Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola

Vakara un neklatienes studiju daļa

Ventspils nodaļa

Profesionalas programmas

“Komercdarbība un uzņēmumu vadība”

2. kursa students

Referats macību priekšmeta

“ Latvijas tautsaimniecības vēsturē “

“ Rīga 13.-20.gs

Rīga

13.–20.gs.

Latvijas Republikas galvaspilsēta. Ta atrodas pie Daugavas ietekas Rīgas jūras līcī. Indriķa hronika Rīga minēta 1198 gada, bet arheoloģiskie atradumi liecina par to, ka šaja vieta jau 10.–11.gs. dzīvojuši lībieši, kurši, latgaļi un sēļi. 1201. gada Rīga kļuva par bīskapa rezidenci. 13.gs. sakuma izveidojas Rīgas komūna un Rīgas rate, Rīga ieguva pilsētas tiesības, kas tas iedzīvotajiem nodrošinaja dažadas priekšrocības, un Rīgas patrimonalo apgabalu, kas pilsētniekus apgadaja ar partiku un papildinaja pilsētas kasi. Kopš 13.gs. pirmas puses Rīgai ir savs karogs un ģerbonis. Tapat ka citas Eiropas viduslaiku pilsētas, Rīgas sabiedriskaja un saimnieciskaja dzīvē liela nozīme bija Rīgas ģildēm un Rīgas cunftēm, kas vēlak izveidoja nozīmīgas pilsētnieku dzīves organizētajas – Lielo ģildi un Mazo ģildi. No arzemēm iebraukušos tirgotajus kopa turēja melngalvju bralība.

Melngalvju bralība. Šī bralība sastavēja no gados jauniem un neprecētiem arzemju tirgotajiem. Sakuma viņu aizbildnis jeb patrons bija Sv.Juris, bet vēlak, tapat ka ordeņa melngalvjiem, Sv.Maurīcijs, kuru iedomajas ka Afrikas mori. No ta cēlies bralības nosaukums 'melngalvji'. Ar nosaukumu 'melngalvji' ta pirmoreiz Rīga minēta 1416 gada, kur tai piederēja Melngalvju nams. Vēlak bralība kļuva par Rīgas neprecēto vacu tirgotaju klubu un pastavēja līdz 1939 gadam.

Rīgas uzplaukuma un tas iedzīvotaju labklajības galvenais pamats bija tirdzniecība. Rīga pakapeniski izveidojas par nozīmīgu Baltijas jūras tranzīttirdzniecības centru un, iekļaudamas Hanza, kļuva par vacu tirdzniecības pilsētu savienības pilntiesīgu locekli.

Hanza. Ta ka Ziemeļeiropa nebija stipras valstis, Baltijas jūras reģiona 13.–14.gs. Hanza kļuva par Ziemeļeiropas, Austrumbaltijas, Skandinavijas un daļēji pat Anglijas tirgu monopolisti. 14.–15.gs. Hanzas pamatu veidoja 70 pilsētas, bet pavisam ta apvienoja ap 200 pilsētas. Galvenas Hanzas pilsētas bija vacu pilsētas Baltijas jūras un Ziemeļjūras piekrastē – Lībeka, Hamburga, Brēmene, Rostoka, Vismara, Štralzunde. 16.gs. Hanza saka sairt.

Rīgai bija liela nozīme arī Livonijas valstu savstarpējas cīņas par varu Livonija. No 1201 gada rīdzinieku virskungs bija Rīgas bīskaps, bet no 1221 samazinajas Rīgas politiska atkarība, bet pēc 1330.gada ta nokļuva Zobenbraļu ordeņa atkarība. Pēc 1452 gada par Rīgas virskungiem vienlaikus kļuva Livonijas ordenis un Rīgas arhibīskaps. Tomēr pilsēta ar to nesamierinajas un turpinaja cīņu par neatkarību ar mainīgam sekmēm līdz pat Livonijas karam. Pēc Livonijas sabrukuma 1561–1581 Rīga uz laiku kļuva par brīvpilsētu. No 1581.–1621. gadam Rīga nonaca Žečpospolitas (Polijas) atkarība, bet no 1621.–1710. gadam Rīga izveidojas par Zviedrijas nozīmīgako cietoksni. Ziemeļu kara laika 1701.gada vasara Rīga ieradas Karlis XII, uzbrūkošais sakšu un krievu karaspēks tika sakauts. 1710. gada, gandrīz pēc gadu ilgas Rīgas blokades, Liela mēra piemeklēto pilsētu krievu karaspēks tomēr ieņēma un ta bija spiesta parakstīt padošanas līgumus. Rīgas “atslēgas” ieguva Krievija. Pēteris I saka vietējas vaciskas pilsētas parvaldes parveidošanu. Šaja laika Rīga kļuva par Rīgas guberņas (no 1796 Vidzemes guberņas) centru. Rīgas pilī apmetas ģeneralgubernators, kura uzdevumos ietilpa arī pilsētas ienakumu un izdevumu parraudzīšana.

