu nolaidību; par tielēšanos veikt uzticēto darbu vai neatbilstību uzliktajiem pienakumiem. Visos gadījumos varēja arī ieturēt un neizmaksat algu par nostradato laiku. Ja parkapums bija apkaunojošs un smags, varēja izslēgt no pagasta.

o       Vidzemē zemnieku Likumi noteica papildus gadījumus, kad saimnieks 1-pusēji varēja lauzt kalpošanas līgumu: kalpa ģimenes iekšējo skandalu dēļ, neatdotu kredītu ņemšana saimnieka varda; neuzmanīga apiešanas ar uguni

o       Taču saimnieks nedrīkstēja bez iemesla lauzt kalpošanas līgumu. Ja ta bija, tad darba devējam nacas samaksat visu pielīgto algu. Tas pats attiecas uz uzturu un drēbēm, un bez tam par sodu nacas piemaksat kompensaciju pielīgtas algas apjoma.

o       Vidzemes zemnieku likumi noteica, kad kalps 1-pusēja karta var lauzt līgumu: saimnieks slikti uzvedas un/vai bija parmērīgi stingrs; saimnieka prasības bija parmērīgas un/vai nepamatotas; netika dots uzturs; saimnieks aizbrauca uz talam zemēm; personīga slimība. Visos gadījumos kalpam bija jaziņo pagasta tiesai un tas japierada, ka arī jaturpina darba attiecības vēl 2 mēnešus.

o       Acumirklīgu darba attiecības varēja partraukt tikai ja: netika maksata alga; kalps tika pakļauts publiskai lamašanai (pazemošanai); tika konstatēta saimnieka skaudība.

o       Kalpones varēja partraukt kalpošanu, ja apprecējas. Kurzemē par šo faktu bija jaziņo 3 mēnešus iepriekš.

No 20. gs sakuma darba tiesības pilnība nodalas no civiltiesībam – izveidojot patstavīgu tiesību nozari.

K. Brunings – tikai pozitīvas tiesības piespiež nesapratīgos un netaisnos ievērot darba tiesības = pamats, kalab darba līgumiem nepieciešama rakstveida forma;

Valsts kolektīva darba aizsardzība darba tiesības:

Tikai 20.gs. izveidojas moderna darbinieku aizsardzības sistēma:

o       likums;

o       darba koplīgums;

o       darba līgums

Šī hierarhija ir tadēļ, ka sakuma ir pozitīvas tiesības, kas garantē aizsarsdzības minimumu, tad naca koplīgums, kas paaugstinaja darba aizsardzības standartus, un darba līgums vēsturiski ka pēdējais, kas garantē vēl kaut kadas papildus privilēģijas.

LR (1918 – 1940) privattiesību tendences

Līdz 1937.g. 28.janv. valstī nebija vienots Civillikums.

Latgalē spēka 1832.g. cariskaja Krievija kodificētas civiltiesības (Spersenska civillikums), kuras savulaik bija ietvertas Krievijas likumu kopojuma X sējuma 1.daļa.

Uz parējo Latvijas teritoriju attiecas 1864.g. prof. Bunges Civillikums jeb Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļa, ar grozījumiem un papildinajumiem, kas tika izdarīti. Šim BVLK nebija vienotas pieejas.

Lai arī nebija pilsoņu iedalījums kartas, zemniekiem bija savas, īpašas reģionali regulētas privatas tiesības, kuru pirmsakumu bija meklējami pat 19.gs. sakuma (zemnieku likumos un paražu tiesības).

1921.g. 21.febr. LSS likums “Par laulību” (izmantoja Šveices 1907.g. civilkodeksa sastavu).

o       Likums likvidēja konfesionalas dabas ierobežojumus laulībai, noteica laulības šķiršanas brīvību valsts tiesu iestadēs, paredzot agrako laulato savstarpējus pienakumus arī pēc laulības izbeigšanas

o       Laulības vecums vīriešiem – 18, sievietēm – 16 gadi. Nepilngadīgie (21 gads) nevarēja staties laulības bez vecaku vai aizbildņu piekrišanas. Ja atļauja netika dota dibinatu iemeslu dēļ, pēc atļaujas varēja griezties aizbildniecības iestadēs.

o       Laulība nevarēja staties tuvi radinieki (p., sievasmate ar znotu, kaut radniecība, kura ir radusies, būtu radusies no naves vai šķiršanas).

o       Nedrīkstēja precēties gara vajas un veneriski slimas personas

o       Sieviete pēc iepriekšējas laulības izbeigšanas drīkstēja staties jauna pēc 300 dienam

o       Spēku zaudēja bijušie garīgo tiesu spriedumi slēgt laulību. Latvija tika noteikta laulības brīvība.

o       Laulību izsludinašanas termiņš – 2 mēneši.

o       Varēja laulaties valsts dzimtsarakstu nodaļas vai pie jebkura konfesijas garīdznieka

o       Šķiršanu veica tiesa. Varēja iesniegt arī prasību laulato šķiršanai uz termiņu, ne ilgaku par 3 gadiem. Noteica laulības lietu skatīšanas izbeigšanu garīgajas tiesas un nodošanu laicīgajam tiesam.

