“Organu transplantacija”

Referats

“Organu transplantacija”

Ievads

Pateicoties medicīnai, cilvēce ir atbrīvojusies no lielas daļas

infekciju slimību, cīnas ar tagad esošajam, arī cilvēka mūža ilgums pēdējos simts gados palielinajies par četrdesmit gadiem…

Mūsu dienas organu parstadīšana ir plaši izplatīta arstēšanas metode pacientiem ar neatgriezeniskiem organu bojajumiem. Jaunu imūnnomacēju līdzekļu izmantošana, efektīvu audu un organu konservacijas metožu ieviešana uzlabo transplantacijas rezultatus - samazinas pēcoperacijas letalitate un komplikaciju biežums. Tapēc arvien vairak pacientu izsaka vēlēšanos izmantot transplantaciju. Arī uzkrata pieredze dod iespēju arvien vairak pacientu veikt transplantaciju un samazinat šī arstēšanas veida kontrindikaciju apjomu.

Organu parstadīšana ir ļoti grūts, atbildīgs un visada ziņa sarežģīts darbs mūsdienu medicīna. Liela nozīme ir arsta pieredzei, no ka arī ir atkarīga pacienta izveseļošanas. Diemžēl naudas trūkuma dēļ, šo medicīnas neatņemamo sastavdaļu nevar, vismaz Latvija, attīstīt tada līmenī, lai nodrošinatu katra pacienta atveseļošanos, nodrošinot katram drošu donoru īstaja laika un vieta. Šīs operacijas ir arī ļoti dargas, tapēc nav pieejamas vienkaršiem cilvēkiem, kuri vienkarši mirst. Ļaudis arī mirst dēļ nesekmīgam operacijam, kad organisms atgrūž transplantatu, vismaz apsveicami ir tas, ka arsti kaut ko ir darījuši pacienta novarguša organisma laba, un ja to dara salīdzinoši sekmīgi…

Referata lietoto svešvardu skaidrojums atrodams svešvardu skaidrojumu lapa vai arī teksta!

Organu transplantacijas pamatprincipi

Šie pamatprincipi paredzēti, lai nodrošinatu ētisku un pieņemamu sistēmu, kas regulētu cilvēka organu transplantaciju terapeitiskos nolūkos. Ar terminu “cilvēka organi” apzīmē organus un audus, kuri nav saistīti ar reproduktīvo funkciju un neietver reproduktīvos audus, tadus ka olšūna, sperma, olnīcas, sēklinieki vai embrijs, tapat šis termins neapzīmē asinis un asins sastavdaļas.

Pamatprincipi aizliedz dot vai saņemt naudu, ka arī veikt jebkuru citu komercialu darbību šai lauka. Šis aizliegums neattiecas uz maksajumiem par izdevumiem, kas cieši saistīti ar organu ņemšanu, glabašanu un piegadašanu.

Īpašu uzmanību šie principi pievērš nepilngadīgu un citu viegli pakļaujamu personu aizsardzībai pret piespiešanu vai nepamatotu pamudinajumu kļūt par organu donoru.

Organi var tikt ņemti no mirušu un dzīvu personu ķermeņa transplantacijas nolūka tikai ar sekojošiem pamatprincipiem

1. PAMATPRINCIPS

Organi var tikt ņemti no mirušu personu ķermeņa transplantacijas nolūkos, ja

a)      saņemta jebkura veida atļauja, ko pieprasa likums;

b)      nav iemesla uzskatīt, ka mirusī persona bijusi pret organu ņemšanu, kaut arī nav formalas šīs personas dzīves laika sniegtas atļaujas.

KOMENTARS

Organu iegūšana no mirušas personas var balstīties uz diviem principiem. Tas var būt precīzi formulētas atļaujas princips, kad mirusī persona dzīves laika skaidri paziņojusi, ka atļauj ņemt savus organus pēc naves, vai to atļauj mirušas personas ģimenes locekļi, ja mirusī persona dzīves laika šadu atļauju nav sniegusi, bet nav arī noradījusi, ka būtu pret šadu rīcību. Otrs ir virtualas atļaujas princips, pēc kura mirušas personas organi var tikt ņemti, ja vien dzīves laika pret to nav iebildusi mirusī persona vai par šadu iebildumu nepaziņo mirušas personas tuvinieki.

2. PAMATPRINCIPS Arsts, kas apstiprina potenciala donora navi, nedrīkst tieši piedalīties šī donora organu ņemšana un sekojoša transplantacija, ka arī nedrīkst būt atbildīgs par šo organu recipienta veselību.

KOMENTARS

Šis punkts paredzēts, lai mazinatu konflikta iespējamību, kad arsts, kas konstatē navi, pats piedalas organu ņemšana vai transplantēšana.

3. PAMATPRINCIPS

Transplantacija priekšroka dodama organiem, kas ņemti no mirušam personam, tomēr par organu donoriem var kļūt arī pilngadīgas dzīvas personas, bet viņam parasti jabūt ģenētiski radnieciskam ar recipientu. Izņēmums ir gadījumi, kad transplantē kaulu smadzenes vai citus reģenerēties spējīgus audus.

Transplantacijas nolūka organs var tikt izņemts no pieauguša dzīva donora, ja viņš to labpratīgi atļavis. Donoram jabūt brīvam no jebkadas nepamatotas ietekmes, ka arī jabūt pilnīgi informētam, lai saprastu un apsvērtu risku, priekšrocības un sava lēmuma sekas.

KOMENTARS

Šī pamatprincipa nozīme ir tada, lai uzsvērtu mirušu cilvēku organu ņemšanas attīstības svarīgumu valstīs, kur ir ierobežota organu ņemšana no dzīviem ģenētiski neradnieciskiem donoriem, ka arī nozīmi aizsargat potencialos donorus pret nepamatotu apkartējo cilvēku ietekmi. Donoram jasaņem pilnīga, objektīva un tiesiska informacija, lai izprastu situacijas nopietnību.

4. PAMATPRINCIPS

Neviens organs nedrīkst tikt ņemts no dzīvas nepilngadīgas personas. Izņēmums var būt gadījums, kad to atļauj nacionalais likums attiecība uz reģenerēties spējīgiem audiem.

KOMENTARS

Šis princips paredz pilnīgu aizliegumu ņemt organus no nepilngadīgam personam, protams, izņēmums ir šis nacionalais likums, kurš paredz iespējamību iegūt atļauju no personas vecakiem vai aizbildņiem. Tomēr, ja pret organu ņemšanu iebilst nepilngadīga persona, tad šim apstaklim ir jabūt noteicošam.

5. PAMATPRINCIPS

Cilvēka ķermenis un ta organi nedrīkst būt par komercialas darbības objektu. Tapēc jabūt aizliegtai samaksai, ka arī jebkuras citas kompensacijas ņemšanai vai došanai par organiem.

KOMENTARS

Šī principa mērķis ir aizliegt jebkadu komercialu darbību ar organiem. Pamatprincips neaizliedz saņemt atlīdzību par attaisnotiem izdevumiem, kas saistīti ar organu ņemšanu, uzglabašanu, ka arī par nogadi transplantacijai.