Krievijas parvaldes laika pamazam Rīgas tirdzniecība atjaunojas – 1725. gada Rīga iebrauca 388 arzemju kuģi. Galvenas eksportpreces bija kaņepaji, lini, linsēklas, labība, audekls un dažada veida vērtskoksne. Joprojam tika ievests sals, siļķes, vīns, cukurs, krasainie metali un galantērijas preces. 1/3 pilsētas iedzīvotaju bija saistīti ar tirdzniecību. Jau 17.gs. beigas sakas latviešu tautības iedzīvotaju mēģinajumi kļūt par pilntiesīgiem pilsētas namniekiem.

Namnieki. Viduslaiku pilsētu iedzīvotaji, kuriem pilsēta bija savs namīpašums un pilsētas pilsoņa tiesības. Livonija pirmie namnieki minēti 13.gs. Rīga. Sakuma par namnieku varēja kļūt ikviens, kurš apmetas uz dzīvi pilsēta, vēlak bija jamaksa īpaša nodeva. Pilsētas tikai namniekiem bija atļauts patstavīgi nodarboties ar amatniecību un tirdzniecību. Gan Rīga, gan citas Livonijas pilsētas lielaka daļa namnieku bija vacieši.

Svarīga nozīme vacu tirgotaju privilēģiju atcelšana bija Krievijas Pilsētu nolikumam.

Tas bija pilsētu pašvaldības reformas likums. Viduslaiku Latvijas pilsētas ekonomiska, sociala un politiska vara piederēja pilsētas patriciatam. Ta parziņa atradas arī rate. Vēlak tiesības uz līdzdarbību pilsētas parvaldē ieguva arī Liela ģilde un Maza ģilde.

Jauna pilsētas parvaldes reforma sakas ar 1877. gada noteikumiem par 1870. gada Krievijas pilsētu nolikumu piemērošanu Baltijas guberņam. Saskaņa ar nolikumu pilsētas vēlētaju sapulce ievēlēja pilsētas domi, kas izveidoja savu izpildorganu – pilsētas valdi, ko vadīja pilsētas galva. Pēc maksajamo nodokļu lieluma vēlētaji tika iedalīti trijas kūrijas. Katra kūrija ievēlēja 1/3 no domniekiem. Svarīgakos domes lēmumus vajadzēja apstiprinat gubernatoram vai iekšlietu ministrijai. 1889. gada aizliedza vacu valodas lietošanu pilsētu pašvaldību iekšēja lietvedība.

Savu agrako nozīmi zaudēja Liela ģilde, tas galvenas funkcijas parņēma Rīgas biržas komiteja. Vietniecības laiks Rīga pilnīgi nojauca pilsētas viduslaiku struktūru, taču drīz vien jaunais cars Pavils I atjaunoja agrako pilsētas parvaldes sistēmu.

