referats Platona dialogs “Dzīres”

LATVIJAS UNIVERSITATE

referats

Platona dialogs

“Dzīres”

Platons, īstaja varda Aristokls, ir klasiskas filozofijas parstavis, idealisma pamatlicējs antīkaja filozofija. Divdesmit gadu vecuma iepazinis savu talako skolotaju Sokratu, Platons smeļas no viņa zinašanas un iemaņas filozofija.

Platonas ir apveltīts ar brīnumainam dzejnieka spējam, un to viņš arī parada viena no saviem darbiem „Dzīres”’. Bagatīgs, maksliniecisks un daudzveidīgs ir šis Platona dialogs, kura sižetam ir reals pamats.

Platons šaja darba parada, ka atēnieši šados saviesīgos pasakumos varēja savstarpēji garīgi bagatinaties. Tas vienlaikus bija arī grūts parbaudījums ta dalībnieku prata un iztēles spējam, atmiņai, aspratībai un daiļrunībai. Dialoga „Dzīres” redzams, ka par doto tēmu bija iespējams izteikties tikai tiem, kas bija apguvuši un spēja likt lieta milzīgu informacijas apjomu gan par mitoloģiju, gan literatūru, gan arī citam garīgas dzīves jomam.

Platons cenšas arī atainot sabiedrības gara spējas un aspratību.

Galvenais varonis šaja darba ir Sokrats un šeit nu gribētos piebilst, ka ir ļoti grūti pateikt, kad Platons min Sokratu ka literaru tēlu un kad, ka pašu Sokratu. Tieši šī neziņa mani vilinaja izlasīt šo dialogu. Ka arī piesaistīja šo dzīru tēma- dieva Erota slavinašana. Man ka daiļa dzimuma parstavei, tas likas gana aizraujošs, vilinošs un interesants temats. Es nekļūdījos.

Fantastiski bija lasīt, ka par vienu tēmu ir izteikti tik daudzi viedokļi. Dažu brīdi likas, ka katrs runatajs cenšas viens otru apstrīdēt, bet taja paša laika, viens otru papildina. Katram runatajam ir izteikti stingri un neapgažami argumenti, atliek vienīgi domat, kuram no runatajiem gribētu piekrist es pati.

Tatad, visi runataji, kas bija sapulcējušies pie Agatona nodevas filozofiskiem apcerējumiem par dievu Erotu. Tomēr pašas filozofiskas domas pamata ir mēģinajums ne tikai iztirzat jautajumu par Erotu, bet arī gūt kadu skaidrojumu par to, ka pareizi ir jagoda Erots, jeb jamīl. Erots sengrieķu mitoloģija ir mīlas dievs. Dzīru dalībnieki atzīst, ka citi dievi slavēti daudz, nepelnīti aizmirsts tieši šis. Un ta sakas, manuprat, izcila saruna, var pat teikt, diskusija par šo dievu.

Pirmais runaja Faidrs. Runatajs atmiņa parcila senas grieķu teikas par zemes rašanos. Par to, ka visa sakuma ir bijis haoss, no kura radušies divi Zeme un Erots.

Parmenīds atceras, ka Erots – vecakais no dieviem devis cilvēkiem visskaistako velti – mīlētajam draugu. Parmenīds runa par drosmi, enerģiju, varonību – īpašībam, ko iegūst vīrietis cīnītajs. Mīlestības vadīts tas ir spējīgs veikt pratam neaptveramo.

Vēl kads no runatajiem min teiku, kura teikts, ka pirmsakumos vīrietis un sieviete bija ka viens vesels organisms. Dievi izjuta nedrošības sajūtu, jo šis organisms dzīvoja pilnība, un tapēc tas tika sadalīts divas daļas. Un šī iemesla dēļ divi cilvēki viens otru meklē, meklē savu otro pusīti. Vēlme atrast to otro ir neparvarama. Man ļoti gribētos ticēt un piekrist šī runataja sacītajam, jo tieši tas man lika saprast, ka ta arī ir. Mēs katrs meklējam sev to cilvēku, kurš saprastu, cienītu un mīlētu, un, manuprat, šī teika to arī pierada, ka ta tas arī ir.

Šī tēma mūsdienas ir ļoti aktuala. To pierada mūsu sabiedrība. Neviens no mums nevēlas būt viens, ikkatrs tiecas pēc sapratnes, cieņas un mīlestības. Un tas viss ir Erots. Protams, mēs ne tik bieži pieminam pašu mīlestības dievu, bet viņš tiek aprunats, un mēs cildinam mīlestību, tiecamies pēc tas, tatad sava ziņa domajam un tiecamies pēc dieva Erota. Es nevaru pateikt, ka bija senatnē, jo ka jau min dzīru dalībnieki, dievs Erots par maz tiek slavinats. Bet vai tad antīkaja laika nepastavēja mīlestība? Iespējams, ka runataji doma par Erota slavinašanu ka tadu, jo mīlestība, pēc manam domam, ir visvairak cildinata, slavinata un aprunata.