6.PAMATPRINCIPS

Jabūt aizliegtiem sludinajumiem, kuros pausta vēlēšanas par maksu iegūt organus vai piedavajumus tos iegadaties.

KOMENTARS

Šī principa nolūks ir aizliegt jebkada veida komercialus sludinajumus, tomēr, piemēram, tur neietilpst ar publisku aicinajumu palīdzību iegūti organi.

7. PAMATPRINCIPS

Arsti un citi veselības aprūpes darbinieki nedrīkst piedalīties organu transplantacija, ja viņiem ir iemesls uzskatīt, ka organi ir komercialas darbības objekts.

KOMENTARS

Šis princips attiecas uz mediķiem un citam ar organu ņemšanu, glabašanu, transportēšanu un transplantēšanu saistītam personam, kam ir tieša vai netieša informacija, ka noticis komercials darījums.

8. PAMATPRINCIPS

Neviena persona vai iestade, kas saistīta ar organu transplantaciju, nedrīkst saņemt jebkadus maksajumus, kas parsniedz attaisnojamas sniegto pakalpojumu izmaksas.

KOMENTARS

Šis princips papildina 7. Pamatprincipu, ierobežojot uzņēmējdarbību organu iegūšana un transplantacija. Ja kadam mediķim vai citam veselības aprūpes darbiniekam rodas šaubas par pieprasītas samaksas pamatotību, tad radušos jautajumus iespējams iesniegt atbilstoša institūcija.

9.PAMATPRINCIPS

Atbilstoši sadales taisnīgumam un vienlīdzībai transplantējamiem organiem jabūt pieejamiem pacientiem atkarība no viņu medicīniskajam vajadzībam, nevis no viņu finansialiem vai citiem apsvērumiem.

KOMENTARS

Es uzskatu, ka šim punktam paskaidrojums nav nepieciešams.

Latvija saskaņa ar likumu “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka organu izmantošanu medicīna” (Latvijas Republikas likums, pieņemts 1992. gada 15. decembrī.) organu iegūšanai transplantacijas nolūka pieņemta virtualas atļaujas sistēma. ( Skatīties 1. Pamatprincipa komentaru.)

Fakti un teorija

Organisma daļu, kas parstadīta ta paša organisma cita vieta vai cita organisma, sauc par transplantētu. Organisma reakcija pret transplantatu ir arkartīgi spēcīga, var rasties dažadi traucējumi, piemēram, asinsrites. Transplantētu organu var pieņemt, bet iespējama ir arī transplantata atgrūšana.

Ir ievērojama atšķirība starp slimnieku ar transplantētiem organiem un recipientu skaitu, bet tas ir izskaidrojams ar sarežģīto donoru atlasīšanas procedūru, kas arī prasa ļoti daudz laika. Jaņem vēra arī nemitīgo slimnieku pieaugumu, kuriem arī vajadzīga organu transplantēšanas procedūra. 1. tabula ir apkopoti dati par slimnieku ar parstadītiem organiem un recipientu skaita izmaiņam gadiem ejot.

1.TABULA

Image1.jpg

Imunitate sarga organisma individualitati. Organisma var eksistēt tikai paša organisma audi ar savu individualo antigēno komplektu. Tieši tas arī kļūst par traucēkli ķirurgiem. Kad rodas nepieciešamība cietušajam parstadīt adu, kaulu smadzenes, nieri vai jebkuru citu organu slima vai savainota vieta. Reizēm imunitate var kļūt par traucēkli. Ta uzmana, lai organisma iekšēja vide paliktu nemainīga. Tapēc citreiz būtu labak, ja tas nebūtu. Tas nozīmē, ka audus un organus parstadīt ir bezjēdzīgi. Tads uzskats valdīja līdz 1953. gadam, kad divi dažadu valstu zinatnieki neatkarīgi viens no otra vienlaicīgi atklaja imunalo toleranci, tas šo problēmu izkustinaja no sastinguma stavokļa. Līdz tam operacija nebija iespējama, jo donora un recipienta audi ir nesaderīgi. Tiklīdz organisma nokļuva šūnas vai audi, kas atšķiras no ta paša šūnam kaut pat ar vienu antigēnu, sakas to vielu iznīcinašana. Limfocīti metas virsū svešajiem audiem un iznīcina tos.

Image3.gif

1. ZĪMĒJUMS

KOMENTARS.

Šinī zīmējuma ir paradīts, ka limfocīti iznīcina svešas šūnas.

Atklajot imunalo toleranci, tika dota iespēja parvarēt audu nesaderību, līdz ar to var sekmīgak veikt šīs daudzas operacijas, kuras līdz šim nevarēja veikt dēļ galvenas problēmas – audu nesaderības.

Mūsdienu ķirurģijas attīstības līmenis ļauj cilvēkam parstadīt jebkuru organu jebkura vieta. Pašlaik ķirurgam nav nepieejamu vietu. Nelaime jau ir ta, ka antigēnu atšķirības dēļ nekas svešs nevar ieaugt. Parstadīšana allaž beidzas ar atgrūšanu, ja vien transplantēts nav ņemts no vienolas dvīņa, kuriem šie organi ir pilnīgi vienadi, arī audi ir vieni un tie paši. Tapēc ir apsveicama ķirurgu sasniegumi, kuri ļauj izmantot dažadus līdzekļus, lai operaciju rezultats būtu veiksmīgs un pēcoperacijas perioda samazinatos komplikaciju skaits…

Transplantacija Latvija

1992. gada Latvijas Republikas Augstaka Padome pieņēma likumu “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un viņa organu izmantošanu medicīna”. Likuma sadaļa par organu transplantaciju ietverts atļaujas prezumpcijas princips. Tas noteic, ka organus un audus drīkst izņemt, ja mirušais mūža laika to nav aizliedzis. Tadējadi izveidots likumīgs pamats transplantoloģijas attīstībai, ņemot vēra citu valstu pieredzi. Pieņemtais likums rada iespēju ne tikai palielinat transplantatu skaitu, bet arī celt to kvalitati. Protams, labaki rezultati tiek sasniegti, ja pacients saņem saderīgu, funkcionali pilnvērtīgu transplantatu maksimali neilga laika. Šadas iespējas var nodrošinat tikai vairaku valstu apvienības. 1992. Gada Upsala Ziemeļvalstu Transplantacijas ekspertu padomes sēdē tika izteikta ideja par apvienības Balttransplant izveidošanu, apvienojot Latvijas, Igaunijas un Lietuvas specialistu grupas. Latvijas budžeta apmērus zinot, tadus līdzekļus, lai sekmīgi attīstītu organu transplantacijas paņēmienus, atrast gandrīz nevar, jo līdzekļi ir vajadzīgi daudzam citam valsts funkcijam. Tapēc medicīna Latvija zinama mēra ir nomesta viena no tumšakajiem stūrīšiem, kas ir diezgan nožēlojami…

Mums Latvija jasaskaras arī ar citam problēmam. Sabiedrībai rūp slimnieku radinieku nevēlēšanos būt par donoriem. Par neiespējamību atrast dzīvu donoru spriež paši cilvēki: dzīve ir grūta, materialie apstakļi ir slikti un pacientiem nav vēlēšanas ietekmēt savus radiniekus un pakļaut viņus riskam. Latvijas likumi paredz, ka dzīvam donoram var piešķirt valsts pabalstu, lai kompensētu zaudējumus vai izdevumus, kas radušies sakara ar audu vai organu izņemšanu, ka arī piešķir citus atvieglojumus (19. pants). Laikam cilvēkam sava dzīvība ir tuvaka, neskatoties uz iespēju izglabt cilvēku, kuram draud droša nave…

Organu trasplantacijas donori

VISPARĪGS APRAKSTS

Ļoti svarīga nozīme organu parstadīšanas procesa ir donoriem. Donora atrašanas process ir loti grūts, jo jaatrod donors ar augstako saderības pakapi. Tas ir ļoti sarežģīti, jo divu cilvēku atbilstības varbūtība ir 1:7000.