. gadsimts sakas Rīgai nelabvēlīgi. Pēc zaudēta kara Krievija bija spiesta pievienoties kontinentalajai blokadei pret Lielbritaniju. Tirdzniecības ierobežojums radīja zaudējumus tas ostam un saimniecībai kopuma, tapēc Krievija noslēgto līgumu neievēroja. 1812. gada sakas Napoleona I karagajiens uz Krieviju. Kaut arī ienaidnieks līdz Rīgas vaļņiem pat nenonaca, panikas dēļ tika nodedzinats bagatakais Arrīgas rajons – Pēterburgas priekšpilsēta. Par spīti šiem apstakļiem Rīgas iedzīvotaju skaits strauji pieauga, galvenokart gan uz iebraucēju rēķina. To veicinaja zemnieku brīvlaišana un rūpniecības attīstība. 1810. gada darbu saka Zasulauka vadmalas manufaktūra, 1811. gada Rīgas apkaimē tika nodibinatas piecas niedru cukura manufaktūras (Sarkandaugava, Ķengaraga, Bišumuiža, ka arī Allažu un Belles muiža). Taču no Krievijas ievesta lēta biešu cukura dēļ drīz tas bija spiestas darbību partraukt. Toties veiksmīgi attīstījas kokapstrades, ķieģeļrūpniecības un metalapstrades uzņēmumi. 1843. gada saka darboties Kuzņecova fajansa rūpnīca. 19.gs. vidū Rīga bija 55 dažadi rūpniecības uzņēmumi un gandrīz visi tie atradas priekšpilsētas.

Līdz 19.gs. 60-jiem gadiem, kamēr Rīga vēl bija cietoksnis, tas teritorialo attīstību ietekmēja militarstratēģiskie apsvērumi. No 1857.–1863. gadam pilsētas vaļņi tika nojaukti, vēlak nojauca arī Citadeles vaļņus. Daļu zemes izlietoja Vecrīgas ielu līmeņa pacelšanai, ka arī Bastejkalna un Kanalmalas apstadījumu izveidošanai. Tomēr Pardaugavas attīstību joprojam kavēja Kobronskansts, kuru atļava nojaukt tikai 1904. gada pēc jauno brīvnoteikumu pieņemšanas. No 1858. gada tika atcelts aizliegums priekšpilsēta celt mūra ēkas un atļava paaugstinat priekšpilsētas majas līdz 2 staviem agrako vienstava koka apbūvju vieta. Bulvaru loka aizliedza celt rūpniecības uzņēmumus, tur drīkstēja būvēt vienīgi mūra ēkas ar ierobežotu augstumu (21,3 m). Pastavēja arī citi apbūves ierobežojumi un aizliegumi.

Liela nozīme Rīgas rūpniecības un tirdzniecības attīstība bija dzelzceļa izbūvei. 1861. gada tika atklata Rīgas–Daugavpils dzelzceļa līnija, 1868. gada saka darboties Rīgas–Jelgavas dzelzceļa līnija, 1877. gada dzelzceļš savienoja Rīgu ar Tukumu, bet 1889. gada vilcieni saka kursēt Rīgas–Valkas–Pleskavas dzelzceļa līnija. Dažus gadus vēlak šīs dzelzceļa līnijas pagarinaja talu aiz Latvijas robežam. 1818. gada Bolderaja, pie ieejas Rīgas osta, uzcēla pirmo baku. 1852. gada tika ierīkota Rīgas–Bolderajas telegrafa līnija (tolaik pirma Krievijas impērija). Īsa laika uzcēla arī lielas preču noliktavas un izbūvēja dzelzceļa atzarus ostas vajadzībam. 1872. gada pari Daugavai uzcēla Dzelzs tiltu. No 1887.–1891. no Dzelzs tilta līdz Andrejostai veco, koka paļiem nostiprinato Daugavas krastu izbūvēja granīta. Jau kopš 16.gs. galvena rīdzinieku iepirkšanas vieta bija Daugavmalas tirgus. Satiksmi starp abiem Daugavas krastiem uzlaboja arī 1896. gada uzbūvētais Pontontilts, kas nomainīja veco Plosta tiltu. Par tilta lietošanu bija jamaksa tilta nodoklis. Agrako zirgu tramvaja satiksmi pa tagadējo Brīvības ielu un Maskavas ielu 1901. gada nomainīja elektriskais tramvajs. 1862. gada netalu no Bastejkalna tika uzcelta gazes fabrika un eļļas lampu vieta Rīgas ielam gaismu saka dot gaze, bet 80-jos gados gazi nomainīja elektriskais apgaismojums. No 1874. gada Rīga kursēja omnibusi un vieglie ormaņi. Tika uzlabota arī rīdzinieku apgade ar dzeramo ūdeni. Bukultos tika atrasti lieli gruntsūdeņu krajumi, un 1904. gada šo ūdeni saka pievadīt Rīgai. Pēc vaļņu nojaukšanas saka veidot arī Rīgas pazemes atūdeņošanas sistēmu. 1894. gada darbu saka sistematiska kanalizacija. Tomēr visi šie labiekartojumi notika galvenokart pilsētas centra, dzīve priekšpilsētas ritēja pa vecam.