Cilvēki cildina mīlestību, ja tas vadītie veic skaistus darbus. Jēdziens “mīlestība” ka tads nav ne labs ,ne ļauns. Laba vai ļauna nokrasu tam piešķir cilvēks.( )

Dzīru dalībnieks Aristofans runa par Erotu pavisam savadak, ka Pausanijs un Eriksimahs. Viņš uzsver, ka ilgas pēc vienības ir Erots, tas ir ceļvedis uz vienotību un nedalamību. Aristofans runa par Erota izpausmi mīlestība uz savu profesiju. Divi cilvēki tiecas viens pēc otra un rada bērnu, mūzikas skaņas, saplūstot kopēja akorda, rada jaunu melodiju. Paveroties apkart redzam – viss plūst, viss mainas, nepartraukti saplūšanas procesa veidojas jaunas formas - dzimst jaunais. Mīlestības process ir nebeidzams un ta izpausmes ir visdažadakas.

Arī šim runatajam gribētu piekrist, jo tiešam mīlestības izpausmes ir visdažadakas. Nenoliedzami, visa pamata ir mīlestības jūtas to daudzveidīgajas izpausmēs. Mēs varam mīlēt kadu lietu :dzimto pilsētu, tuva cilvēka uzdavinatu gramatu, mēs varam mīlēt dzīvnieku, puķi, kuru esam paši audzējuši sava puķu darza, koku, kuru iestadījis vecvecvectēvs. Mēs varam mīlēt savu mammu, tēti, masu un brali, un, protams, mēs varam mīlēt arī paši sevi. Es apbrīnoju šo runataju fantastisko domu, iztēli, filozofēšanu. Ir pagajuši vairaki gadu tūkstoši, un lasot šo Platona darbu, man šķiet, ka antīkaja laika bija ģeniali cilvēki, jo visas viņu izteiktas domas un idejas atsaucas uz mūsdienam.

Agatons cildina Erotu pašu, nerunajot par to, ko Erots ir devis. Viņaprat Erots ir visskaistakais no dieviem, arī visjaunakais, jo vienmēr kopa ar jauniešiem. Līdzīgs tiecas pēc līdzīga. Erots majo cilvēku sirdīs, dvēselēs, tikai maigajas, liegajas. No skarbajam viņš izvairas. Pats būdams dzejnieks, viņš spēj citus par dzejniekiem padarīt. Makslam un amatiem nebūtu spožuma, ja tas nevadītu Erots. Dievu dzīvē radas saskaņa, kad tas saka vadīt Erots.

Agatons tieši pievērš uzmanību pašam dievam Erotam. Un ta jau arī ir, ka mēs runajam par skaisto, par gaišo, liego un maigo, bet aizmirstam, ka ta visa radītajs ir Erots.

Platons savas domas darba “Dzīres” liek paust skolotajam, filozofam Sokratam.

Agatons saņem Sokrata atzinību par spožo Erota cildinajumu. Sokrats min, ka vēlas runat to, ko doma, nevis to, ko gribētu dzirdēt klausītaji.

Sava runa Sokrats pierada ,ka Erots pats nav skaists. Erotam trūkst skaistuma, viņa nav arī laba. Sokrats stasta, ko dzirdējis no mantinejietes  Diotīmas par Erotu. Tas, kas nav skaists, tūdaļ nav atzīstams par neglītu, un tas, kas nav labs, par nekrietnu. Un tas ,kas nav gudrs, var nebūt muļķis. Ir kaut kas starp gudrību un muļķību, skaisto un neglīto, labo un ļauno. Ta arī esot ar Erotu, apgalvo Sokrats. Viņš ir kas vidējs starp labo un ļauno, skaisto un neglīto.

Erota mate ir Nabadzība, tapēc Erots pēc savas mates līdzības ir nabags, vienmēr basam kajam, bez pajumtes. Turpretī pēc sava tēva Pora līdzības, Erots ir viltīgs, iekaro skaistumu, ir drosmīgs, enerģisks un mednieks.

Erots esot iemīlējis Afrodīti, skaistuma dievieti. Tatad Erota paradas šī tieksme pēc skaista.

Erots – ta ir tiekšanas pēc mūžīgas dailes, apgalvo Sokrats.