Cilvēkam – donoram noņem asinis un no tam talak izdala leikocītus. Tad iegūst cilvēka antigēnisko raksturojumu. Atliek tikai salīdzinat ar slimnieka paraugiem. Ta atrod vismazak atšķirīgo pari. Tomēr nav arsta spēkos parbaudīt visus 7000 donorus, tapēc arī izveidoja iepriekš minēto organizaciju – Balttransplant, šī organizacija Baltijas valstīs apkopoja slimnieku un donoru leikocītu asins paraugu rezultatus vienojošas tabulas.

Imunoloģija ir devusi ķirurģijai atrast vislabako donoru – to var arī uzskatīt par mūsdienu zinatnes sasniegumu.

Ja visus donorus mēģinatu sagrupēt grupas pēc funkcijam, izveidotos vairakas shēmas, pēc kuram varētu noteikt šo atšķirību viņu starpa. Izplatītaka no shēmam ir donoru sadalījums pēc tipiem:

DONORU TIPI

Donors – identisks dvīnis HLA un citu faktoru saderīgs

Donori tikai ar HLA saderīgiem sibsiem

Donors un recipients – daļēji saderīgi ģimenes locekļi vai sveši cilvēki

Mūsdienas palielinas laiks, kad pacientam jagaida uz transplantatu, jo pacientu skaits, kam nepieciešama operacija, krietni parsniedz piemēroto transplantatu skaitu (skat. 1.tabulu). Tadējadi transplantacijai nepieciešamo organu deficīts samazina šo slimnieku arstēšanas iespējas, un daļa pacientu iet boja, nesagaidījuši piemērotu transplantatu. Tapēc pastavīgi tiek meklētas iespējas palielinat gan dzīvo, gan mirušo donoru skaitu transplantacijas vajadzībam. Donors ir ideali piemērots transplantacijai, ja viņa un recipienta HLA histoloģiskas saderības sistēma sakrīt vismaz pēc viena - diviem holotipiem, šadi cilvēki parasti ir dvīņi vai arī vecaki un viņu bērni. Jo lielaka ir atbilstība starp donoru un recipientu, jo lielaka ir parstadīto organu dzīvildze un mazak komplikaciju novēro pēcoperacijas perioda.

Ņemot vēra izteiktu donoru trūkumu (to skaits ir 5 reizes mazaks par operaciju gaidošo pacientu daudzumu), nepieciešams visus potencialos recipientus sakartot jau iepriekš minētaja secība, lai donororgana paradīšanas gadījuma tūlīt varētu izsaukt un sagatavot pacientu, kas šaja rinda ir visaugstak. Arī šī faktora ietekmē letalitate gaidošo pacientu vidū ir 9% gada, bērnu vidū šis radītajs ir

25-50%, jo neliela auguma donoru ir ļoti maz. Lai risinatu donoru trūkuma problēmu, praksē ievieš jaunas transplantacijas metodes.

Organu donori – mirušie cilvēki

Organus transplantacijai parasti iegūst no mirušiem cilvēkiem. Ta, piemēram, Eurotransplant apvienības valstīs 1994. Gada izdarītas 2997 nieru transplantacijas operacijas, no kuram tikai 168 jeb 5,3% nieres iegūtas no dzīviem donoriem. Donoru skaits uz vienu mlj iedzīvotaju ir 14 – 15, Scandiatransplant valstīs 15 – 19, savukart vislielakais donoru skaits ir Austrija, proti, 20 – 25 donori uz vienu mlj iedzīvotaju.

Pieaugot indikacijam dažadu organu transplantacijai, pieaug arī ta sauktais multiorganu donoru skaits. Šaja gadījuma no miruša cilvēka transplantacijas vajadzībam ņem vairakus organus. Multiorganu donoru izmantošana pakapeniski kļūst biežaka. Eurotransplant valstīs multiorganu donori tiek izmantoti 64% gadījumu, atlikušajos 36% gadījumos no miruša cilvēka ņemta tika niere. Lai izmantotu miruša cilvēka organu transplantacijas vajadzībam, ir jaiziet ļoti smags parbaudes process (skatīties 2. Tabulu):

2. TABULA

Līķa organa transplantacijai veicamie pasakumi.

Visi organizatoriskie pasakumi tiek veikti ar transplantacijas koordinatora palīdzību. Ja slimnīca atrodas potencialais donors, tad koordinators ņem viņa asins paraugus, risina problēmas, kas rodas arī saistība ar miruša cilvēka radiniekiem. Transplantacijas koordinatoru dienests pašlaik izveidots visas attīstītakajas valstīs. Tatad koordinatoru darbs sevī ietver potencialo donoru atlasi un organizatorisko jautajumu risinašanu.

Pašlaik vairak netiek apšaubīts, ka cilvēka organisms mirst, ja parstaj funkcionēt galvas smadzenes, jo skabekļa un apasiņošanas trūkums galvas smadzenēs izraisa neatgriezenisku smadzeņu šūnu navi. Ideals donors būtu jauns, pirms tam vesels pacients ar stabilu hemodinamiku. Biežakas diagnozes pacientiem, ko izvēlas par organu donoriem, minētas 3. Tabula.

3.TABULA

Vispiemērotako mirušu donoru naves apstakļi

Šīs diagnozes organu parstadīšanai ir idealas, lai operacijas rezultats būtu pozitīvs, taču ņemot vēra donoru nepietiekamo skaitu, tiek izmantotas arī citas iespējas:

Donori, kas miruši sirds apstašanas dēļ. Piemēram, tada niere, kas ņemta no donora, kas miris no sirds apstašanas, kvalitates ziņa neatpaliek no nieres, kas iegūta smadzeņu naves gadījuma

Donori, kam nave ir iestajusies strauji, tapēc nevar laikus veikt pasakumus organu saglabašanai. Pie šadas grupas varētu piederēt vecaka gada gajuma cilvēki, ka arī cukura diabēta slimnieki. Protams, rezultati transplantacijai ir krietni sliktaki

Smadzeņu naves jēdzienu reglamentē arī Latvijas Republikas likums “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un organu izmantošanu medicīna”, ka arī speciala reamitalogu izstradata instrukcija. Smadzeņu naves gadījuma elpošana tiek saglabata ar plaušu makslīgo ventilaciju. Ta dod iespēju saglabat arī asinsriti, kas nodrošina organisma metabolismu, to dzīvotspēju un derīgumu transplantacijai.