. gs. otraja pusē Rīgas stradnieku skaits bija pieaudzis 8 reizes. Grūto dzīves apstakļu dēļ jau 60-to gadu beigas stradnieki saka dibinat savstarpējas palīdzības un bēru kases, ka arī citas apvienības un biedrības, kas veicinaja stradnieku apvienošanos un kultūras un izglītības darbu. Marksistisko ideju izplatība liela nozīme bija Jaunajai stravai. Veidojas pirmie nelegalie stradnieku pulciņi. Par sevišķi nozīmīgu protesta akciju kļuva 1899. gada Rīgas dumpis.

Rīgas iedzīvotaju skaits:

Pēc iedzīvotaju skaita 20. gs. sakuma Rīga bija treša lielaka pilsēta Krievijas impērija. No 1900.–1913. gadam Rīgas iedzīvotaju skaits gandrīz dubultojas (1913 – vairak neka 500 tūkst. cilvēku). Taču tikai 40% rīdzinieku bija latvieši. No 1909. gada Rīga sakas strauja dzīvojamo namu un ēku celtniecība. Līdz 1913. gadam pilsēta tika uzceltas aptuveni 2 000 dzīvojamo namu. Lielu daļu koka apbūves, it īpaši Rīgas centra, nomainīja mūra ēkas. Attīstījas pilsētas labiekartošana. 1900. gada jaundibinata Rīgas tramvaja akciju sabiedrība saka elektriska tramvaja ierīkošanu un nakama gada vasara atklaja pirmo tramvaja līniju, bet rudenī vēl 5 līnijas. 1914. gada aprīlī atklaja jaunu divsliežu dzelzceļa tiltu. 1905. gada saka darboties pilsētas elektrostacija (līdz tam darbojas 16 privatas elektrostacijas). Tika paplašinatas Rīgas ielas, kas izradījas par šauram strauji augošai satiksmei. Rīga koncentrējas lielakie rūpniecības uzņēmumi un bankas.

1905. gada revolūcija sakas ar 13. janvara notikumiem Rīga. Rīgas stradnieki inteliģence un studenti aktīvi iesaistījas revolucionarajos notikumos.

Sakoties 1. pasaules karam, sakas Rīgas rūpnīcu evakuacija. Reizē ar uzņēmumiem pilsētu atstaja liela daļa tur nodarbinato rīdzinieku. Tuvojoties frontei, daudzi kļuva par bēgļiem. 1917 janvarī Rīgas pievartē risinajas asiņainas Ziemassvētku kaujas, kas beidzas ar lieliem zaudējumiem. 1917 gada septembrī  Rīgu ieņēma Vacijas karaspēks Pēc Brestas miera līguma noslēgšanas Rīga un tas apkartne tika iekļauta ta sauktaja Ķeizariskaja Rīgas guberņa. Šaja sarežģītaja situacija Rīga 1918. gada 18. novembrī notika svinīga Latvijas Republikas pasludinašana. Rīga kļuva par tas galvaspilsētu. Tika izveidota Latvijas Pagaidu valdība.

Jaunas valsts pastavēšanu apdraudēja Vacijas okupacijas karaspēks un lielinieciska Krievija, kas centas atgūt bijušo impērijas provinci. 1919. gada janvarī Rīga ienaca Stučkas valdības karaspēks. Tika nodibinata padomju vara Latvija. Rīga ta pastavēja līdz 1919. gada maijam, kad pilsētu ieņēma Rīdigera fon der Golca karaspēks un saka teroru pret pilsētas iedzīvotajiem. Tikai ar Strazdumuižas pamiera līgumu 1919. gada jūlija Rīga ienaca Latvijas armijas daļas un atgriezas Pagaidu valdība. Taču 1919. gada oktobrī, novembrī Rīgu nacas aizstavēt no Pavela Bermonta-Avalova karaspēka.

Rīga darbojas Satversmes sapulce, Saeima, Ministru kabinets. Valsts prezidenta rezidence atradas Rīgas pilī.