1922.g. 28.okt. valdības noteikumi “Par nekustamu mantu piespiedu atsavinašanu valsts vai sabiedriskam vajadzībam”

o       Nekustamo īpašumu varēja atsavinat pret taisnīgu un piemērotu atlīdzību, pieņemot atsevišķu likumu katra gadījuma, atlīdzību izmaksajot nauda, pieļaujot vienošanas iespēju starp attiecīgo valsts resoru un īpašnieku.

1920.g. 15.okt. valdības pagaidu noteikumi “Par dzīvokļu īri” un “Par atsevišķu istabu īri”. Noteikumi liecinaja par valdības aktīvu iejaukšanos agrakaja brīva līguma sfēra, cenšoties panakt sociali nozīmīga dzīvokļu jautajuma risinajumu.

o       Pilnveidoja īres maksas griestus. Namsaimniekam aizliedza paaugstinat īres maksu virs likuma noteiktajiem īres maksas griestiem.

o       Noteikumi aizliedza izlikt īrniekus no dzīvokļa, īres līgumam beidzoties, bez dibinatiem objektīviem iemesliem.

o       Noteica istabu īres griestus, vadoties no dzīvokļu īres griestiem un ņemot vēra logu skaitu istaba, ka arī mēbeles.

o       Mantošanas tiesību joma tika veikti daži grozījumi un papildinajumi vietējos CL, atceļot kartu privilēģijas.

1920.g. 12.marta Tautas Padomes likums noteica, ka bezmantinieku manta piekrīt valstij.

o       Atcēla tiesības mantot bezmantinieku mantu kartu iestadēm un korporacijam.

o       Atcēla arī pilsētu tiesības mantot birģeru bezmantinieku mantu.

Problēmas radīja no agrakajiem laikiem parmantotais teritorialais un kartu partikularisms.

Kartu privilēģijas Satversmes 82.p.(pilsoņu vienlīdzība likuma priekša) tika atceltas, taču nepieņēma likumdošanas aktu, kas atceltu pašas kartas.

Vietējo CL kopojuma 1928.g. Tieslietu ministrijas komisija neuzņemas dot nekadus skaidrojumus šaja joma. Latvijas tiesas turpinaja piemērot zemnieku likumus praksē.

20.gadu beigas bija priekšstats, ka labak ir CT joma esošo CL revīzija un to attiecinašana uz Latgali, neka jauna CK izstradašana.

Tieslietu ministrijas juridiska komisija 30.g. sakuma izstradaja ģimenes un mantošanas tiesību daļu jaunu redakciju. Šo nostaju atbalstīja Latvijas juristu kongress (1932.), ierosinot revidēt Vietējo civillikumu I un III gramatu. Ideja par jauna Civillikua izstradašanu guva pēc 1934.g. apvērsuma.

Vietējos CL izdarīti bija daudzi grozījumi. To būtība bija partikulara atmešana, kuras izcēlas no agraka muižnieku kartas priviliģēta stavokļa vai arī atspoguļoja atsevišķos Baltijas apgabalos izveidojušas teritorialas tiesību īpatnības.

1924.g. 12.apr. likumu; Vietējo civillikumu III gramata “Mantošanas tiesības” atcēla dižciltīgo muižnieku ģimenes muižu fideikomisus, kuri liedza īpašniekam atsavinat majoratu muižas, apgrūtinat tas ar paradiem vispar vai augstak par noteikto summu.

1924.g. 28.aug. valdības noteikumi paredzēja vienadus valdījuma ieilguma termiņus Rietumlatvija – 1 gadu kustamai mantai, bet 10 gadus nekustamai mantai un servitūtiem. Uz Latgali attiecinaja 1933.g.