Organu iegūšana un izmantošana transplantacijai balstas uz principu, ka ētisks ir viss, kas veicina cita cilvēka dzīvības glabšanu. Šis princips ir pamata arī baznīcas attieksmei pret transplantaciju. Kristiešu attieksme balstas uz Jēzus Kristus rīcību, kurš ziedoja savu dzīvību cilvēces varda. Savukart katoļi organu atdošanu uzskata par žēlsirdību, mīlestību un upurēšanos. Janis Pavils Otrais ir teicis:

“..Ar organu transplantaciju, kas sakas ar asins parliešanu, cilvēki ieguva iespēju ziedot sevi, savas asinis vai ķermeņa daļu, lai kads cits varētu dzīvot..”

Tomēr arī visi atzīst, ka rīcībai ar saviem organiem jabalstas uz individualu lēmumu. Visas reliģijas īpaši uzsver, ka organu iegūšana nedrīkst ierobežot brīvu konkrēta cilvēka izvēli un cieņu. Organi pieder tikai pašam cilvēkam, un tikai viņš var rīkoties ar tiem pēc saviem ieskatiem. Cilvēka cieņu, ka arī organus sabiedrība aizsarga ar likumiem. Pirmais ir atļaujas neizsniegšanas prezumpcija, bet otrs – atļaujas izsniegšanas prezumpcija, kur cilvēks izsaka gatavību ziedot savus organus pēc naves transplantacijas vajadzībam. Ja mirušam ir dokuments, kas aizliedz izmantot savus organus transplantacijai, tad organu ņemšana nav pieļaujama.

Jau potenciala donora novērošanas perioda tiek izmeklēti viņa asins paraugi, noteikts pacienta fenotips un veikta krusteniska parbaude ar visu recipientu serumiem. Tas dod iespēju jau pirms organa izoperēšanas atrast saskanīgako donora un recipienta pari.

Pašlaik izmantojamas organu konservacijas metodes dod iespēju veikt tipizēšanas reakcijas arī vēlaka perioda, izvēlēties piemērotako pacientu transplantacijai, sagatavot viņu un veikt operaciju. Optimalais nieres konservacijas laiks ir 24 stundas, aknu un aizkunģa dziedzera – 12 – 16, sirds konservacijas laiks ir 3 stundas. Potenciala organu donora sagatavošanas perioda jaizšķir jautajums par iegūstamo organu sadali starp transplantacijas centriem, piemēram, veicot aknu transplantaciju, izoperētais organs jasūta uz to slimnīcu, kur ir slimnieks ar steidzamam indikacijam aknu transplantacijai. Šads sadales princips ir spēka visas transplantacijas apvienības. Lemjot par organu sadali, jaatbild uz jautajumu – kam šis izoperētais organs pieder? Tomēr pacienta spēkos nav izteikt savus personiskos spriedumus, jo šaja nozarē izstradati noteikumi, pēc kuriem vadas gan mediķi, gan arī citi veselības aprūpes darbinieki.

Protams, rodas iespēja aizsūtīt organu un saņemt par to samaksu, taču civilizēta sabiedrība izeju no strupceļa var atrast šadi:

Organu izmantot tur, kur tas iegūts

Organu parsūtīt transplantacijas centram saskaņa ar datorinformaciju pēc kritērijiem, kas nosaka attiecīgas apvienības darbību. Organu nosūtīšanai janotiek, ievērojot apmaiņas programmu: slimnīcai, kura saņēmusi organu, tas sešu mēnešu laika ir jaatdod

Organs nav prece, tapēc jebkura maksa par organu uzskatama par neētisku

Pašreizēja situacija ir tada, ka mirušu cilvēku organu izmantošana nodrošina tikai 10 – 13% recipientu, tapēc specialisti uzskata, ka tam vajag vismaz 15 – 20 gadu, tapēc mediķiem daudz jastrada, lai atrisinatu sarežģītas transplantacijas donoru problēmas.

Transplantacijas organu donori – dzīvie cilvēki

Diezgan bieži transplantacijas praksē sastopami dzīvi donori. Pacients, kas zina, ka viņam vajadzīga organa donors ir dzīvs cilvēks, psiholoģiski labak uztver draudošo risku transplantacijas laika, ka arī pēcoperacijas perioda psiholoģisko stavokli. Visus dzīvos donorus var iedalīt divas lielas grupas:

lDzīvie radniecīgie donori;

l Dzīvie neradniecīgie donori.

Dzīvi radniecīgi donori sastopami samēra maza skaita. Dzīvi radniecīgi donori parasti ir dvīņi vai vecaki ar bērniem. Šie donori visadaka ziņa ir daudz labaki par neradniecīgajiem donoriem, jo radniecīgo donoru saderības līmenis ir daudz augstaks, tapēc liela skaita samazinas pēcoperaciju letalitate. Salīdzinot dzīva radniecīga donora organus ar miruša cilvēka organiem, redzamas diezgan lielas atšķirības, tas attēlotas 4. tabula:

4. TABULA

Dzīva radniecīga donora priekšrocības salīdzinajuma

ar miruša organa donoru.

Dzīvo neradniecisko donoru skaits ir daudz lielaks. Transplantacijas operaciju efektivitates uzlabošana, ka arī imūnnomacošas terapijas pilnīgošanas devusi iespēju palielinat operaciju skaitu, kuru gadījuma organi var tikt ņemti no dzīva neradnieciska donora. Dzīvos neradnieciskos donorus var iedalīt trīs grupas:

Emocionalie donori – tali radinieki, draugi un dzīvesbiedri

Neradnieciskie donori, kam nav tiešu tuvu attiecību ar  recipientu

Donori altruisti, kas atdod kadu organu, pat nepazīdami recipientu

Transplantacija no neradnieciskiem donoriem attaisnojama arī ētiski, jo ta veikta tad, ja nav iespējams iegūt transplantatu no citas kategorijas donoriem. Dzīvo neradniecisko donoru organu transplantacijas operaciju skaitu ietekmē arī lielas daļas jaunattīstības valstu iedzīvotaju dzīves līmeņa paaugstinašanas, kas devusi iespēju turīgiem un vidēji turīgiem cilvēkiem samaksat donoram par organu.

Izšķirot jautajumu par transplantaciju no dzīviem radniecīgiem un dzīviem neradniecīgiem donoriem, jarīkojas pēc klasiska medicīnas principa nekaitē. Šīs atšķirības aprakstītas 5. tabula:

5. TABULA

Dzīvu organu izmantošanas trūkumi

Šīs iespējamas komplikacijas pilnība novērst ir ļoti grūti, taču, donoru pietiekami izmeklējot, iespējams mazinat to rašanas biežumu. Pie šadas izmeklēšanas pieder gan hematoloģiska izmeklēšana – HLA saderības noteikšana, gan visu organu un sistēmu un īpaši nieru detalizēta izmeklēšana.