Pilsētu parvaldīja Rīgas dome, kas saka darbu pēc 1920.gada sakuma notikušajam vēlēšanam. Domes valdes darbību vadīja pilsētas galva un divi viņa biedri. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma Rīgu parvaldīja iecelts pilsētas lielvecakais un viņa vietnieki – vecakie.

Pilsētbūvniecība Rīga bija galvenokart saistīta ar apbūves regulacijas jautajumiem, transporta attīstībai nepieciešamo jauno ielu izbūvi un esošo ielu paplašinašanu. 1924. gada saka izstradat Rīgas kopējo apbūves planu. Visas arhitektoniski makslinieciska ziņa vērtīgas celtnes 20.–30. gados tika celtas pēc vietējo specialistu projektiem. Tika uzceltas arī vairakas sabiedriskas ēkas (Tiesu pils, Finansu ministrijas ēka, Centraltirgus, Armijas ekonomiskais veikals, Kara muzejs u.c.).

gados Rīga kļuva latviskaka. 1935. gada latviešu īpatsvars pilsētas iedzīvotaju vidū bija 63%. Lielakas etniskas minoritates Rīga bija ebreji vacieši krievi un poļi Rīga darbojas nozīmīgi rūpniecības uzņēmumi, lielakas kredītiestades, ka arī trīs no četram latvijas augstskolam.

Pēc Latvijas okupacijas 1940. gada 17. jūnija Rīga kļuva par Latvijas PSR galvaspilsētu. Taja atradas Latvijas PSR Augstaka Padome un valdība – Ministru padome. Pilsētas parvalde tika izveidota pēc PSRS pilsētu parauga. 1941. gada janvarī Rīga tika izveidoti 6 rajoni (Ļeņina, Staļina, Kirova, Maskavas, Proletariešu un Sarkanarmijas rajons)

. gada jūlija Latviju okupēja nacistiskas Vacijas karaspēks. Latvija kļuva par reihskomisariata Ostland sastavdaļu un Rīga par tas centru. 1944. gada oktobrī Rīgu atkal ieņēma Sarkana armija.

Pēckara gados Rīga strauji pieauga iedzīvotaju skaits, galvenokart uz migracijas rēķina. Savukart latviešu īpatsvars strauji samazinajas (no aptuveni 45% 1959. gada līdz 36% 1989. gada). 80-to gadu vidū Rīga dzīvoja vairak neka 1/3 no Latvijas iedzīvotajiem. Mainījas arī pilsētas administratīvais iedalījums.

1946. gada  Rīgai pievienoja Jūrmalas rajonu. Taču vēlak to apvienoja ar Ķemeriem un Sloku, izveidojot patstavīgu pilsētu – Jūrmalu. Arī turpmak samēra bieži mainījas Rīgas rajonu skaits, to robežas un nosaukumi. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas 1991. gada sakas Rīgas pašvaldības reforma – Rīga tika iedalīta sešos administratīvajos rajonos (Centra rajons, Kurzemes rajons, Latgales priekšpilsēta, Vidzemes priekšpilsēta, Zemgales priekšpilsēta, Ziemeļu rajons). Saskaņa ar 1994. gada februara lēmumu Rīga izveidota vienas pakapes pašvaldība ar vienu lēmējvaru – Rīgas domi (60 deputatu); priekšpilsētas (rajonus) parzina iecelti izpilddirektori.

Industrializacijas gaita Rīga kļuva par hipertrofētu Latvijas rūpniecības centru (taja koncentrējas ap 52% rūpniecība nodarbinato iedzīvotaju, tika saražots vairak neka 52% produkcijas)

1960.–1980. gados Rīga uzcēla jaunus dzīvojamos rajonus galvenokart neapbūvētajas pilsētas nomalēs. Radas ta sauktie 'guļamrajoni' Agenskalna, Jugla, Purvciema un citur. Tika uzceltas arī vairakas nozīmīgas sabiedriskas ēkas (Rīgas stacija, lidosta 'Rīga', Dailes teatris, Kongresu nams, vairaki sporta nami un citas)

Rīgas iedzīvotaji 1897–1995

Literatūras saraksts

“Rīga 1860-1917” 1978.gads

“Feodala Rīga” 1978.gads

“Rīga socialisma laikmeta” 1980.gads