1925.g. 27.okt. MK noteikumi; izdarīti grozījumi Vietējo civillikumu II gramata “Lietu tiesības” un IV gramata “Prasījumu tiesības”. Tika likvidētas atsevišķas Latvijas teritorijas daļas darbojošas partikularas tiesību normas.

o       Atcēla ganību, siena pļaušanas, koku ciršanas un biškopības servitūtus Kurzemes valsts mežos.

o       Sakara ar muižnieku dzimtmuižu likvidaciju agrarreformas rezultata tika atcelti panti, kuri noteica īpašas tiesību normas attiecība uz dzimtmuižam un to īpašniekiem.

o       Svītroja pantus par muižu īpašnieku sevišķajam tiesībam atkarība no muižas savdabības vai īpašnieka kartas, p., tiesības dedzinat degvīnu, turēt krogus.

o       IV. Atcēla pantus, kuri noteica privilēģijas izpirkuma tiesības mazturīgiem mantiniekiem.

o       Likvidēja ģimenes sabiedrības ar visas mantas kopību.

o       Partikularo tiesību, kura bija spēka Kurzemē, paredzot apstrīdēt pirkuma-pardevuma līgumu, ja samaksata cena vairak neka uz pusi parsniedza tirgus cenu, attiecinaja arī uz Vidzemi.

o       Atcēla sieviešu diskriminējošas normas – atcēla pantu, kas pieprasīja, lai CT strīdos par liecinieku būtu vīrieši.

Izteikta tendence kļuva valsts regulējošas lomas pieaugums CT joma. Valdība centas valstī panakt socialu stabilitati un šķiru mieru, nostiprinat latviešu ekonomisko un socialo stavokli, sekmēt ekonomisko attīstību, nodrošinat trūcīgo slaņu socialo aizsardzību.

1921.g. rīkojums “Par valdības tiesību ņemt pagaidu lietošana privatu īpašumu” – MK tiesību ņemt pagaidu lietošana par atlīdzību privatu kustamu un nekustamu īpašumu.

1923.g. 24.maija likums “Par nekustamu īpašumu piespiedu atsavinašanu valsts un sabiedriskajam vajadzībam”, kurš aizstaja 1922.g. valdības noteikumus.

1924.g. valdības noteikumi “Par nekustamu mantu pirkšanas un zemes izlietošanas tiesību piešķiršanu vietējam pašvaldībam” piešķīra pilsētu pašvaldībam pirmtiesības uz nekustamas mantas pirkšanu pilsētu administratīvajas robežas, lai novērstu dzīvokļu un telpu trūkumu un apkarotu spekulaciju ar nekustamu mantu. Pagastu pašvaldība ieguva pirmpirkuma tiesības uz zemes gabaliem attiecīgo pagastu robežas.

1924.g. 16.jūl. likums “Par telpu īri”, lai aizsargatu īrnieku intereses. CL panti, kuri nonaca pretruna ar šo likumu, nebija spēka. Nebija spēka arī īres līguma noteikumi, kuri bija pretruna ar šo likumu.

1927.g. likums (atvietoja 1924.g. valdības noteikumus), kurš aizliedza arvalstniekiem iegūt nekustamo īpašumu, ka arī mantu dzimtas lietošana laukos, bet pierobeža – arī miestos un pilsētas. Atļava nekustamo mantu nomat un parvaldīt uz pilnvaras pamata.

1934.g. likums “Par nekustamas manta iegūšanu”, kas aizliedza iegūt nekustamu mantu bez TMinistra atļaujas, izņemot gadījumus, kad tika izlietotas mantošanas, valdījuma ieilguma, izpirkuma, pirmpirkuma, laulato kopīpašuma atcelšanas tiesības, ka arī nekustamo mantu ieguva valsts, pašvaldība vai bankas. Arvalstu pilsoņiem bija vajadzīga TMinistra atļauja.

1920.g. Tieslietu ministrija izveidoja komisiju jauna CL izstradašanai. Sakuma katram novadam centas izstradat uzlabotu atbilstošu laikmeta prasībam savu, bet nevis vienotu kopojumu. Tikai 1928.g. radas parliecība, ka nav lietderīgi Latgali atstat arpus Latvja privato attiecību sistēmas.

1935.g. pēc Tieslietu minisrijas atzinuma izšķīras par vienota CL pieņemšanu visa valstī.