Principa nekaitē parkapšanas piemērs ir aizkunģa dziedzera daļas transplantacija. Šī tehniski sarežģīta operacija rada donora atlikušas aizkuņģa dziedzera daļas funkcionēšanas traucējumus. Praktiski visiem donoriem attīstas diabēts. Šī operacija arī nav pieņemama no ētikas viedokļa, jo ta noglabj pacienta dzīvību un diabēta slimnieka dzīve atkarīga no ievadama insulīna daudzuma un ta dozēšanas precizitates. Bez tam vēl nav izstradatas konkrētas indikacijas tikai aizkuņģa dziedzera transplantacijai, jo to parasti veic kopa ar nieres transplantaciju, turklat divu organu iegūšana ir iespējama tikai no līķa.

Organu transplantacija dzīva donora izmantošanas gadījuma bez medicīniskam problēma saistīta arī ar ētiskam un komercialam problēmam. Arsta tiesības iegūt organus no dzīviem donoriem reglamentējamas ar likumu. Galvenais ētikas princips dzīvu donoru izmantošana ir šads: dzīva donora organa transplantacija ir efektīvaka par līķa organa transplantaciju. Tadējadi tiek glabta cilvēka dzīvība un uzlabota viņa dzīves kvalitate.

Donoram ir jasaprot, ka ziedotais organs ir davana, ko viņš dod recipientam bez jebkadas apkartējo cilvēku ietekmes. Altruisms un donora brīvpratība labvēlīgi ietekmē arī donoru: izdarīts labs ģimenei un slimniekam, glabjot cilvēka dzīvību. Lai pareizi saprastu donoru jautajumu, jabūt sasniegtai zinamai sabiedrības attīstības pakapei un veselīgumam. Donoru problēmas nav, ja ir lielas un pietiekami apgadatas ģimenes.

Parstadot organus, galvenais donora motīvs ir palīdzēt. Taču apstakļos, kad pastavīgi palielinas pacientu skaits, kuriem ir vajadzīga organu transplantacija, vēlēšanos pēc iespējas atrak iegūt vajadzīgo organu, līķa organu izmantošanas aizliegums reliģisku apsvērumu dēļ (Japana, islama valstis), donora motivacija var būt vēlēšanas gūt materialu labumu. Par organu tirdzniecības sakumu var uzskatīt šī gadsimta 80. gadus, kad daudzi bagati slimnieki no Tuvo Austrumu valstīm saka ierasties Indija, lai veiktu nieru transplantaciju, izmantojot dzīvus neradnieciskus donorus. 6. tabula apkopoti pretargumenti organu iegūšanai par samaksu:

6. TABULA

GALVIENIE ARGUMENTI PRET TRANSPLANTALOĢIJAS KOMERCIALIZACIJU.

Ko darīt, lai nenotiktu tirdzniecība ar organiem, lai slimnieki nemeklētu neatļautus ceļus to iegūšanai un neietu boja no biežam komplikacijam. Aizliegt kaut ko slimam personam ir diezgan sarežģīti. Tapēc jalikvidē apstakļi tirdzniecībai ar organiem, proti, jaattīsta slimnieku arstēšanas programma valstī, japalielina dzīvo radniecīgo donoru organu transplantacijas biežums…

Nobeiguma gribu minēt četrus galvenos principus dzīvu donoru organu izmantošana transplantacijai:

Donora operacijas riskam jabūt līdzsvarotam ar operacijas nepieciešamību recipientam

Donoram jabūt pilnība informētam par visu

Atļaujas sniegšanai izmantot sevi par organa donoru jabūt pilnīgi brīvpratīgai

Izšķiršanos kļūt par organa donoru nedrīkst nosacīt matreali apsvērumi

Nieres transplantacija

Niere ir paru organs, ta atrodas pie vēdera dobuma mugurējas sienas, pēc izskata ta ir līdzīga pupai. Tas svars ir 120 – 150 grami. Nieres audi nav vienveidīgi. Niere ir dziedzeris, kas bagatīgi apgadata ar asinīm. Nieres uzbūve attēlota 2. zīmējuma:

1 - garozas karta;

2 – serdes karta;

3 – mazas piltuvītes;

4 - liela piltuvīte;

5 - nieres bļodiņa;

6 - piramīdas.

Image2.jpg

2. ZĪMĒJUMS

Niere griezuma.

Nieru transplantacija Latvija tika sakta 1973. gada. Operacijas un turpmaka pacientu aprūpe arī šodien notiek P. Stradiņa Valsts klīniskaja slimnīca, kur no 1973. – 1995. gadam veiktas 542 nieru transplantacijas. Katru gadu tiek veiktas 35 – 40 transplantacijas ar vidējo pacientu izdzīvojamību 75 – 80% un transplantata funkciju nodrošinašanu 65 – 70% apmēra pirma pēcoperacijas gada.

Nieres parstadīšanas maksla mūsdienas neatturami paplašinas. Šaja joma sekmes gūtas galvenokart tapēc, ka ir radīts lielisks aparats – makslīga niere. Pie šī aparata cilvēku var pieslēgt pat uz vairakiem mēnešiem. Šī posma garuma ir iespējams sagatavoties operacijai, parstadīto nieri paglabt no krīzes, ja ir sakusies organa atgrūšana, atvieglot slimnieka grūto stavokli, ka arī parstadīt slimniekam otru vai pat trešo nieri. Liela problēma nieres transplantacijas procesa ir translantata saglabašana, tas tūlīt ir japarstada, tomēr galvena problēma, kas satrauc arstus, ir nomakt imunitati, lai organisms parstadīto organu pieņemtu.

Nieres transplantacijas procesa izšķir vairakus posmus, kuri attēloti 7.tabula:

7.TABULA

NIERES TRANSLANTACIJAS POSMI

Nieres donors

Asins donors

Urgenti slimnieki  Ļoti laba audu saderība

Specialais saraksts  Kopējais saraksts

Recipients

Visbiežak tiek izmantota niere, kas iegūta no dzīva donora, jo nieres ir paru organs un vesels cilvēks mierīgi var turpinat dzīvot ar vienu nieri. Nieru transplantēšana no dzīva radniecīga donora visvairak tiek veikta Norvēģija un ASV pretstata Vacijai un Somijai, kur ta vispar netiek veikta. Nieru skaits, kuras iegūtas no ģenētiski tuviem donoriem, nav liels salīdzinajuma ar kopējo operaciju skaitu. Pašlaik vērojama tendence palielinaties dzīva radniecīga donora organu transplantēšanas operaciju skaitam salīdzinajuma ar kopējo operaciju skaitu.

Nieru transplantacijas operaciju efektivitates uzlabošanas, ka arī imūnnomacošas terapijas pilnīgošanas devusi iespēju palielinat operaciju skaitu, kuru gadījuma niere tiek ņemta no neradniecīga dzīva donora. Šadas operacijas kļuvušas iespējamas vairaku apstakļu dēļ: sakara ar medicīnas progresu donora risks kļuvis niecīgs; gan donoram, gan recipientam veselības traucējumi praktiski netiek novēroti; operacijas rezultatus var salīdzinat ar rezultatiem, kadi ir transplantacijai no dzīviem radniecīgiem donoriem un no miruša nieres donora.