Platons parada, ka dzīrēs ar novēlošanos ierodas Alkibiads un sarunu gaita liek tam raksturot Sokratu. Šeit minēts ta laika, un arī mūsdienas sabiedrības sastopamais netikums homoseksualisms. Jateic, ka tas mazinaja manu patiku pret šo fantastisko Platona darbu. Protams, jaskatas patiesībai acīs un jasaprot, ka šis netikums ir nacis līdz pat mūsdienam. Kaut gan šaja dialoga sapratu, ka tieši vīriešu mīlestība ir tīra un tikumiska, mūsdienas tas ir tieši pretēji. Homoseksualisms netiek pieņemts un uzskatīts par normalu. To spilgti pierada baznīca. Baznīca pakļauj homoseksualistus iznīcībai un tad man rodas jautajums. Dievs pieņem visus, arī grēciniekus, un baznīca, ka Dieva sludinataja liek iznīcinat, ka viņi saka, šo netīrību. Kur šeit ir skaidrība? Mani personīgi neuztrauc, kada cilvēkam ir mīlestība. Vai ta ir pret pretējo dzimumu, vai savu dzimumu. Mūsu uzdevums ir dzīvot pilnvērtīgu un pēc iespējas skaistaku dzīvi. Un jadara tas, kas mums patīk, jamīl tas, ko mēs vēlamies mīlēt, neskatoties uz sabiedrības nosodījumu.

Arī mūsdienas par to parliecinamies ik uz soļa. Nekas jau cilvēka daba nav mainījies šo 2,5 tūkstošu gadu laika, kuri mūs šķir no Platona aprakstītajiem dzīrotajiem.

Atgriezīsimies referata nobeiguma tapat ka sakuma domas taja 2,5 tūkstošus gadus senaja pagatnē. Ko jaunu esam uzzinajuši par Sokrata, Platona Grieķiju, zemi, kuras kultūra ir pamata visai mūsu Rietumu kultūrai? Likas dīvaini tas, ka darba “Dzīres” sieviete paradas tikai nedaudz ieskicēta, ta ir flautiste, kura izklaidē dzīru viesus. No citiem avotiem zinam, ka ta laika sabiedrība sieviete, kaut arī piederēja pie aristokratijas aprindam, bija beztiesīga, sava vīra neievērota .Sievietei nebija iespējams iegūt izglītību. Izņēmums bija heteras ,augstakas prostitūcijas parstaves. No vēstures zinama izglītota , gudra 5.gs.p.m.ē. Perikla laika dzīvojusī hetera Aspazija – Perikla ilggadīga draudzene un padomdevēja. Un tomēr tadas ka Aspazija nebija daudzas, tie bija reti izņēmumi.

Lai sevi apliecinatu sabiedrība, lai liktu vīrietim ieklausīties sevī, lai iegūtu neatkarību, bija janoiet šis sievieti pazemojošais netikumības ceļš.

Tadu mums sava laika sabiedrību atspoguļo Platons realistiskaja dialogu sakopojuma darba “Dzīres”.

Platona dialogi ir ne tikai izcili antīkas filozofijas, bet ari literatūras un visparējas kultūras pieminekļi, un daudzus dialogus var ierindot starp labakajiem sengrieķu literatūras paraugiem. Iepazīšanas ar tiem paplašina lasītaja garīgo apvarsni un dod iespēju labak izprast attīstības ceļu, ko cilvēce nostaigajusi vēlako gadu tukstošu ritējuma. (Platons)

Esmu priecīga, ka izlasīju filozofiska rakstura gramatu, jo līdz šim, nevienu filozofa darbu neesmu izlasījusi. Mani varbūt biedēja sarežģīta filozofu valoda. Nenoliegšu, ka arī Platona dialoga „Dzīres” bija priekš manis diezgan sarežģīta valoda, bet es iepazinu kaut mazliet filozofijas domas, idejas. Mani tiešam ir ieinteresējušas šadas filozofijas gramatas. Apbrīnoju antīko filozofu gudrību, dziļo domu un filozofēšanu. Izlasot filozofiska rakstura gramatu, ta tiešam cilvēkam paplašina garīgo apvarsni. Lasot šo gramatu, es jutu, ka pati uz bridi iejūtos filozofa, domataja loma. Izlasot katra runataja sacīto, es uz brīdi noliku gramatu un pati nodevos pardomam. Apsvēru visus par un pret, kam es piekrītu un kam ne. Teikšu gan, ka piekrītu katram no runatajiem vairak vai mazak. Es gribētu salikt visas runataju idejas un domas viena veseluma. Katrs dzīru dalībnieks fantastiski papildinaja viens otru. Ja kads nepiekrita, tad spēja ģeniali argumentēt savus uzskatus.

Protams, šaja dialoga lielu lomu ieņem Sokrata tēls. To pamanīju jau darba sakuma. Visiem runatajiem svarīga bija Sokrata cildinašana un viņa atzīšana. Šis darbs jau vien pierada, ka Platons tiešam ļoti augsti vērtēja savu skolotaju, un domajams, ka arī citos savos darbos Platons to atklaj.

Priecajos arī par to, ka lasīju tieši antīka filozofa gramatu, jo tie ir paši filozofijas pirmsakumi, un tagad varu arī nodoties viduslaiku filozofu un viņu darbu iepazīšanai.

IZMANTOTA LITERATŪRA

Platons. Menons. Dzīres.- Rīga, 1998

Lukstiņš G. 2006