1937.g. 28.janv. MK akceptēja izstradato LR CL projektu. Tas stajas spēka 1938.g. 1.janv., vienlaicīgi tika atcelti sekojoši NA:

Latgales civillikums (Krievijas likumu kopojums X sējuma 1.daļa)

Latvijas civillikums (Baltijas vietējo likumu kopojums III daļa)

Visparējais zemnieku nolikums (Krievijas likumu kopojuma IX sējuma sevišķais pielikums)

1861.g. 13.janv. Vidzemes zemnieku likums

1817.g. 25.aug. Kurzemes zemnieku likums

1921.g. 1.febr. LR likums par laulību (I-VII nodaļa)

Īpaša uzmanība parejas noteikumos bija dalītas īpašumtiesības likvidēšanai. 1938.g. 8.dec. likums “Par dalīta īpašuma tiesības atcelšanu” kartību atcēla. Pēc likuma uz līguma pamata pastavošais dalītais nekustamais īpašums turpmak piekrita īpašumtiesīgam lietotajam. Izņēmums bija macītajsaimniecību zemei.

Strukturali CL iedalas:

o       ģimenes,

o       mantošanas,

o       lietu un

o       saistību tiesības.

No zemnieku tiesībam tika uzņemta īpaša zemes noma un mantošanas kartība.

Neietilpinaja autortiesību normas.

Sieviete bija līdzvērtīga vīrietim. Taču “vīram visa laulības laika vienam pašam pieder tiesība parvaldīt un lietot sievas mantu Visos strīdos noteicošais vards pieder tēvam.

Pilngadība bija no 21 gadu vecuma.

1938.g. 1.janv. stajas spēka arī Zemesgramatu un Notaru likums (25 gadu veci, augstaka juridiska izglītība, 2 gadu darba pieredze notaru kantorī, eksamens).

1938.g. 27.sept. Čeku un Vekseļu likumi.

LPSR laulības un ģimenes tiesību raksturojums

Avoti:

1926.g.KPFSR Laulības, ģimenes un aizbildniecības likumu kodekss;

1969.g. LPSR laulības un ģimenes kodeksu,

PSRS, LPSR konstitūcija

Padomju valstī nebija publiskas un privatas tiesības.

Civiltiesības regulēja mantiskas un ar tam saistītas nemantiskas attiecības, bet padomju ģimene bija brīva no materiala aprēķina, tapēc ģimenei bija jaizdod īpaša kodifikacija.

1926.g. KPFSR Laulības, ģimenes un aizbildniecības likumu kodekss.

o       Kodekss līdzas reģistrētai laulībai atzīst arī faktisko laulību, kuras faktu atzīst ar kopdzīves uzsakšanas brīdi.

o       Likvidē arlaulības bērnu statusu, jo paternitati nosaka vai nu dzimtsarakstu nodaļa vai tiesa.

o       Laulību reģistrē tikai dzimtsarakstu nodaļa

o       Līdz 1940.g. 26.nov. baznīca noslēgtas laulības saglaba juridisko spēku

o       Neatzīst divlaulību.

o       Šķiršanas gadījuma trūcīgajam vai darba nespējīgajam partnerim maksa alimentus 1 gadu.

o       Ir noteikts laulato līdztiesības princips.

o       Aizgadnības un aizbildnības lietas karto vietēja pagaidu izpildkomitejas, tas skata arī adopcijas lietas.

Ar PSRS APP 1944.g. dekrētu tika noteikts, ka tikai reģistrēta laulība rada laulato tiesības un pienakumus.

o       Beidzas kartība, ka tiesa varēja noteikt bērna paternitati un piespriest bērna uzturēšanai alimentus no tēva, ar kuru matei nebija reģistrēta laulība. Šīs sievietes saņem valsts pabalstu un atvieglojumus, dēvē par vientuļajam matēm.

o       Bērnus šķiršanas gadījuma gandrīz vienmēr atstaj pie matēm.

o       Ar šo dekrētu radas arī mate varone.

o       Ievieš samēra sarežģītu laulības šķiršanas procedūru, vispirms tautas tiesa, kur mēģina samierinat vēlak uz 2-o instanci (LPSR – uz AT), kur taisa spriedumu pēc būtības.

Ar PSRS APP 1965. g. dekrētu šķiršanas procedūru atvieglo un šķirties var tautas tiesa (rajona tiesa), kas nosaka arī turpmako bērna likteni.

Vēl tiesa izlēma par alimentaciju, mantas sadali, par bijušo precēto turpmakajiem uzvardiem.