Nakotnē šī operacija kļūs par šī organa iedzimto kaišu, ka arī traumu, audzēju un iekaisumslimību – nefrītu – arstēšanas līdzekli.

Sirds transplantacija

Sirds ir asinsvadu sistēmas centralais organs, kas spēj darboties automatiski. Cilvēkam sirds atrodas krūšu kurvī aiz krūšu kaula. Sirdij ir konusa forma. Ta sastav no diviem kambariem un diviem priekškambariem. Sirdī ieplūst un no tas iziet ļoti daudz asinsvadu un artēriju. Caur sirdi tiek parpumpētas visas cilvēka asinis. Sirds uzbūve attēlota 3.un 4. zīmējuma.

kreisa kopēja miega artērija;

kreisa zemaslēgas artērija;

aortas loks;

kreisas plaušu vēnas;

kreisa austiņa;

kreisa vainagartērija;

plaušu artērija (nogriezta);

kreisais kambaris;

sirds virsotne;

lejupejoša aorta;

apakšēja doba vēna;

labais kambaris;

laba vainagartērija;

laba austiņa;

augšupejoša aorta;

augšēja doba vēna;

bezvarda artērija.

Image3.jpg

3.ZĪMĒJUMS. Sirds un lielie asinsvadi (skats no priekšas).

aortas loks;

kreisa zematslēgas artērija;

kreisa kopēja miega artērija;

neparu vēna;

augšēja doba vēna;

labas plaušas vēnas;

apakšēja dba vēna;

labais priekškambaris;

laba vainagartērija;

sirds vidēja vēna;

labas vainagartērijas lejupejošais zars;

labais kambaris;

sirds virsotne;

sirds diafragmas virsma;

kreisais kambaris;

kopēja sirds vēnu sateka (vainagsinuss);

kopēja sirds vēnu sateka (vainagsinuss);

kreisais priekškambaris;

kreisas plaušu vēnas;

plaušu artērijas zari.

Image4.jpg

4.ZĪMĒJUMS. Sirds(skats no mugurpuses).

Parstadot sirdi, organa ilgstošai saglabašanai ir ļoti liela nozīme. Tagad parstada vēl siltu sirdi, kas izņemta no krūtīm tik tikko miruša cilvēka, tas rada ne vien tehniskas, bet arī morali ētiskas grūtības. Kas tad ir nave: sirdsdarbības beigšanas vai smadzeņu audu bojaeja? Ja smadzenēs ir notikušas neatgriezeniskas parmaiņas, bet sirds darbojas, tad cilvēks ar savu intelektu ir zudis. Vai drīkstam uzskatīt, ka cilvēks ir miris? Mūsdienas, atšķirība no nieres, sirds transplantaciju skaits samazinas. Tas ir saistīts ar aparatu trūkumu, kuri spētu sekmīgi aizstat sirds darbību. Pašreizējie makslīgie asinsrites aparati sirdi var aizstat tikai uz dažam stundam, un arī vienīgi tad, ja ir atvērts krūšu kurvis. Tapēc arstam praktiski nav iespējams atvieglot parstadītas sirds darbību vai nomainīt to, ja ta apstajas.

Vissekmīgakas sirds transplantacijas operacijas ir veiktas bērniem vecuma no1 – 10 gadiem, jo tad sirdi organisms vislabak spēj pieņemt.

Pašlaik sirdi var parstadīt tikai tadiem pacientiem, kuriem tuvakaja laika draud neapšaubama nave, tapēc šaja lielaja steiga ir problēmas atrast vispiemērotako donoru.

Nakotnē jacer uz vēl labaku asinsrites veicinošu aparatu izveidi, kurš varētu saukties diezgan optimistiska varda – makslīga sirds.

Aknu transplantacija

Aknas ir pats lielakais mūsu ķermeņa dziedzeris, tam ir sarkanīgi brūna krasa, svars no 1500 – 3000 gramiem. Aknas atrodas vēdera dobuma, ribu aizsega. Aknas ir ļoti piesatinatas ar asinīm, tur plūst gan arterialas, gan venozas asinis. Aknas izdalas žults, tas piedalas vielmaiņa, uzkraj fermentus, hormonus, ka arī atindē organismu no zarnu un citam indēm, toksīniem. Aknu uzbūve attēlota 5.un 6. zīmējuma:

A – daiviņa, kur paradītas aknu šķērssienas; B – daiviņa, kur paradīts venozais tīkls; C – daiviņa, kur paradīti žults kapilari;

1 – vartu vēnas zars;

2 – aknu artērijas zars;

3 – starpdaivu vēna;

4 – daiviņas iekšējie kapilari;

5 – centrala vēna;

6 – aknu vēnas zars;

7 – žults kapilari;

8 – žultsvads;

9 – aknu šķērssienas.

Image5.jpg

ZĪMĒJUMS

(AKNU UZBŪVE).

kreisa gareniska rieva;

karpveida izaugums;

astes daiva;

astes izaugums;

apakšēja doba vēna;

apakšējas dobas vēnas bedre;

mugurēja virsma, kur nav vēder plēves;

mugurēja virsma, kur nav vēder plēves;

laba sagitala rieva;

žultspūšļa bedre;

žultspūslis;

žultspūšļa vads;

kopējais žultsvads;

aknu žultsvads;

aknu varti;

aknu četrstūraina daiva;

vartu vēna;

aknu artērija;

apaļa saite;

nabas vēnas bedre;

kreisa sagitala rieva;

venoza vada bedre;

venoza saite.

Image6.gif

6.ZĪMĒJUMS.

Aknas no apakšas.

Lielakai daļai hronisku aknu slimību nav iespējama jebkada atveseļošanas terapija. Ar laiku tas nenovēršami progresē un aknu funkcijas pazeminas līdz terminalai aknu mazspējai. Pacienti bieži iet boja no aknu slimību komplikacijam. Ta ka hroniskas aknu slimības var ilgt pat vairakus gadu desmitus, tas kļūst par nopietnu medicīnisku, ētisku un ekonomisku problēmu. Tapēc arī akūta aknu mazspēja 80% gadījumu beidzas letali. Aknu transplantacija, ko veic jau kopš 1963. gada, ir vienīga arstēšanas metode, kas spēj šadiem pacientiem glabt dzīvību, atjaunojot veselību un darbaspējas.

TRANSPLANTACIJAI PIEMĒROTS LAIKS

Transplantacija indicēta laika, kad prognozējama dzīvildze pēc operacijas parsniedz sagaidamo dzīvildzi konkrētas aknu slimības gadījuma. Janovērtē aknu funkciju testi, visparīgais stavoklis. Katra komplikacija (dzelte, barības vadu vēnu asiņošana, ascīts) būtiski pasliktina prognozi – operacijas nepieciešamība šados gadījumos strauji palielinas. Lai šos kritērijus objektivizētu, ir izstradatas dažadas formulas un klasifikacijas. Vispopularaka no tam ir Čailda, Puga klasifikacija, kur A-klases pacienti dzīvo vidēji sešus gadus, taču C-klases pacienti aptuveni divus mēnešus.