LPSR AP 1969.g. pieņem LPSR laulības un ģimenes kodeksu.

o       Kodifikacija tika formulēti laulības un ģimenes likumdošanas galvenie uzdevumi, principi un regulējamo attiecību loks.

o       Uzdevumi – stiprinat padomju ģimeni, palīdzēt vecakiem ieaudzinat bērnos mīlestību pret Dzimteni un sagatavot viņus komunistiskas sabiedrības uzcelšanai.

o       Noeica, ka laulība balstījas uz sieviešu un vīriešu abpusēju mīlestību, cieņu un draudzību.

o       Sieviete un vīrietis baudīja ģimenē vienlīdzību, kas bija neatkarīga no tautības, rases un attieksmes pret reliģiju.

o       Paziņo par laulības brīvību no materialam saitēm.

o       Neparvarami šķēršļi laulībai – vecums; ir jau laulība; precēties ar tuvu radinieku; rīcības nespēja (ja atzinusi tiesa); starp viena dzimuma personam; planpratība vai lipīga slimība.

o       Jaslēdz laulība tikai valsts civilstavokļa akta reģistracijas iestadē.

o       Pilngadīgiem ģimenes locekļiem bija jarūpējas par ģimenes locekļiem, kas paši nespēja sevi apgadat.

o       Alimentaciju parasti pilda, jo tas ir obligati, par vienu bērnu ¼ par 2 – 1/3, par 3 un vairak 1/2 .

o       Adoptēt var tikai nepilngadīgos (līdz 15), ja 10 g tad vajag bērna piekrišanu. Pēc adopcijas bērns iegūst laulība dzimuša statusu.

o       Aizbildnību nodibina par bērniem līdz 15, aizbildniecību uz mirušu un bezvēsts pazudušu personu mantu. Aizgadnību no 15-18 g pēc cilvēka paša lūguma, ja viņš nevar realizēt pats savas spējas. Tas pats attiecas uz personam, kuram tiesa ir ierobežojusi rīcībspēju.

o       Pastav patronats – sava veida adopcijas surogats, attiecas uz audžu bērniem, kur audžu bērns ieguva tiesības pret saviem audzinatajiem, līgums starp audžu vecakiem un aizbildnības vai aizgadnības iestadi. Parasti līdz 15 gadiem.

Neoficiali, laulība brīvi varēja doties 3 reizes, ceturto reizi došanas laulība tika vērtēta kritiski un to centas nepieļaut vai ierobežot. Bieža šķiršanas bija slikts padomju pilsoņa raksturotajs.

Valsts, līdz ar to arī laulība šķirta no baznīcas.

Pilnība līdzsvarots sievietes un vīrieša stavoklis ģimenē. Laulatie varēja izvēlēties vienu kopēju uzvardu (sievas, vīra vai citu), ja nevarēja izvēlēties, tad bērnam lika abus uzvardus caur svītriņu.

Līdztiesība mantiskajas attiecības. Katrs pieturēja ienesto mantu, kopdzīves laika iegūta – kopēja manta.

Vismaz vienam cilvēkam ģimenē bija jastrada

LPSR mantošanas tiesību raksturojums

Avoti:

o       KPFSR 1922.g. Civilkodekss;

o       1964.g. LPSR Civilkodekss

Civilkodekss noteica mantošanu gan pēc likuma, gan testamenta.

Mantošana pēc likuma:

o       Mantošanas tiesības ieguva (ierobežots mantinieku loks):

laulatais,

bērni, vecaki, vecvecaki, braļi un masas

personas, kas pēdēja gada atradas miruša apgadība, kuras varēja nebūt miruša radinieki.

o       Neatraidamie mantinieki – tikai darba nespējīgas personas, kas atradušas miruša apgadība (tantiņas, nepilngadīgi bērni). Neatraidama daļa = 2/3 (tagad ½)

o       Visi mantinieki ieguva vienadas tiesības uz mantojumu.

o       Mantojot pēc likuma, mantinieki līdzīgas daļas bija,

o       pirmam kartam, miruša bērni (arī adoptētie), laulatais un vecaki (arī adoptētaji).

o       Ja nebija šo mantinieku, otraja karta mantoja - braļi, masas, vectēvs, vecamate ka no tēva, ta no mates puses.

o       Mazbērni un mazmazbērni arī bija likumīgie mantinieki, bet mantoja tikai tada gadījuma, ja bija miris kads no viņu vecakiem. Viņi mantoja līdzīgas daļas to, kas pienaktos viņu mirušajam vecakam.

Testamentara mantošana tika ierobežota ar testatora tiesībam palielinat vai samazinat likumīgajiem mantiniekiem pienakošas mantojuma daļas, vai arī izslēgt kadu no mantiniekiem no likuma paredzētas mantojuma daļas saņemšanas.

o       Likums paredzēja iespēju novēlēt testamenta mantu valstij, tas institūcijam, komunistiskajai partijai, arodbiedrībam, komjaunatnei, utt.

o       Tomēr nepilngadīgiem vai darba nespējīgiem bērniem (arī adoptētiem), laulatajam, vecakiem (adoptētajiem) un apgadajamajam neatkarīgi no testamenta satura tika nodrošinata neatņemama (obligata) daļa - ne mazak ka 2/3 apmēra no ta, ko viņi varētu mantot pēc likuma.

o       Testators varēja iecelt pēc mantinieku, ja testamenta noradīta persona nomirtu pirms mantojuma atklašanas vai nepieņemtu to, pie tam testamentariem mantiniekiem varēja uzlikt ari kadas saistības izpildi (legatu).

o       Attiecība uz testamenta formu tika izvirzīti vairaki nosacījumi - tam bija jabūt sastadītam rakstveida, noradot ta sastadīšanas vietu un laiku, testatora pašrocīgi parakstītam un notariali apstiprinatam.

Īpaša kartība bija paredzēta kolhoznieku sētas un Valsts darba krajkasē un PSRS banka esošo noguldījumu mantošana.

Kolhoznieku sētas (zemnieku viensētas) locekļa naves gadījuma manto­jums uz sētas mantu neatklajas, bet tikai uz miruša personisko mantu visparīga kartība.

Pilsoņi, kuriem bija noguldījumi Valsts darba krajkasē vai PSRS banka, bija tiesīgi dot rīkojumu krajkasei vai bankai par noguldījumu izdošanu viņu naves gadījuma jebkurai personai vai valstij.

Mantojuma iegūšanai bija nepieciešama ta pieņemšana. Pie tam pieņem­šanu nevarēja saistīt ne ar nosacījumiem, ne iebildumiem.

Mantot ne pēc likuma, ne testamenta nevarēja personas, kuras ar savam darbībam bija vērsušas pret mirušo vai kadu no mantiniekiem, ka arī neliku­mīgi veicinajušas sevis aicinašanu mantot.

Tiesību uz mantojumu zaudēja arī vecaki, kuriem bija atņemtas vecaku tiesības, un vecaki un pilngadīgie bērni, kuri ļaunpratīgi bija izvairījušies no pienakuma uzturēt mantojuma atstajēju -ja šie apstakļi bija apstiprinajušies tiesa.

LPSR īpašuma tiesību raksturojums

Avoti:

o       KPFSR 1922.g. Civilkodekss

o       1964.g. LPSR Civilkodekss

o       PSRS, LPSR konstitūcija

Kodekss noteica 3 īpašuma veidus:

o       valsts,

o       kooperatīvo

o       privatīpašumu.

Dominējošais bija valsts īpašums.

Valstij piederēja Ekskluzīvas tiesības uz zemi, tas dzīlēm, mežiem, ūdeņiem, dzelzceļi un to ritošais sastavs, gaisa transports.

Likums noteica 3 privatīpašuma formas:

o       vienai fiziskai personai piederošs īpašums,

o       vairakam fiziskam personam piederošs īpašums (kopīpašums)

o       juridisko privatpersonu īpašums.

Operatīvais valdījums - visu uzņēmumu manta, īpašnieks ir valsts;

Padomju tiesības neatzina privatīpašumu, jo tas balstījas uz bezstrades ienakumiem.

Zeme piederēja valsti, un ta uz beztermiņa nosacījumiem tiek iznomata kolhoziem (kooperatīvajam saimniecībam), iedzīvotajiem piemajas saimniecībam, socialistiskajiem uzņēmumiem.

Padomju iekarta nihilistiski attiecas pret tadu jēdzienu ka īpašums, tadēļ tika mēģinats pēc iespējas ierobežot rīcību ar to.

Valsts jeb socialistiskais īpašums tika absolutizēts.

Absolutizacijas sekas bija ta faktiska izņemšana no civilas apgrozības. Līdz ar to civiltiesiskas reaģēšanas formas kļuva otršķirīgas jeb sekundaras, bet par primaram tika atzītas administratīva vai kriminaltiesiska īpašuma aizsardzība.

Īpašums uz lietu ta īpašniekam varēja piederēt valdījuma, lietojuma un rīcības forma likuma noteiktas robežas.

Īpašums tika dalīts socialistiskaja un personiskaja:

o       Socialistiskais īpašums bija valsts (visas tautas!), kolhozu - kooperatīvu, arodbiedrību u.c. sabiedrisko organizaciju īpašums. To nevarēja izmantot personiskas iedzīvošanas u.c. savtīgos nolūkos.

o       Personiskais īpašums tika uzskatīts ka viens no pilsoņu vajadzību apmieri­našanas līdzekļiem, ta iegūšanas un pavairošanas pamats varēja būt tikai darba ienakumi. Pie tam piederoša manta nevarēja būt par bezstrades iena­kumu avotu. Sakara ar bezstrades ienakumu konstrukciju padomju pilsoni praktiski tika izslēgti no realas saimnieciskas aprites.