Jebkura gadījuma visam klasifikacija ir savi trūkumi, tadēļ turpinas to pilnveidošana.

AKNU TRANSPLANTACIJAS TEHNIKA – IMPLANTACIJA

Mūsdienu konservējošs šķīdums 4 C temperatūra aknas bez būtiskiem išēmiskiem bojajumiem var saglabat līdz 24 stundam – tas ir laiks, kas atvēlēts donororgana eksplantacijas līdz recipienta operacijai. Šim laikam, protams, ir jabūt pēc iespējas mazakam, ja išēmija parsniedz 18 stundas, paaugstinas vēlīnu atgrūšanas reakciju biežums.

Implantacijas operacijas nosacīti var iedalīt 3 fazēs:

Preanhepatiska faze, kad tiek izņemtas donora aknas, secīgi pardalot aknu saites, asinsvadus un kopējo žultsvadu

Brīdī, kad tiek pardalīta portala vēna, iestajas anhepatiska faze, kura pacientam nav aknu un arī nav asins atteces no ķermeņa apakšdaļas un vēderdobuma organiem. Anhepatiskaja fazē recipienta aknu vieta ievieto donororganu. Šī faze beidzas, kad tiek noņemtas spailes un sakas jauna organa perfūzija

Tad iestajas postanhepatiska operacijas daļa. Pirms atjauno normalu asins cirkulaciju, aknas skalo ar 500 – 600 ml asiņu, kas brīvi ieplūst vēderdobuma caur nelielo defektu, kuru pēc tam uzreiz slēdz. To izdara tapēc, lai izvadītu no aknam gaisa pūslīšus, konservējošo šķidrumu, ka arī kalija jonus.

ALTERNATĪVAS TRANSPLANTACIJAS METODES

Donoru un recipientu daudzuma attiecība saglabajas aptuveni 1 : 5. Alternatīvo transplantacijas metožu uzdevums ir mazinat donororganu deficītu.

Aknu daļas transplantacija (ADT). Metodi 1984. gada ieviesa Brolšs un Bismuts. Tiek transplantēta viena aknu daiva (parasti kreisa) vai pat atsevišķi segmenti. Šī metode kļuvusi par valdošo pediatriskaja praksē, kur bieži neatrisinata problēma ir maza izmēra aknu atrašana. Ar ADT iespējams parvarēt pat donora un recipienta aknu izmēru neatbilstību

1:10. Metodes rezultati: vienu gadu pēc operacijas izdzīvo aptuveni 80%.

Divu aknu daļu transplantacija (DAKT). Metodi 1988. gada ieviesa Pihlmeijers. Šeit aknas sadala divas daļas un katru transplantē citam recipientam. Parasti lieto labo daivu un kreiso lateralo segmentu. Sakotnēji šī metode radīja lielu optimismu, jo ta divas reizes palielina donororganu skaitu un risina arī maza izmēra aknu trūkuma problēmu, tomēr optimismu mazinajis salīdzinoši lielaks komplikaciju skaits.

Radinieku aknu daļas transplantacija (RADT). Visbiežak ta ir kreisa laterala segmenta transplantacija no vecaka bērnam. Tiek izmantotas arī ADT priekšrocības. Metodi 1990. gada pirmais lietojis Strongs. Pašreiz Japana ir viena no valdošajam valstīm šīs metodes izmantošana.

Pateicoties mūsdienu aknu ķirurģijas attīstībai, letalitate pēc aknu rezekcijas ir mazaka par 1%, donora operacija līdz ar to ir maz bīstama, tomēr tik liela operacija pilnīgi vesela organisma ir nopietna ētiska problēma. Rezultati, ko panak RADT, ir lieliski – vienu gadu pēc transplantacijas izdzīvo 90% recipientu.

AKNU TRANSLANTACIJAS REZULTATI

Vienu gadu pēc transplantacijas izdzīvo ap 75% recipientu, bet piecus gadus pēc – ap 65%. Rezultati būtiski atšķiras, ņemot vēra slimības etioloģiju. Vissliktakie rezultati ir malignam slimībam un akūtu aknu mazspēju. HBV pozitīviem recipientiem 1 gada dzīvildze ir tikai 64% recipientu.

IZMAKSAS

Vidēji viena aknu transplantacijas operacija izmaksa 55 000 – 220 000 $. Tomēr, ņemot vēra summas, kas saistītas ar hronisku aknu slimību un to komplikaciju arstēšana, ka arī to, ka vairums recipientu pēc operacijas atgūst darbaspējas, aknu transplantaciju uzskata par ekonomiski izdevīgu.

Kaulu smadzeņu transplantacija

Kaulu smadzeņu transplantacijas (KST) mērķis ir normalas asinsrades atjaunošana sekojošo slimību gadījuma: anēmija, akūta vai hroniska leikoze, iedzimts imūndeficīts, parmantota anēmija, ļaundabīga limfoma un staru slimība.

Parstadot kaulu smadzenes aplastiskas anēmijas gadījuma, tiek atjaunota eritropoze, leikopoze, trombocitoze. Lielakai daļai akūto leikožu formu KST svarīgi veikt pirmas remisijas laika. Veiksmīgai KST svarīgs faktors ir recipienta vecums. Labaki rezultati sasniegti, parstadot kaula smadzenes bērniem, jauniešiem, sliktaki 30 – 35 gadu vecuma, bet mazefektīvi tas parstadīt 40 – 45 gadu vecuma. Tas izskaidrojams ar to, ka jauniem cilvēkiem ir īsaks slimības periods, citu organu un sistēmu funkcionala aktivitate ir vairak saglabata, terapijas lietošanas laiks arī ir īsaks. Ģimenes locekļus var izmantot ka asins un tas komponentu donorus. To nosaka arī tas, ka KST donoru vispirms meklē recipienta asinsradinieku vidū. Jautajuma par KST nepieciešamību apspriešana iespējama tikai pēc saderīga donora atrašanas. Donora meklēšanu sak brīdī, kad tie noteikta diagnoze.

Indikacijas KST nosaka:

Slimības forma

Klīniskie un laboratoriskie radītaji

Pacienta vecums

Saņemta terapija

Infekcijas perēkļi organisma, kas jalikvidē

Transplantacijas antigēni nosaka audu specifiskuma un bioloģiskas nesaderības reakciju. Šie antigēni atrodas uz cilvēka šūnu virsmas dažados organos, audos, uz leikocītu (HLA sistēma) virsmas. Donora un recipienta antigēnas saderības pakape ir galvenais faktors, kas nosaka transplantata iemajošanu organisma. Galvena loma transplantacijas imunitatē ir HLA sistēmas antigēniem, kas arī nosaka audu transplantata atgrūšanas reakcijas attīstību.