Ka savdabīgs padomju sistēmas tiesisks veidojums - būtu izdalams kolhoznieku sētas īpašums, kas tas locekļiem piederēja uz nedalītas kopīpa­šuma tiesības pamata.

Ka oficials parstavis saimnieciskas lietas uzstajas sētas galva.

Par viņa noslēgtiem darījumiem sēta bija atbildīga ar visu savu mantu, izņemot, ja no darījuma rakstura bija redzams, ka tas slēgts sētas galvas personiskas interesēs.

Lai kavētu zemnieku aiziešanu no kolhoziem, tika paredzēts, ka darba spējīgs sētas loceklis zaudē tiesību prasīt viņa daļas mantas izdalīšanu vai saimniecības sadalīšanu, ja viņš trīs gadus nebija piedalījies ar savu darbu un līdzekļiem tas kopsaimniecība.

LPSR saistību tiesību un dzīvokļu tiesību raksturojums

Saistību tiesības

Avoti:

o       KPFSR 1922.g. Civilkodekss

o       1964.g. LPSR Civilkodekss

Līgumu brīvības principu (gribas brīvības principu) ierobežoja planveida ekonomika, sociala ražošana, valsts monopols, valsts ekskluzīvas tiesības, privatīpašuma neatzīšana, valsts represīvais aprats.

Atzina, ka saistību rašanas pamats var būt Līgums vai delikts.

Tika reglamentēti sekojoši līgumi:

o       pirkuma,

o       maiņas,

o       davinajuma,

o       man­tas īres,

o       aizdevuma,

o       darbuzņēmuma,

o       galvojuma

o       uzdevuma,

o       pilnvaro­juma,

o       sabiedrības līgumi.

Saistību tiesības netika iekļauts nomas līgums, jo PSRS neatzina augļu (augļošanas) principu.

Patapinajuma līgums CK netika minēts, un šaja gadījuma pēc analoģijas piemēroja mantas īri regulējošas normas.

Tirdzniecības tiesības bija noteikts valsts monopols arēja tirdzniecība.

No civiltiesiska apgrozījuma tika izslēgta zeme, meži, lielie uzņēmumi.

Savukart nosakot atlīdzību par nodarīto kaitējumu, civilkodekss piepra­sīja ņemt vēra gan tas personas mantisko stavokli, kas kaitējumu nodarījusi, gan arī cietušas personas mantisko stavokli.

Saistību Civiltiesiska saistība bija definēta ka pamats, uz kura vienai personai (paradniekam) pienacas izdarīt otras personas (kreditora) laba no­teiktu darbību vai atturēties no tas, bet kreditors varēja no paradnieka pieprasīt ta pienakumu izpildīšanu.

Izbrīnu rada lielais iespējamo saistību veidu uzskaitījums, kas aizņem gandrīz pusi no visa civilko­deksa. Padomju līgumiskam attiecībam bija raksturīgas zinamas gribas brīvības ierobežošanas un reglamentēšanas tendences, īpaši socialistiskaja sektora.

Ar tipveida līgumiem valsts centas regulēt arī pilsoņu civilas attiecības, p., dzīvokļa īres tipveida Līgums valsts fonda dzīvojamas majas, kolektīvie darba Līgums darba attiecību noformēšana u.tml.

Fizisku personu civilo rīcību negatīvi ietekmēja noteikumi par bezstrades ienakumiem, kas līdz min sašaurinaja pilsoņu aktivitates.

Dzīvokļu tiesības – speciala padomju civiltiesību nozare

Avoti:

o       1940.g. LPSR AP Prezidija dekrētu 'Par dzīvokļu aizņemšanu un lietošanu pilsētas'

o       1940.g. LPSR TKP lēmumu 'Par dzīvokļu īres lik­mēm'

o       1848.g. PSRS APP dekrēts

o       1983.g. LPSR AP likums LPSR dzīvokļu kodekss”

Ar 1940.g. LPSR AP Prezidija dekrētu tika noteikta dzīvokļu platības normēšana īrniekiem pilsētas

Tika dibinatas dzīvokļu komi­sijas, kuru sastava ietilpa vietējas pašvaldības iecelts priekšsēdētajs un 3 locekļi no milicijas, Komunistiskas partijas un arodbiedrību deleģētajiem parstavjiem.

Viena persona bez ģimenes turpmak drīkstēja īrēt tikai 1 istabu, bet ģimene, kuras lielums neparsniedza 4 personas - 3 dzīvojamas istabas.

Macībspēkiem, profesionalajiem darbiniekiem un uzņēmumu, iestažu un organizaciju vadītajiem papildus pienacas vēl 1 istaba profesio­nalas darbības veikšanai.

Tiem īrniekiem, kuru dzīvokļi parsniedza noteiktos normatīvu, vajadzēja pieņemt dzīvoklī īrniekus.

Ar 1940. g. LPSR TKP lēmumu 'Par dzīvokļu īres lik­mēm' tika noteiktas cietas īres maksas likmes rubļos par l kv.m. derīga dzīvokļa laukuma, kura neieskaitīja saimniecības telpu platību. Dzīvokļa platības norma vienam cilvēkam tika noteikta 9 kv.m., pieļaujot papildplatību, kas varēja trīskartīgi parsniegt normu, atbildīgiem darbiniekiem, profesoriem, zinatniekiem utt.

1941. g. tika ieviestas cietas īres maksas (1,5 rubļi mēnesī par l kv.m.)

No īres maksas atbrīvoja atpūtas namus, sanatorijas un slimnīcas, kuram bija jamaksa tikai ēkas amortizacijas izdevumi.

LPSR dzīvojamos namus iedala:

o       valsts,

o       sabiedrisko uzņēmumu,

o       individualo īpašnieku;

o       kooperatīvo dzīvokļu fonda.

Valsts dzīvokļu fonds izveidojas nacionalizacijas procesa un ceļot dzīvokļus no jauna.

Izlikt no aizņemtam telpam varēja tikai tiesas ceļa.

Administratīva izlikša­na, pēc prokurora sankcijas, ja iespējamaja dzīvoklis bija aizņemts patva­ļīgi vai maja varēja sabrukt.

Ar PSRS APP 1948.g. dekrētu padomju pilsoņiem atļava pirkt un būvēt individualas majas

Par saviem līdzekļiem celtas majas nonaca personiska īpašuma.

Privatmajas dzīvo­jama platība ģimenei nevarēja parsniegt 60 m2. Tikai 80-tajos gados to palielinaja līdz 130.

Dzīvojama platība bija paredzēta vienīgi personisko vajadzību apmierinašanai. Kopa dzīvojošo laulato un viņu nepilngadīgo bērnu īpašuma varēja būt tikai 1 maja (majas daļa) vai kooperatīvais dzīvoklis.

No 1957. gada PSRS tika atļauts individualajiem būvētajiem apvienoties dzīvokļu celtniecības kolektīvos, lai celtu daudzdzīvokļu majas. Dzīvokļu kolektīva majas bija individualo būvētaju daļējais kopīpašums.

Kooperatīvos dzīvokļus LPSR saka celt 1962.g.

Katram padomju pilsonim ir tiesības uz apdzīvojamo platību. (Konstitūcija)

Bija komunalie dzīvokļi un saimniecības.

Lai iegūtu dzīvokli, bija jastajas dzīvokļu rinda, paatrinata dzīvokļu rinda pienacas jaunie specialistiem, matēm varonēm, LTK veteraniem un invalīdiem, sabiedriskie darbiniekiem un tiem pielīdzinatajiem, partijas večiem.

Parasta kartība, stavot rinda, dzīvokli varēja dabūt pēc 20 gadiem;

Ja esoša dzīvojama platība bija 4.5 kv.m. uz cilvēku, tad varēja staties paatrinataja rinda;

Dzīvokļu fondu veidoja:

o       Nacionalizacijas ceļa;

o       Veicot celtniecību – to veica:

valsts,

sabiedriskas organizacijas,

kooperatīvas organizacijas (60 –tie gadi, cilvēki ceļ par saviem līdzekļiem, bet maja viņiem nepieder, viņi nemaksa īri, toties ir ļoti dargi apsaimniekošanas pakalpojumi)

individualie būvētaji (no 1948.g.)





Politica de confidentialitate | Termeni si conditii de utilizare



DISTRIBUIE DOCUMENTUL

Comentarii


Vizualizari: 4959
Importanta: rank

Comenteaza documentul:

Te rugam sa te autentifici sau sa iti faci cont pentru a putea comenta

Creaza cont nou

Termeni si conditii de utilizare | Contact
© SCRIGROUP 2024 . All rights reserved