Labaka transplantata adaptacija organisma novērota, transplantējot kaulu smadzenes no vīrieša vīrietim vai no sievietes vīrietim, neka no sievietes sievietei vai no vīrieša sievietei. Tatad svarīgakais nav donora dzimums, bet gan recipienta dzimums. Transplantējot kaula smadzenes, jaņem vēra pacienta imūnas sistēmas jūtība pret transplantētajiem audiem.

Kaulu smadzeņu translantata sagatavošanas mērķis:

Samazinat transplantata audu antigēno aktivitati

Nomakt translantata audu imūnkompotento šūnu funkcionalo aktivitati, kas var veicinat reakcijas pret recipienta audiem attīstību

Sagatavošanas process nedrīkst izmainīt kaulu smadzeņu transplantata funkcijas.

Tapēc arī izmanto imūndepresīvas vielas:

Kortikosteroīdus (samazina limfocītu aktivitati)

Purīna, pirimidīna preparatus (nomac humoralo un šūnu imunitati)

Alkilējošas vielas (ietekmē humoralo imunitati)

Citostatiskas antibiotikas

Antilimfocitaros imūnglobulīnus (bloķē imūnkompenento šūnu antigēnjūtīgas zonas)

Klīnika visbiežak lieto kortikosteroīdus, tie veic vairakas funkcijas

Var likties, ka nav nekas grūts ar kaulu smadzeņu transplantaciju. Tikai divi dūrieni ar īpašam šļircēm. Pirmais dūriens tiek izdarīts donoram, lai no zarnu kaula izsūktu kaulu smadzeņu šūnas, bet otru – recipientam. Tomēr kaulu smadzeņu transplantacijas operacija ir viena no sarežģītakajam transplantacijas problēmam. Atšķirība no daudziem citiem organiem, kaulu smadzenēs ir ļoti daudz limfocītu šūnu, kuras atzīst tikai savu gēnu pavēles, viņi iznīcina svešas šūnas, nekavējoties izvēršot pret tam imunitates reakciju. Tapēc arī rodas šī galvena problēma – kaulu smadzeņu nesaderīgums, kurš var arī izraisīt pacienta navi…

Secinajums

Izlasot šo referatu, ikvienam jasaprot, ka organu transplantacija ir ļoti grūts un atbildīgs darbs. Šīs tehniski sarežģītas operacijas prasa ļoti daudz līdzekļus un arī arsta pūles, tieši arsta rokas ir pacienta dzīvība un turpmakais viņa dzīvotspējas ražīgums un pilnīgums, tapēc par šo problēmu nevar runat ar vienkaršu vieglpratību. Protams, jaatzīst, ka ar organu transplantaciju saistas arī ļoti daudzas grūtības. No visa šī liela grūtību klasta gribu izdalīt divas galvenas:

1. donoru sameklēšanas grūtības;

2. pacienta un recipienta audu nesaderības problēma. Taisni šīs problēmas dēļ lielu daļu organu transplantaciju nemaz nevar veikt, jo šie antigēni ar visu spēku cīnas pret svešu vielu, arī organu iekļūšanu organisma, tapēc arī notiek šī transplantata atgrūšanas process, arī arstu darbs ir izradījies veltīgs – pacients mirst.

Mūsdienu medicīnas sasniegumi liela mēra atvieglo arstu darbu, tapēc arī pēcoperacijas letalitate ir samazinajusies, arī komplikaciju skaits pēcoperacijas posma kļuvis daudz mazaks, tas nozīmē, ka organu transplantacija strauji progresē un tiek atklatas jaunas, daudz labakas metodes, lai sekmīgi cīnītos ar slimībam, kuru vienīga arstēšanas metode ir organu transplantacija.

Nevar arī neminēt visus šos daudzos ētikas jautajumus, kuri ietekmē operaciju skaitu, bet, ja ņem vēra, ka viss ētiskais ir tas, kas glabj cilvēka dzīvību, jaatzīst, ka galvenais mērķis jau ir glabt novargušo cilvēku no drošas bojaejas, ta, ka neka ir medicīnas sūtība, tomēr ko darīt, ja… Šadu jautajumu bieži uzdod, ja ētikas normas nesaskan ar dzīvē notiekošo, bet jaņem vēra ir arī tas, ka pacients jebkura mirklī var nomirt, šadi gadījumi ir daudz. Laikam jaatrod tadi arstēšanas paņēmieni, kuri jebkados apstakļos ļautu izdarīt liktenīgo procedūru, no kuras ir atkarīga pacienta dzīvība…

Svešvardu skaidrojums

ALFABĒTISKA KARTĪBA

v   antigēns – organismam svešas vielas, kas izraisa antiķermeņu izveidošanos asinīs, limfa un audos

v   donors – cilvēks, kas dod savas asinis vai organus recipientam

v   ekstrēms – galējs

v   etioloģija – macība par slimību cēloņiem

v   imunoloģija – zinatne par cilvēka un dzīvnieka neuzņēmību pret infekcijas slimībam

v   indikacija – noradījumi vai apstakļi par labu kadam medikamentam vai arstēšanas veidam, paņēmienam

v   išēmija – mazasinība, ko izraisa barotajartērijas aizsprostošanos vai sašaurinašanos

v   konservacija – uzglabašana, saglabašana

v   komplikacijas – sarežģījumi

v   kontrindikacija – slimības apstakļi, kas neļauj lietot kadu arstēšanas veidu, paņēmienu vai medikamentu

v   letals – navējošs

v   metabolisms – vielmaiņa organisma, procesu kopuma

v   prezumpcija – pieņēmums uz varbūtības pamata

v   recipients – slimnieks, kam parstada organus vai parlej asinis

v   remisijas laiks – slimības paradību pavajinašanas

v   rezekcija – organa daļas izgriešana

v   terminals – beigu, gala

v   transplantacija – audu vai organu parstadīšana uz citu vietu tam pašam  organismam vai arī cita organisma

v   transplantēts – organisma daļa, kura tiek parstadīta

Izmantota literatūra

GRAMATAS

Anatolijs Stankovs “Cilvēka anatomija” 1961. gads

214 – 218 lpp

237 – 241 lpp

260 – 268 lpp

Rems Petrovs “Jauna imunoloģija” 1980. gads

116 – 160 lpp

Nikolajs Amasovs “Divi gadi mana mūža” 1986. gads

22 – 29 lpp

66 – 78 lpp

Arstu kolektīvs  “Sirds parstadīšana bērnam” 1990. Gads

12 - 26 lpp

Buncke Harry J. “Microsurgery transplantation” 1991. Gads

35 lpp

74 lpp

580 lpp

ŽURNALI

“Latvijas arsts” 1995. Gads Nr. 12

32 – 34 lpp

“Latvijas arsts” 1996. Gads Nr. 7/8

554 – 555 lpp

“Latvijas arsts” 1995. Gads Nr. 11

17 - 19 lpp

“Latvijas arsts” 1995. Gads Nr. 2

47 – 48 lpp

“Jums, kolēģi” 1997. Gads Nr. 8

49 – 50 lpp

“Jums,kolēģi” 1998. gads Nr.3

38 – 40 lpp